Atklājas arī valsts liktenis
"Šī grāmata stāsta ne tikai par atsevišķu cilvēku dzīvi un likteņiem, bet caur to mums atklājas arī valsts liktenis," grāmatas atvēršanas pasākumā, kas gada nogalē norisinājās Rīgas apgabaltiesā, sacīja izdevuma līdzautors vēsturnieks Ēriks Jēkabsons. Viņaprāt, šī grāmata būs interesanta ne tikai tajā aprakstīto personu tuviniekiem, aroda brāļiem un profesionāliem juristiem, bet visiem Latvijas cilvēkiem un vēstures interesentiem, tostarp zinātniekiem.
"Runājot par tiesnešu biogrāfijām, no tām izriet vairāki svarīgi secinājumi – par šo cilvēku izglītību un pieredzi, kā arī tas, ka par šādiem tiesnešiem kļūst cilvēki ar nevainojamu reputāciju un tikai ilga, sistemātiska un smaga darba rezultātā," uzsvēra vēsturnieks Valters Ščerbinskis. Viņš atzina, ka daudzu šo cilvēku liktenis bija ļoti traģisks: "Tiesneši bija viena no visvairāk represētajām iedzīvotāju grupām Latvijā. Un šis fakts ir vienkārši skaidrojams – tiesneši bija viens no neatkarīgās Latvijas pamatelementiem. Un, ja bija vēlme to sagraut, tad līdzās drošības iestāžu vadītājiem, augstākajai virsniecībai un diplomātiem arī augstākā ranga tiesnešu liktenis bija izlemts."
Izdevumu "Latvijas tiesneši. 1918–1940" vēsturnieks V. Ščerbinskis aicināja uzlūkot arī Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnas kontekstā: "Latvijas valsts, kura arī pēc okupācijas pastāvēja mūsu prātos, 1990. gadā atguva neatkarību un turpinājās. Līdz ar to mums ir svarīgi zināt, ka pirmsokupācijas Latvijā nebija tikai kaut kādi abstrakti tiesneši, notāri vai advokāti – tie bija konkrēti cilvēki, kas veica noteiktas funkcijas, pildīja svarīgus darbus un nodrošināja mūsu valsts sekmīgu pastāvēšanu un sekmīgu tupinājumu mūsdienās."
Izsūtījums vai trimda
Grāmatā apkopotas 237 Latvijas augstāko tiesas iestāžu tiesnešu biogrāfijas. Izdevumā iekļautas personas, kuras ir strādājušas Latvijas Senāta senatora amatā, Tiesu palātas un apgabaltiesu locekļu amatā laikposmā no Latvijas tiesu iestāžu izveidošanas 1918. gada decembrī līdz neatkarīgās Latvijas tiesu iestāžu likvidācijai padomju okupācijas apstākļos 1940. gadā.
"Par šādiem tiesnešiem kļūst cilvēki ar nevainojamu reputāciju un tikai ilga, sistemātiska un smaga darba rezultātā."
Kā atzīmēts izdevuma "Latvijas tiesneši. 1918–1940" ievadrakstā, tiesnešu mūža gaitas noslēdzās ļoti dažādi. Pirms Latvijas okupācijas mūžībā devās 41 tiesnesis, 1940. gada vācu okupācijas laikā mira 11 tiesneši, bet pirmās padomju okupācijas laikā 16 tiesneši. Nav zināms 23 tiesnešu liktenis. Gandrīz visi vācu tautības tiesneši 1939. gadā izceļoja uz Vāciju. Padomju apcietinājumā nonāca 63 tiesneši. Tikai ļoti nedaudziem tiesnešiem Latvijas vēstures pavērsieni ļāva nodzīvot savu dzīvi dzimtajā valstī. Ievērojama tiesnešu daļa atstāja Latviju, 1944. gadā tuvojoties Sarkanajai armijai. Trimdā kara beigās devās 86 tiesneši. Otrreizējās padomju okupācijas laikā no Latvijas tiesu elites – augstākā ranga tiesnešiem – tikai ļoti nedaudzi savas mūža gaitas beidza Latvijā.
Miris, nesagaidot apsūdzību…
Grāmatas atvēršanā piedalījās arī biogrāfiskajā vārdnīcā aprakstītā Liepājas apgabaltiesas tiesneša Aleksandra Jankoviča (1891–1942) dēls Juris Jankovičs un mazmazmeita, pazīstamā operdziedātāja Marina Rebeka. A. Jankovičs, līdzīgi kā daudzi citi Latvijas tiesneši, padomju okupācijas laikā 1940. gada 30. decembrī ar Latvijas PSR tieslietu tautas komisāra A. Jablonska pavēli tika atbrīvots no amata sakarā ar Latvijas PSR tiesu sistēmas reorganizāciju. Viņš tika apcietināts 1941. gada 14. jūnijā un miris izsūtījumā Vjatlagā 1942. gada 22. aprīlī, nesagaidot apsūdzības uzrādīšanu.
