Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Tiesu praksē darbnespēju interpretē tā, ka personām ar invaliditāti neatkarīgi no invaliditātes grupas vai invaliditātes iemesliem nedrīkst piemērot piespiedu darbu, pat ja persona piekrīt šāda soda piemērošanai.
LV portāla infografika
Saeimas Juridiskajai komisijai nodoti Krimināllikuma grozījumi, kas, pilnveidojot kriminālsodu sistēmu, paredz piespiedu darbu aizstāt ar sabiedrisko darbu. Vienlaikus, stājoties spēkā šiem grozījumiem, paredzēts, ka sabiedrisko darbu kā soda veidu varēs piemērot arī personai ar invaliditāti, kura būs spējīga to veikt.
Likumprojekts “Grozījumi Krimināllikumā” (turpmāk tekstā – grozījumi) vērsts uz kriminālsodu sistēmas pilnveidošanu kopumā. LV portāls jau rakstīja, ka, ieviešot kriminālsodu sistēmā probācijas uzraudzību kā pamatsodu, tiks nodrošināts iztrūkstošais posms starp brīvības atņemšanas sodu un piespiedu darbu. Savukārt kriminālsoda veidu – piespiedu darbu – plānots aizstāt ar sabiedrisko darbu. Kā skaidrots grozījumu anotācijā, nosaukumam “piespiedu darbs” ir personu pazemojošs raksturs.
Vienlaikus minētie grozījumi paredz īstenot nepilngadīgo kriminālatbildības sistēmas reformu, kas balstīta uz taisnīguma atjaunošanas (restorative justice), nevis tradicionālās kriminālās justīcijas principiem. Plānots, ka visas minētās izmaiņas Krimināllikumā (KL) stāsies spēkā 2022. gada 1. janvārī.
Grozījumi paredz visā Krimināllikumā piespiedu darbu aizstāt ar sabiedrisko darbu. Likumprojekta anotācijā norādīts, ka šobrīd piespiedu darba nosaukumam piemīt personu pazemojošs raksturs, kas vērsts uz personas pakļaušanu darbam tā grūtību dēļ, nevis tāpēc, ka tas notiek sabiedrības labā un persona tādā veidā atlīdzina sabiedrībai par pastrādāto noziedzīgo nodarījumu.
Tāpat grozījumu anotācijā norādīts, ka piespiedu darba nosaukums Latvijas kriminālsodu sistēmā jau ilgstoši rada neizpratni arī starptautiskajā dimensijā. Proti, citās valstīs to parasti dēvē par sabiedrisko darbu jeb community service, uzsverot tā sabiedriskā labuma un taisnīguma atjaunošanas nozīmi.
Atbilstoši spēkā esošajam Krimināllikumam piespiedu darbs kā pamatsods vai papildsods ir piespiedu iesaistīšana sabiedrībai nepieciešamajos darbos, ko notiesātais vai persona, kurai piespiedu darbs noteikts ar prokurora priekšrakstu par sodu, izcieš, veicot dzīvesvietas apvidū piespiedu darba izpildes institūcijas noteiktos darbus no pamatdarba vai mācībām brīvajā laikā un bez atlīdzības.
Savukārt grozījumi paredz, ka sabiedriskais darbs kā pamatsods vai papildsods ir personas piespiedu iesaistīšana tās vecumam, individuāli psiholoģiskajām īpašībām, fiziskajām spējām un attīstības līmenim piemērotos sabiedrībai nepieciešamos darbos no pamatdarba vai mācībām brīvajā laikā un bez atlīdzības.
Sabiedriskā darba piemērošanas stundas nav plānots mainīt. Tāpat kā līdz šim, sabiedrisko darbu kā pamatsodu varēs noteikt uz laiku no 40 līdz 280 stundām, bet prokurors priekšrakstā par sodu varēs piemērot ne vairāk kā pusi no paredzētā maksimālā sabiedriskā darba ilguma.
Vienlaikus sabiedrisko darbu kā papildsodu varēs noteikt uz laiku no 40 līdz 100 stundām ne tikai personām, kuras notiesātas nosacīti, kā tas ir šobrīd, bet arī personām, kurām piespriesta probācijas uzraudzība kā pamatsods. Tas līdzsvaros kriminālsodu sistēmu, jo sabiedriskais darbs pēc sava satura, kā arī tā nepildīšanas sekām ir vieglāks soda veids nekā probācijas uzraudzība, skaidrots grozījumu anotācijā.
Šobrīd saskaņā ar Krimināllikuma 40. panta otro daļu piespiedu darbs nav piemērojams darbnespējīgām personām. Savukārt atbilstoši Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta lēmumam lietā Nr. SKK-48/2015, “lai gan KL nav konkrēti paskaidrots, kādas personas atzīstamas par darbnespējīgām, atbilstoši judikatūrā un juridiskajā literatūrā noteiktajam darbnespējīgas personas ir invalīdi, pensionāri, grūtnieces u. c.”.
Arī grozījumu anotācijā skaidrots, ka tiesu praksē darbnespēju interpretē tā, ka personām ar invaliditāti neatkarīgi no invaliditātes grupas vai iemesliem, kāpēc invaliditāte noteikta, nedrīkst piemērot piespiedu darbu, pat ja persona ar invaliditāti vēlas un piekrīt šāda soda piemērošanai. Taču personas ar invaliditāti bieži vien nespēj samaksāt arī naudas sodu, līdz ar to vienīgā alternatīva, ko personai var piemērot, ir brīvības atņemšana, kas savukārt nav samērīgi.
Personas ar trešās un pat otrās grupas invaliditāti bieži ir darbspējīgas, un ne vienmēr tām ir nepieciešama sociālās uzvedības korekcija. Ja tā būtu vajadzīga, tad saskaņā ar grozījumiem sociālās uzvedības korekciju nodrošinātu cits pamatsods – probācijas uzraudzība.
Kā norādīts grozījumu anotācijā, Valsts probācijas dienests (VPD) novērtē katra notiesātā spējas un piemeklē tam atbilstošāko darbu. Proti, ja personai ir noteiktas zināšanas un prasmes datorzinībās vai programmēšanā, pedagoģijas vai mākslas jomā utt., VPD apzina un piesaista darba devējus, kuriem ir nepieciešams attiecīgās jomas speciālists, piemēram, bibliotēkas, nevalstiskās organizācijas, izglītības iestādes, pansionātus u. c.
Šobrīd VPD ir noslēdzis vairāk nekā 1600 līgumu ar valsts un pašvaldību institūcijām, nevalstiskajām un reliģiskajām organizācijām par probācijas klientu nodarbināšanu piespiedu darbā, kas ļauj nodrošināt individuālu pieeju katram probācijas klientam atbilstoši viņa veselības stāvoklim, vecumam, prasmēm un iemaņām.
Ievērojot iepriekš minēto, grozījumi paredz izteikt KL 40. panta trešo daļu šādā redakcijā: “Sabiedriskais darbs nav piemērojams personām, kuras fizisku vai psihisku traucējumu dēļ nespēj veikt sabiedrisko darbu.” Likumprojekta autoru ieskatā, šādi piemērojot sabiedrisko darbu, tas tiks sasaistīts nevis ar tādiem formāliem kritērijiem kā invaliditātes statuss vai darbnespējas lapa, bet gan ar objektīviem kritērijiem, kas liecina par personas spēju vai nespēju veikt sabiedrisko darbu.
Šobrīd, ja persona, kas notiesāta ar piespiedu darbu, vai persona, kurai piespiedu darbs noteikts ar prokurora priekšrakstu par sodu, ļaunprātīgi izvairās no soda izciešanas, tiesa neizciesto sodu aizstāj ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, 4 darba stundas rēķinot kā 1 īslaicīgas brīvības atņemšanas dienu.
Grozījumi paredz ļaunprātīgu izvairīšanos aizstāt ar vārdiem “bez attaisnojoša iemesla” un noteikt, ka tiesa neizciesto sodu aizstāj ar īslaicīgu brīvības atņemšanu tāpat kā līdz šim, proti, 4 darba stundas rēķinot kā 1 īslaicīgas brīvības atņemšanas dienu, taču nepārsniedzot trīs mēnešu termiņu. Šībrīža KL redakcija nenosaka maksimālo īslaicīgas brīvības atņemšanas aizstāšanas termiņu.
Kā skaidrots grozījumu anotācijā, praksē tas rada problēmas gadījumos, kad saskaņā ar KL 50. pantu, nosakot sodu par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem, un KL 51. pantu, nosakot sodu pēc vairākiem spriedumiem, kopā jāsaskaita vairāku piespiedu darbu stundas, bet pēc tam tās jāaizstāj ar īslaicīgu brīvības atņemšanu. Proti, aizstājot šīs stundas ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, tiek pārsniegts trīs mēnešu termiņš. Taču tas ir pretrunā ar KL 38. panta 2.1 daļā noteikto, ka īslaicīgu brīvības atņemšanu par kriminālpārkāpumiem un noziegumiem, par kuriem KL paredzēta brīvības atņemšana uz laiku, ne ilgāku par 5 gadiem, var noteikt uz laiku līdz 3 mēnešiem.
Ja persona bez attaisnojoša iemesla nepildīs sabiedrisko darbu, tiesa pēc soda izpildes iestādes iesnieguma saņemšanas neizciesto sodu aizstās ar īslaicīgu brīvības atņemšanu. Stājoties spēkā grozījumiem, tiesa neizciesto sabiedrisko darbu aizstās tikai tajos gadījumos, kad persona bez attaisnojoša iemesla to nebūs pildījusi. Tiesai, lemjot par soda aizstāšanu, ik reiz būs nepieciešams vērtēt, vai sabiedriskā darba neizpildes iemesli ir attaisnojoši, skaidrots grozījumu anotācijā.
