Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Sociālās palīdzības mērķis ir sniegt materiālu atbalstu zemu ienākumu mājsaimniecībām, lai nodrošinātu ienākumus garantētā minimālā ienākumu sliekšņa līmenī un segtu ar mājokļa lietošanu saistītos izdevumus, kā arī sniegt atbalstu atsevišķu izdevumu apmaksai vai atbalstu krīzes situācijās. Minimālais atbalsts ir salāgots ar reālo sociālekonomisko situāciju valstī, veidojot samērīgu proporciju, kādā sabiedrības vairākums ir finansiāli spējīgs atbalstīt sabiedrības mazākumu ar zemiem ienākumiem.
FOTO: Evija Trifanova, LETA
Sociālā atbalsta jomā par svarīgāko šogad uzskatām minimālo ienākumu palielināšanu tiem, kuri dažādu apstākļu dēļ nav spējuši nopelnīt cilvēka cienīgai dzīvei atbilstīgu pensiju un ir saņēmuši pieticīgus valsts nodrošinātos pabalstus. Saviem iedzīvotājiem sociālo palīdzību sniedz un no sava budžeta apmaksā pašvaldības. Ar šo gadu Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā ne tikai noteiktas lielākas atbalsta summas, bet arī pilnveidoti nosacījumi pašvaldību atbalsta saņemšanai.
Likuma “Par sociālo drošību” 2.2 pantā noteikts, ka no 2021. gada minimālo ienākumu slieksnis nav zemāks par 109 eiro. Minimālo ienākumu sliekšņus pārskatīs ne retāk kā reizi trijos gados. Atbilstoši jaunajam minimālo ienākumu slieksnim vairākos likumos no šā gada ir veiktas izmaiņas, līdz ar to paaugstinātas minimālās pensijas, atlīdzības un pabalsti. Informācija par jaunajiem valsts maksājumiem un to saņemšanas iespējām skaidrota Labklājības ministrijas publikācijā “Izmaiņas sociālajā jomā 2021. gadā” un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras publikācijā “Izmaiņas VSAA sniegtajos pakalpojumos 2021. gadā”.
Savukārt Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma (turpmāk – likums) grozījumos, kas ir spēkā no šā gada 1. janvāra, paredzētas izmaiņas nosacījumos sociālajai palīdzībai, ko sniedz pašvaldības.
Likuma 33. pantā ir noteikts garantēto minimālo ienākumu slieksnis un trūcīgas mājsaimniecības ienākumu slieksnis sociālās palīdzības saņemšanai:
Labklājības ministrija (LM) ir skaidrojusi, ka minimālo ienākumu sliekšņu noteikšanai ir izmantota relatīvā metode, kas balstīta uz reālo sociālekonomisko situāciju valstī, ņemot vērā ienākumus dažādās sabiedrības grupās. Minimālo ienākumu sliekšņi ir proporcija no ienākumu mediānas. Šāda pieeja nodrošina, ka, mainoties ekonomiskajai situācijai valstī, mainās arī minimālo ienākumu sliekšņu apmērs, veidojot samērīgu proporciju, kādā sabiedrības vairākums ir finansiāli spējīgs atbalstīt sabiedrības mazākumu ar zemiem ienākumiem. Šāds pamatojums sniegts jaunajai minimālo ienākumu sliekšņu noteikšanas pieejai pēc tam, kad Satversmes tiesa 2020. gadā vairākos spriedumus atzina par Satversmei neatbilstošām (pārāk mazām) līdzšinējās dažādu minimālo ienākumu summas.
Nosakot iedzīvotāju vidējos ienākumus, tagad piemēro ekvivalences skalu, kurā pirmajam pieaugušajam mājsaimniecībā ekvivalentais svars ir 1, katram nākamajam mājsaimniecības loceklim, tostarp bērnam, ekvivalences svars ir 0,7.
Likumā “Par sociālo drošību” noteikts, ka minimālo ienākumu sliekšņi nevar būt zemāki par 109 eiro, kas ir 20% no ienākumu mediānas 2018. gadā, kad tā bija 544,41 eiro. Šie 20% no ienākumu mediānas kā zemākā iespējamā vērtība minimālo ienākumu sliekšņu apmēram ir noteikta, pamatojoties uz to, ka materiālajam atbalstam visnabadzīgākajiem iedzīvotājiem katra ES dalībvalsts izmanto savu pieeju un statistisko informāciju. Parasti materiāls atbalsts ES valstīs (sociālās palīdzības pabalsti) tiek sniegts, ja iedzīvotāju ienākumi ir vidēji 25% no ienākumu mediānas, bet vairumā gadījumā tie ir ap 20%.
Iepriekš likuma 35. pantā par sociālās palīdzības pabalstu veidiem bija noteikts, ka pašvaldība: izmaksā pabalstu garantētā minimālā ienākuma līmeņa (GMI) nodrošināšanai un dzīvokļa pabalstu; neizvērtējot ģimenes (personas) ienākumus, var piešķirt ģimenei (personai) pabalstu krīzes situācijā; ir tiesīga no pašvaldības pamatbudžeta izmaksāt arī citus pabalstus ģimenes (personas) pamatvajadzību apmierināšanai.
No 2021. gada likuma 35. panta jaunā redakcija paredz divus pamata sociālās palīdzības pabalstus – GMI un mājokļa pabalstu –, kā arī papildu sociālās palīdzības pabalstus: pabalstu atsevišķu izdevumu apmaksai (materiāls atbalsts personām sociālās funkcionēšanas un neatkarīgas dzīves nodrošināšanai) un pabalstu krīzes situācijā (operatīvi sniegts materiāls atbalsts ārēju notikumu radītu seku novēršanai vai mazināšanai).
Vienlaikus noteikts, kādus izdevumus ņem vērā, aprēķinot mājokļa pabalsta apmēru: turpmāk tie varēs būt izdevumi ne tikai par dzīvojamās telpas lietošanu (īres maksa, izdevumi par obligāti veicamajām pārvaldīšanas darbībām), par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvojamās telpas lietošanu (siltumenerģija apkures un karstā ūdens nodrošināšanai, elektroenerģijas, ūdens, dabasgāzes, kanalizācijas vai asenizācijas nodrošināšana, sadzīves atkritumu apsaimniekošana), bet arī telekomunikāciju pakalpojumiem un ar internetu saistītiem pakalpojumiem, kā arī izdevumi par ūdens skaitītāju uzstādīšanu un verifikāciju.
Lai nodrošinātu, ka visas zemu ienākumu mājsaimniecības saņem mājokļa pabalstu, Ministru kabineta 2020. gada 17. decembra noteikumos Nr. 809 “Noteikumi par mājsaimniecības materiālās situācijas izvērtēšanu un sociālās palīdzības saņemšanu” (turpmāk – noteikumi Nr. 809) ir noteikta vienota formula mājokļa pabalsta apmēra noteikšanai – t. i., aprēķina bāze ar 2021. gada 1. aprīli visām pašvaldībām būs noteikta vienota un šajā aprēķinā tiks atsevišķi izdalītas izdevumu pozīciju minimālās normas saistībā ar mājokļa lietošanu, skaidro Labkājības ministrijas speciālisti.
Saskaņā ar likuma 36. panta piekto daļu (redakcijā, kas stājas spēkā š. g. 1. aprīlī) pašvaldības saistošajos noteikumos varēs noteikt labvēlīgākus nosacījumus izdevumu pozīciju normām mājokļa pabalsta apmēra aprēķināšanai. Izdevumu pozīciju minimālās normas saistībā ar mājokļa lietošanu ir noteiktas noteikumu Nr. 809 3. pielikumā.
Pašvaldības mājokļu pabalstu atbilstoši jaunajām normām maksās, sākot no šā gada 1. aprīļa.
Likumā kā viens no papildu sociālās palīdzības pabalstu veidiem paredzēts pabalsts atsevišķu izdevumu apmaksai. Pašvaldībai deleģētas tiesības noteikt vienu pabalsta apmēru vai vairākus, piemēram, tādu pamatvajadzību kā veselības aprūpe un izglītība vai citu izdevumu apmaksai.
Pamata sociālās palīdzības pabalstu (GMI un mājokļa pabalsts) aprēķināšanas, piešķiršanas un izmaksas kārtība ir noteikta noteikumos Nr. 809, savukārt papildu sociālās palīdzības pabalstu apmēru, piešķiršanas un izmaksas kārtību nosaka pašvaldība savos saistošajos noteikumos.
Tā kā minimālo ienākumu sliekšņi tiek noteikti mājsaimniecībai, likumā tagad ir noteikts, kas ir mājsaimniecība: vairākas personas, kuras dzīvo vienā mājoklī un kopīgi sedz izdevumus, vai viena persona, kura saimnieko atsevišķi. Šī likuma mājsaimniecības definīcijai izmantota Centrālās statistikas pārvaldes lietotā “privātās mājsaimniecības” definīcija, kas aizstāj iepriekš likumā ietverto cilvēku kopumu (ģimene, kas sastāv no laulātajiem, personām, kurām ir kopēji izdevumi pamatvajadzību nodrošināšanai un kuras mitinās vienā mājoklī, vai atsevišķi dzīvojoša persona).
Terminus papildina arī sociālās funkcionēšanas definējums – personas spēja darboties dažādās dzīves jomās un pildīt atbilstošas sociālās lomas, kuras nemitīgi tiek pakļautas apkārtējās vides ietekmei un ietver sabiedrības gaidas un objektīvās prasības.
Jautājums: Pēc kādiem kritērijiem tas tiks vērtēts, kas to vērtēs un kādiem mērķiem ir nepieciešama sociālās funkcionēšanas noteikšana?
Kā skaidro LM speciālisti, pabalstu atsevišķu izdevumu apmaksai – materiālo atbalstu personām sociālās funkcionēšanas un neatkarīgas dzīves nodrošināšanai – piešķirs par trūcīgu vai maznodrošinātu atzītai personai vai mājsaimniecībai un tā mērķus, apmēru, piešķiršanas un izmaksas kārtību noteiks pašvaldība savos saistošajos noteikumos.
Pabalsta atsevišķu izdevumu segšanai mērķis ir sniegt materiālu atbalstu personām sociālās funkcionēšanas un neatkarīgas dzīves veicināšanai gadījumos, kad rodas papildu izdevumi, piemēram, nepieciešams apmaksāt veselības aprūpes izdevumus, ar mācībām vai studijām saistītus izdevumus, pārvietošanās izdevumus, kā arī papildu izdevumus mājokļa parāda apmaksai vai sakārtošanai dzīvošanai derīgā stāvoklī (krāsns saremontēšana, durvju un logu ielikšana utt.).
Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā līdz šim nebija ietverts maznodrošinātas ģimenes (personas) raksturojums, tomēr bija noteikts, ka sociālās palīdzības mērķis ir sniegt materiālu atbalstu gan trūcīgām un krīzes situācijā nonākušām ģimenēm (personām), gan maznodrošinātām ģimenēm (personām).
Kā skaidro LM speciālisti, maznodrošinātā noteikšanas principi bija skaidroti likumā “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” un likumā “Par dzīvojamo telpu īri”. Tagad maznodrošinātas mājsaimniecības ienākumu slieksnis tiek noteikts atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzība likumā iekļautajiem principiem, proti, tas ir piesaistīts ienākumu mediānai. Pašvaldības to var noteikt 60% apmērā no ienākumu mediānas, kas ir nabadzības riska slieksnis (327 eiro un 229 eiro), un augstāku, bet ne zemāku par trūcīgas mājsaimniecības ienākumu slieksni. Tiek piemērota tā pati ekvivalences skala, kas trūcīgā ienākumu sliekšņa noteikšanai, proti, pirmajam pieaugušajam mājsaimniecībā ekvivalentais svars ir 1, katram nākamajam mājsaimniecības loceklim, tostarp bērnam, ekvivalences svars ir 0,7.
Tas dos iespēju saņemt valsts un pašvaldības noteiktos atvieglojumus un pabalstus cilvēkiem ar augstāku ienākumu slieksni, piemēram, pabalstu atsevišķu izdevumu apmaksai, Eiropas Atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām pārtikas un pamata materiālo palīdzību, nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumus u. c.
LM vienlaikus uzsver sociālās palīdzības mērķi – sniegt materiālu atbalstu zemu ienākumu mājsaimniecībām (tostarp arī maznodrošinātām), lai nodrošinātu ienākumus garantētā minimālā ienākumu sliekšņa līmenī un segtu ar mājokļa lietošanu saistītos izdevumus, kā arī sniegt atbalstu atsevišķu izdevumu apmaksai un atbalstu krīzes situācijās.
Likuma 36. pantā papildināts uzskaitījums ienākumiem, ko neņem vērā, izvērtējot materiālo situāciju: līdztekus jau iepriekš nevērtētajiem dažādiem pabalstiem ienākumos neieskatīs arī vairākus citus ienākumus: stipendijas līdz minimālās darba algas apmēram personām, kuras mācās vai studē; nepilngadīgas personas ienākumus no algota darba vai pašnodarbinātības līdz minimālās mēneša darba algas apmēram; pārmaksāto iedzīvotāja ienākuma nodokļa atmaksu u. c.
Izvērtējot materiālo situāciju, neņem vērā arī darbam un izglītības iegūšanai nepieciešamo aprīkojumu (piemēram, datori), sociālajai funkcionēšanai nepieciešamos transportlīdzekļus, bet ne vairāk kā vienu vienību mājsaimniecībā un, ja mājsaimniecībā ir bērni, ne vairāk kā divas vienības mājsaimniecībā, kapitāla daļas vai īpašumus, kam uzlikts tiesu izpildītāja vai citas kompetentas institūcijas liegums ar to rīkoties vai kas atrodas atbrīvošanas no parādsaistībām, maksātnespējas vai likvidācijas procesā, vai 12 mēnešu periodā nav gūti ienākumi saimnieciskās darbības apturēšanas dēļ u. c.
Likumā ar grozījumiem ir noteikti stingrāki nosacījumi sociālās palīdzības saņēmējiem darbspējīgā vecumā, kuru pienākums ir ne tikai reģistrēties Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA), bet arī pildīt bezdarbnieka un darba meklētāja pienākumus, kas noteikti viņu individuālajā darba meklēšanas plānā. Tādējādi tiek paplašināts darbspējīgo personu loks, kurām jāiesaistās NVA piedāvātajos aktīvajos nodarbinātības pasākumos vai citos pašvaldības sociālā dienesta noteiktajos līdzdarbības pasākumos, piemēram, teritorijas sakopšanas pasākumos, paskaidrots likuma grozījumu anotācijā.
Likumā saglabāti izņēmumi, kad personai darbspējīgā vecumā (no 15 gadu vecuma līdz valsts vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamajam vecumam) nav jāreģistrējas NVA. Vienlaikus koriģēta norma par personām ar invaliditāti: bezdarbnieka vai darba meklētāja pienākumi nav obligāti personām, kurām ir I vai II grupas invaliditāte, personām ar invaliditāti no bērnības (no 15 līdz 18 gadu vecumam). No izņēmuma izslēgtas personas ar III invaliditātes grupu.
Ja personas ienākumi palielinājušies darba attiecībās, no pensiju un atlīdzību pārskatīšanas vai no saimnieciskās darbības, jau piešķirtos sociālās palīdzības pabalstus izmaksās līdz termiņa beigām bez materiālās situācijas atkārtotas izvērtēšanas neatkarīgi no ienākumu apmēra.
Savukārt, beidzoties termiņam, uz kuru piešķirti un izmaksāti pabalsti, personai saglabājas tiesības turpināt saņemt sociālās palīdzības pabalstus, ja tā kvalificējas nākamajam periodam, trīs mēnešus kalendārā gada laikā, neņemot vērā ienākumus līdz minimālās darba algas apmēram, ja ienākumi gūti uz darba attiecību pamata vai no pašnodarbinātības.
Likuma 9. pants papildināts ar nosacījumu, ka gadījumos, kad personai objektīvu apstākļu dēļ nav deklarētās dzīvesvietas, pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā persona ir izvēlējusies dzīvesvietu, izvērtē personas materiālo situāciju un nepieciešamības gadījumā piešķir vienreizēju materiālu palīdzību, informējot par to pašvaldību, kurā ir personas pēdējā deklarētā dzīvesvieta.
Pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā ir bijusi pēdējā personas deklarētā dzīvesvieta, vai pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā persona ir izvēlējusies dzīvesvietu, ja viņas pēdējo deklarēto dzīvesvietu nav iespējams noteikt, izvērtē iespēju sniegt personai psihosociālu palīdzību vai piešķirt atbilstošus sociālās palīdzības pabalstus.
Likuma pārejas noteikumu 40. punkts noteic, ka līdz pašvaldību saistošo noteikumu spēkā stāšanās dienai (bet ne ilgāk kā līdz 2021. gada 1. oktobrim) piemērojami pašvaldību saistošajos noteikumos noteiktie sociālās palīdzības pabalstu veidi, izņemot pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai un dzīvokļa pabalstu, un to piešķiršanas kritēriji.
Pašvaldības sociālā dienesta izziņa par atbilstību trūcīgas vai maznodrošinātas ģimenes (personas) statusam, kas izsniegta līdz 2020. gada 31. decembrim, ir spēkā līdz izziņā norādītā termiņa beigām, bet ne ilgāk kā līdz 2021. gada 30. novembrim, un šajā laikā tā ir pamats valsts un pašvaldības normatīvajos aktos noteikto pabalstu un atvieglojumu saņemšanai.
