Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Sintija Zandersone, LETA
Dažkārt uz ielas var sastapt cilvēkus ar kustību vai redzes traucējumiem, kurus pavada speciāli apmācīts suns. Dzīvnieks cilvēkam palīdz it visā – pārvietoties, novilkt drēbes, pasniegt vajadzīgos priekšmetus. Šādus suņus sauc par servisa suņiem, un tie kopā ar saimnieku drīkst iet it visur – veikalā, kafejnīcā, pat lidot ar lidmašīnu. Šajā publikācijā apkopots, ko paredz likums, kā tiek apmācīti šie uzticamie ikdienas pavadoņi un ko svešinieki, redzot servisa suni strādājam, noteikti nedrīkst darīt.
Dzīvnieku aizsardzības likuma 1. pantā noteikti šādi termini:
Savukārt Ministru kabineta (MK) noteikumu Nr. 959 “Labturības prasības sporta, darba un atrakciju dzīvnieku turēšanai, apmācībai un izmantošanai sacensībās, darbā vai atrakcijās” 30.1 punktā noteikts, ka suni var izmantot par pavadoni vai asistentu, ja dzīvnieks ir speciāli apmācīts un par to ir izsniegta apliecība, kas apliecina suņa atbilstību veicamajam darbam.
Šādu apliecību, pamatojoties uz atbilstošu dokumentāciju, izsniedz valsts aģentūra “Lauksaimniecības datu centrs” (LDC). Savukārt noteikumu 17. punktā teikts, ka “dzīvniekam, veicot sporta vai darba pienākumus vai piedaloties atrakcijās, var nebūt uzpurnis”. Tas nozīmē, ka servisa suņiem, pildot darba pienākumus – pavadot savu saimnieku –, nav jānēsā uzpurnis, kas traucē darba pienākumu izpildi: zemē nokritušu priekšmetu pacelšanu.
Satversmes 97. pantā teikts, ka “ikvienam, kas likumīgi uzturas Latvijas teritorijā, ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu”. Tas nozīmē, ka arī cilvēki, kuriem ir nepieciešama palīdzība pārvietojoties, kopā ar suni pavadoni var brīvi apmeklēt sabiedriskās vietas, iestādes un pasākumus, protams, izņemot vietas, kur nepiederošām personām ieeja ir aizliegta, piemēram, operāciju zāles, ēdināšanas uzņēmuma virtuves vai militāros objektus, saka servisa suņu biedrība “Teodors” pārstāve Velga Zēgnere.
Suņu pavadoņu klātbūtni sabiedriskās vietās, būvēs un pasākumos paredz arī MK noteikumu Nr. 959 30.5 punkts.
ANO 2006. gada Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām Latvija ratificēja 2010. gada 28. janvārī, pieņemot likumu “Par Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām”. Konvencijā noteikts, ka cilvēkam ar invaliditāti ir tiesības uz mobilitāti un neatkarīgu dzīvi, un abus šos punktus var nodrošināt servisa suns.
Signālsuns, terapijas suns, suns asistents, skolas suns utt. – apzīmējumi un darbi suņiem ir daudzi, bet stingru definīciju vai pat ar likumu noteiktu apzīmējumu nav ne Baltijā, ne Vācijā, ne daudzās citās zemēs, norāda V. Zēgnere.
Servisa suņu biedrība “Teodors” kopā ar partneriem Somijā un Vācijā izstrādājusi savu definīcijas sarakstu. Vispārējs apzīmējums suņiem, kas palīdz cilvēkiem ar veselības traucējumiem, ir servisa suns.
Suns pavadonis palīdz cilvēkiem ar redzes traucējumiem, savukārt suns asistents – cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Latvijā līdz 26. maijam valsts vienotā reģistra datubāzē bija reģistrēti 15 suņi pavadoņi un divi suņi asistenti, no tiem biedrības “Teodors” 11 suņi pavadoņi un viens suns asistents.
V. Zēgnere zina teikt, ka Latvijā ir ap 10 000 vājredzīgo/neredzīgo cilvēku un 15 suņi pavadoņi, tātad 666 vājredzīgiem vai neredzīgiem cilvēkiem varētu būt viens suns pavadonis. Salīdzinot ar rietumvalstīm, Latvijā vajadzētu vismaz 100 suņus pavadoņus – tad 1% vājredzīgo un neredzīgo būtu suns pavadonis.
V. Zēgnere stāsta, ka pasaulē servisa suņi tiek apmācīti speciālās skolās, kuras atrodas attiecīgās biedrības paspārnē (neredzīgo biedrības vai invalīdu biedrības, ir arī privātās skolas). Skolās strādā vairāki treneri, apkalpojošais personāls, veterinārsti, tām ir sava vaislas nodaļa, autoparks, vairāki treniņlaukumi, suņu pastaigas zonas un suņu voljēri.
Diemžēl Latvijā šādas skolas nav. Servisa suņus apmāca profesionāli kinologi (treneri), kuri speciālo apmācības metodi ir apguvuši pie tās nozares kinologa vai attiecīgajā suņu pavadoņu un suņu asistentu skolā.
Pārsvarā apmāca labradora un retrīvera šķirnes suņus, jo tiem ir izteikta vēlme izpatikt saimniekam un palīdzēt. Servisa suņiem jābūt mierīgiem, līdzsvarotiem un ar labu veselību.
Viens servisa suns izmaksā ap 25 000 eiro (kucēna iegāde, barošana, veterinārās pārbaudes, aprūpe, apmācības un citi aprūpes izdevumi līdz nodošanas brīdim, kad suns un jaunais saimnieks ir nolikuši eksāmenu). Citās valstīs viena servisa suņa izmaksas ir 30 000–100 000 eiro. Tās tiek segtas no valsts vai ziedotāju līdzekļiem.
“No biedrības “Teodors” 12 servisa suņiem esam spējuši daļēji samaksāt tikai par vienu suni – 10 000 eiro –, pārējos 11 suņus esam saņēmuši dāvinājumā no treneriem. Par nākamo suni varēsim samaksāt, pateicoties pēdējā gada ziedojumiem,” tā V. Zēgnere.
Servisa suns sāk strādāt aptuveni divu gadu vecumā un to dara līdz 10–12 gadu vecumam: darba ilgums atkarīgs no suņa veselības stāvokļa un uzturēšanas (barošana, veselības aprūpe, brīvais laiks ar pastaigām un spēlēm). Biedrība “Teodors” servisa suņus nedāvina, bet nodod cilvēkiem ar invaliditāti turēšanas tiesības. Suns paliek biedrības īpašumā. Biedrības speciālisti regulāri apseko savus servisa suņus, vēro suņu labturību, veic apmācību. Ja netiek ievēroti biedrības noteikumi, suns var tikt arī atņemts (ir bijis tikai viens tāds gadījums). Biedrība rūpējas par suņiem to mūža garumā (turētāja slimības laikā, kad suns ir pensijas vecumā).
Somijā suns pavadonis un suns asistents tiek definēts kā medicīniskais palīglīdzeklis: ja ārsts nozīmē šādu suni, tad cilvēks ar invaliditāti pēc iesnieguma uzrakstīšanas ir tiesīgs saņemt suni sešu mēnešu laikā. Ārpus rindas tiek apkalpoti suņu turētāji, kuru suns ir pensionēts.
Latvijā viss balstīts uz brīvprātīgā darba principa. Cilvēki ar invaliditāti spiesti gaidīt uz servisa suni vairākus gadus. Pašlaik rindā uz suni pavadoni ir 14 cilvēki, uz suni asistentu – četri cilvēki. Ņemot vērā pašreiz strādājošo suņu vecumu un veselības stāvokli, drīz biedrībai “Teodors” būs jānomaina trīs suņi pavadoņi. Tātad kopā nepieciešami 17 suņi pavadoņi un četri suņi asistenti, saka V. Zēgnere.
Pirms cilvēks saņem servisa suni, biedrības “Teodors” pārstāvji ar viņu personīgi iepazīstas, noskaidro šī cilvēka motivāciju, zināšanas par suņu turēšanu, apseko dzīves apstākļus, viņam ir jāiziet sociālā rehabilitācija. Saņemot servisa suni, cilvēkam ir jāparaksta biedrības reglaments.
Jebkurš servisa suns savam turētājam dod neatkarību, viņš ir cilvēka sociālais partneris, tilts kontaktiem ar sabiedrību, veselības uzlabotājs un terapijas suns, stāsta V. Zēgnere. Servisa suņi ievērojami uzlabo ikdienu cilvēkam ar invaliditāti, cilvēks kļūst neatkarīgs no citu cilvēku palīdzības, ir kustīgāks, izjūt lielāku drošību, jo ievērojami samazinās negadījumu riski, cilvēks kļūst pašapzinīgāks, viņam ikdienā ir mazāka piepūle.
Ko prot suns pavadonis? Suns spēj vest saimnieku gan pilsētvidē, gan lauku teritorijā. Tie var būt noteikti maršruti vai pilnīgi nezināma vide. Suņi tiek apmācīti noturēt virzienu, apiet šķēršļus, gan zemus (peļķes, bedres), gan augstus (barjeras, zemus koka zarus), pacelt nokritušus priekšmetus, atrast luksoforu, atrast ielas pāreju ar zebras zīmēm vai bez tām, sameklēt durvis, soliņu, pieturu u. c. vietas, kas saimniekam nepieciešamas.
Suns pavadonis ir ar “augstāko izglītību”, tas iemācās aptuveni 70 komandu. Ļoti nozīmīgi ir apgūt “inteliģento nepaklausību”, lai brīdinātu saimnieku no bīstamām situācijām, piemēram, vilciena sliedēm, slīdošām trepēm. Šādos gadījumos sunim jāatsakās izpildīt saimnieka pavēle: “Uz priekšu!” Vai nu suns nostājas saimniekam priekšā, vai ved viņu prom. Tas parāda, ka suns pavadonis saprot savu uzdevumu un uzņemas atbildību par saimnieku bīstamā situācijā.
“Suns pavadonis ir acis neredzīgajam cilvēkam, savukārt suns asistents – rokas cilvēkam ar kustību traucējumiem. Suns un cilvēks ir viena vienība. Diemžēl ne visi to grib zināt un saprast. Pēdējos gados situācija gan ir uzlabojusies, jo cilvēki ar invaliditāti paši kļuvuši mobilāki, apzinīgāki, nav vairs padomju laiki,” saka V. Zēgnere.
Suns pavadonis ir acis neredzīgajam cilvēkam, savukārt suns asistents – rokas cilvēkam ar kustību traucējumiem. Suns un cilvēks ir viena vienība. Diemžēl ne visi to grib zināt un saprast.
Specifiskās situācijās sunim jāpagaida saimnieks konkrētā vietā. Piemēram, saimnieks dodas uz medicīnisku izmeklējumu: suns aizved saimnieku līdz izmeklējuma vietai, bet procedūras laikā pasēž blakus saimnieka personīgajām mantām – rokassomiņai un apģērbam. Līdzīgi notiek situācijās, kad suns pavadonis ir palīdzējis saimniekam nokļūt līdz baseinam, frizētavai u. c.
“Pakalpojumu sniedzējiem nav tiesību pieprasīt, lai suņa pavadoņa turētājs savas “acis” atstāj aiz ieejas durvīm, kur sunim varētu arī kaut kas slikts atgadīties,” norāda V. Zēgnere, kā pozitīvu piemēru minot šādu gadījumu: “Pirms diviem gadiem mūsu biedrības biedrs Andris ļoti satraucās, kad ar suni pavadoni Feju devās pie zobārsta. Ārsts to redzēja un teica, lai Andris ņemot Feju līdzi uz kabinetu, tad viņam būšot vieglāk. Un tā arī bija!”
Somijā ir pierasts, ka bērnu, kam tas nepieciešams, vispārizglītojošās skolā pavada suns. Pirms dažiem gadiem arī Latvijā neredzīgs zēns Georgs ar savu suni apmeklēja Vaivaru pamatskolu. Piemēram, Vācijā un Skandināvijā servisa suņi saimniekam iet līdzi gandrīz visur: uz skolu, universitāti, darbu, kultūras pasākumiem utt.
Servisa suns drīkst lidot arī lidmašīnas salonā kopā ar savu saimnieku, viņam nav nepieciešama sēdvietas biļete, jo šie suņi nesēž uz krēsliem. Tāpat šie suņi nevienā transportlīdzeklī neceļo kā bagāža. Parasti starptautisko pārvadājumu uzņēmumi savos pārvadāšanas kārtības noteikumos šo izņēmumu jau ir paredzējuši. Arī ceļošanas laiks sunim problēmas nesagādā. Latvijā starppilsētu autobusā ir atļauts ņemt līdzi divus suņus, vilcienā vienā vagonā – desmit suņus. Saistībā ar tūrisma kompāniju piedāvājumiem nekādu ierobežojumu nav.
“Diemžēl uzņēmumu darbinieki mēdz neiedziļināties šajos noteikumos,” saka biedrības pārstāve.
Kādas ir galvenās problēmas servisa suņu darbā? “Kad servisa suns strādā (viņš ir iemauktos vai ar vestīti), viņu nedrīkst glaudīt, barot, uzrunāt, veidot ar viņu acu kontaktu. Tas var novērst suņa uzmanību un izraisīt bīstamu situāciju saimniekam. Daudzi to nezina,” atgādina V. Zēgnere.
“Ļoti traucē sabiedrībā pastāvošie mīti par suņiem un izpratne par cilvēktiesībām. Daudziem suns ir kaut kas netīrs, plēsīgs un nevaldāms. Mums tas ir sabiedrotais, kas ikdienā palīdz būt neatkarīgākiem no citiem cilvēkiem un darīt to, kas cilvēkiem bez invaliditātes ir pašsaprotami,” saka neredzīgā Līga Ķikute.
“Sabiedrībā ir ļoti iesakņojies mīts, ka cilvēkam ar suni pavadoni jāpārvietojas tikai vienatnē, bet lielākā pulkā viņam noteikti palīdzēs kāds cits,” turpina L. Ķikute. “Ir ļoti aplami tā uzskatīt, jo suņa pavadoņa uzdevums ir palīdzēt savam saimniekam būt pēc iespējas neatkarīgākam, iekļauties sabiedrībā – apmeklēt dažādas vietas gan vienatnē, gan kopā ar ģimenes locekļiem, draugiem vai kolēģiem. Un nav svarīgi, vai kompānija brauc ar tramvaju, trolejbusu, vilcienu vai personīgo auto.”
L. Ķikute min konkrētu piemēru: “Ir normāli, ka grūtniecei septītajā mēnesī pirkumus nes vīrs. Bet vai ir normāli, ja vīrs nes pirkumus grūtniecei, kuru ved suns pavadonis? Pirms pāris gadiem mūs ar vīru lielveikalā apturēja apsargs. Skaidrojāmies ilgi un dikti, braucām ar pirkstu pa suņa pavadoņa apliecības rindiņām, bet saruna vienalga beidzās ar: “Lai es jūs veikalā ar suni redzētu pēdējo reizi.” Toreiz izsaucām policiju.”
Biedrība “Teodors” uzsver, ka liela problēma ir ar suņiem, kuri brīvi skraida apkārt, arī tie traucē servisa suni darbā. Vistrakāk ir ar agresīviem suņiem, kuri nikni rej virsū vai pat uzbrūk. Gandrīz visi biedrības suņi ir ar tādiem sastapušies, un daži ir pat sakosti.
