Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Kriminālprocess parasti tiek uzsākts pēc tam, kad saņemts cietušā iesniegums – ir nodarīts kāds mantisks vai morāls kaitējums, par ko cietušais vērsies policijā. Pēc iesnieguma saņemšanas policija cietušo personu aicina uz nopratināšanu. Pirms pratināšanas cietušajam tiek izskaidrota un rakstveidā izsniegta informācija par viņa pamattiesībām un pienākumiem, kas noteikti Krimināllikumā. Par cietušā tiesībām vairāk stāsta Vidzemes rajona tiesnese Antra Strupule.
Kriminālprocesa likumā ir detalizēti norādīts, kas ir cietušais, kā par tādu kļūst un kādas ir cietušā tiesības, kamēr lieta nonāk līdz tiesai un arī lietas izskatīšanas laikā. Cietušajam ir ne tikai tiesības, bet arī zināmi pienākumi – piemēram, ja tiesa ir lēmusi par obligātu dalību tiesas procesā, tad šis lēmums ir jāievēro.
“Pirmām kārtām jāatgādina, ka cietušajam ir tiesības uz juridisko palīdzību. Īpaši, ja pašam nav pārliecības, ka viņš izprot procesa virzītāja teikto, ja nav pārliecības, kā pēc iesnieguma uzrakstīšanas tālāk rīkoties. Izmaksas par saņemto juridisko palīdzību var pievienot pieteiktajai kaitējuma kompensācijai, un, kad tiesa iztiesā šo lietu un atzīst kaitējuma kompensāciju par pamatotu, cietušais var prasīt, lai izdevumus par juridisko palīdzību sedz notiesātais,” uzsver tiesnese A. Strupule.
Likumā ir noteikts, ka cietušais savas tiesības var realizēt tādā apjomā, kādā vēlas. Viņš var arī nesekot līdzi lietas attīstībai un neapmeklēt tiesas sēdes, ja vien tiesa nav lēmusi citādi. Tiesnese, paskaidrojot likuma normu, uzsver: cietušais pats izvēlas, cik lielā mērā realizēt savas tiesības uz līdzdalību procesa gaitā. “Persona var izvēlēties nedoties uz prokuratūru, lai iepazītos ar lietas materiāliem, var nepieteikt kaitējuma kompensāciju, var neierasties arī uz tiesas sēdēm. Galvenokārt procesa virzītājam pirmstiesas izmeklēšanas stadijā un tiesai lietas iztiesāšanas stadijā ir jāpārliecinās, ka cietušais zina savas tiesības un tās atbilstoši izmanto vai arī apzināti neizmanto.
Tiesai lietas iztiesāšanas stadijā primāri ir jāparūpējas, ka cietušais zina par lietas izskatīšanas vietu un laiku, un tālākās darbības jau ir viņa izvēle. Mēs sūtām tiesas pavēstes un procesa gaitā skaidrojam tiesības un pienākumus. No tiesas viedokļa raugoties, mēs vēlētos, lai līdz tiesas sēdei procesa virzītāji par cietušo parūpētos vairāk. Formāli visas Kriminālprocesa likumā noteiktās prasības tiek izmantotas, taču bieži vien akcents ir uz apsūdzētā tiesībām, cietušo nedaudz atstājot ēnā,” norāda tiesnese.
Kamēr cietušās personas iesniegums pārtop par lietu, no policijas tiek nosūtīts uz prokuratūru un pēc tam nonāk tiesā, paiet pietiekami ilgs laiks. Ja kriminālprocesa sākuma stadijā cietušais par savām tiesībām un iespējām tiek informēts, tad bieži vien pirmstiesas procesā cietušais paliek otrajā plānā. Arī pats cietušais laika gaitā savu tiesību nianses bieži vien aizmirst un izmeklēšanas gaitā neizmanto.
“Nereti lietas materiālos var redzēt, ka sākumā cietušais ir bijis aktīvs, bet pēc tam procesa virzītājs ir veicis citas izmeklēšanas darbības, kurās cietušais vairs netiek iesaistīts: vācis pierādījumus un vērtējis, vai iesniegumā aprakstītais noziedzīgais nodarījums ir pastrādāts.
Būtu nepieciešami normatīvā regulējuma grozījumi, kas ļautu atšķirīgā kārtībā izskatīt noziedzīgus nodarījumus ar nelielu kaitējuma apmēru, jo patlaban šādu lietu izskatīšana prasa daudz laika un valstij dārgi izmaksā.
Protams, Kriminālprocesa likumā ir noteikta gradācija, kādos termiņos noziedzīgi nodarījumi jāvirza tālāk. Nereti izmeklēšanas process prasa sešus mēnešus, dažreiz ilgāku laiku. Šajā posmā cietušo neviens nav redzējis, nav ar viņu runājis, arī pats cietušais par savu iesniegumu ir zaudējis interesi.”
Tāpēc jāatgādina, ka cietušajam procesa laikā ir tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, izteikt savu viedokli un lūgumus. Tiesnese ir novērojusi – prokuratūra paziņošanas prasības ievēro formāli. Cietušajam tiek dots ļoti īss laiks, lai izmantotu savas tiesības iepazīties ar lietu. Ja cietušais šajā īsajā laika posmā prokuratūrā neierodas, kas viņam nav obligāti jādara, lieta tālāk nonāk tiesā.
Tiesa aicina cietušo ierasties uz tiesas sēdi, taču viņš to var arī nedarīt. Ilgais izmeklēšanas laiks un neiesaistīšanās var liecināt, ka cietušo personu notiekošais vairs neinteresē.”
Noziedzīgā nodarījuma kaitējums ir ļoti neliels, piemēram, veikalā nozagta alkohola pudele. Tomēr arī šādā gadījumā process ir nemainīgs – policijas izmeklēšana, tad prokuratūra, pēc tam lietu nosūta uz tiesu. A. Strupule atzīst, ka būtu nepieciešami normatīvā regulējuma grozījumi, kas ļautu atšķirīgā kārtībā izskatīt noziedzīgus nodarījumus ar nelielu kaitējuma apmēru, jo patlaban šādas lietas prasa daudz laika un valstij dārgi izmaksā.
“Procesa virzītājs varētu risināt jautājumu par izlīgumu jau sākuma stadijā. Sodu varētu piespriest prokurors, kam ir atbilstoši priekšraksti. Tad šādas lietas nenonāktu tiesā, papildus nenoslogotu tiesu sistēmu un neradītu nesamērīgas izmaksas. Nereti piedziņa nav iespējama, pat ja ir notiesājošs tiesas spriedums.
Par šādu iznākumu nav gandarīts ne cietušais, ne tiesnesis. Turklāt ir jāatzīst – bieži nākas raudzīties, lai tiek ievērotas visas apsūdzētā tiesības, lai viņš pilda pienākumus, cietušo atstājot otrajā plānā,” tā tiesnese.
Ja cietušajam ir aizdomas, ka lieta netiek izmeklēta atbilstoši, viņš ir tiesīgs pieprasīt informāciju par lietas virzību, kā arī to, vai ir pieņemti kādi nolēmumi pirmstiesas procesā. Atbilstoši Kriminālprocesa likumā noteiktajām cietušā tiesībām viņš var šos nolēmumus pārsūdzēt, ja nav ar tiem apmierināts.
Cietušais var pieteikt kaitējuma kompensāciju – tie ir mantiskie zaudējumi, kurus jāspēj pierādīt. Kaitējuma kompensācija jāpiesaka līdz tiesas izmeklēšanas sākumam, un parasti to dara vai nu jau brīdī, kad policijā tiek iesniegts iesniegums, vai arī līdz tiesas izmeklēšanai.
“Ja no apsūdzības redzams, ka bijuši kaitējumi, bet nav iesniegta kaitējuma kompensācijas prasība, tiesa sniedz cietušajam skaidrojumu. Par mantisko zaudējumu pierādījumu sniegšanu atbild cietušais. Piemēram, bojātu durvju salabošana un izsista stikla nomaiņa – samaksātās summas un izcenojumi jāpierāda cietušajam. Tiesa pierādījumus par izcenojumiem nevāc. Nodarītu miesas bojājumu gadījumos būs jāpierāda arī ārstniecības izdevumi, ja tādi radušies. Tas nozīmē, ka ir jāsaglabā visi dokumenti un jābūt gatavam tos uzrādīt,” skaidro tiesnese.
Savukārt morālā kaitējuma kompensāciju cietušais var nosaukt tikai summas izteiksmē. Ņemot vērā noziedzīgā nodarījuma smagumu un radītās sekas, morālā kaitējuma apmēru naudas izteiksmē nosaka tiesa.
“Manuprāt, valstī ļoti labi tiek organizēts skaidrojošais darbs ar īpaši aizsargājamajiem cietušajiem. Mēs redzam, ka daudz labāk par savām tiesībām un iespējām ir informētas sievietes, kas cietušas no vardarbības. Par to tiek nodrošināta plaša informācija gan plašsaziņas līdzekļos, gan sabiedriskajās organizācijās. Taču pārējo cietušo izglītošanai un iesaistīšanai tiek pievērsta mazāka uzmanība. To vajadzētu veicināt,” secina A. Strupule.
