NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
14. jūnijā, 2021
Lasīšanai: 13 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Valsts vērtības
3
3

Neaizmirst un pieminēt. 80 gadi kopš 1941. gada deportācijas

Deportējamos nogādāja savākšanas punktos – dzelzceļa stacijās –, kur arestētos atšķīra no ģimenēm un ievietoja atsevišķos vagonos.

FOTO: Edijs Pālens, LETA

Tumsa. Te pēkšņi sitieni pa durvīm, istabā ieveļas bruņoti cilvēki, atskan pavēle ātri sagatavoties pārvietošanai nezināmā virzienā. Tā īsi varētu raksturot sākumu notikumiem, kuri vasaras naktī pirms 80 gadiem ielauzās tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju dzīvē, to izpostot un atstājot neizdzēšamus nospiedumus Latvijas vēsturē. Šogad 1941. gada masu deportācijas atcerei veltīts īpašs pasākums visā Latvijā. Tā laikā 119 pašvaldībās tiks nolasīti vairāk nekā 15 000 izsūtīto personu vārdi.

īsumā
  • 1941. gada 13. un 14. jūnijā vairāk nekā 15 000 Latvijas iedzīvotāju padomju okupācijas vara izveda uz PSRS soda nometnēm un piespiedu izsūtīšanas vietām.
  • Deportācija skāra galvenokārt tos, kuriem bija atsavināti īpašumi, militārpersonas, policijas un aizsargu organizāciju biedrus, kā arī sabiedriski aktīvus un inteliģentus Latvijas brīvvalsts laika cilvēkus.
  • Deportācijas ir labi izpētītas, taču, laikam ritot, notikumiem un aculieciniekiem aizejot, mainās notikušā uztvere un interpretācija.
  • Nedrīkstam atļauties izdarīt virspusējus secinājumus par komunistu okupācijas gadiem, vieglprātīgi izturēties pret faktiem un ignorēt to, ka zaudējumi šajos gados piemeklēja lielāko mūsu sabiedrības daļu.
  • Pieminot deportāciju upurus, 14. jūnijā pasākumā “Aizvestie. Neaizmirstie. 80 gadi kopš 14. jūnija deportācijām” vienlaikus visā Latvijā tiks lasīti 1941. gadā izsūtīto Latvijas iedzīvotāju vārdi.

1941. gada 14. jūnijā vairāk nekā 15 000 Latvijas iedzīvotāju padomju okupācijas vara izveda uz PSRS soda nometnēm un piespiedu izsūtīšanas vietām. Jau neatkarības atjaunošanas sākumposmā šis datums kļuva par padomju okupācijas represiju simbolu un atmodas laika protesta akciju ievadītāju, kad 1987. gada 14. jūnijā grupa “Helsinki-86” organizēja ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Saskaņā ar likumu “Par svētku atceres un piemiņas dienām” 14. jūnijs līdztekus 25. martam – datumam, kad tika īstenota 1949. gada masu deportācija, – noteikts par Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu. 

Pēc Hitlera–Staļina vienošanās

1939. gada 23. augustā Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) un nacistiskā Vācija parakstīja savstarpējās neuzbrukšanas līgumu, ko, atsaucoties uz abu pušu ārlietu ministriem, dēvē par Molotova–Ribentropa vai par Hitlera–Staļina paktu. Vienlaikus ar paktu parakstīja slepeno papildu protokolu, kurā puses vienojās sadalīt abpusējo interešu sfēras Austrumeiropā, Latviju iedalot PSRS daļā.

1940. gada 16. jūnijā Latvijas valdība saņēma PSRS ultimātu, kurā Latviju apsūdzēja 1939. gada 5. oktobrī noslēgtā savstarpējās palīdzības līguma pārkāpumos. Ar šo dokumentu, kas bija likumsakarīgs 23. augusta vienošanās turpinājums un pazīstams arī kā bāzu līgums, militāra iebrukuma draudu priekšā Latvija piekrita tūlītējai padomju karaspēka bāzu izvietošanai savā teritorijā. Maskava pieprasīja Latvijai nekavējoties izveidot PSRS lojālu valdību, kā arī bez ierobežojumiem ielaist Latvijā PSRS karaspēku, lai nodrošinātu minētā līguma izpildīšanu. Ievērojot PSRS militāro pārsvaru, Latvijas politiskā valdība nolēma nepretoties agresoram. 17. jūnijā Sarkanā armija okupēja Latviju.

Izsūtīja galvenokārt tos, kuri varēja pretoties režīmam

Politiskās represijas pret Latvijas iedzīvotājiem sākās uzreiz pēc valsts okupācijas 1940. gada 17. jūnijā. Taču savu kulmināciju tās sasniedza 1941. gada 13. un 14. jūnijā, kad vienas nakts laikā uz PSRS aizveda 15 443 Latvijas iedzīvotājus – vīriešus, sievietes un bērnus, vēstīts Latvijas Okupācijas muzeja (LOM) mājaslapā. Tomēr, kā norādīts Latvijas Nacionālās enciklopēdijas (LNE) šķirklī “1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā”, pilnīgi precīzu deportēto skaitu nav iespējams noteikt, jo ne visu deportēto uzskaites lietas ir saglabājušās vai arī tās neatrodas Latvijā, turklāt cilvēkus, kuriem bija izdevies izvairīties no aizturēšanas 14. jūnijā, turpināja tvarstīt un arestēt līdz pat kara sākumam. Tādēļ būtiskas atšķirības ir vērojamas gan sākotnējā – 1941. gada – statistikā, gan arī datos, kas iegūti pētījumos pēc PSRS sabrukuma. Izsūtīto vidū bija arī daudzi bijušās Latvijas armijas karavīri un virsnieki, kurus Litenes nometnē nošāva uz vietas vai masveidā apcietināja un deportēja uz PSRS. “1941. gadā čeka saprata, ka okupētajās teritorijās veidojas pretošanās kustība un ar individuāliem arestiem vien galā tikt nebūs iespējams. Tādēļ deportācijas pamatā skāra cilvēkus, kuriem bija atsavināti īpašumi, militārpersonas, policijas un aizsargu organizāciju biedrus, kā arī sabiedriski aktīvus un inteliģentus Latvijas brīvvalsts laika cilvēkus. Būtībā – tos, kuriem bija pamatots iemesls neieredzēt okupācijas režīmu un kuri vajadzības gadījumā būtu spējīgi pret to cīnīties,” skaidro LOM vēsturniece Inese Dreimane. Proti, deportētie pārstāvēja nācijas mugurkaulu – uzņēmējus, politiķus, inteliģenci.

1941. gadā čeka saprata, ka okupētajās teritorijās veidojas pretošanās kustība un ar individuāliem arestiem vien galā tikt nebūs iespējams.

Kopumā, kā vēstīts minētajā LNE šķirklī, bija definētas vairākas izsūtāmo kategorijas – “pretpadomju elementi”, kriminālnoziedznieki, recidīvisti un “antisociālie elementi”. Lielākā daļa deportēto bija latvieši (81,27 %). Otra lielākā grupa bija ebreji – 11,70 %, bet trešā – krievi (5,29 %), tālāk sekoja vācieši – 0,39 %.

Ceļasomas, izšķiršana, vilciens...

Deportācijas operācija sākās naktī no 13. uz 14. jūniju, uzreiz pēc pusnakts. “Ģimenēm bija atļauts ņemt līdzi personiskās mantas līdz 100 kg svarā, bet dažkārt operatīvās grupas nemaz nedeva laiku mantu savākšanai vai arī to nācās izdarīt ļoti īsā laikā. Deportējamos nogādāja savākšanas punktos – dzelzceļa stacijās –, kur arestētos atšķīra no ģimenēm un ievietoja atsevišķos vagonos,” aprakstīts LNE. 1941. gada deportāciju plāns paredzēja pārsvarā vīriešu arestēšanu un nogādāšanu ieslodzījuma vietās, kur notiktu izmeklēšana un attiecīga soda piespriešana. Šī iemesla dēļ ģimeņu tēvi (sievietes retāk) tika nošķirti no pārējiem un aizvesti citā virzienā. Daudzi deportētie izsūtījumā gāja bojā bada, slimību un necilvēcīga darba dēļ. Soda nometnēs un nometinājumā pavisam gāja bojā 6081 deportētais (arestētie un izsūtītie) jeb 39,43% deportēto.

Tāda apjoma teroru tik īsā laika sprīdī Latvija nekad nebija piedzīvojusi; tas atstāja iedzīvotājus šausmās, kuras vēl pastiprināja tūlīt izplatījušās pamatotas runas par gaidāmo deportācijas otro vilni, kas skartu zemniecību, tā dēvētos kulakus, un sagatavotu priekšnoteikumus straujai kolektivizācijai. Kā 1948. gadā atzina Latvijas PSR prokuratūra, tikai vācu iebrukums 1941. gada jūnija beigās nav ļāvis “.. galīgi likvidēt kontrrevolucionāro elementu paliekas Latvijas PSR”. 1

Laiks aizputina pēdas un ved maldos

Deportācijas – gan 1941., gan 1949. gadā notikušās – ir viena no retajām komunistiskās okupācijas perioda tēmām, kuras ir ļoti labi izpētītas, saka I. Dreimane. Taču notikumiem un to aculieciniekiem aizejot, mainās notikušā uztvere un interpretācija. “Vēl nesen deportāciju stāstu varēja izstāstīt tie, kurus tās bija tieši skārušas. Tagad šo cilvēku skaits ir daudz mazāks un viņu vietā runā citi: bērni, mazbērni, kaut ko lasījušie vai dzirdējušie. Diemžēl nereti viņu izpratne ir aptuvena un konkrētu faktu vietā kaut kas tiek piedzejots, nocitēts ne visai korekts apgalvojums u. tml.,” atzīst pētniece.

Vēl nesen deportāciju stāstu varēja izstāstīt tie, kurus tās bija tieši skārušas. Tagad šo cilvēku skaits ir daudz mazāks un viņu vietā runā citi.

Pastāv risks zaudēt reālo notikuma ainu, tāpēc ir ļoti svarīgi atkal un atkal atgādināt par to, kas ir noticis un kas – nav, vienlaikus izskaidrojot, kā un kādēļ var rasties nevajadzīgi mīti un pat meli, skaidro I. Dreimane, norādot uz maldīgiem, taču populāriem pieņēmumiem: ka izsūtāmo sarakstus, sagatavoja vietējās varas pārstāvji, tajos ieliekot visus, kurus vien kāds nelabvēlis kaimiņš vai “stukačs” nosaucis. Otrs līdzīgs un tikpat nepareizs pieņēmums –  pastāvēja “no augšas” iedots deportējamo skaita cipars, kura realizēšanai ņēma ciet visus, kas pagadījās pa rokai.

Līdztekus bažas raisa aicinājums “atstāt to visu pagātnē” – tas izklausās pēc aicinājuma notikušo aizmirst un vairs nepieminēt, kas ir izdevīgi tikai Latvijas neatkarības ienaidniekiem, secina I. Dreimane, norādot: “Tāpat nedrīkstam atļauties izdarīt virspusējus secinājumus par komunistu okupācijas gadiem, vieglprātīgi izturēties pret faktiem un ignorēt to, ka zaudējumi šajos gados piemeklēja lielāko mūsu sabiedrības daļu.”

Cilvēku zaudējumi – neizlabojami, neizmērāmi

Ministru kabinets 2005. gadā izveidoja komisiju “PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai”. Izpēte joprojām nav pabeigta. Gandrīz 50 gadus ilgā padomju okupācija kardināli mainījusi Baltijas valstu tautsaimniecību, iedzīvotāju skaitlisko sastāvu un vidi, taču vissmagākie ir tieši demogrāfiskie zaudējumi, norāda demogrāfs Ilmārs Mežs, uzdodot retorisku jautājumu: “Cik maksā nogalināts cilvēks? Cik maksā cilvēka deportācija uz 15 gadiem un pēc tam sekojošie viņa karjeras iespēju ierobežojumi?”

“Nepacelsies no gruvešiem sabrukušās lauku saimniecības, kuru saimniekiem nācās doties trimdā vai kāpt deportējamo ešelonā,” atzīst I. Dreimane. “Bet katrs vārds – gan upura, gan noziedznieka –, kuru atņemam aizmirstībai un kuram liekam atkal publiski skanēt, ļauj mums komunistu režīma noziegumus neaizmirst un informēt par tiem arī jauno paaudzi. Tādēļ es priecājos par ieceri šā gada 14. jūnijā publiski lasīt 1941. gadā deportēto vārdus un ceru, ka tas nepaliks tikai vienreizēja pasākuma līmenī.”

Aizvestie. Neaizmirstie. Piemiņas pasākumi visā pasaulē

Pieminot deportāciju upurus, 14. jūnijā no plkst. 11.00 pasākumā “Aizvestie. Neaizmirstie. 80 gadi kopš 14. jūnija deportācijām” vienlaikus visā Latvijā tiks lasīti 1941. gadā izsūtīto Latvijas iedzīvotāju vārdi. Piemiņas pasākumi un tiešsaistes lasījumi notiks arī tautiešu mītneszemēs ārpus Latvijas. Lasījumus plkst. 10.55 ievadīs Valsts prezidenta Egila Levita uzruna, ko pārraidīs Latvijas Televīzijas 1. programmā (LTV1) un Latvijas Radio 1. programmā (LR1).

Pasākumu rīko Valsts prezidenta kanceleja un Latvijas Nacionālā bibliotēka sadarbībā ar ekspertiem no Latvijas Nacionālā arhīva, “Karšu izdevniecību Jāņa sēta” un sabiedriskajiem medijiem. Atbalsta: Kultūras ministrija, Latvijas Pašvaldību savienība, Latvijas Okupācijas muzejs un Pasaules Brīvo latviešu apvienība.

Lasījumi tiks straumēti reāllaikā Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv un lnb.lv, kur būs pieejama “Karšu izdevniecības Jāņa sēta” izstrādātā digitālā Latvijas karte deportetie.kartes.lv ar apkopotām saitēm uz tiešraidēm no deportēto cilvēku vārdu tiešsaistes lasījumiem pašvaldībās.

Kartes sadaļā “Piemiņas pasākumi” iezīmētas vietas, kurās šī gada 14. jūnijā notiks deportēto cilvēku vārdu lasījumi. Savukārt sadaļa “14. jūnijs pasaulē” ļaus aplūkot galeriju, kurā apkopoti fotoattēli no ārzemju tautiešu rīkotajiem piemiņas pasākumiem visā pasaulē. Sadaļā “Deportētie iedzīvotāji” iezīmē izsūtīto iedzīvotāju dzīvesvietu 1941. gadā – spiežot uz izvēlētā punkta, kļūst redzams saraksts ar informāciju par cilvēkiem (skaits, vārds, uzvārds, vecums), kuri no konkrētās vietas tika izsūtīti.

Pasākuma idejas autore Sandra Kalniete atzīst: “Nav nekā personīgāka un individuālāka par cilvēka vārdu un uzvārdu, jo tas pavada ikvienu no dzimšanas līdz nāves brīdim un turpina pastāvēt līdz laiku aizlaikiem vēstures annālēs."

Šajā kartē vēlāk tiks ievietoti lasījumu videomateriāli, kā arī dati par deportētajiem, lai veidotu un attīstītu publiski pieejamu tiešsaistes platformu, kas vizualizē deportācijas Latvijā, palīdzot aptvert apmēru un sekas, parādot statistiku un vienlaikus ļaujot izsekot individuāliem izvesto cilvēku stāstiem. Savukārt, lai latvieši pasaulē varētu iesaistīties un šai piemiņas brīdī būt domās kopā ar 14. jūnija upuriem, kā arī ar latviešiem Latvijā un citur ārzemēs, digitālajā piemiņas kartē būs sadaļa, kurā ikviens latvietis pasaulē varēs ievietot savu, ģimenes vai domubiedru grupas foto ar aizdegtām piemiņas svecēm rokās.

14. jūnija norises atspoguļos Latvijas sabiedriskie un reģionālie mediji. No 8. jūnija ar deportāciju tematu un piemiņas gadadienu saistīti stāsti un vēstures apskati būs dzirdami Latvijas Radio raidījumos.

1 Bleiere D., Butulis I., Feldmanis I., Stranga A., Zunda A. Latvijas vēsture: 20. gadsimts. Rīga: Jumava, 2005, 234.–235. lpp.

Labs saturs
3
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU