Abstrahējoties no politiskas diskusijas un mēģinot vērtēt jautājumu pēc būtības, ir vērts uzmest tīri racionālu skatienu svarīgākajiem iebildumiem, kāpēc dokuments par darbdienu pārcelšanu 2008.gadā nevarēja tikt virzīts tālākai apspriešanai?
1) darbdienu pārcelšana nav paredzēta Latvijas likumdošanā. No vienas puses, šis ir savāds arguments, ņemot vērā iepriekšējo gadu praksi, kad darbdienas ir tikušas pārceltas. Turklāt Latvijas likumdošana tiek pilnveidota ik dienu (vai gan citādi mums būtu Saeima un Ministru kabinets?).
2) Nav veikts pētījums par darbdienu pārcelšanas ietekmi uz tautsaimniecību. Tā kā darbdienas netiktu atceltas, bet gan pārceltas, un tas attiektos vien uz valsts un pašvaldību iestādēm, nav skaidrs, kas rada problēmu, jo privātie uzņēmumi pašlaik daudzviet strādā sestdienās, svētdienās un pat svētku dienās, kad valsts iestādes pārsvarā ir slēgtas. Arī mūsdienu norēķinu sistēmas ļauj veikt darījumus nepārtraukti tiem, kam tas nepieciešams ārpus komercbanku darbalaika. Savukārt minētā rakstura pētījums būtu laikietilpīgs un neefektīvs, jo praktiski nav iespējas salīdzināt, piemēram, iekšzemes kopproduktu tādu, kāds tas ir, un tādu, kāds tas noteiktā gadā varētu būt bijis, ja kāds konkrētās dienas darbu veiktu citā dienā. Ekonomika identiskos apstākļos atrodas tikai vienreiz, un iekšzemes kopprodukts nav gluži ola, kuras vienu galu var iegremdēt fluoru saturošā zobu pastā un tad paskatīties, kāda ir atšķirība. Ņemot vērā, cik grūti ir precīzi novērtēt iekšzemes kopprodukta patieso apjomu, ir apšaubāmi, ka divu dienu darba izdarīšana citās dienās varētu atstāt tik nozīmīgu un precīzi novērojamu, turklāt negatīvu ietekmi uz tautsaimniecības attīstību.
3) Rīkojuma projekts būtu pretrunā ar citiem normatīvajiem aktiem, kas paredz, piemēram, darba nedēļas ilgumu stundās. Vispirms jāatzīmē, ka reālais nostrādāto stundu skaits parasti atšķiras no oficiālā. Ir daudz darba, kas veicams tad, kad tas ir aktuāls, nevis tad, kad ir oficiāls darbalaiks, taču tas nenozīmē, ka šādas stundas tiek precīzi uzskaitītas kā virsstundas, piemēram, ārstam, zinātniekam, skolotājam utt. Bez tam ņemot vērā, ka svētku dienas mēdz iekrist darbdienās, attiecīgajā kalendārajā nedēļā darba oficiālais laiks tieši otrādi – sarūk par 8 stundām. Dažkārt rodas iespēja nostrādāt pievienoto brīvdienu tādā nedēļā, kuras sākumā jau ir kāda svētku diena (piemēram, nedēļa pēc Lieldienām, kad Lieldienu otrā diena ir oficiāla brīvdiena). Šai gadījumā pat kalendārās nedēļas ietvaros neiznāktu vairāk kā 40 darba stundas. Protams, ir svarīgi, vai "atstrādājamā" diena ir pietiekami tuvu šādai nedēļai.
Ņemot vērā, ka darbdienu pārcelšana nenozīmē to atcelšanu, ir skaidrs, ka labā doma ir "summas nemainīšana, mainot saskaitāmo kārtību", citiem vārdiem, darbs tik un tā tiek padarīts. Taču šāds "manevrs" netiktu veikts, ja tam nebūtu atbilstoša pieprasījuma, šai gadījumā – iedzīvotāju vēlmes apvienot brīvdienas, kas ir tuvu. Kurā brīdī rodas problēma? Vai tas ir psiholoģiskais aspekts (vairākas brīvas dienas pēc kārtas varētu nozīmēt pārāk daudz brīva laika, pārāk maz darba un nepamatoti saņemtus ienākumus)? Vai arī tas nozīmē, ka darbaspēks nav atpūties, tam neatliek laika ģimenei, vai arī, ka darītājs savu darbu dara nelabprāt un viņa intereses ir citas?
Šajā jautājumā nāk prātā divas spēcīgas atziņas: vērtības darba teorija, kas apgalvo, ka par darbaspēku un strādājošo ģimenēm ir jārūpējas, jānodrošina tām iztika, atjaunošanās utt., lai šis "kapitāls" arī turpmāk varētu nest kādu labumu; un klasiskās motivācijas teorijas par to, ka cilvēks pēc dabas ir slinks un, vienkārši izsakoties, atliek vien izvēlēties – motivēt ar mietu (draudiem) vai ar "burkānu", pieņemot, ka "slinkajam darbiniekam" tomēr piemīt kādas ambīcijas.
No nostrādāto un brīvo darbdienu skaita viedokļa tai nevajadzētu būt problēmai, ja tas tiek darīts samērīguma principa ietvaros- neviens negrasās iztērēt pēc kārtas visu gada brīvo dienu skaitu, t.i., sestdienas, svētdienas, atvaļinājumus un svētku dienas, lai pēc tam nepārtraukti strādātu, gluži tāpat kā mēs nemēdzam paēst vai izgulēties mēnesi uz priekšu. Turklāt ir taču iespējams "atstrādāšanu" pārcelt pirms svētkiem.
No taisnīguma viedokļa drīzāk varētu iebilst tie, kas veic maiņu darbu neatkarīgi no vispārpieņemtajām brīvdienām, strādā lauksaimniecībā vai privātos uzņēmumos, kas saistīti ar eksporta pasūtījumu izpildi saņēmējiem valstīs, kurās svētku dienas ir atšķirīgas. Šiem cilvēkiem svētki mēdz nebūt gluži tādi kā citiem, neatkarīgi no tā, vai brīvdienas tiek apvienotas vai ne. Latvija nebūt nav valsts ar biežākajām un ilgākajām brīvdienām. Tā, piemēram, Krievijā ir pieņemts apvienot vairākas brīvdienas starp Jaungadu un Pareizticīgo Ziemassvētkiem, atsevišķās valstīs oficiālās brīvdienas ir atkarīgas no reģiona, kurā dzīvo (piemēram, Šveicē), kā arī var tikt atzīti dažādu reliģisko pārliecību nozīmīgākie svētki.
Tālāk jau varam diskutēt par to, vai svinam svētkus atbilstoši to nozīmei un vai klātpievienotās brīvdienas neattālina mūs no to svētku sajūtas, kam par godu brīvā diena tikusi piešķirta.
Vai ir vērts veltīt tik daudz sarunu it kā tik vienkāršam jautājumam? Šī drīzāk kļūst par moralizēšanu- cik precīzi mēs aprakstām visu, kas ir aizliegts vai atļauts, kā tas tiek saprasts (iztulkots) un cik daudz loģikas vispār var saskatīt aizliegtajā/atļautajā? Vai tas, ka puķupodam veikalā pievienota zīmīte "not for consumption" (nav domāts patēriņam), automātiski nozīmē, ka stāds ir indīgs, bīstams? Vai tas pasargās bērnu no stāda pagaršošanas vai, piemēram, kaktusa adatu iemēģināšanas? Kā zināms, amerikāņu tieksme līdz pēdējam sīkumam aprakstīt visu, ko drīkst darīt ar konkrētu preci, nav vainagojusies panākumiem, ja reiz veļas mašīnas instrukcijā atrodamie vārdi par to, ka "vilnu mazgāt drīkst", neglābj saimnieku no pārsteiguma, ka mājdzīvnieks no veļas mašīnas neizlec laukā gluži vesels.
Pašlaik, šķiet, drīzāk trūkst pamatotu argumentu nevis tam, ka darbdienu pārcelšana būtu lietderīga, bet gan tam, ka tas būtu nelietderīgi. Ja no darbinieku puses nāk vēlēšanās pārcelt darba dienu, tad no viņu puses arī automātiski nāk piekrišana mazliet atšķirīgam darba stundu skaitam noteiktā laika periodā.
