Meklējumus sākot
LU rektors, profesors Indriķis Muižnieks atklāja, kā radies tik intriģējošs konferences temats. Kādreiz viņa kaimiņš stāstījis, ka Denī Didro “Enciklopēdijā” par latviešiem esot rakstīts kā par tautiņu, kas dzīvojot kokā un ēdot sēnes. Pāršķirstot pieejamos avotus, nekas tamlīdzīgs neapstiprinājās. Izteiciens būs radies citā laikposmā un vietā. To noskaidrot rektoram nāca talkā LU bibliotēku speciālisti un zinoši docētāji.
Viens no senākajiem avotiem, kurā pieminēti mūsu tautas senči – baltu ciltis –, ir no 13. gadsimta. Tā ir “Atskaņu hronika”, dēvēta arī par “Rīmju hroniku”. Lūk, daži fragmenti:
“Tur pie upes Daugavas, kas šurpu tek no Krievijas, mita ļaudis bezdievīgi, kaujā varen drošsirdīgi: līvi tie – tā sauca tos. Sēļi bija kaimiņos, arī nikni pagāni.
Tiem blakus dzīvo pagāni, prāvā skaitā, vareni, par zemgaļiem kas sevi sauc, tie zemi postīt apkārt trauc; kas spēkos vājš tiem pretī stājas, tam galā gaužām grūti klājas.
Aiz sēļu zemes robežas letu zeme atrodas. Savādi tie savā garā: nedzīvo tie vienā barā, bet savrup mežos mājas ceļ. To sievas daiļas zied un zeļ, tām krāšņi tērpi, stalta stāja, tās zirgā jāj, kā tēvi jāja. Ir letu pulki spēcīgi, kad kopā tie ir pulcēti.”1
Kā saprotams no pirms astoņiem gadsimtiem tapušā teksta, hronikas autors, kurš, visdrīzāk, nebija īpaši labvēlīgi noskaņots pret pagāniem, netika manījis kokos sēdošus ļaudis. Varbūt viņi bija redzami daudz senākos laikos, kad mūsu senči vēl nebija iemācījušies būvēt mitekļus? Par viņiem avotu nav.
Nav saglabājusies neviena latvju sakta vai cits baltu artefakts, kur būtu attēlots cilvēks kokā vai vismaz sēņēdājs.
Vai kas tamlīdzīgs vispār ir bijis? Atbildi jāturpina meklēt, veicot izmeklēšanu soli pa solim.
Latvieti grūti iedomāties bez koka
LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Dagmāra Beitnere-Le Galla uzskata: latvieša sēdēšana kokā ir kolonizatoru naratīvs. Tātad kaut kas ar nicinošu nozīmi.
Latviešiem pirmā vēlme saprast pašiem sevi radusies 19. gadsimtā. Viņa atceras britu sabiedrisko attiecību eksperta Vallija Olina teikto, ka latviešu pašizpratne atgādina cilvēku, kurš ir nogāzts pie zemes un redz katru atsevišķo zāles stiebriņu un kukainīti (šeit vietā būtu arī teiciens “aiz kokiem neredz mežu”, taču būt pie zemes ir kaut kas pilnīgi cits nekā sēdēt kokā).
LU Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte secina, ka latvieti ir grūti iedomāties bez koka, savukārt koku – bez latvieša.
Uzkāpuši kokā, mēs tālāk redzam, labāk sajūtam dabu, kas ir lielākā no mūsu mātēm.
Latvietis tautasdziesmās tiešām sēž kokā, turklāt pat Līgo vakarā:
Jānīts sēd ozolā,
Jāņa bērni pazarēs;
Kāp, Jānīti, no ozola,
Vedi bērnus istabā!2
Citreiz nākas sēdēt kokā, pildot profesionālo pienākumu un sargājot tautu no naidnieka:
Dus Miervaldis savā pilī,
Guļ viņa ļaužu pulks,
Guļ vaidelaiši un sargi,
Un zīmju gudrais tulks.
Tik augstākās egles galā
Taurētājs nomodā,
Tas spiego pēc ienaidnieka
Tuvu un tālumā.3
Ja ir vēlme visā saskatīt pāridarījumu, tad būs taisnība, ka teiciens par dzīvošanu kokā vairāk saistīts ar netiešu norādi, ka latvieši vēl arvien ir “radījumi ar garu asti”. Kāpēc Imants Ziedonis sēž kokā, turklāt vēl arvien no tā nenokāpj pat dzejniekam veltītajā piecu eiro jubilejas monētā?
Ne viņš pirmais, ne pēdējais. Piemēram, arboristi visu darba mūžu ir cieši saistīti ar kokiem – kāpj tajos augšup un lejup. Tomēr sēdēt nav laika, jo ir jāstrādā.
Ir arī tādi cilvēki, kuri tiek dēvēti par “puskoka lēcējiem”. Parasti latvieši ir bijuši kokā sēdētāji un kāpēji, nevis lēcēji. Tad ir skaidrs, ka kārtīgi kokā uzlēkt neizdodas, pat līdz pusei tikt lāga nesanāk.
LU Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis uzsver, ka ne vienmēr runa ir tikai par atrašanos kokā. Var būt arī zem koka. Nerātnajās anekdotēs no tā vien viss top skaidrs.
Zem – tas ir arī prom no citu acīm, bet, kas noslēpts zem koka vai krūma, tas parasti redzams tam, kurš sēž kokā.
Kokiem ir būtiska loma latvieša dzīvē. Folklorists, mitoloģijas pētnieks Kārlis Straubergs rakstīja, ka ziņas par noteiktu koku kultu Latvijā ir senas, pat no 11. gadsimta. Rīgas jezuīti 1606. gada ziņojumā latviešus aprakstīja šādi: “Viņi pielūdz arī dažādus dievus zināmos par svētiem turētos kokos (visvairāk tomēr ozolu un liepu, pirmo vīrišķu, otru sievišķu saukdami).”4 Patiesi, kālab nesēdēt kokā, ja tādējādi nokļūstam tuvāk senču dieviem?
“Tas nav mīts, ka latvieši dzīvo kokos. Dzīvojam valstī, kur meži klāj 3,412 miljonus hektāru jeb 53% valsts teritorijas. Pēc meža izplatības Latvija ir ceturtajā vietā Eiropā. Savukārt Latvijā 2020. gadā oficiāli reģistrēto dižkoku skaits jau pārsniedzis 11 500 koku, bet kopā ar nereģistrētajiem to skaits varētu būt aptuveni 20 000, līdz ar to Latvijā ir viens no lielākajiem dižkoku blīvumiem Eiropā. Vēl vairāk reģistrēto dižkoku ir tikai Lielbritānijā.”5
Tātad teiciens par latvieti kokā ir patiess. Latvietis sēž un kāpj kokā, reizēm lec puskokā. Protams, šad un tad no koka nokāpj. Būdams kokā, viņš tur var daudz ko darīt – pat sēnes ēst.
Latvietis ne vien ēd sēnes, bet arī sēņo
Norādi par latvieti kā sēņēdāju var interpretēt arī kā aizvainojošu apzīmējumu “galīgiem nejēgām”, jo lielākā daļa sēņu nav ēdamas (bija laiki, kad latviešus saukāja par “reņģēdājiem”, bet tagad tas uztverams kā kompliments, jo tik dārgu ēdienu pārtikušais vien var atļauties). Kāds, sēņu lietās entuziastisks nejēga būdams, to dēļ var aiziet pie veļiem. Vai tāpēc sēņu ēšana Latvijā vairs nebūtu iecienīta? Ne jau tikai ēšana, bet arī sēņu lasīšana.
Sēņošana ir nacionāla mēroga tradīcija. Sēņu vākšana un izmantošana jau izsenis un arī mūsdienās notiek visā Latvijas teritorijā. Dažs labs ārzemju viesis nereti jūtas par to pārsteigts, bet parasti neatsakās šādu “atrakciju” izmēģināt.
2023. gadā sēņu vākšana un izmantošana tika iekļauta Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.6
Trešdaļa no 100 latviešu nacionālajām īpatnībām saistītas ar ēdieniem un dzērieniem, starp tiem minētas arī sēnes.7 Tiesa, neviens latviešu sēņu ēdiens nav ietverts Eiropas Savienības reģistros (Aizsargāto produktu nosaukumu reģistrā, Garantēto tradicionālo īpatnību reģistrā, Aizsargātu cilmes vietas nosaukumu reģistrā vai Aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrā). Acīmredzot sēņu ziņā tik unikāli neesam.
Apliecinājums sēņu vērtībai ir arī nauda. Tomēr tam nav saistības ar to, ka sēņu cenas veikalos un tirgū kāpj arvien augstāk, bet – ar sēņu attēlojumu uz monētām.
Ne jau katram ir tāds gods, taču sēnēm tas ticis izrādīts pat divreiz: 2019. gadā apgrozībā laistajā piecu eiro kolekcijas monētā “Meža veltes” un 2004. gadā – monētā “Baravikas”.
Vienlaikus latviešu attieksme pret sēnēm nav viennozīmīga. Latviešu tautas ticējumos ar tām saistītas gan labas lietas, gan nelaimes, tostarp nāve.8 Ēku sienas joprojām rotā diezgan bieži redzamie, nakts aizsegā tapušie uzraksti “sēne” vai “neesi sēne”, kas nav iecerēti kā slavinājumi šai dzīvo organismu grupai (biologi pat saka – valstij).
Tātad teiciens, ka latvietis ēd sēnes, atbilst patiesībai. Parasti tas nenotiek, sēžot kokā. Tomēr gadīties var dažādi.
Pēcvārda vietā: par latviešu humora izjūtu
Varbūt nemaz nav jāmeklē, kurš un kādēļ pirmais sacījis, ka latvieši kokos ēdot sēnes. Līdzīgi apgalvojumi ir dzirdēti arī par citu tautību cilvēkiem, tikai sēņu vietā minēti, piemēram, banāni, kas pie mums aug vienīgi lielveikalos. Iespējams, šis izteiciens domāts kā tēlaina metafora, satīriska ironija vai nevainīgs joks.
Dagmāra Beitnere-Le Galla atzīst, ka bez ironijas un humora mums neiztikt, jo tas liecina par nācijas veselību un spēku. Tikai tā varam atjaunot pašizpratni, lai spētu piesaistīt vairāk veiksmes.
Arī LU Filozofijas un socioloģijas institūta direktore, profesore Maija Kūle akcentē, ka esam izsalkuši pēc daudzveidīgām joku izpausmes formām. Mums vajadzīga joku kultūra pašu radītā veiksmes naratīvā.
Mums vajag veiksmes, darbīguma, “stāvus” kultūru, taču mums ir “sēdētāju” kultūra.
Latviešu jokos ir pārāk daudz didaktisku pamācību. Mums patīk zobgalības, sarkasms, bet nav pietiekami daudz paradoksāla viegluma. Humors parādās tikai tad, kad kaut kas ir satraucošs vai draudīgs, reizē – pieņemams vai drošs. Joks ir kā dzirkstelīte, tāpēc tas vislabāk tiek realizēts īsajā formā.
Kāda netipiski gara (tāpēc sarežģīti pārstāstāma) anekdote par to, kā latvieši joko:
“Vidējais latvietis nekad nejoko par citiem latviešiem, jo tas nav patriotiski. Par krieviem vidējais latvietis nejoko, jo tas nav politkorekti. Par ebrejiem, zināms, vidējais latvietis vēl ilgi negribēs jokot, jo ir bijuši gadījumi. Par amerikāņiem vidējais latvietis nejokotu nekad mūžā, jo viņi ir vidējā latvieša uzticamākie partneri drošības jautājumos un ar drošību vidējais latvietis nejoko. Par sievietēm vidējais latvietis nejoko, jo tas, kā zināms, ir šovinistiski. Par vīriešiem vidējam latvietim nav interesanti jokot, jo tas nav smieklīgi, bet tad, ja ir smieklīgi, tad tas simt punkti ir gejiski. Taču arī par gejiem vidējais latvietis izvēlas labāk nejokot, jo tas tad uzreiz skaitās homofobiski. Par homofobiem, nedod Dievs, vidējais latvietis nejoko, jo tas varētu sagraut vidējā latvieša valsts politiskos pamatus. Lai vai kā gribētos, par politiķiem vidējais latvietis jokot atturēsies, jo tas viņam laupa ticību savai valstij. Tāpat arī par bagātajiem cilvēkiem vidējam latvietim negribas jokot, jo tas ir plebejiski. Par nabagajiem jokot vidējā latvieša izpratnē nav labi, jo viņi taču nav vainīgi, ka ir nabagi. Par sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem jokot vidējais latvietis nevēlas, jo viņi var iesūdzēt tiesā. Par parastajiem cilvēkiem vidējais latvietis cenšas nejokot, jo tas ir snobiski. Par dzejniekiem vidējais latvietis nejoko, jo viņu tāpat vairs nav daudz palicis. Par nāvi vidējais latvietis nejoko, jo tas ir ciniski. Par seksu vidējais latvietis nejoko, jo tas ir jēli. Par visu pārējo vidējam latvietim smiekli nenāk.”9
Jā, ir arī cilvēki, kuri pasauli uztver tā, kā to dara kaķi. Felinologi līdz šim nav konstatējuši, ka kaķiem piemīt humora izjūta. Piemēram, komiķis Maksims Galkins esot novērojis, ka latvieši jokus stāsta, bet nesmejas. Šajā aspektā varētu pieminēt latviešu atturīgo temperamentu, par kuru īsumā varētu teikt: “Iekšā ir, bet ārā nelaiž.” Tomēr ne tikai.
Viena no galvenajām vērtībām dzīvē ir par spīti visam pasmaidīt, jokot un saprast jokus. Vispirms pasmaidīt, pasmieties pašam par sevi, tikai tad – par citiem. Ne katrs to spēj. Tikai tas, kurš ir garā stiprs. Vēlētos ticēt, ka latvietim ir raksturīgs ne vien gara, bet arī dvēseles spēks. Vārgulis kokā nekāpj. Tomēr sēnes ēd.
1 Atskaņu hronika. Rīga: Zinātne, 1998. Pieejams: https://www.historia.lv/raksts/00001-01004-vidusaugsvacu-valoda-00001-01004-tulkojums-latviesu-valoda.
2 Red. prof. Šmits, P. Jāņu dziesmas. Rīga: Latviešu folkloras krātuve, 1937.
3 Blaumanis, R. Tālavas taurētājs. Rīga: Zvaigzne ABC, 2023.
4 Skat.: sakrājis un sakārtojis prof. Šmits, P. Latviešu tautas ticējumi. II sējums. Rīga: Latviešu folkloras krātuve, 1940.
5 Ozola, I. Vai tas ir mīts, ka latvieši dzīvo kokos? Pieejams: https://www.la.lv/vai-tas-ir-mits-ka-latviesi-dzivo-kokos.
6 Sēņu vākšana un izmantošana. 2023. Pieejams: https://nematerialakultura.lv/Elementi/elements-35/.
7 Skat.: sast. Šlāpins, I. Latvietis. 100 nacionālās īpatnības. Rīga: Zvaigzne ABC, 2018.
8 Skat.: sakrājis un sakārtojis prof. Šmits, P. Latviešu tautas ticējumi. III sējums. Rīga: Latviešu folkloras krātuve, 1940.
9 Vēl 25 anekdotes par vidējo latvieti: skats no malas pašiem uz sevi. Pieejams: https://spoki.lv/joki/Vel-25-anekdotes-par-videjo-latvieti/892094.
