Publicēts pirms 14 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Uz pansionātu nevienu nevar aizvest ar varu vai pret viņa gribu. Ja personai ir saglabāta rīcībspēja, par došanos uz pansionātu neviens pašas personas vietā izlemt nevar.
FOTO: Boriss Koļesņikovs, LV
Rūpējas gan valsts, gan pašvaldības, gan privātpersonas
Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu (turpmāk – sociālās aprūpes pakalpojumi) sniegšanas un saņemšanas pamatprincipus, to personu loku, kurām ir tiesības saņemt šos pakalpojumus, kā arī sociālās aprūpes pakalpojumu samaksas un finansēšanas principus nosaka Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums.
Kā skaidro Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta Sociālo pakalpojumu organizācijas nodaļas vadītāja Egita Dorožkina, Latvijā ir gan valsts, gan pašvaldību finansētas ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas, ko tautas valodā sauc gan par pansionātiem, gan par sociālās aprūpes centriem. Šīs institūcijas nodrošina mājokli, pilnu aprūpi un sociālo rehabilitāciju cilvēkiem, kuri funkcionālu traucējumu dēļ nespēj sevi aprūpēt, kā arī pensijas vecuma personām un bez vecāku gādības palikušiem bērniem.
Valsts finansē sociālās aprūpes institūcijas pakalpojumus pilngadīgām personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem un neredzīgām personām (1. un 2. grupas invalīdi), bērniem invalīdiem ar smagiem garīga rakstura traucējumiem vecumā no četriem līdz astoņpadsmit gadiem, bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem vecumā līdz diviem gadiem un bērniem ar garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem vecumā līdz četriem gadiem. Minētos pakalpojumus nodrošina pieci Labklājības ministrijas pakļautībā esošie valsts sociālās aprūpes centri, kā arī iepirkuma konkursa rezultātā izvēlēti pakalpojumu sniedzēji.
Savukārt pašvaldības pienākums ir nodrošināt sociālās aprūpes pakalpojumu saņemšanas iespējas pensijas vecuma personām un invalīdiem ar fiziska rakstura traucējumiem, kā arī bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem vecumā no diviem līdz astoņpadsmit gadiem.
Jādodas uz sociālo dienestu
Jebkuru sociālo pakalpojumu, t.sk. sociālās aprūpes pakalpojumu, piešķir tikai pēc personas vai tās likumiskā pārstāvja rakstiski izteiktās vēlmes tos saņemt – ir jāraksta iesniegums pašvaldības sociālajā dienestā. Līdz ar to uz pansionātu nevienu nevar aizvest ar varu vai pret viņa gribu. Ja personai ir saglabāta rīcībspēja, neviens nevar pašas personas vietā izlemt par došanos uz pansionātu. Vienlaikus arī sociālajam dienestam, pieņemot lēmumu par sociālās aprūpes pakalpojuma piešķiršanu, ir jāpārliecinās, ka konkrētais cilvēks zina un saprot, uz kurieni viņš izvēlas doties un dara to labprātīgi.
"Sociālajam dienestam, ir jāpārliecinās, ka konkrētais cilvēks zina un saprot, uz kurieni viņš izvēlas doties un dara to labprātīgi. "
Pansionāti un sociālās aprūpes centri nav slēgta tipa iestādes, un persona var lūgt pārtraukt pakalpojuma sniegšanu un aizstāt to ar pakalpojumiem dzīvesvietā. Vienlaikus normatīvie akti nosaka kārtību, kādā pārtrauc pakalpojumu sniegšanu gadījumos, kad pakalpojums vairs nav nepieciešams, jo uzlabojušās personas pašaprūpes spējas, kā arī gadījumos, kad persona apdraud citu personu veselību, dzīvību vai sistemātiski pārkāpj noslēgtā līguma noteikumus. Tātad, lai saņemtu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, personai vai viņas likumiskajam pārstāvim ar iesniegumu jāvēršas viņa dzīvesvietas sociālajā dienestā. Iesniegumā jānorāda, ar kādām sevis aprūpēšanas grūtībām persona pati nespēj tikt galā un kādu sociālo pakalpojumu labprāt saņemtu.
Papildus iesniegumam pašvaldības sociālajā dienestā ir jāiesniedz vairāki dokumenti:
Personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem (1.un 2.grupas invalīdiem) sociālās aprūpes pakalpojumu saņemšanai ir jāiesniedz arī psihiatra atzinums.
"Doties personai uz pansionātu vai ne, lēmumu pieņem sociālais dienests."
Pēc iesnieguma un pārējo dokumentu saņemšanas 10 darbdienu laikā sociālais dienests pārbauda saņemto informāciju, novērtē personas vajadzības, materiālos un personiskos resursus un pieņem lēmumu par sociālā pakalpojuma sniegšanu, piedāvājot piemērotāko pakalpojumu, skaidro E. Dorožkina.
Pašvaldības sociālajam dienestam, kā jau teikts iepriekš, ir jāizvērtē personas vajadzības un jānosaka piemērotākais sociālā pakalpojuma veids, un ne vienmēr tam jābūt tikai un vienīgi pansionātam, jo ir arī citi sociālo pakalpojumu veidi, piemēram, aprūpe mājās. “Sociālos pakalpojumus nodrošina klienta dzīvesvietā vai iespējami tuvu tai, un tikai tad, ja šāds pakalpojumu apjoms nav pietiekams, tiek nodrošināts pakalpojums ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā,” skaidro E. Dorožkina. Tātad par to, doties personai uz pansionātu vai ne, lēmumu pieņem sociālais dienests. Savukārt, ja persona nepiekrīt pašvaldības sociālā dienesta pieņemtajam lēmumam, lēmums pārsūdzības kārtībā var tikt apstrīdēts.
Kad var un kad nevar izvēlēties, kurp doties
2010. gada 1. janvārī ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus Latvijā sniedza 78 institūcijas, t.sk. 7 privātpersonu dibinātas institūcijas, kurās pakalpojumus saņēma 5473 personas, kas ir par 5,2% mazāk nekā uz 2009. gada 1. janvāri, kad pakalpojumus saņēma 5762 personas. Vienlaikus ir notikušas izmaiņas sociālo pakalpojumu sniedzēju skaita ziņā, jo 2008. gadā minētos pakalpojumus nodrošināja 83 institūcijas.
"Ja klients normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā atzīts par trūcīgu, par pakalpojumu maksā viņa apgādnieks vai apgādnieki. Ja apgādnieks vai apgādnieki ir atzīti par trūcīgām personām, tad pakalpojums tiek apmaksāts no pašvaldības budžeta."
“Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 9. pantu, ilgstošu sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanai pašvaldības izveido pakalpojumu sniedzējus. Savukārt, ja pašvaldība nav izveidojusi sociālo pakalpojumu sniedzējus, tā slēdz līgumus ar citiem sociālo pakalpojumu sniedzējiem savā teritorijā (iepirkuma konkursa kārtībā) vai ar citām pašvaldībām par sociālo pakalpojumu sniegšanu un samaksu. Šie sociālie pakalpojumi pilnībā vai daļēji tiek finansēti no pašvaldības budžeta,” skaidro E. Dorožkina. Ja pašvaldība ir izveidojusi savu pansionātu, cilvēks no attiecīgās pašvaldības teritorijas tiks iekārtots tur. Ja pašvaldībai sava pansionāta nav, personai piešķirs pakalpojumu kādā no iestādēm, ar kuru pašvaldībai ir līgums. Ja persona pati spēj segt izdevumus par viņai sniegtajiem sociālās aprūpes pakalpojumiem, tā var brīvi izvēlēties pakalpojumu sniedzēju.
Par saņemtajiem pakalpojumiem jāmaksā
Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums nosaka, ka personai ir jāmaksā par viņai sniegto sociālo pakalpojumu. “Klienta pienākums ir samaksāt par saņemtajiem sociālās aprūpes pakalpojumiem. Ja klients normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā atzīts par trūcīgu, par pakalpojumu maksā viņa apgādnieks vai apgādnieki. Ja apgādnieks vai apgādnieki ir atzīti par trūcīgām personām, tad pakalpojums tiek apmaksāts no pašvaldības budžeta,” skaidro E. Dorožkina.
Ilgstošu sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu izmaksas par uzturēšanos pansionātā Latvijā 2009. gadā bija vidēji 316 lati mēnesī. Persona par viņai sniegto pakalpojumu maksā 90 procentus no pensijas, ieskaitot piemaksu pie pensijas, bet ne vairāk kā saņemtā pakalpojuma izmaksas attiecīgajā institūcijā. Atlikusī summa jāsedz apgādniekam. Saskaņā ar Ministru kabineta 2003. gada 27. maija noteikumu Nr. 275 "Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas kārtība un kārtība, kādā pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta” 5. punktu: veicot samaksu par pakalpojumu, līdzekļi, kas pēc pakalpojuma samaksas paliek apgādnieka ģimenes rīcībā, nedrīkst būt mazāki par summu, kura aprēķināta, reizinot valstī noteikto minimālo algu ar šādu koeficientu: par vienas personas ģimeni – 1; par katru nākamo apgādnieka ģimenes locekli – 0,5. Ja arī tad nepietiek –atlikušo summu sedz pašvaldība.
Tātad apgādniekam pēc samaksas par viņa apgādājamajam sniegto sociālās aprūpes pakalpojumu ik mēnesi ģimenes budžetā jāpaliek summai minimālās algas apmērā, bet viņa ģimenes locekļiem – summai, kas pielīdzināma pusei no minimālās algas. Vienlaikus pašvaldība atbilstoši finansiālajām iespējām var noteikt klientam citu (labvēlīgāku) samaksas kārtību par pakalpojumu, iekļaujot šos nosacījumus pašvaldības saistošajos noteikumos.
