FOTO: Evija Trifanova, LETA.
Atskaites punkts un kritērijs, ar kuru valstis tiek leģitimizētas vai bez kura tās kļūst par “pelēkajām zonām” pasaules kartē. Tieši to nozīmē valsts starptautiskā juridiskā jeb de iure atzīšana, kādu Latvija saņēma pirms 105 gadiem. Mūsu valsts liktenis 20. gadsimtā parāda, cik izšķirīga var būt robeža starp starptautiskajā politikā lietotajiem jēdzieniem de iure un de facto.
1921. gada 26. janvāris, kad jaunā Latvijas Republika tika starptautiski atzīta de iure, bija ne tikai simbolisks žests, bet arī juridisks akts, kurš panākts ar mērķtiecīgiem diplomātiskiem centieniem ar ilgstošu ietekmi.
Pirms padomju okupācijas 26. janvāris – starptautiskās de iure atzīšanas diena – Latvijā bija valsts svētki, kas līdzvērtīgi 18. novembrim. Mūsdienās 26. janvāris likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” ir noteikts kā atzīmējamā un atceres diena – Latvijas Republikas starptautiskās (de jure) atzīšanas diena.
Pēc neatkarības pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī Latvija vairākus gadus pavadīja stāvoklī, kuru raksturoja centieni noturēt jauno valsti militāri un arī diplomātiski. Neatkarības karš Latvijā, mainīgas frontes līnijas un Krievijas pilsoņu karš lika Pirmajā pasaules karā uzvarējušajām sabiedrotajām rietumvalstīm uz Baltiju raudzīties kā uz nestabilu reģionu, bet uz nupat sevi par neatkarīgām pasludinājušajām valstīm – Latviju, Lietuvu un Igauniju – kā uz valstiskiem veidojumiem ar neskaidru nākotni.
Latvijas kā topošas valsts atzīšanu tās dibinātāji centās nodrošināt jau pirms neatkarības pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī. 11. novembrī Latviešu pagaidu nacionālās padomes Ārlietu nodaļas pārstāvim Zigfrīdam Annam Meierovicam izdevās panākt, ka minēto padomi kā de facto topošo valsti pārstāvošu pagaidu neatkarīgu iestādi atzina Lielbritānija. Šim piemēram sekoja vairākas citas valstis.
Tomēr Rietumu sabiedroto lielvalstis, neraugoties uz to, ka palīdzēja Latvijai Neatkarības karā, kurš ilga līdz 1920. gada augustam, nesteidzās atzīt Latvijas neatkarību de iure. Sabiedroto pārstāvji nebija pārliecināti par tās dzīvotspēju un lielinieku varu Krievijā uzskatīja par īslaicīgu, rēķinoties ar Krievijas impērijas atjaunošanu, kuras sastāvā iepriekš bija arī jaunizveidotās Latvijas Republikas teritorija.
Pēc uzvaras Neatkarības karā Latvija ar Krieviju 1920. gada 11. augustā noslēdza miera līgumu, kurā tā “bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnajām tiesībām, kuras piederēja Krievijai uz Latvijas tautu un zemi”.
Tomēr ne Parīzes miera konference, kas darbojās no 1919. gada janvāra līdz 1920. gada janvārim, ne minētā gada rudenī Tautu Savienības pilnsapulce Ženēvā joprojām neatbalstīja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas uzņemšanu starptautiski juridiski atzīto valstu saimē. Tikai pēc neatlaidīgiem diplomātiskiem pūliņiem, kuru ietvaros Z. A. Meierovics apmeklēja Itālijas, Francijas un Lielbritānijas galvaspilsētas, cenšoties pārliecināt šo valstu ārpolitikas noteicējus, 1921. gada 26. janvārī Antantes Augstākā padome, kurā ietilpa Lielbritānija, Francija, Itālija, Beļģija un Japāna, vienbalsīgi nolēma atzīt Latviju un arī Igauniju de iure. Tam sekoja plašāka Latvijas starptautiska atzīšana – kopumā starpkaru periodā Latviju de iure atzina 42 valstis. Pēdējā no lielvalstīm 1922. gada 28. jūnijā Latviju atzina ASV.
1921. gada 22. septembrī Tautu Savienības pilnsapulce Ženēvā nobalsoja par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas uzņemšanu šajā organizācijā, kuru pieņemts uzskatīt par 1945. gadā izveidotās Apvienoto Nāciju Organizācijas priekšteci.
Latvijas starptautiskā atzīšana ne vien nodrošināja tai pilnvērtīga starptautiskās sabiedrības locekles statusu starpkaru posmā, bet arī veidoja tiesisko pamatu padomju okupācijas neatzīšanai 1940. gadā un valsts neatkarības atjaunošanai.
Turpretī atzīšana de facto, ko Latvijai izdevās panākt sākumā un noturēt Neatkarības kara laikā, nozīmē, ka jauna valsts tiek daļēji atzīta, uzskatot tās valdību par faktisku valsts funkcijas īstenojošu varu konkrētajā teritorijā, bet pilnīga atzīšana var tikt atlikta uz vēlāku laiku, skaidro Ārlietu ministrijā (ĀM). Citiem vārdiem sakot, juridiski Latvija šajā posmā vēl atradās “uzgaidāmajā telpā”.
Savukārt valsts de iure atzīšana nozīmē, ka valsts ir kļuvusi par starptautisko tiesību subjektu. “Tai ir neatsaucams un pastāvīgs raksturs. Valsts var dibināt diplomātiskās attiecības ar ārvalstīm, iecelt vēstniekus, pievienoties un slēgt starptautiskus divpusējus un daudzpusējus līgumus, kā arī pilntiesīgas locekles statusā piedalīties starptautiskajās konferencēs, organizēt starpvalstu apspriedes un būt to dalībniece. Atzīšana de iure ir augstāka atzīšanas forma par atzīšanu de facto, tā ir ilglaicīga un teorētiski neatsaucama,” norāda ĀM.
Kādas valsts atzīšana de iure vai de facto ir katras valsts suverēns politisks akts. Atzīšana de iure var izpausties kā oficiāla deklarācija vai netieši kā starpvalstu līgums. Klasiska valsts de iure atzīšanas forma ir diplomātisko attiecību nodibināšana, skaidro ministrijā.
Kopš atzīšanas de iure uz Latviju pilnībā attiecās 1815. gada Vīnes reglaments par diplomātiskajām attiecībām. Latvija varēja:
Saskaņā ar starptautisko tiesību normām Latvijas Republika de iure turpināja pastāvēt arī pēc padomju okupācijas 1940. gadā. Šis 1921. gada 26. janvārī iegūtais juridiskais statuss bija iemesls, kādēļ vairāk nekā 50 pasaules valstu neatzina Latvijas inkorporāciju PSRS. 1990. gada 4. maijā pieņemot deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, tika nevis dibināta jauna valsts, bet gan atjaunota de iure atzītā 1918. gadā dibinātā republika.
Strauja Latvijas atjaunotās valstiskās neatkarības starptautiskā de facto atzīšana sākās uzreiz pēc valsts apvērsuma izgāšanās 1991. gada 21. augustā, kad Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, ar kuru tika pasludināta pilnīga valsts neatkarība un atcelts Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijā noteiktais pārejas periods Latvijas valsts varas atjaunošanai de facto.
Pirmā valsts ārpus komunistiskā bloka, kas 1991. gada 22. augustā apstiprināja Latvijas neatkarības atjaunošanu, bija Islandes Republika. Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika to izdarīja 24. augustā, bet ASV – 2. septembrī. PSRS šādu soli spēra 6. septembrī. Līdz 1991. gada beigām Latvijas neatkarības atjaunošanu un valstisko neatkarību bija atzinušas 93 valstis.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas valstis, kas nekad nebija atzinušas Latvijas okupāciju un iekļaušanu PSRS un uzskatīja, ka Latvijas valsts kopš 1921. gada ir turpinājusi pastāvēt de iure, atjaunoja diplomātiskās attiecības ar Latviju. Savukārt valstis, kas nebija atzinušas Latviju de iure līdz 1940. gadam, kā arī valstis, kas neatkarību ieguva 20. gadsimta vidū un otrajā pusē, atzina Latvijas valsti un nodibināja ar to diplomātiskās attiecības.
Ārlietu ministrijas informācija liecina, ka šobrīd Latvijai ir divpusējas diplomātiskās attiecības ar 191 valsti.
Latvijas valsts juridiskās atzīšanas pieredze un ceļš uz starptautiski atzītu valstiskuma nepārtrauktību ir spilgts apliecinājums tam, cik nozīmīga loma valstu suverenitātes un pastāvēšanas garantēšanā ir starptautiskajām tiesībām. Diemžēl šodienas trauksmainie un mainīgie ģeopolitiskie apstākļi rāda, ka to pastāvēšana arvien nav pašsaprotama un ir jāturpina aizstāvēt.
|
