Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Lai varētu plānot aizsardzības pasākumus, ir jāzina, kurās vietās un kādās platībās dažādi biotopi atrodas. Tāpēc nepieciešama biotopu kartēšana, kas ļauj apzināt ne tikai to, kādi aizsargājamie biotopi Latvijas teritorijā ir sastopami, bet arī novērtēt, kāda ir šo biotopu kvalitāte, izplatība un stāvoklis, lai laikus pamanītu iespējamās negatīvās izmaiņas tajos un varētu savlaicīgi reaģēt.
FOTO: Aiga Dambe, LV portāls
Par biotopu izplatību informācija nepilnīga
Vairākums cilvēku apzinās, ka retas sugas un augi ir jāaizsargā – tos nedrīkst plūkt vai iznīcināt. Taču ar to visbiežāk nav gana, jo galvenais cēlonis apdraudētu augu vai dzīvnieku bojāejai ir viņu dabiskās dzīves vides, ko mēdz saukt par biotopu jeb dzīvotni, izzušana. Sugu un biotopu aizsardzības likuma 1.panta 1.punkts nosaka, ka ar biotopiem Latvijā tiek apzīmētas dabiskas vai daļēji dabiskas izcelsmes sauszemes vai ūdens teritorijas, ko raksturo noteiktas ģeogrāfiskas, abiotiskas un biotiskas pazīmes. Piemēram, visiem zināmi biotopu veidi ir purvs vai priežu sils. Sertificēta sugu un biotopu eksperte Valda Baroniņa norāda: katrai valstij ir tiesības interpretēt konkrētu biotopu nedaudz atšķirīgi. Taču biotopu kvalitāte tiek novērtēta saskaņā ar vairākām oficiāli apstiprinātām un aprobētām metodikām.
Latvijā ir 89 biotopi, kas atzīti par īpaši aizsargājamiem. Šo biotopu saraksts ir pieejams Ministru kabineta noteikumos Nr.421 "Noteikumi par īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu". Lielākā daļa no tiem ir Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamie biotopi. Kā viena no aktuālākajām problēmām dabas aizsardzības jomā Latvijā Vides politikas pamatnostādnēs 2014.-2020.gadam izcelts visaptverošas informācijas trūkums par īpaši aizsargājamo sugu un biotopu izplatību un aizsardzības mērķiem, kā arī atsevišķos gadījumos par sugu un biotopu ekoloģiskām prasībām. Nav pilnīgas informācijas par to, kas kur atrodas, īpaši par vietām ārpus aizsargājamām teritorijām – rezervātiem, nacionālajiem parkiem, dabas parkiem, dabas liegumiem un mikroliegumiem. Tas kavē dabas aizsardzības koordinēšanu, prasību ievērošanu un integrēšanu citu nozaru attīstības plānos, līdzsvarojot ar sociāli ekonomiskām vajadzībām. Nepietiekama informācija arī neveicina sabiedrības izpratni par dabas aizsardzības pasākumu nepieciešamību.
Lai varētu plānot aizsardzības pasākumus, ir jāzina, kurās vietās un kādās platībās dažādi biotopi atrodas. Tāpēc nepieciešama biotopu kartēšana, kas ļauj apzināt ne tikai to, kādi aizsargājamie biotopi Latvijas teritorijā ir sastopami, bet arī novērtēt, kāda ir šo biotopu kvalitāte, izplatība un stāvoklis, lai laikus pamanītu iespējamās negatīvās izmaiņas tajos un varētu savlaicīgi reaģēt, ja tas nepieciešams.
Regulārs monitorings palīdz konstatēt izmaiņas
Kopš Latvija atrodas Eiropas Savienībā (ES), valsts ir uzņēmusies atbildību aizsargāt un saglabāt veselu rindu reģionam raksturīgus biotopus, un bez biotopu kartējuma to nav iespējams izdarīt, stāsta sertificēti sugu un biotopu eksperti Lelde Eņģele, Rūta Sniedze-Kretalova un Uvis Suško. ES nozīmes aizsargājamo sugu un biotopu aizsardzības stāvoklis tiek izvērtēts reizi sešos gados pēc vienotas metodikas visā ES, kā rezultātā katrai valstij jāiesniedz Eiropas Komisijai ziņojums par biotopu stāvokli.
"Latvijā netiek veikta plānveidīga biotopu kartēšana visā valstī."
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas sagatavotajā informatīvajā ziņojumā "Par Biotopu direktīvas ieviešanu 2007.-2012.gadā" (Eiropas Padomes 1992.gada 21.maija Direktīva 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību) norādīts, ka laika periodā no 2000. līdz 2006.gadam 34% ES nozīmes aizsargājamo biotopu stāvoklis Latvijā ticis novērtēts kā labvēlīgs. Savukārt laika posmā no 2007. līdz 2012.gadam situācija ir pasliktinājusies – vairs tikai 12% Eiropas nozīmes aizsargājamo biotopu stāvoklis Latvijā vērtējams kā labvēlīgs. Pusei jeb 50% aizsargājamo biotopu stāvoklis šeit ir nelabvēlīgi slikts.
Kartēšana visā Latvijā līdz šim nav veikta
Biotopu monitoringu galvenais uzdevums ir veikt regulāru biotopu stāvokļa un kvalitātes izmaiņu konstatēšanu. V.Baroniņa stāsta, ka pēc esošajām metodikām kartēšanu šobrīd var veikt visā Latvijas teritorijā, ieskaitot valsts, pašvaldību un privātos īpašumus, taču kartēšana pašlaik ir atkarīga galvenokārt no zemes īpašnieku iniciatīvas vai zemes gabala atrašanās īpaši aizsargājamā dabas teritorijā. Līdz šim plānveidīga biotopu kartēšana ir notikusi un notiek tikai konkrētās vietās ar noteiktu mērķi. Piemēram, zinātniskā izpēte, dabas aizsardzības prasību nodrošināšana, teritorijas plānošanas dokumentu izstrāde u.c., taču Latvijā nav un netiek veikta plānveidīga biotopu kartēšana visā valstī.
Zemes īpašnieki kartēšanu nereti rosina, lai būtu iespējas saņemt atbalsta maksājumu bioloģiski vērtīgu zālāju apsaimniekošanai un uzturēšanai. Zālāju biotopi no ilgtermiņa pastāvēšanas viedokļa ir visapdraudētākie, to aizsardzības stāvoklis valsts atskaitēs tiek vērtēts kā nelabvēlīgi slikts un to kartēšanu varētu uzskatīt arī par pirmo plašāko plānveidīgo biotopu kartēšanu Latvijā. Tā tika uzsākta 2000.gadā, un dažus gadus zemes apsaimniekotāji varēja pieteikt platības apsekošanai. R.Sniedze-Kretalova precizē, ka šobrīd apzināto bioloģisko vērtīgo zālāju platība ir ap 66 tūkstošiem hektāru, no tiem lielāko daļu – vairāk nekā 47 tūkst. ha –aizņem botāniskie zālāji, pārējie ir nozīmīga dzīvotne īpaši aizsargājamiem putniem. Jāpiebilst, ka šogad pieteikties Lauku atbalsta dienesta atbalsta maksājumiem bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai zālājos jauni pretendenti nevar, taču tāda iespēja nākotnē netiek izslēgta.
Aptaujātie eksperti pauž viedokli, ka, lai iegūtu pilnīgāku pārskatu par retajiem biotopiem un to izplatību Latvijā, būtu nepieciešams veikt ES īpaši aizsargājamo biotopu kartēšanu pēc vienotas metodes ne tikai aizsargājamās teritorijās, kā tas bijis līdz šim, bet visā valstī. Šāds visaptverošs projekts "ES nozīmes biotopu inventarizācija Lietuvas Republikas teritorijā" pašlaik tiek veikts kaimiņvalstī. Tā īstenošanā dalību ņēma arī Latvijas eksperti un dabaszinātņu studenti.
Ieguvums pētniekiem, dabai un sabiedrībai
Kartēšanu veic speciālisti, kuri ieguvuši attiecīgas zināšanas par biotopiem un apguvuši kartēšanas metodiku. Kopš 2010.gada sugu un biotopu ekspertu sertifikācijas kārtība noteikta ar Ministru kabineta noteikumiem Nr.267 "Sugu un biotopu aizsardzības jomas ekspertu sertificēšanas un darbības uzraudzības kārtība".
Dažādu biotopu kartēšanas prasības atšķiras. Piemēram, pļavās galvenais ir vērtēt zālāja dabiskumu un sugu sastāvu, savukārt mežos jāvērtē ne tikai lakstaugu, sūnas un ķērpju sugas, bet arī kokaudzes vecums un struktūra. Ir biotopi, kas ir vieglāk kartējami, ko varētu pielīdzināt pastaigai, bet ir meži, kas ir slapji, purvaini, grūti caurejami, pilni ar brikšņiem, kritalām, mitrām un dubļainām ieplakām, kuros viegli palikt bez kāda gumijas zābaka, ar gūto pieredzi Lietuvas kartēšanā labprāt dalās dabaszinātņu studente Lauma Vizule-Kahovska. Jaunā pētniece stāsta, ka biotopu kartētāja ikdienu veido rūpīga karšu studēšana, izvēloties apsekojamās vietas un plānojot dienas maršrutu, pašu biotopu apsekošana un speciālu biotopu anketu aizpildīšana.
"Laika posmā no 2007. līdz 2012.gadam situācija ir pasliktinājusies – 50% Eiropas nozīmes aizsargājamo biotopu stāvoklis Latvijā ir nelabvēlīgi slikts."
Aizsargājamo biotopu kartēšanas rezultātā tiek iegūta zinātniski pamatota informācija par biotopu sastāvu, kvalitāti, izplatību un stāvokli. Aizsargājamie biotopi uzskatāmi par Latvijas dabas vērtīgāko daļu, un, kā norāda V.Baroniņa, "aizsargājot šos biotopus, tiek saglabātas mūsu reģionam nozīmīgas un unikālas dabas vērtības, kā arī retas sugas, to dzīvotnes un populācijas". Biotopu eksperti uzsver, ka biotopa aizsardzība ne vienmēr nozīmē neskartas dabas saglabāšanu. Zālāju gadījumā to aizsardzība iespējama, tikai tos pareizi apsaimniekojot. Pļavas aizaugs, ja tās noteiktā laikā netiks pļautas vai ganītas.
Kartēšanas rezultātā dažkārt izdodas uziet arī jaunas sugu atradnes, par ko ir īpašs prieks. "Tādos brīžos patiešām saproti, kādēļ ir vērts veikt kartēšanu," atceras L.Vizule-Kahovska. Ja tiek izstrādāts dabas aizsardzības plāns, tad visām atradnēm tiek reģistrētas koordinātas un sagatavotas atradņu kartes, kas tiek nodotas Dabas aizsardzības pārvaldei un nonāk dabas datu pārvaldības sistēmā "Ozols".
