Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Pasaulē izglītība ģimenē ir populāra prakse un līdz 5% bērnu skolas vecumā iegūst izglītību mājmācības ceļā.
FOTO: SXC
Izglītība ģimenē normatīvo aktu robežās
Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Izglītības departamenta direktora vietniece vispārējās izglītības jomā Inita Juhņeviča skaidro, ka Izglītības likuma 8.pants paredz vairākas izglītības ieguves formas: klātiene; neklātiene; neklātienes formas paveids - tālmācība; pašizglītība un izglītība ģimenē.
Ministru kabineta noteikumi Nr.149 "Noteikumi par kārtību, kādā izglītojamie tiek uzņemti vispārējās izglītības iestādēs un atskaitīti no tām, un obligātajām prasībām pārcelšanai uz nākamo klasi" nosaka, ka pēc uzņemšanas izglītības iestādē, pamatojoties uz bērna vecāku rakstisku iesniegumu un saskaņojumu ar pašvaldību, direktoram ir tiesības ar rīkojumu noteikt, ka 1.–4.klases izglītības programmas daļā paredzēto mācību saturu bērns var apgūt arī ģimenē. Izglītošanās ģimenē pieļaujama:
Kā notiek mācīšanās ģimenē?
IZM Izglītības departamenta direktora vietniece vispārējās izglītības jomā Inita Juhņeviča skaidro: mājmācībā jeb ģimenē izglītības programmas var apgūt no 1. līdz 4.klasei, un tas notiek sadarbībā ar pedagogiem no skolas, kurā bērns ir reģistrēts.
5.-9.klasē skolā tiek apgūti ļoti dažādi mācību priekšmeti no visām izglītības jomām, turklāt skolas ritms nosaka, ka mācībām tiek veltītas vismaz 5-7 stundas dienā. Līdz ar to, iespējams, ne visas ģimenes var nodrošināt atbilstošas kvalitātes izglītību bez regulāras sadarbības ar skolu.
I.Juhņeviča norāda, ka pašlaik Latvijā vecāki tikai dažiem bērniem 1.-4.klases posmā izvēlējušies šo izglītības programmas apguves veidu. 2010./2011.mācību gadā, pēc IZM rīcībā esošās informācijas, mājmācībā mācījās 13 bērnu. Šādas izglītības ieguves formas pamatvērtība ir individuāla pieeja, taču arī pašvaldību skolās un privātajās izglītības iestādēs IZM sekmē individuālu pieeju katram bērnam, apmaksājot skolotāju individuālo darbu ar skolēniem un nodrošinot, ka bērni netiek atstāti vienā klasē divus gadus pēc kārtas.
Biedrības "Latvijas vecāku kustība" pārstāve Vita Žīgure uzsver, ka oficiālā statistika pamatā ietver tos bērnus, kuriem ir kādas veselības problēmas un mājmācība tiek īstenota ciešā sadarbībā ar skolu – skolotājs nāk uz mājām, vai arī bērns apmeklē skolu noteiktos laikos un pilda tieši tās pašas prasības, kādas ir skolā.V.Žīgure ir pārliecināta, ka mājmācības ģimeņu skaits ir mērāms vismaz divos, trīs desmitos. Bērni mācās ģimenēs ne tādēļ, ka veselība liedz apmeklēt skolu, bet gan tādēļ, ka tā ir bijusi apzināta ģimenes izvēle. Tādos gadījumos visbiežāk sadarbība ar konkrēto izglītības iestādi, kurai bērni oficiāli ir piesaistīti, izpaužas kā ieraksts klases žurnālā līdzās pārējiem bērniem bez stundu kavējumu atzīmēm, kaut gan šie bērni izglītību iegūst ģimenē.
"Izglītības likums paredz vairākas izglītības ieguves formas, un viena no tām ir izglītība ģimenē."
Sadarbojoties ar mācību priekšmetu skolotājiem, tiek izstrādāts mācību un pārbaudes darbu grafiks, un skolu bērni apmeklē tikai, lai kārtotu kādu ieskaites darbu. Skolas šādu sadarbības modeli parasti neafišē, un IZM ierēdniecība par šiem bērniem pat nenojauš.
V.Žīgure skaidro, ka praksē izglītība ģimenē var izpausties vairākos veidos. Viens no tiem ir unschooling jeb "brīvskola", kad bērns pats izvēlas mācību jomas un, piemēram, pusgadu pēta tikai vienu jomu, tādējādi apgūstot to padziļināti. Citas ģimenes pieturas pie vispārizglītojošās skolas mācību programmām. Izvēlētais apmācību veids atkarīgs arī no tā, cik lielu brīvību dod skolas, ar kurām šīs ģimenes sadarbojas.
V.Žīgure, balstoties savā pedagoģiskajā pieredzē, uzskata: ja bērns ir apguvis domāšanas prasmes, tad viņam uzrakstīt 3. un 6.klases pārbaudes darbus ir ļoti vienkārši. Latvijā ir jaunieši, kuri, mācoties ģimenē, nokārtojuši pamatizglītības eksāmenus, ieguvuši labus vērtējumus un turpina izglītoties koledžās vai vidusskolās. Savukārt vecāku kompetences iespējamam trūkumam, mācot, piemēram, 7.-9.klases vielu, V.Žīgure oponē: ja ierēdņi uzskata, ka vecākiem tas ir par sarežģītu, vai bērnam vajadzīga mācību viela, kuru nesaprot pat pieaugušie? Tātad ir apšaubāma mācību satura lietderība, ja bērnam tas tiek iemācīts vienīgi pārbaudes darba nokārtošanai.
Priekšnoteikumi ģimenē
V.Žīgure norāda, ka ģimenes skolas praksi nevar īstenot, ja abi vecāki strādā pilnu darbdienu, tomēr ir zināmi piemēri, ka arī strādājoši vecāki to spēj savienot.
Šīs izvēles pamatā ir domāšanas, vērtību un dzīves uztveres veids ārpus vispārpieņemtā rāmja par izglītības ieguvi. Ģimenes, kas īsteno šo izglītības ieguves modeli, ir sava ceļa gājēji, kas kaut ko dara citādi. V.Žīgure uzsver: novērots, ka mācīt bērnus mājās raksturīgi stiprām ģimenēm, kurās ir cieša saikne gan starp pieaugušajiem, gan bērniem un vecākiem. Nereti šajās ģimenēs bērni nākuši pasaulē mājdzemdībās, un izglītības iegūšana mājās ir tikai likumsakarīgs nākamais solis cilvēka attīstībā.
Biedrības "Ģimeņu skolu apvienība" pārstāve Baiba Stikute, kurai pašai ir ģimenes skolas pieredze, atzīmē: šādas apmācību formas īstenošanai vajadzīgi vien ieinteresēti vecāki, no kuriem vismaz viens būtu gatavs lielāko savas dienas daļu veltīt ģimenei un mācīšanai.
"Latvijā ir jaunieši, kuri, mācoties ģimenē, nokārtojuši pamatizglītības eksāmenus, ieguvuši labus vērtējumus un turpina izglītoties koledžās vai vidusskolās."
Skolas un ģimenes psiholoģe Vita Apsīte uzsver: pirmsskolas vecuma bērnu psiholoģiskās īpašības nosaka, ka šajā vecumā viņu autoritāte ir vecāki. Mājmācība sākumskolas posmā būs veiksmīga, ja vecāki spēs noturēties bērna acīs kā autoritāte un spēs saglabāt psiholoģiskās robežas - izvirzīt prasības un prasīt to izpildi, pozitīvi vadot mācīšanās procesu.
Tomēr ir arī zināmi riski. Vecāks riskē saraut ciešās saites ar bērnu, esot nepietiekami labs skolotājs vai nepietiekami kompetents izlemt un saprast, cik daudz no bērna prasīt. Tāpat pastāv risks pārspīlēt vai novērtēt par zemu, prasīt par daudz vai par maz.
Ko iegūst bērni?
B.Stikute norāda: mācoties ģimenē, vecāki var nodot tās vērtības, kas viņiem ir svarīgas un ko viņi vēlas redzēt savos bērnos, kā arī pievērst uzmanību labu ieradumu ieaudzināšanai. Ģimenes skolā bērni iemācās daudz patstāvīgāk meklēt informāciju, pētīt, izdarīt secinājumus. Bērni spēj padziļināti mācīties to, kas viņus patiesi interesē, jo neatskan zvans, kas aicina doties uz nākamo stundu. Nav jātērē laiks disciplīnas nodibināšanai un mājas darbu atprasīšanai, līdz ar to mācīšanās prasa mazāk laika nekā skolā un var vairāk pievērsties dažādām aktivitātēm un pulciņiem. Kā pierāda citu valstu pieredze, izglītojoties ģimenē, bērni uzrāda vidēji augstāku zināšanu līmeni standartizētos testos nekā pārējie bērni, un to apstiprina arī Stikutu ģimenes pieredze.
V.Žīgure vērš uzmanību uz to, ka vairumā gadījumu ģimenes skolu bērni jau 15-16 gadu vecumā saprot, ko viņi grib dzīvē sasniegt, un apzināti mācās jau no 5.-6.klases tās jomas, kuras ir izvēlējušies. Bērni daudz labāk saprot paši sevi un neapmaldās informācijas jūklī, kas mēdz būt skolā, kur ir 5-6 priekšmeti vienā dienā. Bērns apjēdz nevis to, par ko viņš grib kļūt, bet to, kas viņš ir un kas viņam sevī jāattīsta.
"Ģimenes skola vecākiem ir pašizaugsmes veids un ļoti laba mūžizglītība."
Skolas un ģimenes psiholoģe V.Apsīte norāda, ka viņai nav zināms neviens Latvijā veikts zinātnisks pētījums par mājmācības bērnu garīgo attīstību un personības kā veseluma veidošanos. Tāpēc no psiholoģijas kā zinātnes viedokļa šādi pieņēmumi ir nepamatoti. Taču tie varētu būt pamatoti, ja sakrīt vairāki nosacījumi: vecāki vēlas un spēj uzņemties atbildību par bērna izglītības kvalitāti un velta tam pietiekami daudz laika, kā arī vecākiem piemīt lieliskas skolotāja prasmes, piemēram, pacietība, spēja paskaidrot, uzklausīt, analizēt situācijas, mācēt zināšanas sasaistīt ar reālo dzīvi.
Ko iegūst vecāki?
Biedrības "Ģimeņu skolu apvienība" pārstāve Baiba Stikute uzskata: lielākais vecāku ieguvums – būt kopā ģimenē, augot mīlestībā un vienotībā, kā arī arvien no jauna ko iemācīties un uzzināt, kas vienmēr ir interesanti.
Arī V.Žīgure kā vecāku ieguvumu uzsver zināšanu paplašināšanu gan par sevi, gan apkārtējo pasauli. Ģimenes skola vecākiem ir pašizaugsmes veids un ļoti laba mūžizglītība. Pat, ja pamatā rūpes par izglītošanu uzņemas viens no vecākiem, iesaistīti ir abi, tikai vienam tās ir darbdienas, otram - pārsvarā nedēļas nogales. Ģimenes skola ir izglītība 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā, 365 dienas gadā bez brīvdienām un brīvlaikiem.
Ģimenes skolas plusi un mīnusi
B.Stikute uzskata: ģimenes skolā katrs bērns var attīstīties savā tempā, interesējošās lietas apgūt padziļināti, attīstīt savus talantus, piestrādāt pie vājākām pusēm.
Skolojot ģimenē, vecāki atbalsta bērna dabisko zinātkāri. Individuāli mācoties, ir lielāka iespēja mācību priekšmetus padarīt aizraujošus, veicot eksperimentus, pētot dabu, skatoties filmas, ejot kopā uz muzejiem. Darot to, kas bērnu konkrētā brīdī ir ieinteresējis – zināšanas nāk klāt pašas no sevis. Turklāt nav konkurences un salīdzināšanas, jo svarīga ir tikai bērna pilnveidošanās un attīstība. Zūd atzīmju nepieciešamība: tās izmanto tikai skola, lai pārliecinātos, ka bērns atbilst standarta izglītības prasībām. B.Stikute ir pārliecināta, ka, mācoties ģimenē, visa dzīve ir augšana, pilnveidošanās un izglītošanās mīlestības pilnā ģimenes atmosfērā.
V.Žīgure uzsver, ka spriedzi ģimenei varētu radīt materiālie resursi interešu izglītības īstenošanai, bet ne izglītības kvalitātes nodrošināšana. Ja vecāki saprot, ka bērni jau no dzimšanas ļoti grib mācīties, tad pazūd arī saspringums par to, vai ģimenē varēs nodrošināt labu izglītību, jo bērns pats pasaka priekšā, ko viņam vajag. Jāņem vērā, ka mūsdienu pasaulē ir daudz pieejamo resursu un interesantu cilvēku, kas var dot savu ieguldījumu bērnu izglītībā.
"Psiholoģe uzskata: ģimenes vienīgajam bērnam, mācoties mājmācībā, var būt augsts socializēšanās grūtību risks."
Psiholoģe V.Apsīte atbalsta alternatīvas iespējas iegūt izglītību, ja vecāki ir pārliecināti, ka mājmācībā viņa bērns iegūs vairāk nekā vispārizglītojošā skolā. Kaut arī gandrīz visās skolās uzsver individuālu pieeju katram skolēnam, realitātē tā ir ļoti grūti īstenojama. Taču psiholoģe atzīst, ka ir sastapusi skolotājus, kuri, arī strādājot ar 30 skolēniem, spēj mācīt, izmantojot individuālu pieeju, un lieliski sasaista zināšanas ar reālo dzīvi, patiesi veicinot bērna personības kā veseluma veidošanos.
IZM speciāliste I.Juhņeviča atzīst, ka vecākiem var nebūt pietiekamu zināšanu, lai mācītu savu bērnu. Tieši tāpēc normatīvajos aktos īpaši uzsvērta prasība vecākiem un izglītības iestādes administrācijai saskaņot kārtību, kādā tiek konsultēti vecāki, un kārtību, kādā izglītības iestādes pedagogi novērtē bērna mācību sasniegumus gadā. Pozitīvi ir tas, ka, mācoties ģimenē, bērnam ir drošāka vide gan fiziskā, gan emocionālā ziņā, individuāls mācību ritms, tās notiek dabiskā vidē, ir iespēja piemēroties bērna tā brīža vēlmēm un elastīgi mainīt vienu aktivitāti ar citu. Taču, mācoties un ikdienā uzturoties tikai ģimenē, pastāv risks, ka bērns norobežojas no sabiedrības un lēnāk apgūst un attīsta sociālās prasmes. Nekomunicējot ar vienaudžiem, bērns var neizprast viņus, un tad, kad būs jāuzsāk mācības skolā, tas var radīt stresu un psiholoģisku pārdzīvojumu.
Socializācija un iekļaušanās sabiedrībā
V.Žīgure teic: ģimene ir pirmais socializācijas modelis, kam ir saikne ar ārējo pasauli. Turklāt ir absurdi uzskatīt, ka mūsdienu atvērtajā laikmetā bērns mācās četrās sienās. Arī ģimenes skolas bērni meklē pašattīstības iespējas un iesaistās interešu izglītības nodarbībās. Savukārt par sabiedrības aktivitātēm viņi, iespējams, zina pat vairāk, jo piedalās tajās kopā ar vecākiem. Bērni redz arī sabiedrības negācijas, tikai, esot pastāvīgā kontaktā ar pieaugušu cilvēku, uzreiz saņem izskaidrojumu, piemēram, kāpēc pastāv narkomānija, alkoholisms vai konflikti.
Psiholoģe V.Apsīte par vislielāko socializēšanās grūtību riska grupu uzskata bērnus, kuri ģimenē ir vienīgie un nemaz vai ļoti maz apmeklējuši pirmsskolas izglītības iestādes. Ja šie bērni vieni mācās mājmācībā, tad socializēšanās grūtību risks ir augsts, jo bērnam ir jābūt kopā ar citiem bērniem un jāiemācās sadarboties - uzklausīt otru, gaidīt savu kārtu, iejusties cita lomā, just līdzi, izteikt savu viedokli, risināt konfliktsituācijas.
Sākotnēji prasmi komunicēt bērni apgūst no vecākiem, ar nosacījumu, ja vecāki to prot, bet to attīsta saskarsmē ar brāļiem un māsām. Psiholoģe uzskata, ka sadarbības prasmes var apgūt, arī mācoties mājās, ja tajā piedalās brāļi, māsas, un bērnam ir nodrošinātas citas iespējas būt kopā ar vienaudžiem.
Alternatīva, kas jāpilnveido
IZM speciāliste I.Juhņeviča norāda: vecākiem ir jābūt iespējai nepieciešamības gadījumā izvēlēties mājmācību, ja tā bērnam un vecākiem šķiet piemērotāka un labāka alternatīva. Pozitīvi, ka tie vecāki, kas šādam solim ir gatavi, to dara un dalās savā pieredzē ar plašāku sabiedrību.
Arī V.Žīgure akcentē sabiedrības informēšanas svarīgumu par šādu izglītības formu, taču norāda, ka tas nebūt nav masveida izglītības iegūšanas modelis.
Lai gan citur pasaulē šī prakse ir populāra un līdz 5% bērnu skolas vecumā iegūst izglītību mājmācības ceļā, Latvijā pagaidām cilvēki ir piesardzīgi.
B.Stikute rosina sakārtot likumdošanu. Tā pašlaik izglītību ģimenē neaizliedz, bet pēc 4. klases arī neatbalsta, kas lielai daļai skolu vadītāju rada piesardzību uzņemt šādus bērnus savās skolās.
Iedrošinot uzņēmīgas ģimenes B.Stikute stāsta, ka 2011./2012. mācību gadā viņas ģimenē mājās mācījās 1., 6. un 9.klases skolēni. Gan 6.klases valsts ieskaites, gan 9.klases eksāmenus bērni nokārtoja, sasniedzot vislabākos rezultātus skolā, tādējādi apliecinot, ka ļoti kvalitatīvu izglītību ir iespējams iegūt arī ģimenē.
Savukārt Vita Žīgure atklāj, ka viņas dēls, izmēģinot gan privātskolu, gan vispārizglītojošo skolu, gan ģimenes skolas modeli, būdams ļoti sabiedrisks jaunietis, izvēlējās turpināt izglītību vispārizglītojošajā skolā. Bet otrs bērns, pie tāda paša piedāvājuma, par labu atzina ģimenes skolu ar privātskolas piesaisti.
Cik dažādas ģimenes un bērni, tik dažādi ir arī izvēles motīvi iegūt izglītību ģimenē. Tomēr galvenais, lai ģimenes skolas alternatīva pastāvētu un šī izvēle būtu kopīgs vecāku un bērnu lēmums.
