Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Santa Sāmīte
Turpinot iesākto publikāciju sēriju, kādas izmaiņas paredzētas krimināltiesiskajā regulējumā, kas stājās spēkā šī gada 6. jūlijā, šoreiz plašāk par grozījumiem Kriminālprocesa likumā. To mērķis ir paātrināt kriminālprocesa norisi, piemēram, nosakot aizdomās turētā vai apsūdzētā pienākumu sniegt patiesas liecības. Likumā nostiprinātas arī žurnālistu tiesības fiksēt lietas izskatīšanas gaitu tiesā. Par izmaiņu potenciālajiem ieguvumiem un iespējamiem riskiem piedāvājam Latvijas Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta zinātniski analītisko padomnieku Jāņa Baumaņa un Noras Magones viedokli.
Saistībā ar 2020. gada 11. jūnijā Saeimā pieņemtajiem grozījumiem Kriminālprocesa likumā, kas stājās spēkā 6. jūlijā, kuru mērķis ir paātrināt kriminālprocesa norisi, Latvijas Republikas Augstākās tiesas pārstāvji gan Tieslietu ministrijas darba grupās, gan Saeimas Juridiskajā komisijā un Krimināltiesību politikas apakškomisijā ir vērsuši uzmanību: lai arī grozījumi kopumā vērtējami pozitīvi, tomēr ir riski, kas saistīti ar atsevišķu jauno tiesību normu piemērošanu.
Piemēram, šajos grozījumos skarti jautājumi par aizturētā, aizdomās turētā vai apsūdzētā pienākumu sniegt patiesas liecības, ja viņš izmanto tiesības liecināt. No likumprojekta anotācijas izriet: “Grozījumi Kriminālprocesa likuma 61. panta ceturtajā daļā, 64. pantā un 67. pantā ir izstrādāti, lai novērstu to personu, kurām ir tiesības uz aizstāvību, negodprātīgu rīcību, sniedzot apzināti nepatiesas liecības kriminālprocesā. Šobrīd Kriminālprocesa likuma 60.2 panta pirmās daļas 8. punkts paredz, ka personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, ir tiesības klusēt, sniegt liecību vai atteikties liecināt, taču liecību sniegšanas gadījumā personai nav pienākuma sniegt patiesas liecības. Kā ir norādījuši praktiķi, bieži vien personas, kurām ir tiesības uz aizstāvību, pirmstiesas procesā neizmanto savas procesuālās tiesības klusēt vai atteikties liecināt, bet gan apzināti sniedz nepatiesas liecības.
Šādā veidā tiek maldināts ne vien procesa virzītājs, bet arī tiek nelietderīgi tērēti valsts resursi, lai pārbaudītu sniegto liecību patiesumu. Ņemot vērā minēto, Kriminālprocesa likumā turpmāk ir paredzēts noteikt, ka personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, ir pienākums sniegt patiesas liecības, ja persona izmanto tiesības liecināt. Šāds risinājums sekmēs personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, disciplinēšanu, kā arī sekmēs kriminālprocesa ātrāku norisi. Vienlaikus norādāms, ka šāda pienākuma noteikšana nemaina Kriminālprocesa likuma 60.2 panta pirmās daļas 8. punktā noteikto – personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, arī turpmāk ir garantētas tiesības klusēt, sniegt liecību vai atteikties liecināt.
Latvijas Republikas Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas 2019. gada 4. jūnija sēdē, diskutējot par Tieslietu ministrijas priekšlikumiem normatīvā regulējuma pilnveidošanai, Latvijas Republikas Augstākās tiesas pārstāvis norādīja, ka gadījumos, ja persona sniedz apzināti nepatiesas liecības, izdevumi, kas saistīti ar šo liecību pārbaudi, tiek segti no valsts līdzekļiem, tādēļ būtu apsverams, kā šādos gadījumos attīstīt procesuālo izdevumu piedziņas mehānismu.
Minētajā apakškomisijas sēdē bija saņemta arī Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētāja Jāņa Rozenberga vēstule, kurā bija norādīts, ka konceptuālu iebildumu vērsties pret “tiesībām melot” nav, tomēr kontinentālajā Eiropā šāds risinājums ar kriminālatbildības paredzēšanu aizturētajiem, aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem par nepatiesas liecības sniegšanu netiek izmantots, kā arī tika piedāvāts apsvērt ideju paredzēt apzināti nepatiesu liecību sniegšanu kā atbildību pastiprinošu apstākli.
Šajā apakškomisijas sēdē diskusijā atbalstu neguva ideja par kriminālatbildības noteikšanu aizturētajam, aizdomās turētajam vai apsūdzētajam par nepatiesas liecības sniegšanu. Latvijas Republikas Augstākās tiesas pārstāvji Tieslietu ministrijas darba grupās arī norādīja, ka kriminālatbildības paredzēšana aizturētajiem, aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem par nepatiesas liecības sniegšanu, iespējams, nav veiksmīgākais risinājums, ņemot vērā, ka citās kontinentālās Eiropas valstīs netiek paredzēta kriminālatbildība par šādu liecību sniegšanu, daļēji paredzot to saistīt ar procesuālo izdevumu piedziņu no personām, kas sniegušas nepatiesas liecības. Latvijas Republikas Augstākās tiesas pārstāvji arī norādīja: ja aizturētais, aizdomās turētais vai apsūdzētais turpinās sniegt nepatiesas liecības, procesa virzītājam būs jāuzsāk arvien jauni kriminālprocesi. Šādu viedokli Latvijas Republikas Augstākās tiesas pārstāvji pauda arī Latvijas Republikas Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas 2019. gada 12. jūnija sēdē.
Latvijas Republikas Augstākās tiesas pārstāvji atzina: lai risinātu praksē esošo problēmu, iespējams Krimināllikuma 48. pantā paredzēt jaunu atbildību pastiprinošu apstākli, kas saistīts ar aizturētā, aizdomās turētā vai apsūdzētā nepatiesi sniegtajām liecībām. Līdzīgs atbildību pastiprinošs apstāklis pastāv arī Krimināllikuma 48. panta pirmās daļas 13. punktā – noziedzīgo nodarījumu izdarījusī persona nolūkā panākt soda samazināšanu ir sniegusi apzināti nepatiesas ziņas par citas personas izdarītu noziedzīgo nodarījumu.
Grozījumi izdarīti arī pantos par vienošanās protokola saturu un krimināllietas, kurā noslēgta vienošanās, nosūtīšanu tiesai. Kā norādīts šo grozījumu likumprojekta anotācijā: “Grozījumi Kriminālprocesa likuma 437. panta pirmajā daļā un 438. panta otrajā un trešajā daļā ir izstrādāti, pamatojoties uz tiesu praksē konstatētām problēmām un krimināltiesību ekspertu ieteikumiem, lai pilnveidotu vienošanās protokola saturu. Šo priekšlikumu mērķis ir nodrošināt, ka apsūdzētais tiek informēts par jautājumiem, par kuriem galīgo lēmumu pieņems tiesa saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 543. panta otro daļu. Tādējādi uz tiesu apstiprināšanai tiks nosūtītas tikai tās pirmstiesas procesā noslēgtās vienošanās, kur persona būs piekritusi visiem nosacījumiem, un attiecīgi samazināsies kasācijas instances tiesā iesniegto sūdzību skaits par tiesu pieņemtajiem nolēmumiem.”
Šie grozījumi saistāmi ar praksē sastopamo situāciju, kad apsūdzētais pēc pirmās instances tiesas sprieduma saņemšanas iesniedza kasācijas sūdzību, norādot, ka nepiekrīt tiesas nolemtajam attiecībā uz konfiscējamo mantu vai citiem jautājumiem, kas netika atrunāti vienošanās protokolā. Ievērojot, ka no Kriminālprocesa likuma panta izriet jautājumi, par kuriem iespējams vienoties, un jautājumi, kas tieši regulēti likumā un par tiem nav iespējams vienoties, grozījumi izdarīti abos pantos, tos strukturējot.
Ar likumu izdarīti grozījumi arī Kriminālprocesa likuma 449. panta trešās daļas otrajā teikumā, paredzot, ka lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai norādītos rakstveida pierādījumus un dokumentus pārbauda tiesas sēdē tikai tad, ja persona, kura īsteno aizstāvību, prokurors, cietušais vai viņa pārstāvis un kriminālprocesā aizskartās mantas īpašnieks, kura mantai uzlikts arests, pieteicis šādu lūgumu, bet tiesas sēdē tos nenolasa vai neatskaņo.
Kā izriet no likumprojekta "Grozījumi Kriminālprocesa likumā" papildinātās anotācijas: “Grozījums ir izstrādāts, lai panāktu to, ka krimināllietā esošie rakstveida pierādījumi un dokumenti nebūtu tehniski jālasa vai jāatskaņo visā to pilnībā, tajā pašā laikā neliedzot tiesai tiesības tiesas sēdē pārbaudīt lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai norādītos rakstveida pierādījumus un dokumentus.”
Latvijas Republikas Augstākās tiesas pārstāvji Latvijas Republikas Saeimas Juridiskās komisijas 2020. gada 5. februāra sēdē norādīja, ka pilnīgs aizliegums savā ziņā var novest līdz tiesību uz taisnīgu tiesu grozīšanai vai jaunai interpretācijai.
Kriminālprocesa likumā ar grozījumiem ir iekļauts jauns 484.1 pants par žurnālistu tiesībām fiksēt tiesas gaitu. Kā izriet no likumprojekta "Grozījumi Kriminālprocesa likumā" papildinātās anotācijas, grozījumi ir izstrādāti, pamatojoties uz Latvijas Žurnālistu asociācijas lūgumu izvērtēt iespēju veikt Kriminālprocesa likuma grozījumus, kas palīdzētu žurnālistiem precīzāk un kvalitatīvāk atspoguļot tiesas procesu norisi krimināllietās.
Latvijas Republikas Augstākās tiesas pārstāvji Latvijas Republikas Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas 2020. gada 28. janvāra sēdē norādīja, ka galvenais risks ir saistīts ar audioieraksta translēšanu, jo īpaši ņemot vērā, ka Kriminālprocesa likuma 495. pantā ir paredzēts – lieciniekus no tiesas sēžu zāles izraida, jo liecinieki, kuri atrodas ārpus tiesas sēžu zāles, nedrīkst dzirdēt, kas notiek tiesas sēžu zālē. Latvijas Republikas Augstākās tiesas pārstāvji pauda viedokli, ka ir nepieciešama plašāka diskusija un mehāniska normu pārnešana no Civilprocesa likuma uz Kriminālprocesa likumu, neizstrādājot papildu novēršanas instrumentus, rada riskus.
Latvijas Republikas Augstākās tiesas pārstāvji izteica savu viedokli arī par iespējamiem grozījumiem Kriminālprocesa likuma 505. pantā saistībā ar tiesas debašu dalībnieka motivētas debašu runas iesniegšanu rakstveidā, tās pievienošanu lietai un iepazīšanos ar to. Latvijas Republikas Augstākās tiesas pārstāvji Latvijas Republikas Saeimas Juridiskās komisijas 2020. gada 5. februāra sēdē norādīja, ka šī priekšlikuma kontekstā nebija izvērtēts jautājums, vai un cik lieli būs tulkošanas izdevumi, rakstveida tulkošana būs ilgāka, līdz ar to būs iespējas paildzināt procesu. Pieņemtajā likumprojektā nav paredzēts, ka tiesas debašu dalībnieks var iesniegt debašu runu rakstveidā un to neteikt mutvārdos.
Tāpat ar šo likumu izdarīti vairāki grozījumi, kas saistāmi ar aizstāvja piedalīšanos kriminālprocesā vai gadījumiem, kad aizstāvis nevar piedalīties tiesas sēdē, iespējām lietu izskatīt bez apsūdzētā piedalīšanās, ar sprieduma un lēmuma izpildi saistīto jautājumu izlemšanas kārtību, kā arī citi grozījumi.
Šobrīd nav iespējams apzināt visā pilnībā izklāstīto likumu grozījumu potenciālos ieguvumus un iespējamos riskus. Tādēļ jācer, ka praksē šo jauno normu piemērotāji, sastopoties ar pārmērīgiem personu interešu aizskārumiem un tiesību ierobežojumiem, spēs atrisināt krimināltiesiskās attiecības, vadoties no Latvijas Republikas Satversmē, starptautiskajos tiesību aktos un Kriminālprocesa likumā paredzētajiem tiesību pamatprincipiem.
***
Publikācijas pirmajā daļā plašāk par grozījumiem Krimināllikumā, kas cita starpā ievieš jaunu jēdzienu “maznozīmīgs noziedzīgs nodarījums”, nosaka zemāku slieksni nosacītas notiesāšanas pieļaujamībai, vienlaikus arī dekriminalizē vairākus nodarījumus, kuri līdz šim paredzēja kriminālatbildību.
