NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Edīte Brikmane
LV portāls
05. decembrī, 2018
Lasīšanai: 15 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Latvijai 100
15
15

Latvijas tiesu sistēmas pirmsākumi – no trūkuma līdz Tiesu pilij

Tiesu pils pamatakmens likšanas svinības 1936. gada 4. decembrī. Fonā – Rīgas apgabaltiesas ēka.

FOTO: Zudusī Latvija

Pasludinot neatkarīgas Latvijas Republikas izveidi, pirms simt gadiem tika uzsākts arī darbs pie jaunās valsts neatkarīgas tiesu sistēmas izveides. Tas notika sarežģītos apstākļos – uz kara un revolūcijas izraisītā dzīves sabrukuma fona trūka tiesnešu, piemērotu telpu un mēbeļu, nebija pieejama juridiskā literatūra un papīrs. Neskatoties uz to, 1918. gada 5. decembrī tieslietu ministrs Pēteris Juraševskis iecēla Frici Gailīti par Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāju, tādējādi šis datums uzskatāms par pirmās neatkarīgās Latvijas tiesas – Rīgas apgabaltiesas – dibināšanas dienu. Dienu vēlāk, 1918. gada 6. decembrī, Latvijas Tautas padome apstiprināja “Pagaidu nolikumu par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību”, uz kā pamata tika būvēti visi pārējie likumi par tiesu iestādēm.

īsumā
  • Atbilstoši Pagaidu nolikumam Latvijas tiesu sistēmu veidoja miertiesas, apgabaltiesas, Tiesu palāta un Senāts (Rīgā). Apgabaltiesas bija apelācijas instances tiesas miertiesām un pirmās instances tiesas lietām, kas nebija miertiesu kompetencē. 
  • Pēdējās instances tiesa bija Tiesu palāta. Senāts bija kasācijas instance, kas izspriež lietas koleģiālā sastāvā, un tam bija trīs departamenti – Civilās kasācijas, Kriminālās kasācijas un Administratīvais departaments.
  • Organizējot tiesu darbu, viena no galvenajām problēmām bija tiesnešu trūkums. Starp latviešiem nebija neviena tiesneša, un sākotnējais tiesu sastāvs pamatā veidojās no zvērinātiem advokātiem.

Darbs pie Latvijas tiesu sistēmas izveides sākās uzreiz pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas. 1818. gada 19. novembrī Ministru prezidents Kārlis Ulmanis uzaicināja zvērinātu advokātu Pēteri Juraševski kļūt par tieslietu ministru, bet par viņa biedru – zvērinātu advokātu Eduardu Strautnieku. Stājoties pie atbildīgā pienākuma pildīšanas, abiem gandrīz no jauna bija jāizveido Tieslietu ministrija – iestāde, kas nodrošinātu neatkarīgu tiesu varu Latvijā.1

Līdz 1918. gada 18. novembrim Latvijas teritorijā funkcionēja Krievijas impērijas tiesu sistēma, kuras pamatā bija 1864. gadā pieņemtais Krievijas likums par tiesu iestādēm. Baltijas guberņās tas stājās spēkā pēc 1889. gada tiesu reformas, kā rezultātā tika izveidotas vietējās tiesas – miertiesas, miertiesnešu sapulces un pagasta tiesas – un vispārējās tiesas – apgabaltiesas, tiesu palātas un Senāts, kas atradās Pēterburgā.2

Ar mērķi izstrādāt Latvijas tiesu iekārtas likumprojektu 1918. gada novembrī un decembrī tieslietu ministra biedra E. Strautnieka dzīvoklī Elizabetes ielā 69 un notāra Jāņa Purgaļa kantora telpās Tērbatas ielā 1/3 notika apspriedes, kurās, pēc E. Strautnieka pierakstītā, dalību ņēma “gandrīz visi Rīgā esošie advokāti”. 3

Izstrādāto projektu tieslietu ministrs nolasīja Pagaidu valdības 1918. gada 3. decembra sēdē. Pagaidu valdība projektu apstiprināja un 4. decembrī iesniedza Tautas padomei. Tas tika izskatīts un pieņemts kā “Pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību” 6. decembrī.

1918. gada 5. decembrī tieslietu ministrs Pēteris Juraševskis iecēla Frici Gailīti par Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāju, tādējādi šis datums uzskatāms par pirmās neatkarīgās Latvijas tiesas – Rīgas apgabaltiesas – dibināšanas dienu.

Foto: Zudusī Latvija

Pārņēma Krievijas tiesu iekārtu

Pieņemot Pagaidu nolikumu, Tautas padome pārņēma Krievijas tiesu iekārtu, daļēji saglabājot iepriekšējās iestādes un sabiedrībā jau pazīstamo kārtību.

Latvijā tika atjaunota pagasttiesu darbība to agrākās kompetences robežās, izņemot krimināllietas, kā arī ierobežoja tajās izspriežamo civilprasību summu līdz 300 rubļiem, nodrošinot visām lietām pārsūdzības iespējas miertiesā. Salīdzinot ar iepriekšējo Krievijas likumu, Pagaidu nolikums likvidēja miertiesu otro instanci – miertiesnešu sapulci, kuras vietā nāca apgabaltiesa. Tāpat tika likvidēta zemnieku virstiesa – tās vietā nāca miertiesa. Tika ieviesti jauni bijušās Krievijas 1903. gada Soda likumi.

Atbilstoši Pagaidu nolikumam Latvijas tiesu sistēmu veidoja miertiesas, apgabaltiesas, Tiesu palāta un Senāts (Rīgā). Apgabaltiesas bija apelācijas instances tiesas miertiesām un pirmās instances tiesas lietām, kas nebija miertiesu kompetencē. Savukārt pēdējās instances tiesa bija Tiesu palāta. Senāts bija kasācijas instance, kas izspriež lietas koleģiālā sastāvā. Tam bija trīs departamenti – Civilās kasācijas, Kriminālās kasācijas un Administratīvais departaments.

Sākotnēji tika izlemts, ka, neskatoties uz to, ka tiek daļēji pārņemta iepriekšējā Krievijas sistēma, tiesu darbā neizmantos Krievijas impērijas atribūtiku un tērpus, tāpēc tiesu sprieda vienkāršos uzvalkos bez tiesneša ķēdes vai mantijas.

“Pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību”

Pieņemts Latvijas Tautas padomē 6. decembrī 1918. gadā.

Publicēts Pagaidu Valdības Vēstneša Nr. 1. 1918. gada 14. decembrī

1.       Latvijas tiesas un ar viņām saistītās iestādes darbojas pēc tiem vietējiem un Krievijas likumiem, kādi priekš Latvijas bija spēkā līdz 24. oktobrim 1917. gadā, krimināllietās pieturoties pie Krievijas 1903. g. Sodu likumu krājuma. Latgalē pagaidām atjaunojamas Krievijas Pagaidu Valdības ievestās tiesas un piepaturami tie likumi, kuri bija spēkā Krievijas Pagaidu Valdības laikā.

Okupācijas laikā tiesu iestādēs uzsāktās lietas izspriežamas pēc Krievijas tiesāšanas kārtības noteikumiem, pielaižot civillietās Vācijas tiesāšanas kārtības noteikumus, ja prāvnieki, t.i., abas puses to vēlas un tiesa atrod par iespējamu.

Krievu un vācu valdību rīkojumi, cik tālu tie nesaskan ar šo nolikumu, tiek atcelti.

Krievu tiesās iesāktās un kara apstākļu dēļ pārtrauktās civillietas var turpināt.

Okupācijas laika tiesās izspriestās lietas var gada laikā no šā nolikuma pieņemšanas dienas pārsūdzēt: pirmās instances lietas – apelācijas, otrās – kasācijas kārtībā.

2.       Tieslietu ministrija pārņem no okupācijas pārvaldes visas tiesu iestādes, organizē Latvijas tiesas vietās un skaitā pēc vajadzības un izstrādātos štatus liek priekšā Pagaidu Valdībai apstiprināšanai.

3.       Ārpus pilsētām atjaunojama pagasta tiesu darbība viņu agrārās kompetences robežās, izņemot krimināllietas; paaugstinot izspriežamo civilprasību summu līdz 300 rubļiem, pielaižot visām lietām pārsūdzību apelācijas kārtībā un pieturoties darbībā pie 1889. gada 9. jūlijā izdotā pagastu tiesu ustava, cik tālu tas nerunā pretī šim nolikumam.

Pagastu tiesu kompetence attiecas uz visām pagasta robežās dzīvojošām personām; pagasta tiesas locekļus, ne jaunākus par 25 gadiem, ievieš pilna pagasta sapulce tādā pat kārtībā, kādā notiek pagasta pārvaldības iestāžu vēlēšanas.

4.       Civillietas, kuras nepārsniedz 1500 rubļus un nav padotas pagasta tiesām, kā arī krimināllietas, krievu laika miera un pagast tiesu kompetences robežās izspriež Miera tiesnesis. Miera tiesa ir arī pārsūdzības instance priekš pagasta tiesām, pie kam, darbojoties kā apelācijas instance, Miera tiesnesis pieaicina par piesēdētājiem pēc kārtas pa 2 sava rajona pagasta tiesu priekšsēdētājus.

5.       Apgabala tiesa ir apelācijas instance Miera tiesai un pirmā instance tām lietām, kuras pārsniedz Miera Tiesneša kompetenci. Krimināllietas, kuras pēc likuma padotas zvērināto tiesai, Apgabala tiesa izspriež, piedaloties zvērinātiem piesēdētājiem no attiecīgās apgabala tiesas rajona pašvaldības iestāžu locekļu vidus. Piesēdētājiem jābūt ne jaunākiem par 25 gadiem.

6.       Tiesu Palāta patur parasto kompetenci, cik tālu tā nerunā pretī šim nolikumam.

7.       Kasācijas instance visās lietās ir Latvijas Senāts Rīgā, kurš izspriež lietas koleģiālā sastāvā un sadalās civil-, krimināl- un administratīvā nodaļās ar kopīgā sēdē vēlētiem priekšsēdētājiem.

8.       Pie Senāta pastāv Virsprokurors ar biedriem, pie Palātas un Apgabala Tiesas – prokurori ar biedriem, bez tam pie Apgabala Tiesas – izmeklēšanas tiesneši.

9.       Senāta locekļus, tiesnešus, prokuratūru un izmeklēšanas tiesnešus ieceļ Pagaidu Valdība no Tieslietu ministrijas priekša liktiem kandidātiem. Minēto ierēdņu apstiprināšana piekrīt Tautas Padomei.

10.   Darīšanu valoda tiesās un tiesu iestādēs ir valsts valoda – latviešu valoda. Tiesām pēc apstākļiem un vajadzības ir jāpielaiž arī krievu vai vācu valodu lietošana.

11.   [..] turpmākam laikam tiek noteikts civilprāvās kā pirmā, tā arī otrā instancē un arī Senātā maksājams nodoklis valstij par labu: lietās līdz 300 rubļiem – 2 proc., pārējās – 3 proc., bet Senātā ne vairāk par 300 rubļiem.

Augšminētais valsts nodoklis sūdzību lietās par darba spējas zaudēšanu vai pazemināšanu nav iemaksājams līdz galīgam spriedumam.

12.   Tieslietu ministrijai ir tiesība ar Senāta piekrišanu šo nolikumu sīkākai paskaidrošanai izstrādāt instrukciju.

13.   Likumprojekts nāk spēkā no viņa pieņemšanas dienas.

Trūka tiesnešu

Laikabiedru rakstītais liecina, ka jaunas tiesu sistēmas veidotāji saskārās ar virkni grūtību. Kādos apstākļos tika organizēta valsts pārvalde, var spriest kaut vai no tā, ka finanšu ministrs Kārlis Puriņš un kara ministrs Jānis Zālītis nēsāja valsts kases līdzekļus pie sevis, atminas tieslietu ministra biedrs E. Strautnieks (arī tieslietu ministrs no 1919. gada 14. marta līdz 1919. gada 13. jūlijam). Trūka ne tikai pieredzes – trūka telpu, juridiskās literatūras, papīra. Tiesu izveidi apgrūtināja kara situācija – lielinieku un Bermonta iebrukumi.

Taču viena no galvenajām problēmām bija tiesnešu trūkums. “Latvieši Krievijas laikā, ar ļoti maziem izņēmumiem, netika pie tiesnešu goda,” rakstīja E. Strautnieks. Tādējādi Latvijas pirmajās tapšanas dienās starp latviešiem nebija neviena tiesneša un sākotnējais tiesu sastāvs pamatā veidojās no zvērinātiem advokātiem, kas mūsdienās varētu šķist neparasti. Taču tā laika apstākļos “advokāti esot uzņēmušies pildīt tiesnešu grūto pienākumu ar pašaizliedzību un uzupurēšanos”, atminas E. Strautnieks, norādīdams, ka tiesneši tika koleģiāli nozīmēti turpat viņa dzīvoklī Elizabetes ielā 69, izvērtējot katra spējas un zināšanas.

1919. gadā kaut cik piemērots tiesnešu sastāvs ir bijis vienīgi Liepājas apgabaltiesai, tikmēr Rīgā un Jelgavā – apmēram tikai puse. Situācija stabilizējās, tikai sākot ar 1920. gadu. Taču, strauji pieaugot izskatāmo lietu skaitam, arī turpmākajos gados tiesnešu skaits arvien nebija pietiekams – tiesneši sūdzējās par pārmērīgu darba daudzumu. Šī iemesla dēļ lietu iztiesāšana bieži vien mēdza ieilgt.

Piemēram, Rīgas apgabala miertiesās izskatīto krimināllietu skaits 1927. gadā (47 900 lietas) bija četrreiz lielāks nekā 1920. gadā (11 293 lietas), savukārt civillietu skaits bija pieaudzis astoņas reizes (attiecīgi 57 640 lietas 1927. gadā). 1920. gadā Rīgas apgabaltiesas miertiesās strādāja 28 tiesneši, savukārt 1927. gadā – 40. Viena tiesneša noslodze bija pieaugusi no 636 lietām 1920. gadā līdz 2638 lietām 1927. gadā.  Līdzīga aina bija novērojama arī citu apgabaltiesu miertiesās un pašās apgabaltiesās. Piemēram, civillietu skaits Rīgas apgabaltiesā no 2158 lietām 1920. gadā pieauga līdz 15 010 lietām 1927. gadā.4

Tiesas sēdes dalībnieki (1920.–1930. gadi)

Foto: Zudusī Latvija

Nebija grāmatu un papīra

Tiesu darbības organizāciju sākotnēji apgrūtināja arī tas, ka no Latvijas bija evakuēti visi arhīvi un bibliotēkas. Izņēmums bija Liepāja, kur tiesas bibliotēka un arhīvi bija uzglabājušies neskarti.5 Vērā ņemams šķērslis, ar ko sākotnēji saskārās tiesu darbinieki, bija arī rakstāmpapīra trūkums. Piemēram, Rīgas apgabaltiesā, lai sagādātu nepieciešamo papīru, ierēdņi izgrieza visas neizlietotās baltās lapas no arhīvā atrodamajiem vecajiem dokumentiem. Tāpat nebija kancelejas grāmatu un nopirkt jaunas nepietika līdzekļu, tāpēc nācās izlīdzēties ar vecām, mazlietotām grāmatām. Netrūka vienīgi rakstāmmašīnu, jo tās tika pārņemtas no vācu tiesas.6

Ar dažādām grūtībām tiesu darbinieki saskārās arī vēlāk. Piemēram, trūka mēbeļu. Šajā ziņā situācija uzlabojās tikai 1934. gada otrajā pusē, kad valsts sāka atvēlēt lielākus līdzekļus telpu iekārtošanai, īpaši rūpējoties par apgabaltiesu ēku telpām. Nule izdotajā monogrāfijā “Rīgas apgabaltiesa 100” minēts, ka Rīgas apgabaltiesa piecu gadu laikā pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma tika pie mēbelēm aptuveni 88 tūkstošu latu vērtībā, turklāt tās izgatavoja Latvijas cietumu darbnīcās pēc tieslietu ministra apstiprinātiem paraugiem.7

Ņemot vērā, ka Tieslietu ministrija, kā arī tās padotības iestādes – Senāts, tiesu palāta, miertiesas un Rīgas apgabaltiesa – bija izvietotas trūcīgās un nepiemērotās telpās, Ministru kabinets pēc Kārļa Ulmaņa ierosinājuma 1936. gadā nolēma vecās Senāta un tiesu palātas ēkas (Miertiesu sapulces nama) vietā celt jaunu tiesu sistēmas centrālo ēku – Tiesu pili. Šajā ēkā, Brīvības bulvārī 36, mūsdienās atrodas Latvijas Republikas Augstākā tiesa, Tieslietu ministrija un Valsts kanceleja.

Tiesu sistēmas stūrakmens

Neskatoties uz dažādām grūtībām, laika posmā no valsts dibināšanas līdz Satversmes pieņemšanai 1922. gadā tika likti normatīvie pamati tiesu sistēmas organizācijai un darbībai, kas netika būtiski mainīti līdz Otrajam pasaules karam. Arī pēc Satversmes pieņemšanas 1922. gadā tiesu iekārta Latvijā pamatā palika tāda, kādu to noteica Pagaidu nolikums.  Latvijas Senāta senators profesors Augusts Lēbers (1865–1948) atzina, ka tas bija uzskatāms par Latvijas tiesu satversmi un pamata likumu, uz kā pamata tika uzbūvēti visi pārējie likumi par tiesu iestādēm.8

Jauns likums, kas regulētu tiesu varas stāvokli valstī, netika pieņemts līdz pat Latvijas okupācijai 1940. gadā. Starpkaru perioda tiesu sistēma daļēji tika pārņemta, atjaunojot Latvijas neatkarību 20. gadsimta beigās.

1 Rīgas apgabaltiesai 100. Rīgas apgabaltiesa,  2018., 6. lpp.

2 Tiesu varas evolūcija Latvijā. Latvijas Republikas Satversmes komentāri: VI nodaļa. Tiesa; VII nodaļa. Valsts kontrole. Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2013., 11. lpp.

3 Eduards Strautnieks. Latvijas tiesas 1918. un 1919. gadā. Tieslietu ministrijas Vēstnesis. Nr. 4. 01.04.1938., 1107. lpp.

4 V. Dāvids. Latvijas tiesu iestādes valsts desmit gadu pastāvēšanas laikā. Tieslietu ministrijas Vēstnesis, Nr.10-11., 01.10.1928.

5 Turpat.

6 K. Veitmanis, A. Menģelsons. Tieslietu ministrijas un tiesu vēsture 1918-1938. Rīga, Tieslietu ministrijas izdevums, 1939., 247.-250. lpp.

7 Rīgas apgabaltiesai 100, 10. lpp.

8 Tiesu varas evolūcija Latvijā. Latvijas Republikas Satversmes komentāri: VI nodaļa. Tiesa; VII nodaļa. Valsts kontrole. Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2013., 12. lpp.

Labs saturs
15
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU