Civilās savienības likumprojekts: ko tas šobrīd paredz

Latvijas normatīvajos aktos šobrīd nav paredzēta ne dažādu dzimumu pāru kopdzīves, ne viena dzimuma pāru kopdzīves tiesību aizsardzība, jo Latvijas likumdevējs līdz šim ir paudis negatīvu nostāju pret ārpus laulības esošu partnerattiecību nostiprināšanu tiesību aktos, noraidot iepriekš iesniegtās iniciatīvas.

Kā norādīts likumprojekta “Civilās savienības likums” anotācijā (turpmāk – likumprojekts), ar likumprojektu tiek nodrošināts, ka civilajās savienībās stāvoši pāri var kļūt valstij “redzami”, ja tie likumprojektā noteiktajā kārtībā noformē savstarpējās attiecības, tādējādi saņemot aizsardzību personiskajām un mantiskajām attiecībām tajā paredzētajā apmērā.

Aicinot atbalstīt likumprojektu pirmajā lasījumā, deputāts Mārtiņš Šteins norādīja: “Civilās savienības likums ir kompromiss starp konservatīvām un liberālām vērtībām, kas sasniegts gan tiesiski, gan cilvēcīgi. Satversmes 110. pants liek valstij aizsargāt jebkuru ģimeni un bērnu, taču valsts sniegtā aizsardzība šobrīd nav pieejama pāriem, kuru attiecības nav reģistrētas. Valsts dažādos veidos apgrūtina šo pāru dzīvi un rada necilvēcīgas situācijas, kuras pāri nevar atrisināt. Faktiskais dzīvesbiedrs nesaņem partnera kopšanas tiesības invaliditātes gadījumā; faktiskie dzīvesbiedri nesaņem nodokļu atvieglojumus; faktiskie dzīvesbiedri nevar brīvi saņemt informāciju un pieņemt lēmumus veselības aprūpes jomā, nevar mantot; nesaņem atbalstu no valsts un pašvaldībām dzīvesbiedra bojāejas gadījumā.”

Likumprojekts paredz noteikt, ka civilā savienība ir divu fizisku pilngadīgu personu notariāli noslēgta vienošanās, kas nodibina vai izbeidz likumprojektā noteiktās personu savstarpējās nemantiskās un mantiskās tiesības un pienākumus.

Zvērināts advokāts Jānis Lapsa, kurš kā eksperts piedalījies ar tieslietu ministra rīkojumu izveidotajā darba grupā Civilās savienības likumprojekta izstrādei, norāda: “Šis likumprojekts ir ļoti sasteigts, jo tika pazaudēts laiks, lai ar to pilnvērtīgi strādātu, tādēļ pašreizējā redakcijā tas nerisina būtiskus jautājumus, kuri būtu jārisina saskaņā ar Satversmes tiesas spriedumu, piemēram, kas atbilstu bērna labākajām interesēm.”

Civilās savienības noslēgšanas kārtība

Civilā savienība šī likumprojekta izpratnē, zināmā mērā, ir līgums jeb divu personu savstarpējs, ar vienošanos pamatots gribas izteikums, kas tiek noslēgts, abām pusēm klātesot pie notāra, bez termiņa un ir spēkā līdz tās izbeigšanai.

Likumprojekts paredz, ka civilo savienību ar Latvijas pilsoni, Latvijas nepilsoni vai citu ārvalstnieku būtu tiesības noslēgt:

• pilngadīgiem Latvijas pilsoņiem;
• pilngadīgiem Latvijas nepilsoņiem;
• Eiropas Savienības, Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai Šveices Konfederācijas pilsoņiem, vai citas valsts pilsoņiem, bezvalstniekiem, bēgļiem vai personām, kurām piešķirts alternatīvais statuss un kuras civilās savienības noslēgšanas brīdī atbilstoši Imigrācijas likuma nosacījumiem ir tiesīgas uzturēties Latvijas Republikā (ārvalstnieki).

Civilo savienību būtu aizliegts noslēgt personām:

• kuras sastāv laulībā (ārvalstniekiem paredzēts pienākums pierādīt savu ģimenes stāvokli);
• kuras ir noslēgušas civilo savienību ar citu personu, un tā ir spēkā (noslēgta civilā savienība būtu šķērslis arī laulības noslēgšanai ar personu, ar kuru nesastāv civilajā savienībā);
• kuras ir radinieki taisnā līnijā, brāļiem un māsām, pusbrāļiem un pusmāsām;
• adoptētājiem ar adoptētajiem.

Pēc civilās savienības noslēgšanas notārs par to paziņotu Fizisko personu reģistram, lai šīs ziņas tiktu iekļautas vienotajā fizisko personu reģistrācijas un uzskaites sistēmā, tādējādi nodrošinot fizisko personu identifikāciju un attiecīgi nepieciešamības gadījumā valsts un pašvaldību iestādēm tiesību aktos noteiktajos gadījumos tiesības iegūt informāciju, ka personas sastāv civilajā savienībā, lai tām nodrošinātu tiesību aktos, kā arī nākotnē, noteikto personisko un mantisko tiesību sociālo un ekonomisko aizsardzību.

Civilās savienības izbeigšanas kārtība

Civilā savienība varētu tikt izbeigta:

• ar vienas puses nāvi vai pasludināšanu par mirušu;
• ja civilo savienību noslēgušās puses nolemtu stāties savstarpējā laulībā;
• ja abas puses vienprātīgi izlemtu par civilās savienības izbeigšanu, pie notāra sastādot attiecīgo notariālo aktu;
• ar tiesas spriedumu.

Atšķirībā no laulības regulējuma paredzēts, ka, abpusēji nolemjot izbeigt civilo savienību, pusēm nav noteikti laika ierobežojumi, t. i., lai lūgtu notāru sastādīt attiecīgo notariālo aktu, netiek prasīts, lai puses noteiktu laika periodu būtu dzīvojušas šķirti.

Civilās savienības izbeigšanas gadījumā pusēm jāvienojas par kopīgās mantas sadali un par kopīgo nepilngadīgo bērnu aizgādību, saskarsmes tiesību izmantošanu un uzturlīdzekļiem (ievērojot Civillikuma regulējumu).

Ja puses nevarētu vienoties par šiem jautājumiem vai kāda puse nevēlētos izbeigt civilo savienību, jautājums būtu jārisina tiesā, savukārt, ja ir panākta savstarpēja vienošanās, tad civilo savienību var izbeigt pie notāra, parakstot notariālo aktu (Fizisko personu reģistrā tiktu aktualizēta informācija par civilās savienības izbeigšanu).

Attiecībā uz civilās savienības izbeigšanu J. Lapsa vērš uzmanību, ka likumprojekts šobrīd nerisina jautājumu par civilās savienības spēkā neesamību, kā, piemēram, ja atklājas, ka ārvalstnieks ir sniedzis nepatiesu informāciju par savu ģimenes stāvokli, kā arī neparedz nekādus kritērijus, kādi tiesai būtu jāvērtē, piemēram, situācijā, ja viena puse vēlas izbeigt civilo savienību, bet otra to nevēlas.

Civilās savienības pušu personiskās tiesības

Ar civilās savienības noslēgšanu pusēm būtu savstarpējs pienākums gādāt un atbalstīt vienai otru, rūpēties par kopīgo mājsaimniecību atbilstoši katras puses ienākumiem. Kopīgās mājsaimniecībās paredzētas arī tiesības pusēm vienai otru atvietot, proti, darījumi, kurus viena civilās savienības puse ir noslēgusi šajā savienībā, atzīstami par noslēgtiem arī otras puses vārdā, ja no konkrētās lietas apstākļiem nav redzams pretējais.

Kopīgas mājsaimniecības ietvaros civilās savienības pusēm noteiktas vienādas tiesības, bet domstarpību gadījumā pusēm būtu jācenšas vienoties, piemēram, izmantojot mediācijas pakalpojumus, ja domstarpības nav iespējams atrisināt savstarpējās pārrunās, tomēr, lai izšķirtu strīdu, varētu vērsties tiesā.

Puses nebūtu ierobežotas arī savstarpēji noslēgt dažādus tiesiskus darījumus. Piemēram, civilās savienības noslēgšana pati par sevi nedod pusei tiesības pārstāvēt otru pusi ārstniecības procesā, taču pusēm nav liegts pilnvarot vienai otru, noslēdzot pilnvarojuma līgumu.

Katrai civilās savienības pusei būtu tiesības patstāvīgi rīkoties ar savu mantu nāves gadījumam. Likumprojekts neparedz pušu savstarpējas mantošanas tiesības pēc likuma, t. i., netiek mainīts Civillikumā noteiktais princips mantošanai atbilstoši mantojuma atstājēja gribai un mantinieku radniecības tuvumam, un mantinieku šķirām. Tādējādi civilās savienības puses, rīkojoties ar savu mantu nāves gadījumam, var sastādīt vai nu testamentu, vai mantojuma līgumu.

Par likumprojekta virzību atbildīgās Saeimas Juridiskās komisijas deputāts Jānis Butāns uzsvēris: “Komisijas vārdā vēlos informēt, ka šis likums gluži nav tas pats, kas Civillikums, un neparedz civilajai savienībai visas tās pašas tiesības, kuras nosaka Civillikums. Kā, piemēram, nav paredzēta pušu uzvārdu maiņa, likumiskā mantošana starp pusēm, civilās savienības puses nav viens otram neatraidāmie mantinieki, nav paredzēta civilās savienības nodibināšana dzimtsarakstu nodaļās un konfesijās.”

Civilās savienības pušu mantiskās tiesības

Likumprojektā pušu mantiskās attiecības regulētas, nosakot, ka:

• manta, kas piederējusi pusei pirms civilās savienības noslēgšanas vai civilās savienības laikā iegūta mantojuma vai dāvinājuma ceļā vai tikai ar vienas puses mantas palīdzību, saglabā puses atsevišķās mantas statusu, un katrai pusei ir tiesības pašai pārvaldīt un lietot visu savu mantu;
• manta, kas iegūta pēc civilās savienības noslēgšanas, ja tā iegūta ar abu pušu līdzekļiem un līdzdalību, uzskatāma par pušu kopīgo mantu. Šaubu gadījumā jāpieņem, ka manta pieder abām pusēm līdzīgās daļās (strīdu gadījumiem būtiski fiksēt katras puses ieguldījumu). Abu pušu kopīgo mantu puses pārvalda un ar to rīkojas kopīgi. Var vienoties, ka kopīgo mantu pārvalda viena no pusēm, tomēr vienas puses rīcībai ar šo mantu nepieciešama otras puses piekrišana. Piemēram, ja kāda no pusēm vēlas pušu kopīgo mantu atsavināt, tai pirms attiecīgā darījuma jāsaņem otras puses piekrišana.

Likumprojekts nosaka arī civilās savienības pušu kopīgās mājsaimniecības izdevumu segšanas kārtību, kā arī paredz, ka vienas puses manta neatbild par otras puses saistībām, paredzot pusei veikt aktīvu rīcību, lai uz tās mantu netiktu vērsta piedziņa.

Paredzēts, ka pušu mantiskās attiecības izbeidzas ar civilās savienības izbeigšanos, bet strīda gadījumā pušu kopīgās mantas dalīšana tiesā ir izlemjama vienlaikus ar civilās savienības izbeigšanu.

Līdz galam neatrisināti jautājumi

J. Lapsa norāda, ka steigas dēļ likumprojektā ir ietverts minimālais regulējums, bet daudzi jautājumi, piemēram, nodokļu jautājumi civilās savienības partneru starpā, netiek risināti, kā arī atšķirībā no Civillikumā nostiprinātā samērā plašā laulības regulējuma iztrūkst paskaidrojošas normas, kas potenciāli noderētu tiesvedības procesos.

Nenoliedzami, ar izstrādāto likumprojektu ir iesākts darbs pie būtiskām izmaiņām tiesību sistēmā, lai civilo savienību noslēgušajām personām noteiktu atbilstošu sociālo un ekonomisko aizsardzību, tomēr šī likuma pieņemšanas gadījumā būs nepieciešams pārskatīt arī citus tiesību aktus un izvērtēt nepieciešamību tajos veikt grozījumus, lai sniegtu sociālo un ekonomisko aizsardzību pāriem, kuri noslēgs civilo savienību, piemēram:

• Notariāta likumā jāparedz notāra darbības civilās savienības noslēgšanai un izbeigšanai, atbilstoša reģistra vešanai;
• Fizisko personu reģistra likumā, jo būs nepieciešams papildināt reģistru ar informāciju par personām, kuras noslēgušas civilo savienību;
• Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likumā, jo nepieciešams tiesību normās ietvert tiesības dzimtsarakstu nodaļu amatpersonām pārliecināties par personu personiskajām attiecībām, jo ir paredzēts, ka civilajā savienībā sastāvošas personas drīkst noslēgt laulību, savukārt laulību nedrīkst noslēgt ar personu, ar kuru nav noslēgta savstarpēja civilā savienība;
• Civilprocesa likumā, paredzot procedūru tiesā jautājuma izlemšanai par civilās savienības izbeigšanu, ja viena no civilās savienības pusēm nepiekrīt civilās savienības izbeigšanai pie notāra. Vienlaikus tiesā būs jāizlemj jautājumi par kopīgās mantas sadali un kopīgo nepilngadīgo bērnu aizgādību, saskarsmes tiesību izmantošanu un uzturlīdzekļiem, ja puses par to nevarēs vienoties;
• virknē Ministru kabineta noteikumu, kas attiecas uz notāru taksēm, kārtību, kādā notāri ved reģistrus, sniedz statistikas pārskatus utt.

Attiecībā uz bērnu tiesību regulējumu J. Lapsa norāda, ka likumprojekts šobrīd skar jautājumu par civilās savienības pušu kopīgo bērnu aizgādību, bet neatrisina bērnu interešu jautājumus (pārstāvību, uzturlīdzekļus, saskarsmes tiesības, adopciju) viena dzimuma partneru attiecībās, kurās bērni tiesiski nevar būt kopīgi.

Piemēram, ja viendzimuma partneri reģistrē civilo savienību un šajā ģimenē ir bērns, un pēc 10 gadiem šī savienība tiek izbeigta, tad pusei, kura nav bērna bioloģiskais vecāks, turpmāk vairs nav nekādu tiesību uz saskarsmi ar šo bērnu, un tā rezultātā var ciest bērns.

Lai likums stātos spēkā, par to divos lasījumos vēl jālemj Saeimai. Priekšlikumu iesniegšanas termiņš otrajam lasījumam noteikts līdz šīgada 21. aprīlim.