Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Mazuļi ir kustīgi kā ūdenszāles, un dažkārt tie pāris minūšu laikā mēdz izslīdēt pat no it kā vērīgu pieskatītāju redzesloka.
FOTO: Sintija Zandersone, LETA
Pērn augustā – Fjodors Klapkalnciemā, šogad jūlijā – Hugo Engurē un Rūdolfs Saulkrastos. Tie ir pazudušie mazuļi, kurus meklēja simtiem policistu, zemessargu un brīvprātīgo un kurus, par spīti milzīgajiem pūliņiem, izdevās uziet tikai nākamajā dienā. Par laimi visiem - sveikus un veselus.
Jācer, ka šādas satraucošas trauksmes ziņas tik drīz vairs nesaņemsim. Taču tas ir fakts, ka mazi bērni ir kustīgi kā ūdenszāles, viņu maršruti neaprēķināmi, un dažkārt tie pāris minūšu laikā mēdz izslīdēt pat no it kā vērīgu pieskatītāju redzesloka. Pazūd arī pusaudži, sēņotāji, ogotāji, cilvēki ar garīgās veselības traucējumiem, piemēram, vecuma demences piemeklēti sirmgalvji, kā arī jaunieši, kuri sadomājuši apceļot ārvalstis, tīši vai netīši par to nevienam tuviniekam nesakot. Ir vēl bezgala daudz citu variāciju, kā ļaudis nonāk bezvēsts prombūtnē. Šādi gadījumi allaž ir satraukuma un stresa pavadīti, nereti ģimenē nav saprotams, vai tiešām tuvinieks pazudis bez vēsts, kad un kur ziņot, kas notiks tālāk.
Policijai par pazudušo jāziņo nekavējoties
Par bez vēsts personām ir uzskatāmas tādas, kuras pēkšņi un bez acīmredzama iemesla pametušas savu pastāvīgo vai pagaidu uzturēšanās vietu un sazināšanās ar tām nav iespējama, kā arī nepilngadīgie un tās personas, kuras vecuma, to fiziskā, garīgā stāvokļa vai slimības dēļ ir aprūpējamas, bet aizgājušas no mājām, ārstniecības iestādēm vai citām uzturēšanās vietām - ir noteikts likumā "Par policiju" .
Ik gadu policija saņem simtiem iesniegumu par pazudušiem cilvēkiem un ierosina meklēšanas lietas. Kā skaidro Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Sigita Pildava, pazudušās personas pirmām kārtām ir dalāmas divās lielās grupās: pieaugušajos un nepilngadīgajos.
"Ar pieaugušajiem ir tā, ka viņi tomēr ir atbildīgi par savu dzīvi un rīcību, pieņemtajiem lēmumiem. Protams, mēdz būt arī krimināla rakstura iemesli, mēdz būt traģiski nelaimes gadījumi, bet notiek arī citādi. Nereti tuvinieki, dažkārt vecāki vēršas policijā ar iesniegumu par pieaugušu bērnu pazušanu. Meklēšanas mērogi tagad ir ievērojami paplašinājušies: pēc Latvijas pievienošanās Šengenas zonai personu pārvietošanās pāri robežai netiek kontrolēta, un cilvēki var doties, kurp vien vēlas.
"Kas ir sēņotāja glābiņš? Uzlādēts mobilais tālrunis!"
Ziņas par pazudušiem cilvēkiem iekļaujam arī Šengenas informācijas sistēmā, kas nodrošina ziņojumu pieejamību dalībvalstu kompetentajām institūcijām. Mēdz gadīties, ka sadarbībā ar ārvalstu kolēģiem pazudušos atrodam, viņi paziņo, kas viss ir kārtībā, bet ar tuviniekiem nevēlas uzturēt nekādus kontaktus. Patiešām ir vērojama tāda tendence, ka cilvēki pazūd apzināti (cik tas ir ētiski, ir cits jautājums!), bet viņiem tādas tiesības ir."
Kā nākamo policijas (un arī glābēju) rūpju subjektu starp pieaugušajiem S. Pildava nosauc sezonālos pazudušos – ogotājus un sēņotājus, un tā patiešām ir šābrīža aktualitāte.
"Kas ir sēņotāja glābiņš? Uzlādēts mobilais tālrunis! Ja viņš piezvana pa tālruni 112 un pasaka, ka ir apmaldījies, dispečers var precizēt zvanītāja atrašanās vietu un dot norādījumus, ko darīt. Tad policijas ekipāža vai glābēji var piebraukt tuvākajā iespējamā vietā, dot skaņu signālu, un pazudušais, to sadzirdējis, spēs izkļūt uz ceļa."
Ja telefonā vēl ir GPS sistēma, viņš pēc kartes varētu pats atrast pareizo virzienu, tomēr, tā kā lielākā daļa apmaldījušos ir gados veci ļaudis, viņiem šādu prasmju nebūs. Bet to gan, ka līdzi jābūt uzlādētam tālrunim, vajadzētu iegaumēt ikvienam. Un vēl - mežā vai purvā gājējam noteikti ir jāpasaka mājiniekiem, kurp un pa kādu ceļu viņš dosies un kad domā pārnākt mājās.
Iesniegumā par pazudušo jāiekļauj precīza informācija
Tomēr galvenais ieteikums ir šāds: atklājot, ka pazudis kāds cilvēks, tuviniekiem nekavējoties ir jāvēršas Valsts policijā (VP) ar iesniegumu. Nav jāgaida ne daudzas stundas, ne vairākas dienas, ne pašiem ilgstoši jāveic kādi meklējumi. Protams, var apvaicāt paziņas, radiniekus, kolēģus, vai pazudušais neuzturas pie viņiem, drošības pēc apzvanīt slimnīcas, taču tad policijai par šīm iepriekšējām aktivitātēm jādara zināms.
Policijā rūpīgi izvērtē pazudušā personību un iespējamo rīcību. Tādēļ iesniegumā policijas iecirknī ir jāiekļauj izsmeļoša informācija par šo cilvēku – fotogrāfija, īpašās pazīmes, pazušanas apstākļi, vietas un personas, kur viņš varētu uzturēties, vai līdzi ir bijis mobilais telefons, dokumenti.
"Veci, slimi cilvēki ir jāuzmana tāpat kā bērni," uzsver S. Pildava. "Specializētajos raidījumos un ziņās, kā arī interneta portālos reti parādās policijas informācija par kādas personas meklēšanu. Tas notiek tad, ja pazudušas patiešām neaizsargātas personas – bērni, cilvēki ar atmiņas traucējumiem, kuri par sevi nespēj parūpēties. Plašsaziņas līdzekļus neiesaistām ikkatra pazuduša cilvēka, tostarp arī bērnu – klaiņotāju meklēšanā, jo ir taču tā – ja nepārtraukti skandināsim trauksmi "vilks aitās, vilks aitās!", cilvēki pie tā psiholoģiski pieradīs un tad, kad palīdzība patiešām būs nepieciešama, vairs neatsauksies, jo uztvere būs notrulināta."
Par personām ar garīgiem traucējumiem Valsts policijai ir īpašs ieteikums: ģimenes locekļiem vai aprūpes iestādes darbiniekiem vajadzētu parūpēties, lai viņiem apģērbā kādā kabatā būtu informācija ar personas datiem, adresi, telefona numuru un diagnozi. Tad, šādu cilvēku atrodot, būtu viegli sazināties ar tuviniekiem vai atbildīgajiem speciālistiem, nogādāt viņu mājās, kā arī, ja nepieciešams, operatīvi sniegt medicīnisko palīdzību.
Ziņas par pazudušajiem gan plaši atrodamas sociālajos tīklos, un no tā rodas priekšstats, ka bez vēsts pazudušo skaits arvien palielinās. Taču tā nav, skaidro S. Pildava.
Atgriežoties pie sarunas par pazudušiem bērniem, Valsts policijas pārstāve izdala divas grupas: lielākā ir tā dēvētie bērni klaiņotāji, kuri aizgājuši no dienas centriem, internātskolām, ģimenēm, kurās kaut kādu iemeslu dēļ nav jutušies labi. "Reizēm gadās tā, ka ģimene ir visnotaļ labvēlīga, bet bērns izvēlas doties prom pēc strīda vai kāda soda, ko uzskata par nepelnītu, vai arī ir draugu mudināts. Ja ir iesniegums par pazudušu bērnu, uzreiz izvērtējam – vai pamats uzskatīt, ka ir noticis noziegums, negadījums, vai bērnam ir tendence uz klaiņošanu. Ja ir, tad viņam jau par to ir vēsture. Tad zinām, ka viņš ir dzīvs un mēs agrāk vai vēlāk viņu atradīsim un aizvedīsim mājās, un īpašu trauksmi neceļam.
Tad ir nākamā grupa - mazāki skolas bērni, kas, piemēram, pazuduši ceļā no skolas uz mājām, un pastāv risks, ka atgadījies kas nelāgs. Policija, protams, rīkojas visos gadījumos, bet šie ir īpaši, un reakcija ir citāda. Tad vecākiem jāsaprot, ka jāziņo policijai uzreiz! Nevajag kavēties ne brīdi, kopš bērns laikus nav ieradies mājās. Nevajag mēģināt pašiem meklēt, iziet iespējamos maršrutus, kur bērns varētu atrasties, šādi zaudējot laiku. Ja atbrauks policija, bet bērns pats atradīsies, viss būs kārtībā, par to visi tikai priecāsies."
Kas notiek, ja pazudis mazulis
Ja ir pazudis bērns, vecākiem ieteicams zvanīt tieši VP uz tālruņa numuru 110.
"Policija uzreiz izbrauks uz notikuma vietu, novērtēs situāciju, lūgs uzrakstīt iesniegumu, meklēšanā tiks iesaistīti policisti no tuvējiem iecirkņiem, ja nepieciešams, arī tie, kuri atrodas atvaļinājumā, kā arī tuvējo pašvaldību policisti," stāsta S. Pildava. Bez vēsts pazudušo meklēšanu VP veic saskaņā ar iekšējo normatīvo aktu – personu meklēšanas noteikumiem, un šis mehānisms ir praksē precīzi noslīpēts. Viņa uzsver: "Nepietiek, ka meklēšana ir masveidīga, tai ir jābūt loģiskai, strukturāli organizētai."
Atceroties arī mazā Hugo meklēšanas akciju jūlijā, Engures novada pašvaldības policijas priekšnieks Jānis Vancāns stāsta: "Ja policija saņem ziņu, ka pazudis cilvēks, it sevišķi bērns, nekavējoties ierodas tuvāk esošā valsts vai pašvaldības policijas ekipāža un pārbauda – vai tiešām bērns ir pazudis un nav atrodams. Protams, sekojoši vecāki raksta policijai iesniegumu par bērna pazušanu. Tālāk tiek izziņota trauksme, policija nozīmē savas atbildīgās personas, izveidojam koordinācijas centru četru piecu cilvēku sastāvā, kurā katram ir savas funkcijas. Piemēram, Valsts policija sniedz izsmeļošu informāciju par pazudušo personu, pazušanas vietu, personas pazīmēm, īpatnībām – visu šo informāciju apkopojam.
"Ir vērojama tāda tendence, ka cilvēki pazūd apzināti. "
Pēc tam tiek izveidots turpmākās darbības plāns, teritorija sadalīta pa sektoriem un apgabaliem, un šajās aptuveni 40 minūtēs vai mazliet vairāk paralēli informācijas apritei policijas darbinieki apziņo iespējamos palīdzības spēkus. Saskaņā ar normatīvajiem aktiem mēs varam izmantot zemessargu palīdzību, un, izvērtējot situāciju, reizēm arī, ja tas ir bērns un tuvojas nakts, caur operatīvo vadības centru, kas atrodas Valsts policijā, lūdzam talkā Nacionālos bruņotos spēkus, ar sociālo tīklu starpniecību, pirmām kārtām sazinoties ar biedrību "bezvēsts.lv" (viņiem ir arī kinologi, ekipējums, sapratne par darāmo), aicinām meklēšanā iesaistīties brīvprātīgos.
Hugo meklēšanā mums paveicās: turpat netālu kempingā bija jaunsargu nometne, ieradās arī Dobeles zemessargi 60 cilvēku sastāvā. Tie bija spēki, kuri zina, kā rīkoties, kam pievērst uzmanību. Kad sākam meklēšanas procesu pa kvadrātiem, pa apgabaliem, cilvēkiem ir jāsaprot, kam jāpievērš uzmanība. Ne tikai tam, ka bērns jāmeklē, bet arī atstarpei meklētāju ķēdē starp cilvēkiem, un jāskatās arī uz iespējamām pēdām. Vai ceļā nav manāma kāda bērnu mantiņa, apģērba gabals, nolauzti zariņi – tātad viss iespējamais, kas varētu būt saistīts ar cilvēka pārvietošanos un klātbūtni. Ja tādas pēdas ir, tiek izmantota nākamā situācijai atbilstošā taktika."
Meklēšana notiek dažādos virzienos no tās vietas, kur bērns pēdējoreiz ir redzēts. Pakāpeniski rādiuss arvien tiek palielināts, protams, izmantojot visus saziņas līdzekļus, tiek informēti arī apkārtējie iedzīvotāji, lai viņi pievērstu uzmanību – vai nav manījuši meklējamo personu.
Pirmie iet kinologi, tādēļ pēdas jāsaudzē
Tātad meklēšanas vadības grupa izstrādā meklēšanas plānu, meklēšanas dalībnieki tiek sadalīti grupās un nostādīti noteiktās vietās. Taču komandas sākt meklēšanu arvien nav, cilvēki ir darboties griboši, nesaprot, kādēļ tāda vilcināšanās, un uzskata, ka policija visu bez pamata kavē.
"Pirmie meklēšanā tiek iesaistīti kinologi ar suņiem, tas ir pats galvenais," skaidro S. Pildava. "Jo svaigākas pēdas, jo lielākas iespējas, ka suns aizies pareizajā virzienā. Šeit ļoti lielu palīdzību sniedz "bezvēsts.lv", jo strādā patiešām profesionāli, tāpat kā NBS karavīri vai zemessargi, kas īpaši apmācīti lielu laukumu pārmeklēšanai. Brīvprātīgo grupas ir jāvada un jāorganizē, un to dara iepriekš minēto struktūru pārstāvji. Savukārt brīvprātīgajiem ir jāizpilda viņu dotie konkrētie uzdevumi. Pie tam cilvēkiem ir jāsaprot, kurp viņi dodas – ir jābūt laikapstākļiem piemērotam apģērbam, apaviem, ūdenim, kādai uzkodai, tumsā – lukturīšiem. Noteikti jāpārdomā, vai, dodoties meklēt pazudušu bērnu, vēl ņemt līdzi savus mazos bērnus. Piemēram, Saulkrastos pazuda viens meklētāja bērns, kurš arī bija jāmeklē, radot pārpratumu, ka atrasts ir Rūdolfs. Izsakot vislielāko pateicību brīvprātīgajiem, tomēr vēlos viņiem ieteikt būt pacietīgiem un organizētiem."
"Mēs pa bīstamākajām vietām un tajos virzienos, kur, visticamāk, pārvietojusies meklējamā persona, nevienam neļaujam iet, pirms šos maršrutus nav izgājuši kinologi," stāsta J. Vancāns. "Starp brīvprātīgajiem, protams, ir tādi pārgudrinieki, kuri iet paši, nevienu neklausās. Gaidīt 10-15 minūtes viņiem šķiet vesela mūžība, mums nav laika izskaidrot, kas notiek un kādēļ, tas apnīk, un tad tie iet "pa kluso" paši meklēt. Pērn viens otrs arī apmaldījās. Diemžēl viņi ne tikai traucē, bet arī nojauc pēdas: mēs nevaram izmantot kinologus. Engurē no sākuma bija doma laist kinologus tajā virzienā, kur vēlāk atrada Hugo, bet brīvprātīgie nevarēja nociesties, un dabūjām palaist divas ķēdes brīvprātīgo. Protams, ka sunītim pēc tam bija grūti strādāt, un, iespējams, tāpēc arī bērnu atrada tik vēlu."
Engures novada pašvaldības policijas priekšnieks, tāpat kā S. Pildava, gan uzreiz piebilst, ka policija ir ļoti pateicīga brīvprātīgajiem par viņu iesaistīšanos pazudušo personu meklēšanā un visai sabiedrībai par atsaucību un iejūtību, bet šie ir tikai ieteikumi, lai sadarbība būtu vēl veiksmīgāka.
"Pagājušajā gadā tikai pateicoties tam, ka bija brīvprātīgie ar kvadricikliem, mums ātri izdevās atrast bērna pēdas, ātrāk par kinologiem. Kinologiem turklāt tad ir vieglāk strādāt, jo tehnika pēdu smakas nesabojā. Arī šogad bija divi kvadricikli, bet tie nepaspēja izbraukt visus celiņus. Vēl ļoti labi, ka mūsu novadā vienam no uzņēmējiem ir helikopters, policija izmanto viņa pakalpojumus. Ar viņa palīdzību esam izglābuši mājas, īpašumus kūlas dedzināšanas laikā, arī ieguvuši informāciju par malu zvejniekiem."
