Izņēmuma stāvoklis. Ko tas nozīmē

Valsts militāra apdraudējuma gadījumā var tikt izsludināts izņēmuma stāvoklis – īpašs tiesiskais režīms, kura darbības laikā pārvaldes institūciju un iedzīvotāju tiesības un pienākumus nosaka likums "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli", kas stājies spēkā kopš 10.aprīļa.

Satversmē noteiktās valsts iekārtas nosargāšanai

Izņēmuma stāvokļa izsludināšana saskaņā ar jauno likumu paredzēta gadījumiem, ja valsti apdraud ārējais ienaidnieks, ir izcēlušies vai draud izcelties iekšēji nemieri, kas apdraud Satversmē noteikto valsts demokrātisko iekārtu, valsts suverenitāti vai teritoriālo integritāti. Šāda situācija var rasties, piemēram, kara vai valsts apvērsuma gadījumā, un izņēmuma stāvokļa izsludināšana pārvaldes institūcijām dod likumīgas tiesības efektīvi rīkoties apdraudējuma pārvarēšanai. Šo tiesisko režīmu uz noteiktu laiku, kas nav ilgāks par sešiem mēnešiem, ar Saeimas akceptu izsludina Ministru kabinets. Ja nepieciešams, izņēmuma stāvokli var pagarināt – ik reizi uz laiku, kas nav ilgāks par sešiem mēnešiem. Visu īpašā tiesiskā režīma darbības laiku tā uzturēšanas nepieciešamību, apjomu un izpildi kontrolē parlaments.  

Informācija – plašsaziņas līdzekļos

Iedzīvotāju informēšanu par izņēmuma stāvokli un ieteikumus turpmākajai rīcībai paredzēts nodrošināt, izziņojot tos radio, televīzijā, oficiālajā elektroniskajā publikācijā, publicējot pašvaldību mājaslapās un izvietojot informāciju redzamās vietās pie valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju ēkām.

"Iedzīvotāju zināšanai svarīgākā informācija iekļaujama Ministru kabineta Lēmumā par izņēmuma stāvokli, ko bez maksas izziņotu sabiedriskajos elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos,"skaidro Aizsardzības ministrijas Krīzes vadības departamenta Civilmilitārās nodaļas vadītājs Edgars Svarenieks. Tajā paredzēts norādīt īpašā tiesiskā režīma izsludināšanas iemeslus, tā darbības teritoriju un laiku, valsts apdraudējuma novēršanas un sabiedriskās kārtības uzturēšanas pasākumu kopumu. Valdības lēmumā atkarībā no valsts apdraudējuma veida norāda arī fizisko un juridisko personu tiesību un brīvību ierobežojumus, kā arī pārvaldes institūciju uzdevumus un pilnvaras.

Paplašinot institūciju pilnvaras, ierobežo personu tiesības

Valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijām izņēmuma stāvokļa laikā nacionālās drošības interesēs paredzētas īpašas tiesības:

• aizturēt personas, kuras nepakļaujas amatpersonu likumīgajām prasībām vai izdara citus pārkāpumus, un nodot tās tiesībaizsardzības institūciju rīcībā. Piemēram, zemessargiem būtu tiesības aizturēt marodierus, lai nodotu policijai;
• izņemt personu īpašumā esošus ieročus, munīciju, speciālos līdzekļus, sprāgstvielas, spridzināšanas ietaises un pirotehniskos izstrādājumus, noteiktas bīstamās ķīmiskās, bioloģiskās un radioaktīvās vielas;
• iekļūt privātā īpašumā, kā arī veikt fizisko personu un to kustamā īpašuma evakuāciju, ieskaitot piespiedu pārvietošanu. Piemēram, lai aizgādātu cilvēkus un materiālās vērtības no uzbrukumam pakļauta uzņēmuma teritorijas;
• pārņemt turējumā fizisko un juridisko personu īpašumu (kustamo un nekustamo mantu). Piemēram, lai bez īpašnieka piekrišanas ar viņam piederošu transportlīdzekli nogādātu ievainotos medicīnas iestādē;
• apturēt personām normatīvajos aktos paredzēto un piešķirto tiesību (licenču, atļauju, sertifikātu) darbību, kā arī piešķirt šādas tiesības. Piemēram, lai privātai raidsabiedrībai piešķirtu frekvenci nodotu kādas valsts institūcijas rīcībā, deleģējot tai apraides tiesības;
• izraidīt ārzemniekus, ja viņi liek šķēršļus izņēmuma stāvokļa īstenošanai vai nodarbojas ar valsts drošībai kaitējošu propagandu;
• kontrolēt korespondenci, ja tas nepieciešams nacionālajai drošībai un valsts aizsardzībai;
• izbeigt plašsaziņas līdzekļu darbību, ja tie izplata nacionālo drošību apdraudošu informāciju vai nodarbojas ar propagandu. Piemēram, izplatot nepamatotas ziņas, cenšas radīt paniku iedzīvotāju vidū vai demotivēt karavīrus pakļauties armijas vadības rīkojumiem.

Ministru kabinets atkarībā no valsts apdraudējuma veida, intensitātes un rakstura var noteikt:

• īpašu režīmu iebraukšanai Latvijā un izbraukšanai no tās, kā arī pārvietošanās un uzturēšanās ierobežojumus;
• pastiprinātus sabiedriskās kārtības nodrošināšanas pasākumus un atsevišķu objektu apsardzību;
• aizliegumu personām atrasties noteiktās vietās bez speciālām atļaujām vai personu apliecinošiem dokumentiem, kā arī pastāvīgas personu dokumentu pārbaudes;
• īpašu kārtību vai ierobežojumus sapulču, gājienu, piketu un citu masu pasākumu organizēšanai vai aizliegumu tos organizēt;
• ierobežojumus vai aizliegumus streiku rīkošanai;
• ierobežojumus vai aizliegumu personu, transportlīdzekļu un kravu kustībai pāri valsts robežai, kā arī robežkontroles atjaunošanu uz iekšējām valsts robežām;
• īpašu kārtību pārtikas un pirmās nepieciešamības preču, medikamentu, alkoholisko dzērienu, degvielas, energoresursu, citu materiāltehnisko resursu un pakalpojumu pieejamībai, kā arī iedzīvotāju normētu apgādi ar pārtiku, pirmās nepieciešamības un medicīnas precēm;
• stratēģiski svarīgu izejvielu un preču, piemēram, degvielas, rezervju veidošanu, kā arī aizliegumu tās izvest no valsts;
• iedzīvotāju iesaistīšanu brīvprātīgajos darbos, kas nepieciešami iekšēju nemieru vai ārēju militāru draudu izraisīto katastrofu un to seku likvidēšanai. Piemēram, gruvešu novākšanā;
• starptautiskajos līgumos noteikto saistību izpildes pilnīgu vai daļēju apturēšanu, ja to izpilde var negatīvi ietekmēt valsts apdraudējuma novēršanas vai pārvarēšanas spējas. Piemēram, liedzot brīvu personu kustību pār valsts robežai, ko paredz Šengenas līgums;
• īpašu kārtību valsts iestāžu informācijas apritei, valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju darba režīmu;
• izņēmuma stāvokļa laikā Ministru kabinets var grozīt valsts pārvaldes un pašvaldību iestāžu padotību. Piemēram, Satiksmes ministrijas pakļautībā esoša iestāde var tikt nodota Aizsardzības ministrijas pārraudzībā vai pakļautībā. Taču izņēmuma stāvoklis nevar būt par pamatu Latvijas Republikas Satversmē minēto institūciju – Saeimas, Valsts prezidenta, Ministru kabineta, Valsts kontroles, tiesu – kompetences ierobežošanai.

Saskaņā ar Mobilizācijas likumu Ministru kabinetam izņēmuma stāvokļa izsludināšanas gadījumā ir tiesības pieņemt lēmumu par mobilizāciju. Tai var būt pakļauti valsts iedzīvotāji, kuri atbilstoši Militārā dienesta likumam, skaitās Nacionālo bruņoto spēku rezervē – karavīri, kas atvaļināti no profesionālā dienesta un nav noņemti no militārā dienesta uzskaites, zemessargi pēc līguma par dienestu Zemessardzē izbeigšanas, Latvijas pilsoņi – vīrieši, kuri sasnieguši 18 gadu vecumu un ir derīgi militārajam dienestam, kā arī Latvijas pilsones – sievietes, kas sasniegušas minēto vecumu, ir derīgas militārajam dienestam un izsaka šādu vēlmi vai ir apguvušas speciālu militārās apmācības kursu, vai beigušas apmācību Zemessardzē.

Saskaņā ar Mobilizācijas likumu Latvijas pilsoņi un nepilsoņi, kā arī viņiem piederošie materiālie līdzekļi ir uzskatāmi par mobilizācijas resursiem.

Pasākumiem jābūt leģitīmiem un samērīgiem

Izņēmuma stāvokļa laikā pieņemtajiem pārvaldes lēmumiem, kas nosaka ierobežojumus un papildu pienākumus, jābūt ar leģitīmu mērķi, samērīgiem, nediskriminējošiem, pamatotiem un nepieciešamiem katrā konkrētajā valsts apdraudējuma gadījumā, uzsver viens no likumprojekta autoriem drošības politikas eksperts Kaspars Druvaskalns. Īpašā tiesiskā režīma nodrošināšanas pasākumi veicami tikai tādā apjomā, kāds nepieciešams situācijas normalizēšanai. Izņēmuma stāvokļa nodrošināšanas pasākumi nevar būt pretrunā ar starptautiskajām cilvēktiesību normām, kas ir saistošas Latvijas Republikai. Jaunais likums pilnībā atbilst ANO Cilvēktiesību komitejas noteiktajiem labas prakses standartiem un līdzīgiem piemēriem ES un NATO valstīs, norāda Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis. Likumā izpildes kontroli nodrošina Saeima.

Lēmumus, kas ir tieši saistīti ar izsludināto izņēmuma stāvokli, var apstrīdēt visā īpašā tiesiskā režīma spēkā esamības laikā, kā arī viena mēneša laikā pēc tā atcelšanas. Izņēmuma stāvokļa laikā izdotos administratīvos aktus vai amatpersonu faktisko rīcību apstrīd, pārsūdz un izskata Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Lēmuma apstrīdēšana vai pārsūdzēšana gan neaptur tā darbību.

Fiziskajām un juridiskajām personām, kuru īpašums pārņemts turējumā valsts aizsardzības un nacionālās drošības vajadzībām, ir tiesības uz tām radušos zaudējumu atbilstošu atlīdzinājumu. Valsts institūcijām nav tiesību noraidīt personu prasījumus pret valsti par nodarīto kaitējumu, ja tādi radušies saistībā ar īpašā tiesiskā režīma nodrošināšanu.