Jau vairāk nekā pusotru gadu ilgušais karš un kopš pavasara īstenotais ukraiņu pretuzbrukums nav nesis tik ātrus un redzamus rezultātus, kā daudzviet cerēts. Tas savukārt Ukrainu atbalstošajās valstīs radījis viedokli par vajadzību panākt, lai Ukraina piekrīt miera sarunām ar Krieviju, faktiski zaudējot savas teritorijas un radot pretiniekam iespēju sakopot spēkus jaunam uzbrukumam.
Par to, ko Krievija cenšas panākt, veicinot kara nogurumu Ukrainas atbalstītājos, un kas būtu jādara mums – Baltijas valstīm –, lai to nepieļautu, portāla sargs.lv rīkotajā diskusijā trešdien sprieda nozares eksperti.
Krievijas propaganda un objektīvs nogurums
Krievijas vēstījums par vajadzību panākt mieru ar Ukrainai neizdevīgiem nosacījumiem un daudzu pasaules valstu vēlme pēc drīzākām kara beigām, kas arī saistāma ar kara nogurumu, patlaban viens otru papildina, norāda NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts.
Pēdējais no šiem faktoriem ir pašsaprotams. “Šāda cilvēku reakcija ir neizbēgama. Tik lielu uzmanību, kāda bija kara sākumā, vairs nevar uzturēt, jo tas paņēma tik daudz mūsu kognitīvo funkciju, ka gandrīz nebija iespējams darīt ikdienas lietas. Tāpēc cilvēkā ir iebūvēti drošības mehānismi, ka mēs to kalibrējam,” sabiedrības uzmanības atslābuma iemeslus skaidro J. Sārts.
Līdztekus minētajam arī ārvalstu plašsaziņas līdzekļu klātbūtne Ukrainas kara karstajos punktos kļuvusi ievērojami mazāka nekā kara pirmajā gadā, vēl vienu iemeslu, kurš ilustrē un arī netieši veicina šī kara pakāpenisku novirzīšanos no rietumvalstu uzmanības fokusa, skaidro TV3 žurnāliste, Ukrainas kara korespondente Ieva Vārna.
Tas nozīmē, ka arī informācija no frontes ir ļoti ierobežota. Šāda situācija nāk par labu Krievijai, jo viņu propagandas mašinērija turpina darboties sev ierastajā apjomā, kamēr frontē atrodas arvien mazāk žurnālistu, kas var atspēkot nepatiesās ziņas.
Vairākums Latvijas iedzīvotāju joprojām atbalsta Ukrainu cīņā pret Krievijas agresiju, taču 56% iedzīvotāju izjūt nogurumu no ziņām par karu Ukrainā, secināts aptaujā, kuru šī gada jūlijā pēc Valsts kancelejas pasūtījuma veica pētījumu centrs “Latvijas fakti”. Kopš šī gada marta par 15% pieaudzis to iedzīvotāju skaits, kuri piekrīt apgalvojumam, ka ir noguruši no ziņām par Krievijas karu Ukrainā un nevēlas par to neko dzirdēt.
Vienlaikus, kā secina J. Sārts, tā dēvētā kara noguruma efekts vēl nav tik liels, lai mainītu rietumvalstu politisko dienaskārtību saistībā ar palīdzības sniegšanu Ukrainai. Taču tieši tas ir Krievijas informatīvā kara mērķis.
|
Vairāk par tēmu LV portālā >> |
Krievijas galvenais mērķis – ASV un vēlēšanas tajās
Baltijas valstis un Latvija tomēr nav Krievijas informatīvā kara prioritāšu augšgalā. Galvenais uzsvars ir vērsts uz pašas Krievijas sabiedrību, lai tā turpinātu atbalstīt karu, kā arī uz Ukrainu, cenšoties salauzt tās pretestības garu. Tiesa, ir maz ticams, ka ukraiņi pieļautu kāda pamiera vai miera noslēgšanu ar Krieviju, jo viņi ļoti labi saprot, ka tā šo laiku izmantos jauna uzbrukuma gatavošanai.
Tālākie Krievijas informatīvo aktivitāšu mērķi ir Rietumu lielvalstis, sevišķi ASV, kurās nākamgad gaidāmas vēlēšanas, skaidro J. Sārts.
ASV ir nozīmīgākais spēlētājs militārās palīdzības sniegšanā Ukrainai, kā arī militāri un politiski ietekmīgākā valsts NATO. Tādējādi Krievija ir ieinteresēta, lai ASV pie varas nāktu spēki, kas tik lielā mērā neatbalstītu palīdzības sniegšanu Ukrainai un vairāk koncentrētos uz ASV iekšējām problēmām.
Turklāt Krievijas informatīvās aktivitātes mērķtiecīgi visvairāk ir vērstas uz ASV konservatīvā spārna politiķiem, skaidro politologs un Austrumeiropas politikas speciālists Andis Kudors. Vienlaikus jāatzīmē, ka daļa ar konservatīvajām vērtībām vairāk saistītās Republikāņu partijas politiķu ir pat dedzīgāki Ukrainas atbalstītāji nekā pašreizējā prezidenta Džo Baidena pārstāvētie demokrāti, norāda politologs. Tajā pašā laikā tieši Baidena, nevis eksprezidenta un republikāņu kandidāta Donalda Trampa atgriešanās Baltajā namā pēc vēlēšanām būtu labvēlīgāka Ukrainai, Eiropai un arī Baltijas valstīm, secina A. Kudors.
Patlaban abu ASV partiju vēlētāju atbalsts Baidenam un Trampam ir līdzvērtīgs.
Atgādināt par vēsturi un taisnīgumu
Savukārt Eiropā, lai gan ir vērojami arī centieni atvirzīt drošības apsvērumus otrajā plānā, priekšroku dodot ekonomiskajiem ieguvumiem attiecībās ar Krieviju, ir notikušas milzīgas pārmaiņas valstu ģeopolitiskajā nostājā, sevišķi Vācijā, kura kļuvusi par nozīmīgu ieroču un cita atbalsta sniedzēju Ukrainai, atgādina A. Kudors.
“Šīs ir tektoniskas pārmaiņas par labu pašai Vācijai un Eiropai kopumā, jo Vācija visspēcīgāk īsteno Eiropas ārējo politiku austrumu virzienā. Tā ir ļoti laba tendence.” Vienlaikus viņš norāda: “Nekas nav iekalts akmenī, cīņa turpinās.”
A. Kudors un J. Sārts ir vienisprātis, ka aktīva cīņa par ietekmi un par atbalstu Ukrainai notiek visos līmeņos.
“Arvien skaļāk izskan viedokļi, ka ir jāpanāk miers, taču mēs Baltijas valstīs ļoti labi zinām, ko nozīmē šāds viltus miers. Vēsturiski tāds tika panākts pēc Otrā pasaules kara. Taču, kamēr citur iestājās miers, tikmēr pie mums notika deportācijas un citas represijas. Tāpēc mums, baltiešiem, ir jābūt vēl skaļākiem un jāskaidro citām valstīm, ka miers ir iespējams vien tad, ja Ukraina to panāk ar sev izdevīgiem noteikumiem. “Tas ir netaisnīgs miers uz kādas nācijas rēķina,” uzsver A. Kudors.
“Baltijas valstīm ir jāturpina skaidrot mūsu kolēģiem, ka Ukraina īsteno taisnīgu karu. Arī ANO ietvaros tiek atbalstīts aizsardzības karš. Mums ir jāatgādina, ka īsts miers būs tad, kad tiks panākts taisnīgums. Mums ir pienākums palīdzēt ukraiņiem, to nemitīgi uzsverot Rietumos.
