Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Kriminālprocesa likumā vēlas nostiprināt personas pienākumu sniegt patiesu liecību, ja tiek izmantotas tiesības liecināt.
FOTO: Freepik
Viens no Kriminālprocesa likumā plānoto izmaiņu mērķiem ir novērst to personu, kurām ir tiesības uz aizstāvību, negodprātīgo rīcību – apzināti sniegtu nepatiesu liecību kriminālprocesā. Prakse liecina, ka, neizmantojot savas tiesības klusēt vai atteikties liecināt, personas apzināti sniedz nepatiesu liecību. Līdz ar to Kriminālprocesa likumā paredzēts noteikt, ka personai ir pienākums sniegt patiesu liecību, ja viņa izmanto tiesības liecināt. Vienlaikus savu nostāju pret šādām izmaiņām atklātā vēstulē pauduši vairāk nekā 30 zvērinātu advokātu.
Likumprojekts “Grozījumi Kriminālprocesa likumā” (turpmāk tekstā – likumprojekts) Saeimā pieņemts pirmajā lasījumā ar mērķi pirmstiesas kriminālprocesā atslogot izmeklēšanas iestādes, tādējādi paātrinot izmeklēšanas darbību izpildi, kā arī atvieglot tiesas darba organizāciju saistībā ar tiesas sēžu plānošanu un iztiesāšanas norisi.
Personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, pamattiesības kriminālprocesā ir noteiktas Kriminālprocesa likuma (KPL) 60.2 pantā. Tā pirmās daļas 8. punktā norādīts, ka personai ir tiesības klusēt, sniegt liecību vai atteikties liecināt.
Likumprojekts paredz papildināt KPL 61. panta ceturto daļu ar jaunu atsauci uz likumprojekta 67. panta pirmās daļas 1.1 punktā nostiprināto pienākumu sniegt patiesu liecību, ja persona izmanto tiesības liecināt. Proti, KPL 64. pantu plānots papildināt ar 1.1 daļu, nosakot, ka aizturētā pienākums ir sniegt patiesu liecību, ja persona izmanto tiesības liecināt, savukārt KPL 67. panta pirmo daļu – ar 1.1 punktu, nosakot, ka arī aizdomās turētajai personai ir pienākums sniegt patiesu liecību, ja persona izmanto tiesības liecināt.
KPL šobrīd nav noteikts, ka personai būtu jāsniedz tikai patiesas ziņas, ja viņa izvēlas sniegt liecību. Tieslietu ministrijas (TM) Krimināltiesību departamenta direktores vietniece Inga Godmane, kura likumprojektu izskatījusi Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas (turpmāk – apakškomisija) sēdēs, skaidro, ka personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, nav pienākuma obligāti liecināt pret sevi, viņai ir tiesības klusēt. Taču šobrīd praksē bieži vien personas pirmstiesas procesā neizmanto savas procesuālās tiesības klusēt vai atteikties liecināt, bet gan izvēlas liecināt, apzināti sniedzot nepatiesas ziņas un maldinot procesa virzītāju. I. Godmane norāda, ka tie ir nelietderīgi iztērēti valsts resursi un laiks, jo ir jāpārbauda šādu liecību patiesums.
Līdz ar to KPL turpmāk paredzēts noteikt, ka personai ir pienākums sniegt patiesu liecību jeb nemelot, ja persona izmanto tiesības liecināt, norādīts likumprojekta anotācijā. Šāds risinājums disciplinēšot personu, kā arī paātrināšot kriminālprocesa norisi. Vienlaikus anotācijā vērsta uzmanība uz to, ka šāda pienākuma noteikšana nemaina personas garantētās tiesības klusēt, sniegt liecību vai atteikties liecināt. Proti, persona pati izvēlas, kuras tiesības izmantot.
Apakškomisijā tika piedāvāti vēl citi priekšlikumi, arī par to, kādas varētu būt iespējamās sekas gadījumos, kad persona būs apzināti sniegusi nepatiesas ziņas, piemēram:
Vairāk nekā 30 zvērinātu advokātu atklātā vēstulē Saeimas Juridiskajai komisijai, Valsts prezidentam Egilam Levitam un tiesībsargam Jurim Jansonam norādījuši, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedumos uzsvērts: tiesības neliecināt pret sevi jeb tiesības klusēt ir uzskatāmas par vispāratzītiem starptautiskiem standartiem, kas ir taisnīga tiesas procesa pamatā. Viņuprāt, arguments, ka personu tiesības netikšot aizskartas, jo netiek mainītas garantētās tiesības klusēt, sniegt liecību vai atteikties liecināt, ir nederīgs un maldinošs.
“Aizturētās, aizdomās turētās un apsūdzētās personas piespiešana patiesi liecināt pavisam noteikti atzīstama par personas piespiešanu liecināt pret sevi, kā arī par liegumu personai izmantot tiesības klusēt tikai daļēji, pašas izvēlētajā apjomā. Tādējādi minēto grozījumu pieņemšanas gadījumā vispār zudīs jēga personas tiesībām uz aizstāvību,” rakstīts atklātajā vēstulē. Tāpat tajā norādīts, ka likumprojektā nav paredzēta situācijas risināšana gadījumos, kad persona groza savas liecības kriminālprocesa gaitā. Proti, kas notiks, ja persona vainu atzīs tiesā, nevis policijā vai prokuratūrā? Vai, nupat atzīstot vainu vienā nodarījumā, persona tūlīt būs jāsauc pie atbildības vai jāpakļauj citām nelabvēlīgām sekām cita nodarījuma dēļ? Kā norādīts atklātajā vēstulē, vēl absurdāka situācija var rasties, ja sākumā persona sevi apmelo un atzīst par vainīgu noziegumā, bet vēlāk atklājas personas nevainīgums.
Zvērināti advokāti vērš uzmanību, ka ECT judikatūrā atzīts: tiesības neliecināt pret sevi atbilstoši to jēgai paredz aizsargāt personu no tā, ka pierādījumi pret viņu tiek iegūti spiediena dēļ. Vienlaikus vēstulē tiek minēti 11 iemesli, kuru dēļ cilvēki nesaka taisnību:
Ar pilnu atklātās vēstules teksta versiju var iepazīties šeit.
LV portāls vērš uzmanību, ka likumprojektā par apzināti nepatiesu liecību sniegšanu netiek paredzēta kriminālatbildība. Vienlaikus paredzams, ka minētā rīcība nākotnē drīzāk varētu būt atbildību pastiprinošs apstāklis, nevis procesuālo piespiedu līdzekļu piedziņas mehānisms.
Saeimas Juridiskajā komisijā paralēli tiek skatīts arī likumprojekts “Grozījumi Krimināllikumā”, kurā uz otro lasījumu ir iesniegts Tieslietu ministrijas priekšlikums papildināt Krimināllikuma (KL) 48. panta pirmo daļu ar jaunu 17. punktu. Tajā plānots noteikt vēl vienu atbildību pastiprinošu apstākli, proti, par tādu atzīt gadījumu, kad noziedzīgu nodarījumu izdarījusī persona apzināti sniegusi nepatiesu liecību. Līdz ar to arī KPL 150. panta pirmās daļas 4. punktā paredzēts noteikt ne tikai pienākumu izskaidrot personai viņas tiesības neliecināt un brīdināt, ka viss pateiktais var tikt izmantots pret šo personu, bet arī noteikt pienākumu informēt par sekām, kuras var radīt apzināti nepatiesas informācijas sniegšana.
Kā skaidro Saeimas deputāts Andrejs Judins, tiesības aizdomās turētajam un apsūdzētajam klusēt, sniegt liecību vai atteikties liecināt savā būtībā ir atvasinājums no nevainīguma prezumpcijas principa. KPL 19. panta otrā daļa paredz, ka personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, nav jāpierāda savs nevainīgums.
Pirmajā lasījumā atbalstītais likumprojekts noteic, ka cilvēkam tāpat kā līdz šim ir iespēja izvēlēties, vai atbildēt uz policijas darbinieka, prokurora vai tiesneša jautājumiem. Un tikai tad, ja persona nolemj atbildēt, viņai jāsniedz patiesa informācija. “Saprotams, ka, sniedzot liecības, persona var kļūdīties, aizmirst vai sajaukt kaut ko, taču to nevarēs novērst ne ar kādiem grozījumiem KPL,” norāda A. Judins. Viņš uzsver: šo grozījumu mērķis ir likumā skaidri pateikt, ka aizdomās turētais vai apsūdzētais apzināti nedrīkst sniegt patiesībai neatbilstošu liecību.
A. Judins nepiekrīt praktizējošajiem advokātiem, kuri uzskata, ka šībrīža likums paredz aizdomās turētajam vai apsūdzētajam tiesības sniegt patiesībai neatbilstošu informāciju. Viņš nepiekrīt arī viedoklim, ka iecerētās KPL izmaiņas, kuras paredz, ka personai vai nu jāizmanto tiesības klusēt, vai jāsniedz patiesa liecība, ierobežos aizdomās turētā un apsūdzētā tiesības uz aizstāvību. “Likumā vien paredzēts norādīt, ka ne tikai lieciniekiem un cietušajiem, bet arī aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem nav tiesību melot,” turpina Saeimas deputāts.
Vienlaikus viņš nepiekrīt advokātu paustajam viedoklim, ka apzināti sniegta nepatiesa liecība ir nevis meli, bet gan “alternatīva versija”, kura jāapstrīd procesa virzītājiem. Kā skaidro A. Judins, “procesa virzītājam ir pienākums iegūt pierādījumus, lai sauktu personu pie kriminālatbildības, taču kriminālprocess nav izklaides pasākums vai spēle, kurā vienai pusei jānodarbojas ar visdažādāko, arī apzināti nepatiesu, versiju izvirzīšanu, bet otrai pusei, tērējot laiku un resursus, jāpierāda, ka šīs versijas ir aplamas”. A. Judins atgādina, ka “kriminālprocesa mērķis ir nodrošināt ātru un taisnīgu krimināltiesisko attiecību noregulējumu un šī taisnīgā noregulēšana (saprātīgā termiņā) ir iespējama vienīgi tad, ja tā tiek balstīta uz patiesībai atbilstošiem faktiem, kas iegūstami un nostiprināmi kriminālprocesa gaitā”.
Sociālajā tīklā “Facebook” arī LU Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras vadītāja Kristīne Strada-Rozenberga norādījusi, ka viņu kā kriminālprocesa profesori vairāk nekā 30 zvērinātu advokātu atklātā vēstule nav pārliecinājusi. “Vienmēr esmu aktīvi kritizējusi likumdevēja darbu, ja tam ir pamats. Tomēr šīs kritikas argumentācijai nevaru pievienoties,” raksta K. Strada-Rozenberga. Pēc viņas domām, tiesības neliecināt nekādā ziņā nevar pielīdzināt tiesībām apzināti maldināt, arī tiesībām ar šo maldināšanu apmelot citus.
Vienlaikus K. Strada-Rozenberga norāda, ka izstrādātais likumprojekts nav perfekts, proti, tas noteikti ir jāuzlabo, arī precīzāk jādefinē, par ko var tikt piemērotas “nelabvēlīgās sekas”, kā arī tas jāvirza vienlaikus ar attiecīgajiem grozījumiem KL, kuri šobrīd nedaudz “atpaliek”. “KPL iecerēto grozījumu nesasaistīšana ar atbilstošajiem KL grozījumiem ir arī vēstules autoru vājais punkts,” uzskata K. Strada-Rozenberga.
Saeimas Juridiskās komisijas sēdē 2019. gada 12. novembrī, kad atklāto vēstuli bija parakstījuši tikai 10 zvērinātu advokātu, LZAP priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs skaidroja, ka 10 advokātu viedoklis nav advokatūras viedoklis. Viņš Juridiskajai komisijai norādīja, ka vēstuli neparakstīs, jo tajā pausto neatbalsta. Vienlaikus J. Rozenbergs uzskata, ka viedokļu dažādība ir tikai atbalstāma, arī tad, ja tāda pastāv advokatūrā. Viņaprāt, likumprojektā ir normas, kas būtu jāprecizē, taču konceptuāli grozījumi KPL ir atbalstāmi, jo precizējošās normas var uzlabot starp lasījumiem Saeimā.
