Noteiktas īpaši aizsargājamos biotopus raksturojošās pazīmes

Šobrīd ir spēkā vairāki likumi, tostarp Sugu un biotopu aizsardzības likums, Vides aizsardzības likums, likums "Par ietekmes uz vidi novērtējumu", Lauksaimniecības un lauku attīstības likums, Meža likums un citi, kuros noteikti nosacījumi un aprobežojumi saimnieciskajai darbībai īpaši aizsargājamos biotopos, piemēram, staignājos mežos, slapjos vai sausos virsājos, skujkoku mežos uz osveida reljefa formām, vecos vai dabiski boreālos mežos u. c., neatkarīgi no tā, vai teritorijai ir noteikts īpaši aizsargājamās dabas teritorijas vai mikrolieguma statuss.

Lai gan bija izstrādāts īpaši aizsargājamo biotopu veidu saraksts, aizsargājamo biotopu noteikšana līdz šim notika, paļaujoties tikai uz ekspertu pieņēmumiem un interpretācijām, nevis balstoties skaidri noteiktos izdalīšanas kritērijos un raksturojošos rādītājos. Tas bija cēlonis virknei problēmu un konfliktiem dabas aizsardzības organizāciju un zemes īpašnieku starpā, jo aizsargājamo biotopu noteikšanas kritēriju neesamība liedza iespēju apstrīdēt lēmuma par saimnieciskās darbības aprobežojumu pamatotību.

Lai novērstu šādu papildu slogu zemes īpašniekiem un uzlabotu uzņēmējdarbības vidi, ir izstrādāti jauni Ministru kabineta noteikumi Nr. 350 "Noteikumi par īpaši aizsargājamo biotopu sarakstu". Noteikumi ir papildināti ar 1. un 2.tabulu, kur definētas īpaši aizsargājamos mežu, krūmāju un purvu biotopus raksturojošās pazīmes. Jaunie noteikumi arī precizē īpaši aizsargājamo biotopu veidus.

Līdz ar jauno noteikumu spēkā stāšanos spēku zaudē līdzšinējie Ministru kabineta 2000. gada 5. decembra noteikumi Nr. 421 "Noteikumi par īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu".