Publicēts pirms 14 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Samaksa tiks piemērota tikai par tiem atkritumiem, kas nebūs sašķiroti un pēc kuriem atbrauks atkritumu apsaimniekošanas komersants.
FOTO: Toms Kalniņš, A.F.I
Situāciju LV.LV skaidro Vides ministrijas (VidM) parlamentārā sekretāre Žaneta Mikosa, Vides aizsardzības departamenta direktora vietniece Rudīte Vesere un Vides aizsardzības departamenta Piesārņojuma novēršanas un atkritumu nodaļas vecākā referente Ilze Doniņa.
Žaneta Mikosa stāsta, ka VidM dažādu diskusiju un semināru rezultātā ir konstatējusi, ka atkritumu apsaimniekošanā Latvijā viss nebūt nav kārtībā. Tādēļ ministrijas speciālisti ir vērtējuši, vai sarežģījumus rada normatīvais regulējums, vai arī jāsakārto likuma un to pavadošo noteikumu praktiskā darbība.
„Rezultātā secinājām, ka precizējams gan likums, detalizētāk nosakot visā procesā iesaistīto subjektu pienākumus, gan arī nepieciešams izstrādāt vadlīnijas pašvaldībām, lai sakārtotu likuma praktisko piemērojumu,” teic parlamentārā sekretāre. „Un vēl – svarīgi bija līdz šā gada decembrim normatīvajos aktos iestrādāt jaunās lietas, ko noteica Direktīva 2008/98/EK par atkritumiem un par atsevišķu direktīvu atcelšanu. Vajadzēja precizēt apsaimniekošanas normatīvo aktu hierarhiju, noteikt prioritātes un noteikt konkrētas precizētas normas šķirošanai, reģenerācijai un savākšanai u.tml. Visi veicamie grozījumi pašlaik spēkā esošajā Atkritumu apsaimniekošanas likumā veidoja tik daudz izmaiņu, ka bija nepieciešams izstrādāt jaunu likumu.”
"Pašvaldības pienākums ir panākt, lai ikkatram namam būtu noslēgts atkritumu apsaimniekošanas līgums."
Piemērojot jaunā likuma prasības, šādas nekārtības vairs nebūs. Pēc likumā noteiktā pārejas perioda teritoriju (vai attiecīgo zonu, jo pašvaldība savu administratīvo teritoriju var sadalīt vairākās atkritumu apsaimniekošanas zonās, to nosakot ar saviem saistošajiem noteikumiem) apsaimniekos viens apsaimniekotājs un visām iesaistītajām pusēm būs skaidrs, no kā prasīt kvalitāti un atbildību,” piemetina vecākā referente.
Nav noslēpums, ka joprojām ir privātmājas, kuru īpašnieki vai apsaimniekotāji vēl līdz šim nav noslēguši nekādu atkritumu apsaimniekošanas līgumu. Kā likums mainīs šo situāciju?
„Pašvaldības pienākums ir panākt, lai ikkatram namam būtu noslēgts atkritumu apsaimniekošanas līgums,” parlamentārā sekretāre strikti noteic. „Ir pašvaldības, kurās ir stingra kārtība, piemēram, Bauskā, Valmierā, Ventspilī un vēl citās. Likumprojekts paredz pārejas periodu līdz 2013. gada beigām, kurā jāizbeidz līgumi, kas noslēgti starp pašvaldību un atkritumu apsaimniekotāju, nepiemērojot vai neievērojot publiskā iepirkuma procedūru. Tādējādi atbilstoši jaunajam likumam tajās pašvaldībās, kurās vēl nav veikts publiskais iepirkums, to varētu izsludināt un savukārt atkritumu apsaimniekotāji - noslēgt līgumus ar namīpašniekiem.
Katrai pašvaldībai jau publiskā iepirkuma dokumentācijā ir jānosaka poligons, kurā tiks nogādāti pašvaldības administratīvajā teritorijā savāktie atkritumi atbilstoši attiecīgajam atkritumu apsaimniekošanas reģionālajam plānam. Tad vismaz būs skaidrs, uz kurieni atkritumi tiks vesti, un veidosies pamatots atkritumu apglabāšanas tarifs, kas iekļauts kopējā atkritumu apsaimniekošanas maksā.”
Ministrijas pārstāves uzskata, ka pārejas periods ir pietiekams, lai piemērotos jaunajām prasībām. Pašreiz spēkā esošajā Atkritumu apsaimniekošanas likumā jau 2005. gada otrajā pusē tika iekļautas prasības par to, ka pašvaldības izvēlas sadzīves atkritumu apsaimniekotāju savai administratīvajai teritorijai atbilstoši normatīvajiem aktiem par publisko iepirkumu. Tādējādi minētā norma ir spēkā jau gandrīz piecus gadus un atkritumu apsaimniekošanas komersanti jau agrāko grozījumu izstrādes laikā bija informēti par to, ka publiskā iepirkuma normatīvo aktu prasībām neatbilstoši līgumi ir jāizbeidz.
„Šīs prasības nebūt nav jaunas. Turklāt šāda veida pakalpojuma sniegšanā, t.i., atkritumu savākšanā, veiktās finanšu investīcijas atmaksājas septiņu gadu laikā, ko vairākkārt norādījuši paši atkritumu apsaimniekotāji, tādēļ neparedzam, ka kāds varētu pieprasīt zaudējumu atmaksāšanu, ja līgumi būs jālauž līdz 2013. gada beigām. Pašlaik gan nevaru pateikt to, kāda būs atkritumu apsaimniekošanas maksa katrā pašvaldībā, ja notiks publiskais iepirkums,” lēš Ž.Mikosa.
"Dalīto atkritumu savākšanas sistēma obligāti visā Latvijā iedzīvināma no 2015. gada."
Kādi iemesli varētu būt izraisījuši uztraukumu komersantu starpā par zaudējumiem pat līdz 50 miljoniem latu? Parlamentārā sekretāre domīgi teic: „Acīmredzot daži komersanti ir ļoti labi iekārtojušies. Viņus pilnībā apmierina pašreizējā sistēma, jo saslēgti daži it kā ekskluzīvi līgumi ar pašvaldībām. Mēs šos līgumus izpētījām. Tie nav ekskluzīvi, un tos ir iespējams lauzt, ilgākais pusgadu iepriekš iesniedzot uzteikumu. Tajos līgumos, ko lasījām, līgumsodi nav paredzēti. Tie desmiti miljonu latu, ko zaudējumos rēķinājuši apsaimniekošanas komersanti, visticamāk, ir domāti kā neiegūtā peļņa. Es tiešām labprāt redzētu detalizētu analīzi, kur šī nauda, pirmkārt, ir ieguldīta un, otrkārt, kāda neiegūtā peļņa no līgumu laušanas veidosies. Jo – no līgumiem, kas noslēgti ar pašvaldībām, neizriet ne atkritumu apmērs, ne summas, kādas šie līgumi uzņēmumā ienesīs. Atkritumus rada iedzīvotāji, ne pati pašvaldība, bet pašlaik vienas pašvaldības iedzīvotāji var slēgt līgumus ar vairākiem apsaimniekotājiem. Tādēļ arī nekāds garantētais atkritumu daudzums arī no „ekskluzīvajiem” līgumiem neizriet.”
Ž.Mikosa vēl bilst par tām likumprojekta normām, ko it kā apsaimniekotāji neesot likumprojekta izstrādes gaitā redzējuši. Diskusijas bijušas ļoti garas. Intereses ir dažādas un daudz. „Mēs patiešām likuma izstrādes gaitā strādājām ar visām ieinteresētajām pusēm, iesaistījām diskusijās, uzklausījām argumentus un kopīgi meklējām risinājumus. Tie, kuri nāca uz darba grupām un argumentēja savu viedokli, nedomāju, ka varētu sūdzēties par neuzklausīšanu vai neņemšanu vērā. Bet jāatceras, ka ministrija ir vidutāja, nevis kādu konkrētu interešu pārstāve vai lobētāja. Domāju, ka atradām labu līdzsvaru. Tādēļ pārmetumi ministrijai ir, maigi sakot, nekorekti un nepelnīti,” teic VidM parlamentārā sekretāre.
Poligons – piesaistīts reģionam
Latvijā, piesaistot Kohēzijas fonda līdzekļus, ir izveidots poligonu tīkls. Jau līdz 2000. gadam Latvija tika sadalīta 10 reģionos, izvērtējot, kura pašvaldība kuru poligonu izmantos atkarībā no atrašanās attālumu, poligona jaudas, radīto atkritumu apmēra un veida, pievedceļiem un daudziem citiem aspektiem. Katrā atkritumu apsaimniekošanas reģionā tika uzbūvēts vai tiek būvēts (Vidusdaugavas atkritumu apsaimniekošanas reģionā), vai paplašināts sadzīves atkritumu poligons (Pierīgas atkritumu apsaimniekošanas reģions), kura izveidē ieguldīta arī liela daļa pašvaldību naudas, kā arī piesaistīti ES līdzekļi.
Tādēļ likumprojektā noteikts, ka atkritumu apsaimniekošanas komersanti vedīs atkritumus uz to poligonu, kas atbilst atkritumu apsaimniekošanas reģionam, kurā konkrētā pašvaldība atrodas. Kaut arī tas ne vienmēr būs tuvākais poligons, likumprojektā iestrādāts, ka maksai par atkritumu apsaimniekošanu visā pašvaldības teritorijā jābūt vienādai.
„Zemākā cena kā obligāts izvēles kritērijs iepirkumos ir mīts. Cena vienmēr ir jāpamato,” skaidro Rudīte Vesere. „Ja komersanta piedāvājumā skaidri redzams, ka noteiktā cena ir nepamatoti zema, tad iepirkuma konkursa uzvarētājs nav jāizvēlas pēc šī kritērija. Ja ar to visu, ko prasa pašvaldība - atkritumu šķirošanu, normālu atkritumu savākšanas biežumu, atkritumu nogādāšanu attiecīgajā poligonā - tiešām veidosies pamatota zemākā cena, tad viss kārtībā. Tas attiecas uz jebkuru publisko iepirkumu.”
Pēc tam kad pašvaldība konkursa kārtībā būs izvēlējusies saimnieciski izdevīgāko apsaimniekošanas komersantu, viņam savukārt būs tiesības slēgt līgumus ar iedzīvotājiem par atkritumu izvešanu. Tas attieksies arī uz vasarnīcu un dārza māju iedzīvotājiem, kas savas atpūtas mītnes apdzīvo tikai sezonāli.
„Pašvaldībām savi iedzīvotāji būs jāinformē par to, ka, iespējams, būs jāpārslēdz līgums ar citu atkritumu apsaimniekotāju,” skaidro parlamentārā sekretāre.
Iespēja privātai un publiskai partnerībai
Līdztekus publiskā iepirkuma piemērošanai likumprojekts paredz arī iespēju veidot privāto un publisko partnerību (PPP).
„Tas gan vairāk attiecas uz līgumu termiņiem, jo publiskā iepirkuma procedūru gadījumā maksimālais termiņš, uz kādu var slēgt līgumu, ir pieci gadi. Bet investīcijas, pēc apsaimniekotāju aprēķiniem, atmaksājas septiņos gados. Tādēļ likumprojektā ir paredzēts: ar finanšu aprēķiniem pierādot, ka līgumam nepieciešams ilgāks termiņš, var piemērot PPP principu un maksimālo līguma termiņu noteikt līdz 10 gadiem,” skaidro Ž.Mikosa.
Minimālais līgumu slēgšanas termiņš paredzēts trīs gadi.
Lai radītu interesi atkritumus šķirot
Likumprojektā arī ir noteikta atbildība pašvaldībai kopā ar izvēlēto atkritumu apsaimniekotāju nodrošināt atkritumu dalīto savākšanu. Iecerēts, ka Atkritumu apsaimniekošanas likums turpmāk noteiks, kādi materiāli obligāti ir vācami atsevišķi. Tie ir metāls, plastmasa, papīrs un stikls, kura savākšanas un reģenerācijas normas noteiks valdības izdoti noteikumi. Šī prasība attiecas uz visiem sadzīves atkritumiem, ne tikai uz iepakojumu.
„Dalīto atkritumu savākšanas sistēma attiecībā uz iepriekš minētajiem atkritumiem obligāti visā Latvijā iedzīvināma no 2015. gada. Šim mērķim tiek piesaistīti ES struktūrfondu līdzekļi, lai 2020. gadā sasniegtu dalīto atkritumu pārstrādei izvirzītos mērķus,” stāsta I.Doniņa.
"Atkritumu apglabāšana ir pats izšķērdīgākais, ko varam darīt un ko darām, maksājot ļoti mazu atkritumu apglabāšanas nodokli."
Kā iedzīvotājus stimulēt? To var darīt, piemērojot pareizu atkritumu izvešanas tarifu. „Ja iedzīvotāji metīs konteinerā visus atkritumus kopā, tad cena par šāda konteinera izvešanu būs salīdzinoši augsta. Bet, ja iedzīvotāji paši šķiros atkritumus un paši tos aizvedīs uz īpaši izveidotu atkritumu šķirošanas laukumu (kā tas jau ilgstoši notiek Bauskā, Liepājā, Jelgavā, Ventspilī, visā Ziemeļvidzemē), tad jāmaksā par šādi nodotiem atkritumiem nebūs. Iespējams, ka dalītās šķirošanas laukumi būs arī pie lielveikaliem,” iecerēto klāsta I.Doniņa. „Samaksa tiks piemērota tikai par tiem atkritumiem, kas nebūs sašķiroti un pēc kuriem atbrauks atkritumu apsaimniekošanas komersants. Šāda sistēma mums jāattīsta, iesaistot arī iedzīvotājus.”
Tas ir viens no pārmetumiem, ka visās pašvaldības nav izveidoti atkritumu šķirošanas laukumi vai to ir pārāk maz. Un šis pārmetums ir pilnībā pamatots, atzīst Ž.Mikosa. Viņa domā, ka iespēju nodot dalītos atkritumus visā valstī līdz 2015. gadam var nodrošināt, jo arī valsts vides politikas mērķis ir pēc iespējas vairāk atkritumu pārstrādāt un poligonos apglabāt iespējami mazāk.
Agroķīmijas iepakojums – joprojām viļājams
Vēl joprojām visiem Latvijas iedzīvotājiem nav īstas skaidrības, kā rīkoties ar izlietoto agroķīmijas (minerālmēslu, pesticīdu u.c.) iepakojumu. Ja lauksaimniekiem tas ir zināms (kaut ne vienmēr izpildāms), tad mazdārziņu īpašnieki, visticamāk, agroķīmijas maisus, pudeles un ampulas iemet sadzīves atkritumu konteinerā.
R.Vesere teic, ka ir noteikti nosacījumi, kā šie bīstamie atkritumi ir savācami: „Iztīrītu, izskalotu agroķīmijas iepakojumu var nodot otrreizējai pārstrādei vai apglabāšanai. Ievērojot principu – piesārņotājs maksā. Šī sistēma „uz papīra” ir sakārtota. Jā, cilvēki joprojām mēdz ķīmijas maisus, kas ir bīstamie atkritumi, dedzināt vai iemest pie sadzīves atkritumiem.”
Viens no pamatotiem iemesliem – nav pietiekamas informācijas, kā apsaimniekot attiecīgo izlietoto iepakojumu, šāda informācija būtu jāsniedz attīcīgo agroķīmisko produktu izplatītājiem. Otrs iemesls – cilvēku domāšana un intereses trūkums. Ļoti ticams arī, ka cilvēki vienkārši nezina: agroķīmijas iesaiņojums ir bīstamie atkritumi.
Mēs zinām, ka servisos var nodot (vai uzpildīt no jauna) eļļas kannas un vējstikla šķidruma traukus, veikalos var nodot baterijas u.tml. – pastāv dažādi veidi, kā komersanti bīstamos atkritumus savāc. „Kādēļ gan agroķīmijas tirgotāji un ražotāji nav nākuši ar ierosinājumu izveidot līdzīgu sistēmu agroķīmijas iepakojumam, pretī saņemot atbrīvojumu no dabas resursu nodokļa? Ja šāda iniciatīva būtu, mēs priecātos. Tas viss ir iespējams jau pašlaik!” uzsver departamenta direktora vietniece.
Izkūpināt gaisā vai tomēr izmantot lietderīgi?
Kā motivēt komersantus atkritumu pārstrādei, iegūstot „zaļo” enerģiju? „Kopīgi ar apsaimniekotājiem par to domājām,” atzīst parlamentārā sekretāre. Laba iespēja būtu – pieaugošs pieprasījums fosilo enerģiju aizstāt ar atjaunojamo, tajā skaitā no atkritumiem ražoto enerģiju. Viens piemērs ir Brocēnu uzņēmums „Cemex”, kas savu ražotni vairs nedarbina ar fosilo, bet to aizstājis ar augstvērtīgo RDF (no atkritumu pārstrādes iegūto) kurināmo. Līdz ar to uzņēmumam nepieciešams ievērojami mazāk oglekļa dioksīda izmešu kvotu (kas tirgū maksā ap 10 eiro par tonnu), un šis kurināmais gala rezultātā ir lētāks nekā mazuts. Ja „Cemex” ir gatavs RDF ievest no Vācijas, tad nenoliedzami tas viņiem ir izdevīgāk nekā lietot mazutu.
„Te Latvijas komersantiem atveras brīva niša – ražot šo augstvērtīgo kurināmo tepat, Latvijā, piesaistot ES struktūrfondu līdzfinansējumu šādas ražotnes izveidei,” mudina Ž.Mikosa. „Tāpat no atkritumiem iespējams ražot gan siltumu, gan elektrību. Patiesībā jau atkritumu apglabāšana ir pats izšķērdīgākais, ko varam darīt un ko darām, maksājot ļoti mazu atkritumu apglabāšanas nodokli. Diemžēl sabiedrības apziņā vēl joprojām samaksa par atkritumu apsaimniekošanu būs viens no pēdējiem, par ko vispār maksāt.”
