Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Mūsu sabiedrībā ir maz bāreņu, bet daudz bez vecāku gādības palikušu bērnu.
FOTO: SXC
Saeimai izskatīšanai komisijās nodoti grozījumi Civillikumā, kurā pārskatīti aizbildņu institūta pamatprincipi. Jaunie uzstādījumi ir šādi:
Civillikuma pašreizējais regulējums noteic, ka aizbildnība pār nepilngadīgajiem, izņemot gadījumus, kad vecāki ar testamentu iecēluši aizbildņus saviem bērniem, piekrīt vispirms viņu tuvākajiem radiniekiem. Ja nepilngadīgā radinieki nevar uzņemties aizbildnību vai viņus atlaiž no aizbildņu amata likumisku iemeslu dēļ, kā arī ja nepilngadīgajiem radinieku nav, aizbildņus ieceļ bāriņtiesa no citu personu vidus. Kā skaidro Tieslietu ministrija, šis regulējums neatbilst mūsdienu izpratnei par bērnu aizbildnību, jo ir saglabājies 1937.gadā pieņemtajā redakcijā un neatbilst starptautiskajās bērnu tiesību aizsardzības konvencijās nostiprinātajam bērna tiesību aizsardzības principam - tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, viņa tiesības un intereses ir prioritāras. Tas savukārt nozīmē, ka par bērna aizbildni ir izvēlama persona, kas patiesi vēlas un spēj pārstāvēt bērna intereses un rūpēties par viņa tiesībām.
Līdzšinējais regulējums novecojis
Tieslietu ministrijas ieskatā Civillikumā turpmāk nevar saglabāt pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu pieņēmumu, ka aizbildņa pienākums ir sabiedrisks pienākums, no kura neviens nevar atteikties bez likumiska iemesla. Praksē ir pierādījies, ka ne vienmēr bērna tuvākie radinieki vēlas vai spēj uzņemties rūpes par bērnu. Turklāt jaunākās Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta judikatūras atziņas uzsver, ka tiesības būt par aizbildni ir attiecīgās personas subjektīvas tiesības un jebkurā gadījumā ir vērtējama ne tikai konkrētās personas spēja uzņemties bērna aizbildņa pienākumus, bet arī motivācija to darīt. To savukārt nav iespējams nodrošināt, ja aizbildnis ir sabiedrisks jeb "uzspiests" pienākums, no kura nevar atteikties. Savukārt nemotivēts aizbildnis ne vienmēr ir ieinteresēts nodrošināt bērna vislabākās intereses.
Vispirms ir paredzēts noteikt, ka aizbildņus ieceļ ar bāriņtiesas lēmumu, pamatojoties uz personas iesniegumu, pēc tam kad izvērtēta attiecīgās personas atbilstība aizbildņa pienākumu pildīšanai. Tas nodrošina, ka par bērna aizbildni ieceļ personu, kas vēlas un ir spējīga to darīt.
Otrkārt, likumprojektā skaidri noteikts to personu loks, kas var būt aizbildņi, nedalot šīs personas grupās. Tās var būt radinieki, personas, kuras atrodas ar nepilngadīgo nedalītā saimniecībā vai uztur emocionālu saikni ar nepilngadīgo, un audžuģimene. Ja par aizbildni vienlaikus pieteiksies gan radinieks, gan persona, kas atrodas ar nepilngadīgo nedalītā saimniecībā, bet nav viņa radinieks, vai persona, kas uztur emocionālu saikni ar nepilngadīgo, vai audžuģimene, šīm personām būs vienādas tiesības būt par aizbildni, savukārt bāriņtiesa vērtēs katru gadījumu individuāli un par aizbildni iecels personu, kas katrā individuālajā gadījumā visvairāk atbildīs konkrētā bērna labākajām interesēm. Tādējādi tiks nodrošinātas gan bērna vislabākās intereses, gan arī tiks ievērotas attiecīgās personas subjektīvās tiesības būt par aizbildni.
Vienlaikus bērna interesēs ievērojami tiek samazināts arī risks vairākkārtējai bērna aprūpētāja maiņai, sagaidot, ka savstarpējās attiecības būs drošas un attīstību veicinošas arī turpmāk. Gan saskaņā ar pašreizējo Civillikuma regulējumu, gan ar likumprojektā ietverto regulējumu aizbildnības attiecības, atšķirībā no adopcijas, var tikt izbeigtas, ja, piemēram, aizbildnis likumisku iemeslu dēļ vairs nevēlas pildīt aizbildņa pienākumu un tādējādi bērns ir spiests nonākt cita aprūpētāja aprūpē, kas var emocionāli negatīvi ietekmēt bērnu.
Ja bērns aizbildnībā nonācis nelielā vecumā un aizbildnis bērnu nav adoptējis vai liedzis dot piekrišanu bērna adopcijai, aizbildnim brīdī, kad bērns jau sasniedzis lielāku vecumu, likumisku iemeslu dēļ atsakoties no turpmāko aizbildņa pienākumu pildīšanas, būtiski tiek samazinātas bērna iespējas nonākt pilnvērtīgā ģimenes vidē, tiekot adoptētam, jo nav noslēpums, ka Latvijas sabiedrība dod priekšroku adopcijai bērna nelielā vecumā.
"Par bērna aizbildni ir izvēlama persona, kas patiesi vēlas un spēj pārstāvēt bērna intereses un rūpēties par viņa tiesībām."
Šāds ir Tieslietu ministrijas skaidrojums, un jāteic, ka likumprojektu izstrādāja plaša darba grupa, kurā līdz ar Labklājības ministrijas ekspertiem piedalījās Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas, Rīgas domes Rīgas bāriņtiesas, Latvijas Zvērinātu advokātu padomes, Latvijas Zvērinātu notāru padomes, Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes pārstāvji, kā arī tiesneši un zvērināti advokāti, un jādomā, ka viņi izmaiņas likumā simtreiz nomērījuši, pirms pieņēmuši lēmumu.
Savukārt sabiedriskās organizācijas, kas nodarbojas ar bērnu ārpusģimenes aprūpi, protestē pret to, ka turpmāk par bērna aizbildni drīkstēs kļūt tikai tuvinieki un audžuģimene, nevis cilvēki "no malas", kuri patiešām ir motivēti un spējīgi uzņemties aizbildņa pienākumu.
Uz to TM atbild - citām personām, kuras vēlas palīdzēt bārenim vai bez vecāku gādības palikušam bērnam, netiek liegta iespēja to darīt, normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā iegūstot audžuģimenes statusu vai bērnu adoptējot.
Labklājības ministrijas Bērnu ģimenes politikas departamenta direktore Līvija Liepiņa šo jautājumu traktē brīvāk – plaši paustajos viedokļos, ka par aizbildņiem vairs nevarēs būt cilvēki "no malas" slēpjas maldinājums. "Likumprojekta 235.pantā ir noteikts, ka aizbildnība par nepilngadīgo piekrīt radiniekiem, personām, kuras atrodas ar nepilngadīgo nedalītā saimniecībā (kas ne vienmēr var būt radinieki) vai uztur emocionālu saikni ar nepilngadīgo, kā arī audžuģimenei. Šī emocionālās saiknes uzturēšana ir attiecināma gan uz pedagogiem, kaimiņiem, par kuriem no radniecības viedokļa varam teikt, ka tie bērnam ir "svešie" cilvēki. Tātad šeit ir tie cilvēki, kuri varētu kļūt par bērna aizbildņiem!
"Ir vērtējama ne tikai konkrētās personas spēja uzņemties bērna aizbildņa pienākumus, bet arī motivācija to darīt."
Jautājums ir tāds – vai likumu lasām pēc burta vai pēc būtības? Pēc būtības varu teikt, ka tiem svešajiem, kuri nevarēs kļūt par aizbildņiem, ir alternatīva kļūt bērnam par audžuģimeni vai adoptētāju, tā ka viņiem netiek laupīta iespēja uzņemties rūpes par bērnu. Turklāt audžuģimene var kļūt par aizbildni, jo emocionālā saikne tad patiešām ir nodibināta. Manā skatījumā likuma grozījumu burtiskas uztveres dēļ atmosfēra sabiedrībā ir sakaitēta. Piemēram, varam iedomāties šādu ķēdi: kaimiņš uzzina, ka dzīvību zaudējusi jaundzimuša bērna māte, kas bija viņa vienīgā apgādniece. Pazīstot šo ģimeni, kaimiņš, ja atbildīs visiem pārējiem kritērijiem, varēs kļūt par bērna aizbildni, jo viņš bērnam varēs pastāstīt par viņa māti, ko pazinis un ar kuru viņiem tomēr ir bijušas kopīgas kaut vai sadzīves gaitas. No aizbildņu loka tiks izslēgti vienīgi tie cilvēki, kuri ierodas bāriņtiesā ar prasību, ka viņi vēlas kļūt par aizbildņiem, kaut arī nepazīst nevienu bērnu, kuram konkrēti vēlētos palīdzēt. Tādi gadījumi ir, bet šādu cilvēku, jāteic, ir ļoti maz. Taču šīs atsaucīgās sirdis netiks aizraidītas – cilvēki varēs kļūt par audžuvecākiem."
Aizbildnība ir viens no trim ārpusģimenes aprūpes veidiem bērniem, kuri vai nu zaudējuši vecākus vai palikuši bez viņu gādības. Kā liecina LM dati, mūsu valstī ārpusģimenes aprūpē pērn bija 7967 bērni. Mūsu mazajā valstī tas ir liels skaits, taču mierinājumam jāteic, ka pirms desmit gadiem šādu bērnu bija vairāk nekā 12 tūkstoši. Gadu gaitā redzama skaidra tendence - ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu skaits pakāpeniski sarūk. Visizplatītākās ir aizbildnības attiecības (4945 bērni), bērnunamos pērn mitinājās 1760 bērnu, bet 1262 bija uzņēmušas audžuģimenes. Šo ģimeņu īpatsvars laika ritumā arvien palielinājies, it īpaši ņemot vērā, ka 2004.gadā reģistrētas tikai 56 audžuģimenes.
Par bērnu aprūpes iestādēm jeb bērnunamiem viss, šķiet, zināms, bet skaidrības labad vēlreiz der atkārtot definīcijas, kas ir aizbildnis un kas – audžuģimene un kādas starp šiem aprūpes veidiem ir atšķirības.
Aizbildnis ir persona, kas bērnam, kuram uz laiku vai pastāvīgi atņemta viņa ģimeniskā vide vai kura interesēs nav pieļaujama palikšana savā ģimenē, aizstāj vecākus līdz brīdim, kad bērns var atgriezties savā ģimenē (praksē vairāk nekā 90% aizbildņu ir bērna radinieki vai viņam tuvi cilvēki).
Audžuģimene ir ģimene vai persona, kas nodrošina aprūpi bērnam, kuram uz laiku vai pastāvīgi atņemta viņa ģimeniskā vide vai kura interesēs nav pieļaujama palikšana savā ģimenē līdz brīdim, kad bērns tajā var atgriezties vai, ja tas nav iespējams, tiek adoptēts, viņam tiek nodibināta aizbildnība vai bērns ievietots bērnu aprūpes iestādē. Audžuģimene nepārstāv bērna personiskās un mantiskās intereses, to dara bāriņtiesa.
