“Kad ir konstatēts, ka izdarīts noziedzīgs nodarījums, notiek pirmstiesas kriminālprocess. Tajā tiek vākti un meklēti pierādījumi. Kad izmeklētājs ir atzinis pierādījumus par pietiekamiem, lietu tālāk nosūtīta prokuroram kriminālvajāšanas uzsākšanai. Prokurors, ja atzīst to par iespējamu, uzsāk kriminālvajāšanu, un tikai pēc tam lieta tiek nodota tiesai. Lieta tiek iztiesāta tiesā, un tad, ja tiek konstatēts, ka persona ir vainīga un ir izdarījusi attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, personai tiek noteikts sods.
Sods tiek noteikts atbilstoši Krimināllikuma sevišķās daļas pantiem un tajos paredzētajām sankcijām. Tiesnesim nav jāizdomā, kāds soda veids būtu nosakāms, jo par katru konkrēto noziedzīgo nodarījumu likumdevējs ir paredzējis sankciju, kurā ir noteikts, kādu soda veidu par konkrēto noziedzīgo nodarījumu ir iespējams pietiesāt. Ir arī paredzēts soda mērs – minimālais un maksimālais, kādu jāpiemēro par konkrētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu.
Izskatot konkrētu lietu, kad ir jālemj par soda noteikšanu, tiesneši izmanto vispārīgos soda noteikšanas principus. Tiek ņemts vērā izdarītā nozieguma raksturs, radītais kaitējums, vainīgā personība. Izvērtējot visus šos apstākļus, tiek lemts, kāds no attiecīgajā pantā paredzētajiem soda veidiem personai būtu jāpiemēro. Kad tiesnesis ir izlēmis, kāds soda veids būtu jāpiemēro, viņam ir jāizšķiras par soda mēru. Nosakot soda mēru, pamatā tiek ņemta vērā atbildību mīkstinošo vai pastiprinošo apstākļu esamība. Viens no atbildību mīkstinošiem apstākļiem var būt personas attieksme pret izdarīto – ja tā pilnībā atzinusi savu vainu, nožēlo izdarīto, pilnībā ir atlīdzinājusi vai vismaz uzsākusi atlīdzināt nodarītos zaudējumus.
Ja noziegums izdarīts alkohola reibumā vai narkotisko vielu iespaidā, vai arī noziegumu izdarījusi persona, kas agrāk jau ir sodīta, un tas izdarīts nedzēstas sodāmības laikā, to var uzlūkot kā tipiskus atbildību pastiprinošus apstākļus. Soda mēru nosaka, vērtējot visu šo apstākļu kopumu. Vēlētos piebilst, ka jau pati atbildību pastiprinošu apstākļu esamība ir pamats nenoteikt personai minimālo soda mēru, kāds par konkrēto noziegumu ir paredzēts Krimināllikuma attiecīgā panta sankcijā.
Kad lieta izskatīta pēc būtības, tiesas sēdē notiek debates, kurās izsakās gan prokurors, gan aizstāvis, kā arī – gadījumos, kad apsūdzētajai personai nav aizstāvja, – izsakās pats apsūdzētais. Tiesas debatēs gan prokurors, gan cietušais pauž viedokli par apsūdzētajam piemērojamo soda mēru. Jāuzsver, ka viņi pauž savu viedokli, kāds soda mērs, viņuprāt, būtu jāpiemēro. Šis viedoklis tiesai nav saistošs, jo, kā jau minēts iepriekš, ir vispārīgie soda noteikšanas principi un kritēriji, kas ir jāņem vērā, nosakot sodu. Atsevišķos gadījumos tiesas viedoklis var atšķirties no prokurora viedokļa pat tādā mērā, ka tiesa var piespriest bargāku sodu, nekā ir prasījis prokurors,” to, kā notiek soda piemērošanas process, skaidro tiesnese Iveta Vīgante.
Kā dažādos tiesas procesos tiek ievērots sodu samērīgums?
Pirms atbildēt uz šo jautājumu, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas tiesnese I. Vīgante norāda, ka, vērtējot piespriestos sodus, nav pamata runāt par “līdzīgām lietām”, kā to dažkārt lasām medijos. “Līdzīgu lietu nemēdz būt. Ir līdzīga rakstura noziedzīgi nodarījumi, bet katra lieta ir atšķirīga. Aiz katras lietas stāv cits cilvēks, cits vainīgais, cits cietušais, un ir citi apstākļi. Nav pareizi apgalvot, ka viena lieta līdzinās citai, un tikai tādēļ paust sašutumu par sodu nesamērīgumu tiesu nolēmumos.
Loģisks būtu jautājums: kāpēc, piemēram, par zādzību no lielveikala piemērots tāds pats sods kā lietā par izvairīšanos no nodokļu nomaksāšanas – brīvības atņemšanas sods uz vienu gadu? Te jāvērtē konkrētās lietas apstākļi un it īpaši vainīgo personu raksturojošie dati. Ja personai par zādzību no veikala piespriež brīvības atņemšanu uz vienu gadu, tas nozīmē, ka šī persona jau vairākkārt ir bijusi sodīta. Iepriekš tai ir piemēroti arī citi sodi un neviens no šiem soda veidiem, tajā skaitā varbūt arī mazāks brīvības atņemšanas soda mērs, nav sasniedzis soda mērķi, jo persona jau vairākkārt ir pieķerta, apzogot veikalu. Vienīgā iespēja pasargāt sabiedrību un vismaz uz kādu laiku šo personu atturēt no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas ir piemērot maksimālo soda mēru, ko par zādzību no lielveikala paredz likums, – vienu gadu brīvības atņemšanas. Tādu pašu sodu var piespriest par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, ja persona pirmo reizi ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, atzinusi savu vainu, tai nav iepriekšēju sodāmību. Tādā veidā atšķirīgās lietās soda mērs var būt līdzīgs.
Pats būtiskākais – lai sabiedrībā nerastos neizpratne par piemērotajiem sodiem, tiem jābūt pietiekami skaidri motivētiem tiesas spriedumā. Tā, lai pat tāds cilvēks, kas nepārzina lietu, jo nav lietas dalībnieks, nebūdams tiesas zālē, neredzējis šos cilvēkus un viņu attieksmi, lasot šo tiesas spriedumu, varētu izprast tiesas pamatojumu.”
Piemērotākais sods, lai persona vairs atkārtoti neizdarītu noziegumu
“Manuprāt, nav iespējams sniegt vienkāršu atbildi, kāds būtu piemērotākais soda veids un mērs, lai persona turpmāk vairs neizdarītu noziedzīgus nodarījumus. Tas ir atkarīgs arī no katra konkrētā cilvēka. Un te ir jāvērtē konkrētā cilvēka personība un viņu raksturojošās ziņas. Pēc manām domām, jau pats fakts, ka cilvēks ir nonācis tiesā un tiek tiesāts, normālam sabiedrības loceklim ir tāds notikums viņa dzīvē, lai vairāk nekad negribētos nonākt šādā situācijā.
Es uzskatu, ka ne visos gadījumos brīvības atņemšana ir vienīgais sods, kas būtu piemērojams, lai cilvēks labotos un turpmāk atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Atsevišķos gadījumos arī piespiedu darbs ir pietiekami efektīvs sods, kas liktu pārdomāt izdarīto. Piemēram, ja sabiedrībā zināms cilvēks, kuru uz ielas visi pazīst, rudenī parkā grābj lapas, tādā veidā izpildot tiesas piespriesto sodu par piespiedu darbu, – arī tas ir soda veids, kas liek pārdomāt izdarīto.
Attiecībā uz naudas sodu ir izplatīts uzskats – ja personai piesprieda naudas sodu, tātad viņu nesodīja. Taču arī piespriesto naudas sodu summas mēdz būt pietiekami ievērojamas un tās jānomaksā 30 dienu laikā. Ja tas netiek izdarīts, tad likums ir paredzējis instrumentu, ka nenomaksātais naudas sods tiek aizstāts vai nu ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ilgstošāku brīvības atņemšanu atkarībā no naudas soda apmēra.
Tāpat ir maldīgs priekšstats par nosacītiem sodiem, ka nosacīta notiesāšana nav nekāda sodīšana un ka persona vienkārši tiek “palaista” [bez soda]. Tā tas gluži nav, jo cilvēkam tiek noteikts pārbaudes laiks, kurā ar viņu strādā Valsts probācijas dienests, nosakot viņam virkni ierobežojumu un uzdevumu, kas šajā laikā ir jāveic. Valsts probācijas dienesta rīcībā ir instrumenti, kā rīkoties, ja persona šos rīkojumus nepilda. Proti, Valsts probācijas dienestam ir tiesības vērsties tiesā ar iesniegumu, savukārt tiesa var pārskatīt nosacīti noteikto sodu. Faktiski visu pārbaudes laiku persona staigā kā pa naža asmeni, jo jebkura likumpārkāpuma izdarīšana viņai izraisīs nopietnas sekas.
Varbūt nesaprotami ir tas, kādēļ reizēm konkrētā lietā ir noteikta nosacīta notiesāšana. Likumdevējs šādu iespēju tiesai ir paredzējis, izvērtējot katra konkrēta noziedzīgā nodarījuma raksturu, radīto kaitējumu, vainīgā personību. Ja tiesai rodas pārliecība, ka persona turpmāk neizdarīs nekādus citus likumpārkāpumus, tā var noteikt nosacītu sodu. Iespējams, nesapratne no sabiedrības puses mēdz būt tādēļ, ka spriedumā nav minēta pietiekami spēcīga un argumentēta motivācija, kāpēc tiesai šāda pārliecība ir radusies. Tiesnesim ir sīki un pamatīgi jāmotivē, kāpēc konkrētā persona ir notiesāta nosacīti, izvērtējot visus faktorus,” sodu samērīgumu un to piemērošanu skaidro Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas tiesnese I. Vīgante.
