Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Deportējamos nogādāja savākšanas punktos – dzelzceļa stacijās –, kur arestētos atšķīra no ģimenēm un ievietoja atsevišķos vagonos.
FOTO: Edijs Pālens, LETA
Tumsa. Te pēkšņi sitieni pa durvīm, istabā ieveļas bruņoti cilvēki, atskan pavēle ātri sagatavoties pārvietošanai nezināmā virzienā. Tā īsi varētu raksturot sākumu notikumiem, kuri vasaras naktī pirms 80 gadiem ielauzās tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju dzīvē, to izpostot un atstājot neizdzēšamus nospiedumus Latvijas vēsturē.
1941. gada 14. jūnijā vairāk nekā 15 000 Latvijas iedzīvotāju padomju okupācijas vara izveda uz PSRS soda nometnēm un piespiedu izsūtīšanas vietām. Jau neatkarības atjaunošanas sākumposmā šis datums kļuva par padomju okupācijas represiju simbolu un atmodas laika protesta akciju ievadītāju, kad 1987. gada 14. jūnijā grupa “Helsinki-86” organizēja ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Saskaņā ar likumu “Par svētku atceres un piemiņas dienām” 14. jūnijs līdztekus 25. martam – datumam, kad tika īstenota 1949. gada masu deportācija, – noteikts par Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu.
1939. gada 23. augustā Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) un nacistiskā Vācija parakstīja savstarpējās neuzbrukšanas līgumu, ko, atsaucoties uz abu pušu ārlietu ministriem, dēvē par Molotova–Ribentropa vai par Hitlera–Staļina paktu. Vienlaikus ar paktu parakstīja slepeno papildu protokolu, kurā puses vienojās sadalīt abpusējo interešu sfēras Austrumeiropā, Latviju iedalot PSRS daļā.
1940. gada 16. jūnijā Latvijas valdība saņēma PSRS ultimātu, kurā Latviju apsūdzēja 1939. gada 5. oktobrī noslēgtā savstarpējās palīdzības līguma pārkāpumos. Ar šo dokumentu, kas bija likumsakarīgs 23. augusta vienošanās turpinājums un pazīstams arī kā bāzu līgums, militāra iebrukuma draudu priekšā Latvija piekrita tūlītējai padomju karaspēka bāzu izvietošanai savā teritorijā. Maskava pieprasīja Latvijai nekavējoties izveidot PSRS lojālu valdību, kā arī bez ierobežojumiem ielaist Latvijā PSRS karaspēku, lai nodrošinātu minētā līguma izpildīšanu. Ievērojot PSRS militāro pārsvaru, Latvijas politiskā valdība nolēma nepretoties agresoram. 17. jūnijā Sarkanā armija okupēja Latviju.
Politiskās represijas pret Latvijas iedzīvotājiem sākās uzreiz pēc valsts okupācijas 1940. gada 17. jūnijā. Taču savu kulmināciju tās sasniedza 1941. gada 13. un 14. jūnijā, kad vienas nakts laikā uz PSRS aizveda 15 443 Latvijas iedzīvotājus – vīriešus, sievietes un bērnus, vēstīts Latvijas Okupācijas muzeja (LOM) mājaslapā. Tomēr, kā norādīts Latvijas Nacionālās enciklopēdijas (LNE) šķirklī “1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā”, pilnīgi precīzu deportēto skaitu nav iespējams noteikt, jo ne visu deportēto uzskaites lietas ir saglabājušās vai arī tās neatrodas Latvijā, turklāt cilvēkus, kuriem bija izdevies izvairīties no aizturēšanas 14. jūnijā, turpināja tvarstīt un arestēt līdz pat kara sākumam. Tādēļ būtiskas atšķirības ir vērojamas gan sākotnējā – 1941. gada – statistikā, gan arī datos, kas iegūti pētījumos pēc PSRS sabrukuma. Izsūtīto vidū bija arī daudzi bijušās Latvijas armijas karavīri un virsnieki, kurus Litenes nometnē nošāva uz vietas vai masveidā apcietināja un deportēja uz PSRS. “1941. gadā čeka saprata, ka okupētajās teritorijās veidojas pretošanās kustība un ar individuāliem arestiem vien galā tikt nebūs iespējams. Tādēļ deportācijas pamatā skāra cilvēkus, kuriem bija atsavināti īpašumi, militārpersonas, policijas un aizsargu organizāciju biedrus, kā arī sabiedriski aktīvus un inteliģentus Latvijas brīvvalsts laika cilvēkus. Būtībā – tos, kuriem bija pamatots iemesls neieredzēt okupācijas režīmu un kuri vajadzības gadījumā būtu spējīgi pret to cīnīties,” skaidro LOM vēsturniece Inese Dreimane. Proti, deportētie pārstāvēja nācijas mugurkaulu – uzņēmējus, politiķus, inteliģenci.
1941. gadā čeka saprata, ka okupētajās teritorijās veidojas pretošanās kustība un ar individuāliem arestiem vien galā tikt nebūs iespējams.
Kopumā, kā vēstīts minētajā LNE šķirklī, bija definētas vairākas izsūtāmo kategorijas – “pretpadomju elementi”, kriminālnoziedznieki, recidīvisti un “antisociālie elementi”. Lielākā daļa deportēto bija latvieši (81,27 %). Otra lielākā grupa bija ebreji – 11,70 %, bet trešā – krievi (5,29 %), tālāk sekoja vācieši – 0,39 %.
Deportācijas operācija sākās naktī no 13. uz 14. jūniju, uzreiz pēc pusnakts. “Ģimenēm bija atļauts ņemt līdzi personiskās mantas līdz 100 kg svarā, bet dažkārt operatīvās grupas nemaz nedeva laiku mantu savākšanai vai arī to nācās izdarīt ļoti īsā laikā. Deportējamos nogādāja savākšanas punktos – dzelzceļa stacijās –, kur arestētos atšķīra no ģimenēm un ievietoja atsevišķos vagonos,” aprakstīts LNE. 1941. gada deportāciju plāns paredzēja pārsvarā vīriešu arestēšanu un nogādāšanu ieslodzījuma vietās, kur notiktu izmeklēšana un attiecīga soda piespriešana. Šī iemesla dēļ ģimeņu tēvi (sievietes retāk) tika nošķirti no pārējiem un aizvesti citā virzienā. Daudzi deportētie izsūtījumā gāja bojā bada, slimību un necilvēcīga darba dēļ. Soda nometnēs un nometinājumā pavisam gāja bojā 6081 deportētais (arestētie un izsūtītie) jeb 39,43% deportēto.
Tāda apjoma teroru tik īsā laika sprīdī Latvija nekad nebija piedzīvojusi; tas atstāja iedzīvotājus šausmās, kuras vēl pastiprināja tūlīt izplatījušās pamatotas runas par gaidāmo deportācijas otro vilni, kas skartu zemniecību, tā dēvētos kulakus, un sagatavotu priekšnoteikumus straujai kolektivizācijai. Kā 1948. gadā atzina Latvijas PSR prokuratūra, tikai vācu iebrukums 1941. gada jūnija beigās nav ļāvis “.. galīgi likvidēt kontrrevolucionāro elementu paliekas Latvijas PSR”. 1
Deportācijas – gan 1941., gan 1949. gadā notikušās – ir viena no retajām komunistiskās okupācijas perioda tēmām, kuras ir ļoti labi izpētītas, saka I. Dreimane. Taču notikumiem un to aculieciniekiem aizejot, mainās notikušā uztvere un interpretācija. “Vēl nesen deportāciju stāstu varēja izstāstīt tie, kurus tās bija tieši skārušas. Tagad šo cilvēku skaits ir daudz mazāks un viņu vietā runā citi: bērni, mazbērni, kaut ko lasījušie vai dzirdējušie. Diemžēl nereti viņu izpratne ir aptuvena un konkrētu faktu vietā kaut kas tiek piedzejots, nocitēts ne visai korekts apgalvojums u. tml.,” atzīst pētniece.
Vēl nesen deportāciju stāstu varēja izstāstīt tie, kurus tās bija tieši skārušas. Tagad šo cilvēku skaits ir daudz mazāks un viņu vietā runā citi.
Pastāv risks zaudēt reālo notikuma ainu, tāpēc ir ļoti svarīgi atkal un atkal atgādināt par to, kas ir noticis un kas – nav, vienlaikus izskaidrojot, kā un kādēļ var rasties nevajadzīgi mīti un pat meli, skaidro I. Dreimane, norādot uz maldīgiem, taču populāriem pieņēmumiem: ka izsūtāmo sarakstus, sagatavoja vietējās varas pārstāvji, tajos ieliekot visus, kurus vien kāds nelabvēlis kaimiņš vai “stukačs” nosaucis. Otrs līdzīgs un tikpat nepareizs pieņēmums – pastāvēja “no augšas” iedots deportējamo skaita cipars, kura realizēšanai ņēma ciet visus, kas pagadījās pa rokai.
Līdztekus bažas raisa aicinājums “atstāt to visu pagātnē” – tas izklausās pēc aicinājuma notikušo aizmirst un vairs nepieminēt, kas ir izdevīgi tikai Latvijas neatkarības ienaidniekiem, secina I. Dreimane, norādot: “Tāpat nedrīkstam atļauties izdarīt virspusējus secinājumus par komunistu okupācijas gadiem, vieglprātīgi izturēties pret faktiem un ignorēt to, ka zaudējumi šajos gados piemeklēja lielāko mūsu sabiedrības daļu.”
Ministru kabinets 2005. gadā izveidoja komisiju “PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai”. Izpēte joprojām nav pabeigta. Gandrīz 50 gadus ilgā padomju okupācija kardināli mainījusi Baltijas valstu tautsaimniecību, iedzīvotāju skaitlisko sastāvu un vidi, taču vissmagākie ir tieši demogrāfiskie zaudējumi, norāda demogrāfs Ilmārs Mežs, uzdodot retorisku jautājumu: “Cik maksā nogalināts cilvēks? Cik maksā cilvēka deportācija uz 15 gadiem un pēc tam sekojošie viņa karjeras iespēju ierobežojumi?”
“Nepacelsies no gruvešiem sabrukušās lauku saimniecības, kuru saimniekiem nācās doties trimdā vai kāpt deportējamo ešelonā,” atzīst I. Dreimane. “Bet katrs vārds – gan upura, gan noziedznieka –, kuru atņemam aizmirstībai un kuram liekam atkal publiski skanēt, ļauj mums komunistu režīma noziegumus neaizmirst un informēt par tiem arī jauno paaudzi. Tādēļ es priecājos par ieceri šā gada 14. jūnijā publiski lasīt 1941. gadā deportēto vārdus un ceru, ka tas nepaliks tikai vienreizēja pasākuma līmenī.”
1 Bleiere D., Butulis I., Feldmanis I., Stranga A., Zunda A. Latvijas vēsture: 20. gadsimts. Rīga: Jumava, 2005, 234.–235. lpp.
