Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Kā pareizi rīkoties, ja uz ielas vai veikalā redzam, ka vecāks vardarbīgi izturas pret savu bērnu? Bērnu tiesību aizsardzības likums nosaka: katram ir pienākums sargāt jebkuru bērnu. Bet kā? Atzīmējot Starptautisko bērnu tiesību aizsardzības dienu, šoreiz LV portāls raksta par sāpīgu, bet svarīgu tēmu – sabiedrības kopējo atbildību par katra bērna psiholoģisko un fizisko labklājību.
Nodibinājuma “Centrs Dardedze” Konsultāciju daļas vadītāja, valdes locekle Laila Balode norāda, ka juridiski attieksmi pret bērnu regulē Bērnu tiesību aizsardzības likums (BTAL), kura 73. panta pirmā daļa nosaka: katra iedzīvotāja pienākums ir sargāt ne tikai savu, bet arī citu bērnu drošību. Turklāt ne vēlāk kā tajā pašā dienā ziņot policijai, bāriņtiesai vai citai bērna tiesību aizsardzības institūcijai:
Savukārt BTAL 6. panta otrā daļa paredz, ka visām darbībām attiecībā uz bērnu neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai pašvaldību institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās un juridiskās personas, kā arī tiesas un citas tiesībaizsardzības iestādes, prioritāri ir jānodrošina bērna tiesības un intereses.
Bērni turpina ciest no vardarbības, ko izdarījuši ģimenes locekļi – vecāki, audžuvecāki, aizbildņi –, liecina Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas dati. LV portāls jau rakstīja, ka atbilstoši Latvijas Republikas tiesībsarga 2019. gada ziņojumā norādītajai informācijai par visiem vardarbības gadījumiem pret bērniem tomēr netiek ziņots.
Jānorāda, ka BTAL 1. panta 9.1 punktā ir definēts vardarbības jēdziens, proti, vardarbība ir visu veidu fiziska vai emocionāla cietsirdība, seksuāla vardarbība, nolaidība vai cita veida izturēšanās, kas apdraud vai var apdraudēt bērna veselību, dzīvību, attīstību vai pašcieņu. Šajā likumā izšķir četrus vardarbības veidus: seksuālā, fiziskā un emocionālā vardarbība, kā arī vecāku nolaidība (novārtā pamešana). Latvijā par visiem minētajiem vardarbības veidiem pienākas sods.
“Centrs Dardedze” savās aptaujās ir secinājis, ka Latvijā sabiedrība diemžēl kūtri iesaistās situācijās, kad redz kādu darām bērnam pāri vai bērnus nedrošās situācijās, jo daudzi uzskata to par ģimenes “privātu lietu”. “Tomēr jāsaprot, ka šī kopējā sabiedrības tolerance normalizē un savā ziņā veicina vardarbīgas attiecības, kas ietekmē cilvēku dzīvi pašos pamatos,” saka L. Balode.
L. Balode skaidro, ka parasti garāmgājēji visvairāk pamana fizisku vardarbību, kā arī vecāku nolaidību. Ir novērojamas dažādas situācijas, kad publiskās vietās vecāki vai tuvi radinieki vardarbīgi izturas pret bērnu. Kā rīkoties garāmgājējiem, kas tajā brīdī atrodas blakus?
“Garāmgājējam nav jāzina likums, viņam ir jābūt atbildīgam sabiedrības loceklim un jāieklausās savā sirdsapziņā,” saka L. Balode. “Tas nozīmē, ka vispirms situācija ir jāizvērtē – cik lielā mērā bērns tiek aizskarts, vai šobrīd ir iespējams konstruktīvi palīdzēt, lai ar savām emocijām nepadarītu situāciju vēl sliktāku, un vai ir nepieciešams izsaukt policiju, ja situācija ir bīstama.”
“Iespējams, redzam brīdi, kad mamma parauj bērnu aiz rokas, bet neesam redzējuši situāciju īsi pirms notikuma,” turpina “Centra Dardedze” pārstāve, kā piemēru minot situāciju, kurā trīsgadnieks, neapzinoties risku, kāpj uz ielas braucamās daļas. Mamma, stumjot otra, mazāka, bērna ratus, ir paņēmusi trīsgadnieku aiz rokas vai kapuces, un no malas tas ir izskatījies pietiekami brutāli. “Taču viņa ir rīkojusies adekvāti, aizsargājot savu bērnu no nelaimes, kas potenciāli varētu notikt. Tāpēc situācija mazliet jāpavēro,” saka L. Balode.
Pirmais piemērs. Stāvot veikala rindā, māte kliedz uz bērnu, pazemo viņu visu acu priekšā, sauc par nelaimi, kas neprot uzvesties. Visiem ir ļoti nepatīkami tajā noskatīties, bet neviens īsti nezina, ko darīt.
Atbilde. Šajā gadījumā bērns tiek publiski pazemots, jūtams, ka māte netiek galā ar savām emocijām. Ja esam pārliecināti par savām spējām, ir vērts izmēģināt iejūtīgu pieeju: piemēram, pasaukt māti nostāk un mierīgi parunāties par to, kas noticis, iesakot diennakts bērnu un jauniešu uzticības tālruni 116111, uz kuru var zvanīt arī vecāki. Ja varam, piedāvājam palīdzību.
Otrais piemērs. Pamatskolas vecuma bērns kopā ar tēvu ieiet lētā dzertuvē. Vide un klienti – degradējoši. Bērnam tiek piedāvāts pagaršot alu. Ko darīt pārdevējai un garāmgājējiem, kas redz, ka bērnam jāsēž kopā ar dzērājiem un tiek rosināts iedzert?
Atbilde. Pārdevējai ir jāaizrāda, ka alkoholu var pārdot tikai personām no 18 gada vecuma. Ja vecāks ar bērnu sēž jau otro stundu un nereaģē uz aizrādījumu, ka šeit drīkst atrasties tikai pieaugušie, ieteicams izsaukt policiju.
L. Balode skaidro, ko šādās situācijās, kad tiek izmantota emocionālā vardarbība, garāmgājējiem noteikti nevajadzētu darīt. “Nevajadzētu mammu vai tēvu sākt strostēt: “Ko jūs tagad darāt, jūs pārkāpjat bērnu tiesības, tūlīt pat to pārtrauciet!” Ja izmantosim šādu retoriku, iespējams, vecāks sadusmosies uz jums vai nobīsies un konkrētajā brīdī savas darbības pārtrauks, bet mājās bērns dabūs vēl vairāk. Tāpēc nevajag vecāku kaitināt, provocēt un audzināt. Jo mēs neko nezinām: kas noticis pirms divām stundām, kas noticis vakar, kādā dzīves situācijā viņš patlaban atrodas. Ir situācijas, piemēram, kad zaudēts darbs vai ir konflikti ar dzīvesbiedru. Tādos brīžos cilvēks reaģē citādi nekā parasti, un, iespējams, apstākļiem uzlabojoties, tā vairs nekad nenotiks.”
Brīdī, kad mamma rāj bērnu, L. Balode iesaka nevis pārmest, bet gan rīkoties tieši pretēji – pienākt pie mammas un mierīgi uzdot jautājumu: “Vai es jums kaut kā varu palīdzēt?” Tātad nevis uzbrukt un vainot, bet gan būt atbalstošam. Bieži vien tad bērns vairs netiek aizskarts un konflikts tiek pārtraukts. Iespējams, cilvēkam dzīvē ir kaut kas gadījies, viņš ir apjucis un nezina, kur vērsties: krīzes centrā, sociālajā dienestā vai bāriņtiesā.
Taču ir arī “sarkano lampu” situācijas, kad noteikti jāiesaista policija, uzsver L. Balode. Centra pieredze liecina, ka policija uz konkrēto notikuma vietu atbrauc ātri. Policija par konkrētiem gadījumiem informē gan sociālo dienestu, gan bāriņtiesu, un personas vai ģimenes nekavējoties saņem vajadzīgos pakalpojumus.
Trešais piemērs. Ir rudens, tumšs, vēls, smidzina lietus. Tramvaja pieturvietā sēž kompānija – trīs vīrieši un divas sievietes. Var just, ka viņi ir viegli iereibuši. Kompānijai pa vidu dzīvojas trīsgadnieks – neviens viņu nepieskata. Ir pilnīgi skaidrs, ka kompānija ballīti gatavojas turpināt.
Atbilde. Garāmgājējam noteikti jāzvana policijai, jo ir skaidra kompānijas atrašanās vieta un, izvērtējot situāciju, saprotams, ka pieaugušie par bērnu nespēj parūpēties.
Ceturtais piemērs. Pa ielu iet māte un stumj bērna ratiņus. Viņa smēķē, runā pa telefonu un ir tā apreibusi, ka knapi turas uz kājām.
Atbilde. Nekavējoties jāzvana policijai, jo šāda situācija apdraud bērna drošību un veselību.
“Centra Dardedze” pārstāve norāda: jāņem vērā, ka bērna augšanas laikā ir dažādi vecuma posmi. Atsevišķos vecuma posmos uzvedība kļūst ārēji ļoti uzkrītoša, un vecāki uz to reaģē atšķirīgi. “Bērnus audzināt nav viegli, vecāki kādreiz iziet no rāmjiem,” tā L. Balode. Reakcija atkarīga gan no vecāku temperamenta, gan no zināšanām, gan arī no tā, kādā situācijā atrodas vecāks. Piemēram, ja ir problēmas ar partneri, sarežģīta finansiālā situācija, jebkurš nejutīsies labi un saglabāt līdzsvaru būs grūti. “Centra Dardedze” pārstāve šādos gadījumos pieaugušajam iesaka meklēt palīdzību, kādu, ar ko izrunāties, – psihologu, draudzeni, citu pieaugušo. Tāpat var zvanīt uz uzticības tālruni un saņemt atbalstu.
“Jāsaprot, ka bērna labklājība lielā mērā ir atkarīga no tā, kā jūtas vecāki,” uzskata L. Balode. “Vardarbība pret bērnu ir maza daļa no daudz plašāka jautājuma. Respektīvi, ja ģimene jutīsies labi, ja tētis ar mammu dzīvos saticīgi, viņiem būs darbs un dzīvesvieta, viņi, visticamāk, daudz pacietīgāk audzinās savu bērnu.”
Šobrīd, krīzes laikā, “Centrs Dardedze” saņem daudz vairāk satrauktu vecāku zvanu – attālinātais darbs, algas samazinājums, jātiek galā ar vairāku bērnu mācībām. Situācija daudziem šobrīd nav vienkārša, saka L. Balode.
