Biotopi ir dabiskas vai daļēji dabiskas izcelsmes sauszemes vai ūdens teritorijas, ko raksturo noteiktas ģeogrāfiskas, abiotiskas un biotiskas pazīmes.
FOTO: Edijs Pālens, LETA
Sugu un biotopu aizsardzības likums grozīts, lai īpaši aizsargājamo meža, krūmāju un purvu biotopu veidus varētu noteikt dabā un tos reģistrēt. Līdz ar to tiek paredzēts, ka tas dos iespēju prognozēt iespējamo īpaši aizsargājamo biotopu apjomu, kā arī samazinās nekontrolējamu aprobežojumu rašanos zemes īpašniekiem.
Patlaban biotopus nosaka galvenokārt pēc ekspertu atzinumiem, nevis tiesiskajā regulējumā noteiktiem skaidriem kritērijiem. Iepriekš tas ir izraisījis virkni problēmu un konfliktu dabas aizsardzības organizāciju un zemes īpašnieku starpā. Tā kā iepriekš nebija noteikti aizsargājamo biotopu noteikšanas kritēriji, tad tas liedza arī iespēju apstrīdēt to, cik pamatots ir eksperta lēmums par saimnieciskās darbības aprobežojumu.
Likuma 4. pants nosaka, ka dabas datu pārvaldības sistēmā līdz 2017. gada 20. jūnijam reģistrēto īpaši aizsargājamo meža, krūmāju un purvu biotopu atbilstība normatīvajos aktos par īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu noteiktajām biotopus raksturojošajām pazīmēm būs jāizvērtē un jāaktualizē līdz 2020. gada 31. decembrim.
Likuma grozījumi vistiešāk ietekmēs zemes īpašniekus un uzņēmējus, kas apsaimnieko mežus, krūmājus vai purvus, kā arī sugu un biotopu aizsardzības jomas ekspertus. Biotopi ir dabiskas vai daļēji dabiskas izcelsmes sauszemes vai ūdens teritorijas, ko raksturo noteiktas ģeogrāfiskas, abiotiskas un biotiskas pazīmes. Zemes īpašniekiem vai lietotājiem ir pienākums veicināt sugu un biotopu daudzveidības saglabāšanu. Tas nozīmē, ka saimnieciskā darbība šajā teritorijā tiek ierobežota.