Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Autortiesību piederības apliecināšanai nav nepieciešama reģistrācija, darba speciāla noformēšana vai kādu citu formalitāšu ievērošana. Tāpēc, ja ir nepieciešams publiski izmantot svešu autordarbu, piemēram, atskaņot mūziku kādā pasākumā vai publicēt video savā laika joslā kādā no sociālajiem portāliem, pārpublicēt dzeju vai fotogrāfijas, ir jāievēro noteikumi, kas paredzēti Autortiesību likumā: autortiesības uz darbu pieder tā autoram, tiklīdz tas ir radīts, neatkarīgi no tā, vai darbs ir pabeigts.
Skaidrojumā var izlasīt par atļaujas, lai varētu pārpublicēt darbu, saņemšanu no autora, kā arī, cik liela atlīdzība par to ir jāmaksā. Kādas ir atšķirības autortiesību ievērošanā, ja svešs autordarbs tiek izmantots privātiem vai publiskiem mērķiem, un kas ir tiesīgs sodīt par nesaskaņotu autordarbu izmantošanu.
Mūsu valstī spēkā esošajā Autortiesību likumā ir noteikts, ka publiski autordarbu var izmantot vairākos veidos. To var, piemēram, publicēt, publiskot, publiski izpildīt, kā arī izmantot tā kopiju pielāgotā formātā (publisks patapinājums).
Autortiesību likums definē divus terminus – “autors” un “darbs”. Autors ir fiziskā persona, kuras radošās darbības rezultātā ir radīts konkrētais darbs. Savukārt darbs ir autora radošās darbības rezultāts literatūras, zinātnes vai mākslas jomā, neatkarīgi no tā izpausmes veida, formas un vērtības.
Apvienojot abus terminus vienā, autordarbs ir fiziskās personas radošās darbības rezultāts, kas nav atkarīgs no tā izpausmes veida, formas un vērtības.
Autordarbu veidi (autortiesību objekti) ir uzskaitīti likuma 4. pantā, un tie ir:
Autortiesību likuma 8. pantā ir noteikts, ka “persona, kuras vārds vai vispāratzīts pseidonīms ir norādīts uz publiskota vai publicēta darba, vai reproducēta darba, uzskatāma par darba autoru, ja nav pierādīts pretējais”. Savukārt, ja darbs ir publiskots vai publicēts, nenorādot autoru, tad autora vārdā un interesēs darbojas redaktors, bet, ja nav norādīts arī redaktors, – izdevējs vai autora pilnvarota persona.
Tas nozīmē to, ka, lai izmantotu izvēlēto autordarbu, ir jāvēršas pie attiecīgās kontaktpersonas, ja to izdodas noskaidrot, vai pie iestādes vai organizācijas, kas darbu publicējusi. Šis nosacījums ir spēkā līdz brīdim, kad darba autors atklāj savu personību un piesaka autorību, proti, norāda savu vārdu un uzvārdu vai citādi identificē savas autora tiesības, piemēram, ar pseidonīmu. Proti, autorība atbilstoši Autortiesību likuma 14. panta pirmajam punktam ir tiesības tikt atzītam par autoru. Tātad autors sevi piesaka, piemēram, parakstot publicēto fotogrāfiju vai video, dzejoli vai rakstu, vai arī autordarbs ir publicēts autora vai tā pārstāvju organizācijas mājaslapā. Lai noteiktu to, ka autors nav izmantojis savas tiesības uz autorību, ir jāpierāda pretējais – darbam nav autora, vai arī autors no tiesībām uz autorību ir atteicies.
Autortiesību likuma 2. pantā ir noteikts, ka “autortiesības pieder autoram, tiklīdz darbs ir radīts, neatkarīgi no tā, vai darbs ir pabeigts. Autortiesības ir attiecināmas uz literāriem, zinātnes, mākslas un citiem šī likuma 4. pantā minētajiem darbiem, arī nepabeigtiem darbiem, neatkarīgi no darba uzdevuma un vērtības, izpausmes formas vai veida. Autortiesību piederības apliecināšanai nav nepieciešama reģistrācija, darba speciāla noformēšana vai kādu citu formalitāšu ievērošana”.
Latvijā autortiesību joma ir Kultūras ministrijas kompetencē. Autordarbu izmantošanā noderīgs ir Kultūras ministrijas skaidrojums, kas izriet no Autortiesību likuma 14., 15., 17., 18., 37. panta:
AKKA/LAA ir autoru dibināta biedrība, kas pārstāv vairāk nekā 5500 Latvijas autoru un vairāk nekā 4 miljonus ārvalstu autoru, pamatojoties uz vairāk nekā 130 savstarpējās pārstāvniecības līgumiem, kas noslēgti ar ārvalstu autortiesību organizācijām.
Kultūras ministrijas tīmekļa vietnē ir publicēti Starptautiskie līgumi, direktīvas, kas attiecas uz autortiesību un blakustiesību ievērošanu gan Latvijas Republikā, gan ārpus tās.
Autortiesības uz darbiem, kas izziņoti vai arī nav izziņoti Latvijā, bet atrodas Latvijā jebkādā materializētā formā, ir autoram vai viņa mantiniekiem, kā arī citiem autora tiesību pārņēmējiem. Autortiesības uz darbiem, kas vienlaikus publicēti ārvalstīs un Latvijā, ir autoram vai viņa mantiniekiem, kā arī citiem autora tiesību pārņēmējiem.
Darbs uzskatāms par vienlaikus publicētu ārvalstīs un Latvijā, ja tas Latvijā bijis publicēts 30 dienu laikā pēc tā pirmpublicējuma ārvalstīs.
COBALT zvērināta advokāte Līga Fjodorova sniedz plašu skaidrojumu par direktīvu, kas skar autortiesības digitālajā vidē. “Direktīva noteic to, ka gadījumos, kad ar autortiesībām aizsargātus darbus vai citus tiesību objektus augšupielādē portāla lietotāji, tiešsaistes satura dalīšanās pakalpojumu sniedzēji ir uzskatāmi par personām, kas veic publiskošanu vai padara šos darbus pieejamus sabiedrībai, un par ko tiešsaistes satura dalīšanās pakalpojumu sniedzējiem ir jāsaņem tiesību īpašnieku atļauja par attiecīgo izmantojumu. Gadījumā, ja atļauja nav saņemta, tiešsaistes satura dalīšanās pakalpojumu sniedzēji ir atbildīgi par darbu un citu tiesību objektu publiskošanu vai padarīšanu pieejamu sabiedrībai, ja vien pakalpojumu sniedzēji nepierāda noteiktus apstākļus, kuros tie no atbildības tiek atbrīvoti.
Direktīvu piemēro attiecībā uz visiem darbiem un blakustiesību objektiem, kurus 2021. gada 7. jūnijā vai pēc minētā datuma aizsargā dalībvalstu tiesību akti, neskarot tiesību aktus, kas noslēgti, un tiesības, kas iegūtas pirms 2021. gada 7. jūnija. Savukārt pārredzamības pienākums attiecināms uz līgumiem par autoru un izpildītāju licences vai tiesību nodošanu no 2022. gada 7. jūnija. Tādējādi Latvijas Republikai līdz 2022. gada 7. jūnijam ir jāpaspēj nacionālajā regulējumā ieviest DSM direktīvas prasības, un jaunais regulējums tiks piemērots attiecībā uz tiem darbiem un blakustiesību objektiem, uz kuriem tiesības iegūtas no minētā datuma.”
Plašāks skaidrojums par ES direktīvu un tās sekām ir pieejams arī LV portāla skaidrojumā Kādas pārmaiņas nesīs jaunā autortiesību direktīva.
Par autortiesību praktisko aizsardzību Latvijā ir atbildīga Iekšlietu ministrija, galvenokārt Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes 4. nodaļa (Kibernoziegumu apkarošana un intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība).
Autortiesības tiesiskā regulējuma izpratnē ir pielīdzināmas tiesībām uz kustamu mantu Civillikuma izpratnē, bet nevar būt par īpašuma prasības objektu. Tātad visi strīdi, kas ir saistīti ar autortiesību pārkāpšanu, tiek risināti Civilprocesa ietvaros, vadoties pēc sacīkstes principa, t. i., katrai pusei ir jāpierāda savi argumenti ar faktiem.
Autori savu mantisko tiesību aizsardzību var īstenot paši vai, piemēram, ar kolektīvā pārvaldījuma organizāciju starpniecību, piemēram, AKKA/LAA.
Patentu valde sniedz skaidrojumu par atbildību gadījumā, ja svešs autordarbs ir izmantots bez tā autora atļaujas vai ziņas: “Par autortiesību un blakustiesību pārkāpšanu ir paredzēta civiltiesiskā, administratīvā un būtiska kaitējuma nodarīšanas gadījumā – arī krimināltiesiskā atbildība. Līdz ar to pārkāpējam var uzlikt sodu, konfiscējot pārkāpuma objektus un to nesējus, kā arī pienākumu atlīdzināt tiesību īpašniekam radītos zaudējumus un kompensēt morālo kaitējumu.”
Risinot jautājumus par svešā autordarba izmantošanu, prasītājs galvenokārt pieprasa atlīdzināt zaudējums un radīto morālo kaitējumu. To apliecina arī Augstākās tiesas judikatūra, uzskatāmi parādot, ka autors var aizsargāt savu autordarbu, kā arī pieprasīt atlīdzināt pārkāpējam radīto morālo kaitējumu.
Augstākās tiesas Civillietu departamenta praksē Latvijā lieta Nr. SKC—266 (2006. gada 19. aprīlis), prasītājs lietā norādīja, ka 1956. gada 6. jūnijā fotografējis Staburagu. Par viņa darba pārbeicēšanu vai izmantošanu reklāmas nolūkos nav noslēgti līgumi. Prasītājs nav atļāvis fotogrāfiju pārveidot, un neviena vajadzībām fotogrāfiju negatīvi nav nodoti. Tiesa nosprieda piedzīt no pārkāpēja naudas sodu, kas bija krietni mazāks par prasīto – prasītājs cēla prasību par 25 000 latu kompensāciju, tiesa, izskatot lietu, piesprieda atlīdzināt 2000 latu.
Citā Augstākās tiesas Civillietu departamenta lietā Nr. C30649011 prasītājs vērsās pret laikrakstu, kas rakstā bija publicējis tā fotogrāfijas, pārkāpjot autortiesības, prasot arī atlīdzināt radīto morālo kaitējumu. Prasības pamatojums balstīts uz Autortiesību likuma 19. panta pirmās daļas 1. punktu un 20. panta pirmo daļu: autora darba izmantošana bez autora piekrišanas un atlīdzības ir pieļaujama, ja darbs tiek izmantots informatīviem mērķiem, taču ar nosacījumu, ka ir obligāti norādāms izmantotā darba nosaukums un autora vārds.
Zvērināts advokāts Ilmārs Šatovs, zvērināts advokāts, RŠT šķīrējtiesnesis, Latvijas un Eiropas patentpilnvarnieks preču zīmju un dizainparaugu lietās, Latvijas Republikas Kultūras ministrijas iecelts profesionāls vidutājs autortiesību lietās, atzīst to, ka “autortiesību ievērošana ir katras personas sirdsapziņas jautājums, un problēmas ar autortiesību ievērošanu ir novērojamas visur. Tiesības ir pārāk plašas, un tās aptver arī tādus dzīves gadījumus, kurus cilvēkiem nav ērti ievērot, kur nu vēl maksāt atlīdzību par darbu izmantošanas atļauju. Arī autoriem nav iespēju izsekot visiem savu tiesību pārkāpumiem, kā arī tas bieži vien nav lietderīgi, jo uzraudzības un tiesību īstenošanas izmaksas ir lielākas, nekā ieguvums”.
Lai izmantotu ar autortiesībām aizsargātu darbu, izmantotājam par katru darba izmantošanas veidu un katru darba izmantošanas reizi jāsaņem atļauja.
To var izdarīt šādi:
Lai palīdzētu patērētājiem meklēt legālu digitālo saturu, Kultūras ministrija ir izveidojusi portālu Ņem droši!, kurā var atrast mājaslapas, kuras tiešsaistē legāli piedāvā digitālo saturu (mūziku, filmas un TV, e-grāmatas, videospēles un sporta pārraides).
