Pagaidu aizsardzība pret vardarbību. Cik tā efektīva?

Civilprocesa likums paredz: ja pret personu vērsta jebkāda fiziska, seksuāla, psiholoģiska vai ekonomiska vardarbība, kas notiek starp bijušajiem vai esošajiem laulātajiem vai personām, kuras ir savstarpēji saistītas, cietusī persona, policija vai tiesa var iesniegt pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību.

Policija var uz vietas pieņemt lēmumu par nošķiršanu, savukārt tiesa vēlāk – nolēmumu par pagaidu aizsardzību. Šajā gadījumā varmākam ir pienākums atstāt mājokli, kurā pastāvīgi dzīvo prasītājs, kā arī tiek noteikts aizliegums atgriezties mājoklī, atrasties tuvāk par tiesas lēmumā minēto attālumu, jebkādā veidā sazināties un satikties ar upuri.

Zīmīgi, ka, kopš ir ieviesta pagaidu aizsardzība pret vardarbību, ir audzis gan tiesas nolēmumu, gan policijas lēmumu skaits, Saeimas Tiesu politikas apakškomisijai norādīja Tieslietu ministrijas Civiltiesību departamenta Starptautisko un procesuālo tiesību nodaļas vadītāja Evita Drobiševska.

Valsts policijas pārstāve Iveta Štrausa savukārt skaidroja, ka policija, reaģējot uz vardarbības gadījumiem, strādā divos virzienos. Pirmkārt, ja draudi ir akūti, tad policija var lemt par personas nošķiršanu vēl pirms tiesas nolēmuma. Šādas tiesības – lemt par nošķiršanu – ir gan valsts, gan pašvaldības policijai. Būtiski, ka tieši policijas lēmumos par nošķiršanu ir vērojama liela skaitliska atšķirība – ja 2014. gadā tie bija vien 100, tad 2017. gadā līdz 15. novembrim – jau 587 lēmumi.

Otrs virziens izpaužas tiesas nolēmumu izpildes kontrolē, ko īsteno tikai Valsts policija, kuras pienākums ir abas puses iepazīstināt ar tiesas lēmumu un kontrolēt tā izpildi. Konstatējot pārkāpumu, atbilstoši Krimināllikuma 168.1 pantam var tikt paredzēta kriminālatbildība. Kopš ieviesta pagaidu aizsardzība pret vardarbību, ir palielinājies kriminālprocesu skaits – ja 2014. gadā tie bija 75, tad šogad jau 246 procesi.

Problēmas policijas darbā gan dažreiz sagādājot tas, ka tiesas nolēmumi par pagaidu aizsardzību nav terminēti. "Ir gadījumi, kad policijas darbinieks konstatē, ka ģimenē abas puses ir salabušas, dzīvo kopā un nevēršas tiesā, lai pagaidu aizsardzību pret vardarbību atceltu. Tādos gadījumos policijas darbinieki motivē abas puses jautājumu risināt, izskaidrojot, ka par pārkāpumu var paredzēt kriminālatbildību," norādīja I. Štrausa.

Uzlabojusies spriedumu kvalitāte

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesnese Ilze Celmiņa Latvijas tiesnešu mācību centrā lasa lekcijas par pagaidu aizsardzību pret vardarbību un par ģimenes tiesībām. Regulāri sekojot tiesas spriedumu kvalitātei, viņa novērojusi – neatkarīgi no tā, vai pirmās instances lēmumi pārsūdzēti, to kvalitāte pēdējos gados ir jūtami uzlabojusies. Viņa secina, ka tam noteikti ir līdzējušas arī tiesnešu apmācības bērnu tiesību aizsardzībā. "Sākotnēji, kad jauno regulējumu tikai piemēroja, problēmas radās ar slēptās vardarbības atpazīšanu. Tomēr, kopš tiesneši ir labāk informēti, to lēmumi ir labāk motivēti, izskaidroti un arī "dzīvāki". Ir skaidri redzams, kā tieši tiesnesis ir nonācis līdz rezultātam," norādīja tiesnese I. Celmiņa.

"Igaunijas parlamentā notiek diskusijas un Latvijas piemērs tiek skatīts kā paraugs, kur regulējums strādā."

Vienlaikus ar šī brīža apmācību apjomu esot par maz. "Ideālā variantā mums būtu laiks ne tikai teorētiskām apmācībām, bet arī praktisku kāzusu risināšanai (mēģinot atpazīt vardarbības un slēptās vardarbības gadījumus). Savukārt, kursus noslēdzot, iegūtās zināšanas varētu pārbaudīt testa veidā, kas arī lektoram radītu lielāku pārliecību par padarīto darbu. Līdz ar to šādi kursi prasītu nevis pusotru stundu, kā šobrīd, bet gan veselu dienu vai pat nedēļu.

"Nekas nav tik sarežģīts kā attiecības ģimenē," atzina I. Celmiņa. "Tajā iesaistīti bērni un viņu attieksme pret vecākiem. Nereti ir ļoti smagi, kā bērni uztver šo situāciju. Piemēram, bērns psihologam slēptā aploksnē raksta: "Ja es būtu zinājis, ka mamma no tēta šķirsies, es nekad nebūtu tik skaļi kliedzis, kad tētis mani rāva un sita." Bērns visu uztver no savas pozīcijas, un to ir grūti pamanīt. Tiesnešiem ir jāmācas visu laiku, un nereti ir grūti atzīt, ja viņi kaut ko nezina. Tomēr šie kursi nepieciešami arī tiem, kas saka, ka viņiem to nevajag. Klausoties psihologu stāstus – tie ir šokējoši. Ja slēpto vardarbību var laicīgi pamanīt, to var laicīgi apturēt."

Ir jānodrošina labāka informācijas apmaiņa dienestu starpā

Ir arī gadījumi, kad personas apzināti sagroza faktus vai melo par situāciju. Ir arī gadījumi, kad pirmais uz tiesu dodas varmāka. Situācijas ir ļoti sarežģītas, tāpēc kopīgi jāsadarbojas ne tikai tiesai, bet arī sociālajiem dienestiem, nevalstiskajām organizācijām, norāda I. Celmiņa.

Piemēram, Latvija reizumis tiek salīdzināta ar Somiju, kur, lai gan ir ļoti līdzīgs normatīvais regulējums, tas daudz veiksmīgāk tiek piemērots. Somijā esot daudz lielāka sociālā dienesta, bāriņtiesas un policijas iesaiste. Šīs instances savā starpā sadarbojas, savukārt sociālie dienesti ir daudz labāk informēti par vardarbību un to, kā upurim vislabāk palīdzēt. Līdz ar to Tieslietu ministrijas paspārnē top jauns likumprojekts, kura mērķis ir veicināt sadarbību starp institūcijām, lai upurim palīdzētu kompleksi. "Šobrīd Civilprocesā trūkst viena būtiska elementa – pienākuma vardarbīgām personām iet un mācīties nevardarbīgu uzvedību, jo šobrīd tas ir brīvprātīgs princips. Turpmāk tas varētu būt arī tiesas lēmums. Šis likumprojekts ir izstrādāts, lai problēmu risinātu saknē," norādīja E. Drobiševska.

Izmantojot Eiropas Savienības finansējumu, resursu centrs sievietēm "Marta" sadarbībā ar Labklājības ministriju, Tieslietu ministriju un Valsts policiju uzsācis pilotprojektu par starpinstitucionālo sadarbību. Pagaidām pilotprojekts īstenots Tukuma pašvaldībā, un rezultāti, kā atzīst visas iesaistītās puses, ir ļoti labi. Ir izstrādāta anketa, ko policija var aizpildīt uzreiz uz vietas un pēc tam nodot sociālajam dienestam, tādējādi nodrošinot labāku informācijas apmaiņu. "Šajā pusgadā esam novērojuši, ka Tukumā ir pieaudzis lēmumu par nošķiršanu skaits. Policija savlaicīgi reaģē un ziņo sociālajiem darbiniekiem," norādīja Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā eksperte Viktorija Boļšakova.

"Pilotprojekta ietvaros mums bija iespējas fokusa grupās runāt par to, ko vardarbības upuri vēlas, bet problēmas ir nevis tiesu sistēmā un civilprocesa regulējumā, bet gan tajā, vai policija atpazīst vardarbību. Vienlaikus pozitīvi ir tas, ka, policijai aizbraucot uz notikuma vietu un kopā ar vardarbības upuri aizpildot anketu, tas vairs netiek uztverts kā ģimenes konflikts, bet gan vardarbība, kas ļauj policijai rīkoties drosmīgāk un nošķirt abas puses. Ar savu regulējumu esam labs piemērs Igaunijas kolēģiem, kur Igaunijas parlamentā notiek diskusijas un Latvijas piemērs tiek skatīts kā paraugs, kur regulējums strādā," stāstīja resursu centra sievietēm "Marta" pārstāve Zane Zvirgzdiņa.

Labklājības ministrijas pārstāve V. Boļšakova pastāstīja arī, ka drīzumā taps metodika sociālajiem darbiniekiem, kas strādā ar vardarbības gadījumiem, – rokasgrāmata, tiešsaistes un klātienes apmācības, kā arī pilotprojekti 15 pašvaldībās. Plānots, ka decembrī noslēgs līgumu ar iepirkumu uzvarētājiem. "Beidzot sociālajiem darbiniekiem būs vienota un plaša metodika, kā strādāt gan ar vardarbības upuriem, gan citiem cietušajiem," norādīja V. Boļšakova.

Runājot par dažādu iesaistīto pušu sadarbību, tiesnese I. Celmiņa norādīja, ka būtu jārisina arī jautājums par to, lai vardarbības atpazīšanā iesaistītu arī ģimenes ārstus. Pagaidām gan mehānisma, kā to izdarīt, nav, ir tikai ārstu labā griba. Tomēr starptautiski pastāv speciālas instrukcijas ne tikai tam, kā ārstiem jārunā ar pacientu, kas ieradies ar sasitumiem, žņaugšanas pazīmēm vai brūcēm, bet arī tam, kā noformēt medicīnisko dokumentāciju, lai tā vēlāk varētu kalpot kā pierādījums tiesā.