Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Tikai tad, ja vecāki par bērnu nespēj paši gādāt, viņš nonāk ārpusģimenes aprūpē.
FOTO: Rgbstock
Gandrīz katrs no mums būs redzējis bērna ratiņus, kurus stumj piedzērusies māte. Būsim arī manījuši pusplikus bērneļus rudens vējā, ko pie rokas kaut kur velk apdulluši vecāki, un mēs nojaušam arī par tādiem, kas izsalkuši un pamesti raud aukstās istabās.
Ja bērna bioloģiskie vecāki savus pienākumus pildīt nespēj, tad tas lielā mērā uzgulstas valstij un pašvaldībām, kurām par nodokļu maksātāju naudu jālūko šajā situācijā kaut ko vērst par labu. Pirmkārt, runa patiešām ir par humānu attieksmi pret šiem mazajiem cilvēkiem, bet, otrkārt, lielā mērā arī par valsts nākotni.
Ārpusģimenes aprūpe – smagas krīzes situācijas sekas
Padomju laikos viss bija vienkārši: ja bērnam nebija vecāku vai tie par viņu pienācīgi nerūpējās, bija adopcija, internātskola, bet smagākos gadījumos – bērnu nams gandrīz nešķiramā vienībā ar sekojošu arodskolu. Kas dzīvē "izsitās", kļuva par derīgu sabiedrības locekli, kas ne – nogrima padibenēs līdz ar daudziem citiem. Bērnu namus jeb bērnu aprūpes iestādes esam mantojuši līdz šim laikam, taču arī tie ir mainījušies un mainās, tāpat kā visa ārpusģimenes aprūpe kopumā.
Pašlaik Labklājības ministrijā top koncepcija par adopcijas un ārpusģimenes aprūpes sistēmu pilnveidošanu, kurā paredzēti vairāki nozīmīgi attīstības virzieni, taču vadmotīvs ir šāds: bērnam jāaug ģimenē aprūpētam un mīlētam.
"Ja bērna bioloģiskie vecāki savus pienākumus pildīt nespēj, tad tas lielā mērā uzgulstas valstij un pašvaldībām."
Līvija Liepiņa, Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore, saka: "Bērna nonākšana ārpusģimenes aprūpē jau ir kādas smagas krīzes situācijas sekas. Ministrija, it īpaši pagājušā gada un šāgada darbā, uzmanību ir vērsusi uz to, lai bērnu skaitu ārpusģimenes aprūpē samazinātu, cenšoties darīt visu iespējamo, lai viņi tur nenonāktu – tāda ir kopējā valsts politika atbalstā ģimenēm ar bērniem.
Lai bērni nenonāktu ārpusģimenes aprūpē, ļoti svarīgi ir preventīvie pasākumi ģimenēm ar bērniem, bet, ja tomēr nonākts līdz krīzei, ļoti svarīgs ir sociālais darbs – tieši no tā atkarīgs, kā spēsim palīdzēt ģimenēm atgriezties normālā situācijā. Tas ir virsmērķis - sniegt palīdzību ģimenei un bērnam, jo ārpusģimenes aprūpe un adopcija ir vēlamais risinājums tikai tajos gadījumos, ja bērns patiešām nevar atgriezties savā ģimenē vai pats to nevēlas."
L.Liepiņa skaidro, ka ministrija ir izstrādājusi dažādus dokumentus par sociālā darba, sociālo pakalpojumu pilnveidi, lai arvien mazāk bērnu nonāktu ārpusģimenes aprūpē.
Jūtamu robu sociālajā darbā iecirtusi ekonomiskā krīze, kad pašvaldībām taupības dēļ nācās samazināt sociālo darbinieku skaitu, bet atlikušajiem lielākā daļa darba pagāja saistībā ar pabalstu piešķiršanu. Treškārt, smagie ekonomiskie apstākļi izraisīja bezcerību un dzīves pagrimumu arī līdz šim gana labvēlīgās ģimenēs, kur ar bērnu apgādāšanu un audzināšanu nebija smagu problēmu. Tagad un turpmāk jādomā par šo seku novēršanu, pirmām kārtām uzlabojot sociālo pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem, kā arī sociālos darbiniekus īpaši izglītojot darbam ar nelabvēlīgām ģimenēm.
Sociālajam darbam ar ģimenēm jābūt mērķtiecīgam
Sociālajam darbam ar problemātiskajām ģimenēm ir jābūt mērķtiecīgam, uzskata L.Liepiņa. "Visam jābalstās uz izvērtējumu – identificējam ģimenes problēmas, skatot arī apstākļus, kas tai liedz normāli funkcionēt; analizējam, kādus atbalsta pakalpojumus varam piedāvāt, lai situāciju uzlabotu. Šim darbam jābūt nevis paša darba pēc, bet precīzi adresētam. Te varētu izmantot terminu no medicīnas jomas – reanimācija. Ja ģimenē ir krīze, tad sociālais darbinieks ļoti aktīvi strādā ar šo ģimeni, neļaujot ieslīgt nelabvēlīgajos apstākļos. Jo ilgāks ir pagrimuma process – divi, trīs gadi, jo retāka iespējamība, ka pēkšņi kaut kas mainīsies uz labu."
LM departamenta direktore skaidro, ka līdzšinējā sociālā darba sistēmā nekas netiks krasi mainīts, bet ar Eiropas Savienības fondu līdzfinansējumu ir plānotas dažādu darba metožu apmācības, pārņemot arī ārvalstu pieredzi un tādējādi uzlabojot pakalpojumu kvalitāti, tos padarot efektīvākus. "Ir svarīgi, lai identificētai problēmai pretī būtu precīzi atbilstošs pakalpojums."
Tikai tad, ja šis sociālais darbs nenes augļus, ir jāizvēlas kāds no trim ārpusģimenes aprūpes veidiem - aizbildnība, audžuģimene vai bērnu aprūpes iestāde.
Aizbildnis aizstāj vecākus, viņam ir visas vecāku tiesības un pienākumi, taču viņš nav vecāku statusā – par to var kļūt adopcijas ceļā. Šo ārpusģimenes aprūpes veidu visvairāk izmanto bērna radinieki vai viņam tuvi cilvēki. Ja ģimenē ir krīze, tad pirmām kārtām tiek apzināti vecvecāki, citi tuvi radinieki, kas varētu uzņemties rūpes par mazo cilvēku. Jebkurā gadījumā ģimenes maiņa bērnam ir traumējoša, taču šis – tuvinieku atbalsts – ir iespējami mazāk sāpīgais risinājums. Nereti šādās sarežģītās situācijās rūpes par bērnu uzņemas viņa klases audzinātāja vai kāds cits pedagogs.
Nākamā iespēja – audžuģimene
Ja aizbildni nevar atrast, nākamais ārpusģimenes aprūpes veids ir audžuģimene. "Šī ģimene bērnam ir sveša, bet tā tik un tā ir ģimene, kas var nodrošināt patiešām ģimenisku vidi. Tie ir cilvēki, kuri saņēmuši apmācības, ir šajā jomā zinoši, bet neaizstāj vecākus: viņi aprūpē bērnu līdz brīdim, kamēr viņš var atgriezties savā bioloģiskajā ģimenē vai tiek adoptēts. Taču gan audžuģimenei, gan aizbildnim ir prioritārās tiesības kļūt par bērna adoptētāju," informē L.Liepiņa.
Taču, tā kā aizbildņi lielākoties ir tuvinieki, tad valsts politika nav vērsta uz to, lai, piemēram, vecmāmiņas adoptētu savus mazbērnus, jo šīs jau ir dabiskas ģimenes attiecības. Tā kā audžuģimeņu pakalpojums mūsu valstī faktiski ir gluži jauns, radies tikai šajā gadsimtā un prasīja arī adaptēšanās laiku, tad iepriekš par aizbildņiem kļuva ne tikai tuvinieki, labi pazīstami cilvēki, bet arī svešinieki, kas šobrīd biežāk izvēlas kļūt par audžuvecākiem.
"Pērn stājās spēkā grozījumi Civillikumā, kas noņēma pēdējo šķērsli, lai aizbildņi varētu adoptēt savu aizbilstamos. Pirms tam likums paredzēja diezgan sarežģītu procedūru, pat prasību, ka adopcijas procesa laikā bērnam ieceļams cits aizbildnis. Šobrīd aizbildnības formā līdz adopcijas nobeigumam nekas nemainās, bērna intereses pārstāv bāriņtiesa, un bērns var palikt ģimenē, kamēr tiek sakārtoti dokumenti," skaidro L.Liepiņa.
"Pašlaik Labklājības ministrijā top koncepcija par adopcijas un ārpusģimenes aprūpes sistēmu pilnveidošanu."
Un tikai tad, ja bērnam nav iespējams atrast aizbildni vai audžuģimeni, viņš nonāk bērnu aprūpes iestādē. "Mēs arī neatzīstam, ka tas ir bērnam labākais risinājums; valsts politika faktiski ir vērsta uz to, lai veicinātu audžuģimeņu skaita palielināšanu, lai bērnam tuvi cilvēki uzņemtos rūpes par viņu."
Pirms gadiem desmit Latvijā bija tikai deviņas audžuģimenes, kurās aprūpēja 14-15 bērnu. Patlaban to skaits nemitīgi pieaug, un tagad jau ir vairāk nekā 500 šādu ģimeņu ar vairāk nekā 1000 bērniem. L.Liepiņa to vērtē kā ievērojamu progresu, taču audžuģimeņu vēl arvien ir pārāk maz.
"Kopīgiem spēkiem, īstenojot atbalsta politiku, aicinu cilvēkus atsaukties un iesaistīties šajā darbā. Esam spēruši diezgan platu soli, mainot attieksmi, kas bija audžuģimeņu attīstības sākumposmā – proti, jūs paņēmāt bērnu, jums par to maksā, un jums jāspēj arī pašiem atrisināt visas problēmas! Tagad radusies izpratne par to, ka audžuģimenēm ir vajadzīgs valsts un pašvaldību iestāžu atbalsts, ka tās vienā personā nevar būt juristi, pedagogi, sociālie darbinieki, psihologi, mediķi un vēl daudz kas cits. Audžuģimenes mēdz arī "izdegt", tām ir vajadzīgs morālais atbalsts un dažreiz pat aizsardzība, ja bioloģiskie vecāki ir agresīvi. Šī atbalsta nodrošināšanas nepieciešamība ir jāsaprot visām institūcijām."
Problēmas ar audžuģimeņu atrašanās vietu
Laika gaitā ir mainījusies un turpina mainīties arī pašvaldību izpratne par audžuģimenēm un to nozīmīgumu – Latvijā ir pašvaldības, piemēram, Kandavas novads, kuru teritorijā bērnu aprūpi ģimeniskā vidē nodrošina simtprocentīgi vai tuvu tam, un audžuģimenes pat piedāvā šo pakalpojumu visai Latvijai. Bet kopumā mūsu valstī no visiem bērniem, kuri atrodas ārpusģimenes aprūpē, 74% ir nodrošināta ģimeniska vide – viņu mājas nav bērnu nami.
Šobrīd lielākās grūtības ir ar audžuģimeņu atrašanās vietu. Tā kā vairums iedzīvotāju koncentrējas galvaspilsētā, šeit ir arī visvairāk bez vecāku gādības palikušo bērnu, savukārt, neskatoties uz Rīgas pašvaldības centieniem atbalstīt audžuģimenes, to skaits salīdzinājumā ar pieprasījumu ir neliels.
Lūk, problēma: lielākā daļa audžuģimeņu ir ārpus Rīgas, lauku reģionos. Ja pilsētas bērns nokļūst gluži nepazīstamā vidē, viņam ir ļoti grūti vai pat neiespējami jaunajā ģimenē iejusties. "Ja bērns tiek izņemts no krievu tautības ģimenes, cenšamies meklēt pretī atbilstošas tautības audžuvecākus, lai nerastos kaut vai valodas barjera, bet ir daudzi Latvijas novadi, kur krievu valodā mācošā izglītības iestāde atrodas pussimt kilometru vai pat tālāk. Tā kā galvenais mērķis ir, lai bērns varētu atgriezties savā bioloģiskajā ģimenē, svarīgs ir arī attālums, kas jāpārvar vecākiem, lai varētu uzturēt attiecības ar bērnu klātienē," uzsver L.Liepiņa.
Viņa informē, ka dažādajiem ārpusģimenes aprūpes atbalsta pasākumiem, kas iekļauti koncepcijas projektā, nepieciešami arī papildu finanšu ieguldījumi. Vajadzību apmēru viņa lēš līdz 10 miljoniem eiro. Atbalsta virzieni minēti arī valdības deklarācijā un rīcības plānā, taču, protams, viss būs atkarīgs no tā, tieši kādus papildu tēriņus un cik lielā mērā valdība, izskatot jauno politiku pasākumu pieteikumus nākamajam gadam, izvēlēsies iekļaut valsts nākamā gada budžetā.
