Latvijā valsts sektorā darbdienas tiek pārceltas kopš 1993. gada. MK rīkojums par darbdienas pārcelšanu līdz šim tika attiecināts tikai uz valsts budžeta finansējamām valsts pārvaldes iestādēm. Attiecībā uz pašvaldībām, privātajiem komersantiem un nevalstiskajām organizācijām šim rīkojumam ir bijis tikai rekomendējošs raksturs. Valdības atbalstītie Labklājības ministrijas ierosinājumi paredz darbdienu pārcelšanu realizēt tikai no valsts budžeta finansējamās institūcijās, kurās noteikts normālais darbalaiks no pirmdienas līdz piektdienai. Vienlaikus Darba likumā paredzēts ietvert skaidru principu, ka ikvienam darba devējam (arī privātajā sektorā) ir tiesības realizēt darbdienu pārcelšanu, ievērojot noteiktus nosacījumus.
Iedzīvotāju atbalsts
Pērn, veicot iedzīvotāju aptauju Ekonomikas ministrijas un Valsts kancelejas interneta vietnēs, 95% respondentu izteica atbalstu darbdienu pārcelšanai. Tolaik uzņēmēju viedokļu apkopojums žurnālā “Komersanta Vēstnesis” liecināja – arī mazie uzņēmēji galvenokārt ir par šādu priekšlikumu. Taču vēl nebija rasta vienprātība par “garo” brīvdienu sekām uz tautsaimniecību, jo uzņēmēju pārstāvniecības organizācijām bija bažas par darbdienu pārcelšanas ekonomisko neefektivitāti. Piemēram, Mazo un vidējo uzņēmumu un amatniecības konsultatīvās padomes priekšsēdētāja Silvija Greste pauda, ka “ražotājiem tas sadārdzina produktu izmaksas” un “ražošanas ceha darbības pārplānošana var sagādāt ne mazums problēmu, piemēram, jāmaina darba grafiks”. Arī Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Elīna Egle norādīja, ka “nav atrisināts arī jautājums par valsts pārvaldes iestāžu pieejamību šajās dienās, piemēram, uzņēmumiem, kas šajās dienās strādā, ir liegta iespēja iesniegt atskaites Valsts ieņēmumu dienestā”, kam savukārt kā valsts budžeta finansējamai iestādei darbdiena tiek pārcelta.
"Paredzēts iesniegt Saeimā otrajam lasījumam priekšlikumus likumprojektam “Grozījumi Darba likumā”."
Papildinās Darba likumu
Sākotnēji darbdienu pārcelšanas jautājums bija Ekonomikas ministrijas kompetencē, tagad – Labklājības ministrijas pārziņā. Gada sākumā tā kopā ar darba grupu, kurā bija pārstāvēta arī Tieslietu ministrija, Ekonomikas ministrija, Valsts kanceleja, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija un toreizējā Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrija, Latvijas Darba devēju konfederācija un Latvijas Pašvaldību savienība, sāka darbu pie konkrētu priekšlikumu izstrādāšanas attiecībā uz darba laika organizēšanu saistībā ar darbdienu pārcelšanu, kā arī iespējamo ieguvumu un trūkumu izvērtēšanas.
Šā gada 25. augustā pēc vairākkārtējas informatīvā ziņojuma un MK sēdes protokollēmuma skatīšanas Valsts sekretāru sanāksmē to apstiprināja valdība.
Labklājības ministrijas Darba departamenta Darba attiecību un sociālā dialoga nodaļas juriskonsulte Līga Vītola skaidro – lai jautājumu par darbdienu pārcelšanu atrunātu normatīvajos aktos, paredzēts iesniegt Saeimā otrajam lasījumam priekšlikumus likumprojektam “Grozījumi Darba likumā”. Kopumā plānoti grozījumi Darba likuma 133., 136. un 143. pantā.
Pirmkārt, paredzēts papildināt Darba likuma 133. pantu ar ceturto daļu: “(4) Ja darba nedēļas ietvaros viena darba diena iekrīt starp svētku dienu un nedēļas atpūtas laiku, darba devējs šo darba dienu var noteikt par brīvdienu un pārcelt to uz sestdienu tajā pašā nedēļā vai citā nedēļā tā paša mēneša ietvaros. No valsts budžeta finansējamu institūciju darbiniekiem, kuriem noteikta piecu dienu darba nedēļa no pirmdienas līdz piektdienai, Ministru kabinets rīkojumu par darba dienas pārcelšanu izdod par nākamo gadu ne vēlāk kā līdz kārtējā gada 1. jūlijam.” L. Vītola norāda, ka darba samaksa tiek aprēķināta mēneša ietvaros, turklāt arī darba laiks pārsvarā tiek uzskaitīts par mēnesi, tālab arī nebūtu ieteicams darbdienu pārcelt uz kādu citu kalendāro mēnesi.
Otrkārt, Labklājības ministrija ierosina pievienot Darba likuma 136. pantam astoto daļu: “(8) Ja darba devējs vienu darba dienu, kas iekrīt starp svētku dienu un nedēļas atpūtas laiku, nosaka par brīvdienu un pārceļ to uz sestdienu tajā pašā nedēļā vai citā nedēļā tā paša mēneša ietvaros, darba dienas pārcelšanas gadījumā minētais darbs nav uzskatāms par virsstundu darbu.”
Treškārt, plānots papildināt Darba likuma 143. pantu ar sesto daļu šādā redakcijā: “(6) Ja darba devējs vienu darba dienu, kas iekrīt starp svētku dienu un nedēļas atpūtas laiku, nosaka par brīvdienu un pārceļ to uz sestdienu tajā pašā nedēļā vai citā nedēļā tā paša mēneša ietvaros, nedēļas atpūtas laika ilgums nedrīkst būt īsāks par 35 stundām pēc kārtas.” Šāds nosacījums ir balstīts uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem, skaidro L. Vītola.
"Darbdienas tiek pārceltas tikai viena mēneša ietvaros."
Tādējādi Darba likumā būtu atrunāts, ka pašreizējo kārtību plānots turpināt attiecināt uz valsts budžeta finansētām iestādēm, bet vienlaikus arī noteikts, ka darbdienas pārcelšanu (uz sestdienu) pēc izvēles var veikt arī pašvaldības budžeta iestādes un komersanti, ja darba nedēļas ietvaros viena darbdiena iekrīt starp svētku dienu un nedēļas atpūtas laiku. Likumā arī būs atrunāts, ka pārceltās darbdienas rezultātā minētais darbs nav uzskatāms par virsstundu darbu, un paredzēts, ka darba un atpūtas laiks saistībā ar pārcelto darbdienu organizējams tā, lai nepārkāptu direktīvas nosacījumus par nedēļas atpūtas laiku.
Kā vēl vienu izmaiņu L. Vītola min konkrēta datuma – 1. jūlija – noteikšanu. Līdz tam jāizdod MK rīkojums par darbdienu pārcelšanu. Tādējādi iestādes un uzņēmumi savu darbību varēs plānot laikus.
Ieguvumi un trūkumi
“Izolēto darbdienu” pārcelšanas rezultātā izveidojas lielāks atpūtas dienu skaits pēc kārtas, kas ģimenēm nodrošina iespēju vairāk laika pavadīt kopā, un saglabājas darba nedēļas nepārtrauktība. Plānotie Darba likuma grozījumi arī nerada problēmas ar darba algas izmaksāšanu un darba laika uzskaiti, jo darbdienas tiks pārceltas tikai viena mēneša ietvaros.
Taču, iespējams, var rasties neskaidrības ar atvaļinājumā esošām un darbnespējīgām personām. Tāpat tas nenovērsīs problēmas ar bērnu pieskatīšanu, ja, piemēram, abi vecāki strādā valsts sektorā. Bērnudārzi ir pašvaldību ziņā, un tajos darbdienu var arī nepārcelt. L. Vītola skaidro, ka darba grupā ticis ierosināts ar tiesisku regulējumu pārcelt “izolētās darbdienas” arī pašvaldības budžeta finansējamās iestādēs, tomēr Pašvaldību savienība izteikusi vēlmi saglabāt līdz šim esošo kārtību, kad attiecībā uz pašvaldībām MK rīkojumam ir tikai rekomendējošs raksturs.
Citu valstu prakse
L. Vītola stāsta, ka, izstrādājot darbdienu pārcelšanas tiesisko regulējumu Latvijā, tika ņemta vērā arī Eiropas Savienības valstu prakse. Līdzīgi Latvijai “izolēto darbdienu” pārcelšana ir noteikta Lietuvā, taču tur darbdienas pārceļ arī no pašvaldības budžeta finansētajās iestādēs un uzņēmumos. Lietuvā darbdienu pārcelšanu regulē Lietuvas Republikas Darba kodekss. Kopējais darba laika ilgums piecu darbdienu ietvaros nedrīkst mainīties – proti, netiek pagarināta darba nedēļa līdz sešām darba dienām.
Arīdzan Polijā pastāv darbdienu pārcelšana, taču tā nav reglamentēta normatīvajos aktos, atstājot izvēli katra darba devēja ziņā. Visbiežāk šīs “izolētās darbdienas” tiek atzītas par brīvdienām kā valsts, tā privātā sektora darbiniekiem. Darba devējs Polijā darbiniekiem piedāvā konkrētu datumu (sestdienu), kad paredzēts pārcelto dienu atstrādāt. Tādā veidā it kā notiek darba nedēļas pagarināšana līdz sešām dienām, tomēr to nevar uzskatīt par virsstundu darbu, jo darbiniekam ir tiesības izvēlēties – atrādāt darbdienu noteiktajā datumā vai arī kādā no ikgadējā atvaļinājuma dienām.
"Darbdienu pārcelšana nebūs iespējama iestādēs, kurās noteikta sešu dienu darba nedēļa, maiņu vai summētais darba laiks."
Zviedrijā Darba likums neregulē darbdienu pārcelšanu, bet šāds punkts var tikt ietverts koplīgumā. Spānijas valdība un tās autonomo reģionu valdības var pārcelt uz pirmdienu visas valsts mēroga svētku dienas, kas iekrīt nedēļas garumā. Bulgārijā savukārt darbdienu pārcelšanu regulē Darba kodekss, uz kura pamata Bulgārijas valdība katru gadu izdod rīkojumu, kurā uzskaitītas pārceltās darbdienas visa gada garumā. Turpretī Francijā, Austrijā un Somijā darbdienas pārceltas netiek.
Atšķirībā no Lietuvas, Latvijā netiks noteikts darbdienu pārcelšanas rezultātā saglabāt normālo nedēļas darba laiku – piecas dienas, bet darbdienu pārcelšana būs veicama, pārceļot „izolēto darbdienu” uz tās pašas vai citas nedēļas sestdienu tā paša mēneša ietvaros.
Izņēmumi
Lai gan būs noteikts, ka darbdienu pārcelšana attieksies tikai uz valsts budžeta finansētām iestādēm, tomēr tā nebūs iespējama tajās valsts budžeta iestādēs, kurās noteikta sešu dienu darba nedēļa, maiņu vai summētais darba laiks. Piemēram, teātros, muzejos un citur. “Nav iespējams pārcelt darbdienu uz sestdienu, ja sestdienā jau ir jāstrādā,” skaidro L. Vītola. Viņa arī piebilst, ka gadījumā, ja iestādes ar sešu darba dienu nedēļu tomēr vēlas realizēt darbdienas pārcelšanu, tām jāmeklē veiksmīgākais risinājums.
Šogad pārceltās darbdienas bija 2. janvāris un 22. jūnijs. Nākamā gada kalendārs liecina par trim „ierobežotām” darba dienām – maijā, jūnijā un decembrī.
