Latvijas svešie vai tomēr mūsējie. Valsts prezidents aicina pārtraukt nepilsoņa statusa piešķiršanu

Valsts prezidents Raimonds Vējonis 2017. gada 12. septembrī iesniedza Saeimā likumprojektu "Par nepilsoņa statusa piešķiršanas izbeigšanu bērniem". Tas paredz izbeigt piešķirt nepilsoņa statusu pēc 2018. gada 1. jūnija dzimušiem nepilsoņu bērniem un atzīt viņus par Latvijas pilsoņiem, ja vien bērna vecāki nav vienojušies par citas valsts pilsonības piešķiršanu bērnam un bērns nav citas valsts pilsonis.

Bērnu tiesības uz pilsonību

Pirms likumprojekta iesniegšanas 7.septembrī Valsts prezidents organizēja diskusiju par nepilsoņu statusa piešķiršanas izbeigšanas juridiskajiem un praktiskajiem aspektiem.

Atklājot diskusiju, R. Vējonis norādīja, ka šī diskusija ir svarīga sabiedrībai un valstij kopumā. Ir pienācis laiks vairāk nekā pēc 26 gadiem pielikt punktu nepilsoņa statusa piešķiršanai, jo Latvija ir progresīva, moderna Eiropas valsts, kas ir gatava šāda veida izaicinājumiem. Nevajag baidīties. Mums ir jābūt pārliecībai par savu valsti un to, ka mūsu izglītības sistēma var jebkuru bērnu audzināt par kārtīgu Latvijas pilsoni.

Prezidents, ieskicējot diskusijas ietvaru, norādīja, ka priekšlikumi attieksies vienīgi uz pilsonības piešķiršanu jaundzimušajiem nepilsoņu bērniem, neskarot naturalizācijas kārtības maiņu vai izmaiņas pašreizējo nepilsoņu statusā.

Tiesībsargs Juris Jansons skaidroja, kādas ir bērnu tiesības uz pilsonību. Saskaņā ar Pilsonības likumu pilsonība ir personas noturīga tiesiska saikne ar Latvijas valsti. Patiesībā – ar jebkuru valsti. No starptautisko tiesību viedokļa raugoties, valstij nav pienākuma piešķirt pilsonību bērnam, kas ir piedzimis tās teritorijā, taču ir jādara viss iespējamais, lai bērnam būtu saikne vismaz ar kādu (vienu) eksistējošu valsti.

Starptautiskie un nacionālie normatīvie akti noteic, ka bērna tiesības uz pilsonību, tieši tāpat kā bērna tiesības uz izglītību un aprūpi, vecākiem ir jārealizē labākajās bērna interesēs. Un tām neatbilst bērna atstāšana bez nevienas valsts pilsonības.

ANO Bērnu tiesību komiteja esot norādījusi, ka ne vien vecāki, bet arī valsts un sabiedrība ir atbildīga, lai bērna tiesības tiktu ievērotas. Tādēļ gadījumos, kad vecāki nespēj vai nevēlas patstāvīgi aizsargāt bērna tiesības, valstij ir jāiejaucas un jānodrošina bērna tiesības uz pilsonību.

Tiesībsargs aicināja uzsākt diskusiju arī par terminu "nepilsonis", jo tas ir negatīvs un rada subjektīvu diskrimināciju, un bieži tiek jaukts ar apatrīda jeb bezvalstnieka statusu.

Praksē nereti vecāku izvēle – nepilsonis. Kāpēc?

Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Evika Siliņa sniedza pārskatu par to, kā pēdējo gadu laikā mainījusies bērnu reģistrācija Latvijas pilsonībā un kāda ir naturalizācijas dinamika. Nepilsoņu skaits kopš 2010. gada ir sarucis no 15,3% uz 11,4% (skaitliski, ja 1995. gadā Latvijā bija 731 078 nepilsoņi, tad 2017. gadā – 242 560).

Interesanti, ka gadījumos, kad viens no vecākiem ir Latvijas nepilsonis, bet otrs citas valsts pilsonis, vecāki visbiežāk pieņemot lēmumu reģistrēt bērnu kā nepilsoni. E. Siliņa aicināja pētīt šādu lēmumu iemeslus. To pamatā varētu būt objektīvi kritēriji, piemēram, interese ceļot uz valstīm, kurās ar nepilsoņa pasi ieceļošanas režīms ir vieglāks. Taču iemesli var būt arī subjektīvi – negatīva attieksme pret valsti, nevēlēšanās rūpēties par savu bērnu (vienaldzība) vai informācijas trūkums.

Šajā jomā liels darbs ir veicams dzimtsarakstu nodaļām, informējot vecākus par tiesībām un iespējām reģistrēt bērnu Latvijas pilsonībā. Arī Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde 2018. gadā ieplānojusi īpašu informēšanas pasākumu, kura laikā individuāli informēs vecākus, kuriem ir bērns vecumā līdz 15 gadiem.

Sabiedriskās domas tendence – pozitīva

Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš iepazīstināja ar aptaujas rezultātiem par sabiedrības attieksmi pret jaundzimušo pilsoņu statusa regulēšanu. 2017. gada maijā veiktajā aptaujā tika uzrunāti 1004 respondenti vecumā no 18 līdz 74 gadiem, jautājot, vai viņi atbalsta priekšlikumu nepilsoņu jaundzimušajiem bērniem automātiski piešķirt Latvijas valsts pilsonību, ja vecāki neizvēlas bērnam citas valsts pilsonību. Aptaujas parādīja, ka šādu priekšlikumu atbalsta 76% respondentu (50% pilnībā atbalsta, 26% drīzāk atbalsta).

Regulējuma ieviešanai – pareizi noformēts priekšlikums un politiskā griba

Savukārt Londonas Universitātes koledžas asociētais profesors starptautiskajās publiskajās tiesībās Mārtiņš Paparinskis Valsts prezidenta priekšlikumu par nepilsoņu bērnu pilsonību vērtēja no kontinuitātes doktrīnas un citiem starptautisko tiesību aspektiem.

Vērtējot atbilstību no valsts nepārtrauktības doktrīnas (ka šodien Latvija ir tā pati valsts, kas tika dibināta 1918. gada 18. novembrī, neskatoties uz prettiesisko okupāciju un aneksiju) aspekta, svarīgi konstatēt priekšlikumu atbilstību tai gan pēc formas, gan satura. Par formu esot grūti spriest, jo priekšlikums vēl nav precīzi vārdiski formulēts, taču var pieņemt, ka tas tiks mērķtiecīgi darīts, turklāt formu var akcentēt gan likumprojekta anotācijā, gan diskusijās.

"Ir pienācis laiks vairāk nekā pēc 26 gadiem pielikt punktu nepilsoņa statusa piešķiršanai, jo Latvija ir progresīva, moderna Eiropas valsts, kas ir gatava šāda veida izaicinājumiem."

Attiecībā uz saturu šis neesot tik fundamentāla rakstura jautājums, kas liktu šaubīties par valsts nepārtrauktības doktrīnu. Pretēji citām zinātnē paustajām atziņām, M. Paparinska ieskatā atzīt pilsoņu kopumu var ne tikai jauna valsts, bet jebkura valsts jebkurā brīdī starptautisko tiesību brīvības robežās. Piemēram, Igaunijā par pilsoni varot kļūt jebkurš bērns līdz 15 gadu vecumam, ja viņa vecāki 5 gadus dzīvo Igaunijā.

Vērtējot priekšlikuma atbilstību starptautiskajām saistībām, M. Paparinskis norādīja, ka bērna tiesības uz pilsonību ir paredzētas vairākos Latvijai saistošos starptautiskos līgumos. Nevar uzskatīt, ka līdzvērtīgas ir bērna tiesības uz nepilsoņa statusu. Šāda atziņa nostiprināta arī Satversmes tiesas praksē.

Latvijas progresu nepilsoņa statusa jautājumu sakārtošanā pozitīvi novērtējusi ANO Bērnu tiesību komiteja un mudinājusi Latviju ieviest regulējumu automātiskai pilsonības piešķiršanai jaundzimušajiem nepilsoņu bērniem.

Analizējot aspektu, ka prezidenta piedāvātais regulējums varētu tikt tulkots kā pilsonības uzspiešana, M. Paparinskis norādīja, ka, pastāvot zināmai juridiskai saiknei starp indivīdu un valsti, uzspiešanas aizliegums nav piemērojams. Un nepilsoņa statuss ir juridiska saikne.

Noslēdzot priekšlasījumu, M. Paparinskis pauda pārliecību, ka starptautiskās tiesības nekavē regulējuma ieviešanu, ja vien priekšlikumi ir pareizi noformēti un pastāv politiskā griba pieņemt šādu lēmumu.

Arī noslēguma diskusijās neizskanēja neviens pamatots arguments, kāpēc prezidenta iniciatīva būtu juridiski nepieļaujama vai sociāli nepieņemama. Prezidents saņēma vairākas pateicības no Saeimas deputātiem un citiem klātesošajiem par drosmi nākt klajā ar šo iniciatīvu.

Signāls sabiedrības saliedēšanai

A. Kaktiņa vērtējumā šāda iniciatīva ir labs signāls sabiedrībai tās saliedēšanas virzienā. Pašreizējā regulējumā iekodētā attieksme pret iedzīvotāju grupu, kas ir nepilsoņi, radot atsvešinātību. Tā šķietami ir sīka lieta, kas neietekmē ne tautsaimniecību, ne vēlēšanu rezultātus, taču tā pauž attieksmi. Un tieši ar to viss sākas. Šim viedoklim pievienojās arī E. Siliņa un zālē esošais Saeimas deputāts A. Latkovskis.

Diskusijas noslēgumā Satversmes tiesas Juridiskā departamenta vadītāja Alla Spale trāpīgi norādīja, ka nepilsonis ir pārejas statuss, kas tika piešķirts bijušās PSRS pilsoņiem un viņu bērniem. Taču šo personu bērni, bērnu bērni utt. turpina šo statusu mantot, jo valsts to pieļauj. Personas nedrīkstētu atteikties no pilsonības statusa uz kaut ko mazāku, piemēram, nepilsoņa statusu. Respektīvi, tiesības atteikties no Latvijas pilsonības persona drīkstētu izmantot vienīgi tad, ja tai būtu iespēja saņemt citas valsts pilsonību.

Vai Latvijas valsts pieliks punktu citādo dzimšanai? Tagad par to būs jālemj Saeimai.