Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
“Ja ģimenei ir savs notārs, tas ir kā nodrošinājums tam, lai visas juridiskās lietas jebkurā paaudzē un situācijā būtu sakārtotas pienācīgi,” norāda Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja vietniece zvērināta notāre Anta Maldupe-Krūmiņa.
“Konsultāciju pie notāra tik tiešām var pielīdzināt vizītei pie ģimenes ārsta. Ja ģimenei ir savs notārs, tas ir kā nodrošinājums tam, lai visas juridiskās lietas jebkurā paaudzē un situācijā būtu sakārtotas pienācīgi,” ar šādu vēstījumu sākas saruna ar Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja vietnieci zvērinātu notāri ANTU MALDUPI-KRŪMIŅU par to, kā vislabāk sevi pasargāt juridiski un vienkāršāk sakārtot savas dzīves juridiskos jautājumus, lai izvairītos no nepatīkamām sekām un lieka riska.
Kāpēc šāda juridiskā “veselība” cilvēkam vispār ir svarīga?
Notāru uzdevums ir ne tikai palīdzēt cilvēkiem sakārtot savas juridiskās lietas, bet arī palīdzēt tās uzturēt kārtībā visas dzīves garumā – tā, lai nevienā brīdī nebūtu jāvēršas tiesā aizstāvēt savas tiesības. Notārs nodrošina profilaksi, lai neiestātos tiesiskās sekas. Mums ir svarīgi, lai klients pēc vizītes pie notāra jūtas pārliecināts un aiziet mājās ar apziņu, ka viņa juridiskajā dzīvē viss ir kārtībā.
Notāram, līdzīgi kā ārstam, ir jāskatās arī uz priekšu un jāierauga, vai konkrētā cilvēka juridiskajā dzīvē nākotnē varētu rasties kāds risks jeb “slimība”, un jādara viss, lai tā nenotiktu. Konsultācijas pie notāra būtu jāuztver kā juridiska profilakse – ir jānāk pie notāra nevis tad, kad sekas un problēmas jau ir iestājušās, bet gan iepriekš, lai tās novērstu. Saruna ir pats galvenais – klients tajā atklāj, kas viņu uztrauc, notārs pamana lietas, kurām vajadzētu pievērst vairāk uzmanības.
Ļoti būtiski ir tas, ka notārs ir neatkarīgs un neitrāls. Tāpat kā tiesnesis. Notārs nepārstāv vienas vai otras puses intereses. Ikviens cilvēks darījumā, ko palīdz kārtot notārs, var justies droši, jo tiks noskaidrota abu pušu griba, saskaņoti viedokļi, izskaidrotas tiesības un pienākumi, kā arī ievērots, lai viss notiek saskaņā ar likumiem. Satversmes 90. pants saka, ka ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības. Tas noteikti arī notāra darbā ir pats svarīgākais – kā moto.
Cilvēkam dzīves laikā nākas kārtot dažādus dokumentus, slēgt darījumus, līgumus. Kas ir svarīgākie – tādi, kuru pareizai juridiskai sakārtošanai noteikti vajadzētu pievērst uzmanību?
Notāra skatījumā, trīs svarīgākie dokumenti, par kuriem ikvienam savas dzīves laikā būtu jāparūpējas, ir testaments vai mantojuma līgums, nākotnes pilnvarojums un laulības līgums. Tie ir dokumenti, kas ne tikai sakārto mantiskās attiecības, bet savstarpējās attiecībās ievieš mieru.
Ja katrs jau savas dzīves laikā viestu skaidrību, kā sadalāma manta pēc viņa nāves, strīdu mantojuma sadales procesā būtu daudz mazāk. Un nav būtiski, vai atstātajai mantai ir liela vērtība, vai arī varbūt ir tikai neliels naudas uzkrājums bankā. Tam visam pamatā ir arī emocionālais aspekts.
Ar nākotnes pilnvarojumu var nodrošināt savas intereses gadījumos, ja kāda iemesla dēļ cilvēks būtu ierobežots savā rīcībā un nevarētu pieņemt lēmumus – visbiežāk tā mēdz notikt veselības stāvokļa dēļ.
Savukārt laulības līgums palīdz sakārtot ģimenes mantiskās attiecības. Tā ir iespēja ne tikai izvairīties no strīdiem starp laulātajiem par mantu, ja nu tomēr gadās laulību šķirt, tas noder arī mantošanas procesā, kā arī, piemēram, situācijā, kad viens no laulātajiem iesaistīts biznesā vai uzņēmies kredītsaistības. Laulības līgums skaidri nosaka laulātā mantas statusu, un, ja ir kāds strīds par mantas sadali, laulības līgumam ir liela ietekme.
Bet, ja pērkam, pārdodam, dāvinām nekustamo īpašumu, vai tad – lai arī šie dokumenti ir profesionāļa sagatavoti – nav tik būtiski vērsties pie notāra?
Protams! Cik bieži cilvēks dzīves laikā pērk vai pārdod īpašumu – vienu, divas reizes? Viņš nevar zināt visas juridiskās nianses, kas ļoti būtiski var ietekmēt pašu darījumu un pēcāk radīt nevēlamas sekas. Ja cilvēks atnāk pie notāra, mēs skatāmies uz to kā uz kopumu – kas ir pārdevējs un pircējs, kāds ir nekustamā īpašuma sastāvs, vai nav kādi apgrūtinājumi, hipotēkas, vai ir visas piekrišanas, kāds ir pārdevēja laulātā statuss utt. Tad skatāmies tālāk – uz norēķiniem. Vai pircējam būs kredīts vai pašam naudas līdzekļi, un kā notiks norēķini?
Svarīgi, lai neviena no pusēm nav pakļauta riskam, un tas iespējams, izmantojot glabājumu kontu pie notāra, – tikai tad, kad darījums būs novests līdz galam, maksājums varēs notikt. Bet tas viss sākas ar jautājumu par to, kurš sagatavos darījuma dokumentus un uzraudzīs visu procesu līdz pat īpašumtiesību reģistrēšanai zemesgrāmatā. Ja cilvēki to izvēlas darīt paši, tad pašiem arī jāuzņemas visi riski un atbildība. Bet to var izdarīt arī notārs – no paša sākuma līdz galam, kompetenti un juridiski droši.
Var taču pajautāt padomu radiniekam, draugam, kuram ir pieredze ar šādiem darījumiem. Darījums taču līdzīgs – jāpērk vai jāpārdod nekustamais īpašums.
Man kā juristei divu vienādu gadījumu nav. Katram ir savas nianses. Katrai situācijai ir nepieciešams savs līgums, kas piemērots konkrētiem apstākļiem. Ja arī šķiet: kas gan tur citāds – atšķiras tikai adreses un summas, tā tomēr nav, un tikai pie notāra kārtotā darījumā pilnībā pasargātas būs abas iesaistītās puses.
Svarīgākais ir atklāt notāram visu patieso situāciju un neslēpt neko. Gluži kā ārstam. Jebkuru lietu var risināt. Gadās, ka pirms līguma sagatavošanas, ieskatoties zemesgrāmatā, ieraugu, ka ir kāda piedziņas atzīme, ko tiesu izpildītājs ir uzlicis. Un pārdevējs pats par to nemaz nav zinājis. Ko darīt? Te var sazināties ar tiesu izpildītāju, no pirkuma maksas daļu novirzīt izpildītājam, lai izpildu lietu izbeigtu. Taču var gadīties, ka pircējs, uzzinot šādu informāciju, no darījuma atsakās. Un viņam ir tādas tiesības.
Respektīvi, notāra pievienotā vērtība darījumā ir ne tikai kompetenta juridiska pieeja, bet arī piekļuve valsts informācijas sistēmām. Mēs varam iegūt informāciju, par kuras nepieciešamību cilvēki, paši sagatavojot līgumu, nemaz nevar iedomāties.
Ar ko cilvēks riskē, mēģinot pats noformēt kādu juridisko dokumentu, kurš viņam attiecīgajā situācijā nepieciešams?
Riski ir dažādi. Ne tikai tāpēc, ka juridiski satura ziņā šāds dokuments var būt ļoti vājš, bet arī no citiem aspektiem. Pirmkārt, vai tajā ir iekļautas abu pušu tiesības un intereses. Es teiktu, ka lielākajā daļā gadījumu vairāk aizsargāts ir tas, kurš šo līgumu ir sagatavojis. Domāju, ka ļoti reti ir tā, kad abas puses – pircējs un pārdevējs – draudzīgi sēdējušas kopā pie datora un izstrādājušas vienu līgumu. Reāli visvairāk tiek aizsargātas tās puses intereses, kas uzņēmusies darījuma dokumentus sagatavot vai apmaksā advokāta vai kāda cita juridiskā konsultanta iesaisti. Notārs ir neitrāls jurists, bet jebkurš cits, kurš piesaistīts darījuma sagatavošanā, aizstāvēs savu klientu un strādās sava klienta interesēs.
Ir jāsaprot viena patiesība – cilvēks, kurš nav jurists, var nespēt novērtēt savas zināšanas visos juridiskajos aspektos un apzināties ar to saistītos riskus.
Otrkārt, ja privāti taisīts līgums, kas visbiežāk tiek parakstīts divos eksemplāros, pazūd vai ja kāds apzināti to, piemēram, iznīcina, tad ir grūti pierādīt, ka tāds vispār ir pastāvējis. Notariāla akta formā taisīts līgums ir mūžīgā glabāšanā – jebkurā brīdī jebkura puse var nākt un to saņemt.
Treškārt – pašrocīgos dokumentus viegli var viltot, un šis risks ir augsts. Krāpšanas gadījumi, kuros cilvēki tiek atstāti bez īpašuma, nav nemaz tik reti. Un tie ir gadījumi, kas dārgi izmaksā – gan naudas, gan emocionālā izteiksmē.
Neskatoties uz to, līgumi un citi svarīgi juridiski dokumenti joprojām tiek sagatavoti mājas kārtībā, un tas nereti var izrādīties šāviens sev pašam kājā. Mūsu sabiedrībā diemžēl ir tendence mācīties un izdarīt secinājumus tikai tad, kad sekas jau ir iestājušās.
Turklāt šādi līgumi veicina arī pelēko zonu, kur ir iespējama ne tikai nekustamā īpašuma izkrāpšana, bet arī noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija. Un persona, kas, ja tā var teikt, ir lētticīgāka, var tikt tajā visā iejaukta, pašai pat neapzinoties. Mēs, notariāta cilvēki, uzskatām, ka privāto dokumentu ēra vispār būtu jāpārtrauc un jānosaka saprātīgs tiesiskās izmantošanas regulējums, un jēgpilni jāpāriet uz elektronisko dokumentu formu un nostiprināšanu zemesgrāmatā.
Sakāt, ja cilvēks nav profesionāls jurists, viņš nevar novērtēt savu nezināšanu, tātad arī iespējamos riskus novērtēt nevar. Ko darīt, ja ir jautājumi un neziņa?
Pirms jebkura darījuma ir svarīga konsultācija ar kompetentu speciālistu. Cilvēki vienmēr var vērsties pie notāra, bet jo īpaši tad, ja nezina, ar ko sākt, pie kā vērsties. Ja notārs nevarēs palīdzēt, viņš vismaz zinās ieteikt, kur vērsties.
Konsultācija – vienkārša saruna ar notāru – pirms darījuma ir nepieciešama arī tāpēc, lai cilvēks varētu gudri sagatavoties paredzētajam vai potenciālajam darījumam un saņemtu visu informāciju un atbildes uz jebkuru jautājumu. Uzskats, ka notariālie pakalpojumi ir dārgi, bieži vien ir ļoti mītisks. Notāru dienās sniedzam konsultācijas bez maksas, un tas iedrošina cilvēkus vērsties pēc padoma. Tik bieži izrādās, ka viņiem nepieciešamā notariālā darbība nav ne sarežģīta, ne dārga. Arī ikdienā nereti klienti pauž izbrīnu, ka tas nemaz tik milzīgus ieguldījumus neprasa.
Kādreiz gadās, ka jau konsultācijas laikā situācija ir atrisināma. Piemēram, šī gada Notāru dienās kāds pavisam vienkāršs padoms atrisināja ieilgušu problēmu. Sieviete jau 10 gadus bija centusies atrisināt kādu jautājumu – viņai ir kopīpašumā domājamā daļa no īpašuma, kas mantots no vīra, un uz viņas mantoto daļu ir kāds aizliegums pilnīgi svešām personām par labu.
Papētot situāciju, atklāju, ka aizliegums ir uzlikts, vīram vēl dzīvam esot. Skaidroju, ka persona, kurai uzlikts šis aizliegums, kura pamatā ir dāvinājuma līgums, respektīvi, vīrs, bija šim aizliegumam piekritusi, vēl dzīva būdama. Viņa iebilda, ka tā noteikti nav, un dokumentu par to arī nav. Ieteicu aiziet uz zemesgrāmatu nodaļu, kur viņa kā kopīpašniece var izprasīt no lietas šo dāvinājuma līguma kopiju un apskatīt, vai vīrs tiešām nav to parakstījis. Citādi būtu jādomā, ka paraksts ir viltots, kas nozīmētu tiesas darbus.
Pēc pāris dienām viņa atnāca pie manis, priecādamās par sakārtotu zemesgrāmatu. Izrādījās, tā bija kļūda, kas tīri cilvēciski pieļauta zemesgrāmatu nodaļā. Cilvēks cīnījās 10 gadu, pārdzīvoja, lai gan bija nepieciešams tikai un vienīgi padoms, kur vērsties un ko jautāt, lai atrisinātu situāciju.
Ja, piemēram, cilvēkam ir tikai pāris jautājumu, cik par konsultāciju notāram jāsamaksā?
Notāri ir juristi, kuriem valsts ir deleģējusi daļu savas varas un piešķīrusi arī amatpersonas statusu. Tāpēc arī atlīdzību par zvērināta notāra pakalpojumiem nosaka valsts. Tā tiek aprēķināta saskaņā ar MK noteikumiem Nr. 737 “Noteikumi par zvērinātu notāru atlīdzības taksēm un to noteikšanas kārtību”.
Konsultācijai tiek piemērota likme – 10,96 EUR stundā. Ja pēc konsultācijas seko arī darbības pie notāra, kas bieži vien tā arī ir, tad sākotnējā konsultācija vispār ir bez maksas. Tādā gadījumā klients gan saņem visu nepieciešamo informāciju, gan kopā ar notāru pienācīgi sagatavojas darījumam, un, atnākot pie notāra jau nākamreiz, visi dokumenti ir sagatavoti.
Bieži vien cilvēki, atnākot tikai uz konsultāciju, paši atzīst un novērtē, cik daudz tas viņiem ir devis. Un viens ļoti būtisks mērķis jau ir sasniegts – ir iegūts miers prātam un sirdij. Mūsu sabiedrībā diemžēl joprojām ir tendence censties izvairīties no oficiālām institūcijām un personām, tādējādi pašiem sev radot šķēršļus svarīgu jautājumu risināšanā. Notāru dienās izjūtam to īpaši spilgti. Tomēr cita ceļa jau nav – saruna ir pamatu pamats. Atklāta un cieņpilna saruna, un šādai attieksmei ir jābūt abpusējai. Cilvēkam ir jājūtas kā vērtībai, jāredz, ka viņa problēma ir svarīga un notārs ir tā persona, pie kuras vērsties jebkurā dzīves situācijā.
Un ja nu vēl jāsagatavo līgums? Tad konsultācija ir par brīvu, bet katra dokumenta sakārtošana taču ir par maksu?
Jau minētajos MK noteikumos ir ļoti precīzi definētas summas, kas jāmaksā par katru notariālo darbību. Notāram nav iespējas variēt un pēc kāda sava ieskata noteikt, ka vienai personai tas maksās tik, citai – tik.
Kādreiz cilvēki nav apmierināti, ka, piemēram, jau pa telefonu nevaram pateikt, cik maksās viņiem nepieciešamais pakalpojums. Taču situācijas ir ļoti dažādas un notāra izmaksas ietekmē daudzi apstākļi. Piemēram, pie notāra atnāk laulāts pāris šķirt laulību.
Viena lieta ir iesniegums par laulības šķiršanu – tā ir nemainīga daļa ar konkrētu fiksētu maksājumu. Taču notāram, kārtojot šo procesu, ir jāieskatās valsts informācijas sistēmās, un katrā situācijā datu pārbaude ir atšķirīga atkarībā no tā, kādos reģistros jāieskatās, par kādu personu skaitu, tostarp fizisku vai juridisku, utt. Tāpēc precīzu summu var pateikt tikai tad, kad zināms, kāda darbība būs jāveic, cik un kādas personas nāks un cik un kādas pārbaudes būs jāveic. Papildus tam tiek pievienots arī PVN un valsts nodeva.
Nereti rodas iespaids – cilvēkiem šķiet, ka visa nauda, ko viņi samaksā notāram, notāram arī paliek. Kādreiz notāru virzienā dzirdama vai lasāma tāda nievājoša frāze kā “iebāž kabatā”. Ja mēs paņemam summu X, tad vismaz 60–65% no tās nonāk valsts kasē, bet no atlikušajiem 35–40% notāram jānomā telpas, jānodrošina darbam nepieciešamais aprīkojums un tehnoloģijas, jāsamaksā darbiniekiem algas, nodokļi utt. Mēs esam valsts amatpersonas, taču mūsu prakses netiek uzturētas no valsts budžeta – mēs darbojamies kā saimnieciskās darbības veicēji un paši nodrošinām savu praksi.
