Apdraudēta gandrīz puse profesiju
Jautājums par pieaugušo izglītību darba tirgus pārmaiņu kontekstā ir arī Saeimas Izglītības un zinātnes komisijas redzeslokā. Komisijas sēdi ievadot, tās priekšsēdētājs Arvils Ašeradens cita starpā sacīja: “Saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ekspertu teoriju ir izgaismotas apdraudētākās profesijas, un secināts, ka automatizācijas riski nebūt neapdraud mazkvalificētos darbiniekus, tie vienmēr būs vajadzīgi: kādam allaž kaut kas būs jāiekrauj, jāpārcilā, jāuzkopj, jācep maize.
Visvairāk apdraudētas vidējo prasmju profesijas, un kopumā nākotne rādās diezgan dramatiska. Vidēji Eiropā augstam riskam pakļauti 14% profesiju, kā arī iespējami riski vēl ir 32% profesiju. Tātad kopumā vidēji apdraudēti ir 46% profesiju.
Taču katrā valstī šie apdraudējumi ir atšķirīgi. Piemēram, kā liecina OECD dati, Lietuvā apdraudējums skar gandrīz 60% profesiju, par Latvijas situāciju diemžēl datu nav. Jānorāda, ka tā diemžēl nav abstrakta nākotnes perspektīva, bet gan šodienas realitāte. Igaunijā situācija ir mazliet labāka: tur digitālo un citu prasmju līmenis ir augstāks, tādēļ riski – zemāki.”
Konferencē “Inovācijas un izaicinājumi profesionālajā izglītībā”, ko Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija 14. februārī rīkoja sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju, kā arī Pieaugušo un profesionālās izglītības biedrību, A. Ašeradens tāpat uzsvēra – arvien mazāk ir tādu profesiju, kurās var nostrādāt visu mūžu, un, ņemot vērā strauji mainīgās darba tirgus prasības, izglītības sistēmai jāspēj sagatavot dzīvei ne vien jauniešus, bet arī pieaugušos.
Lai sekmētu izglītības kvalitāti, uzsvars jāliek uz digitālajām zināšanām, un būtiski svarīgas ir svešvalodu zināšanas, kā arī vispārējās kompetences, kuras var palīdzēt ātri adaptēties darba tirgum.
Jau komisijas sēdes sākumā A. Ašeradens norādīja, ka jautājums par darba tirgus izmaiņām un pieaugušo izglītības attīstību ir ļoti plašs un vienā sanāksmē visus aspektus aplūkot nebūs iespējams.
Strādājošo paaudzes un to īpatnības
SIA “Fontes vadības konsultācijas” ik gadu veic plašu atalgojuma pētījumu, un uzņēmuma pētījumu grupas vadītāja Anta Praņēviča komisijas sēdē informēja par pagājušā gada apsekojumu, kurā analizēts vairāk nekā 82 tūkstošu darbinieku (kuri veido gandrīz 10% no šībrīža darba tirgus) atalgojums.
Visplašāk (42%) darba tirgū pašlaik ir pārstāvēti cilvēki 38–57 gadu vecumā (tā dēvētā X paaudze, pēdējā, kas uzaugusi bez modernajām tehnoloģijām) un 23–37 gadus veci cilvēki (41%) – Y paaudze. Darba tirgū tikai sāk ienākt Z paaudze – jaunieši virs 23 gadiem (5%) –, savukārt to samērā strauji pamet paaudze, kas radusies pēc Otrā pasaules kara dzimstības buma (Baby Boomers jeb BB) un sasniegusi 57–74 gadu vecumu (14%). Darbavietās arvien vēl nedaudz (0,2%) sastopami tā dēvētās klusās paaudzes pārstāvji – ļaudis, kam pāri 75 gadiem.
Kā šīm paaudzēm veicas darba tirgū? “Y paaudze 2019. gadā darbā ir pieņemta divreiz vairāk nekā X paaudze. Pirmkārt, tādēļ, ka X paaudze ir stabilāka: daudz ko izmēģinājusi darba gaitās un neraujas bieži mainīt darbu. Otrkārt, kā liecina klātienes sarunas, X paaudzei nav tik daudz iespēju kā Y paaudzei iegūt citu darbu. Darba devēji bieži vien pieteikumus pat neizskata pretendenta vecuma dēļ,” skaidroja A. Praņēviča.
Savukārt BB paaudzes cilvēki parasti no darba uzreiz dodas pensijā. Tomēr, ja šādus strādājošos atlaiž pirms pensijas, diemžēl ļoti liela daļa nemaz nemeklē jaunu darbavietu. Tas īpaši raksturīgi vīriešiem, kuri zaudējuši darbu vadošā postenī, bet turpmāk nevēlas strādāt par vienkāršiem speciālistiem. Tad labāk auklēt mājās mazbērnus. “Jā, situācija ir tāda, ka šobrīd biežāk mājās paliek tieši vectētiņi,” secināja “Fontes” pētījumu grupas vadītāja.
Darba alga kā novērtējuma mēraukla
Objektīvs rādītājs par strādājošo novērtējumu darba tirgū ir atalgojuma līmenis. “Lielākais pārsteigums bija tajā brīdī, kad ieraudzījām – pēc 42 gadu vecuma darbinieku atalgojums nevis mazliet samazinās, bet gan sāk ļoti strauji krist,” atzina A. Praņēviča. Darbinieks ar vismaz 40 gadu pieredzi saņem tikpat, cik darbinieks ar triju gadu pieredzi.
Dažādās valstīs šis rādītājs ir atšķirīgs. Piemēram, Lietuvā robežšķirtne ir 45 gadu vecums, Igaunijā – 40. Savukārt Rietumeiropas valstīs atalgojuma līkne virzās augšup aptuveni līdz 37 gadu vecumam un slīd lejup vien pirmspensijas vecumā, ap 60 gadiem. Tas vedina domāt, ka Rietumeiropā darbinieku pieredze ir augstākā vērtē.
Komisijas sēdē gan tika secināts, ka šī izpausme, visticamāk, ir vairāku faktoru – normatīvo aktu regulējuma, arodbiedrību lomas, darba devēju prasību un pieaugušo izglītības sistēmas – mijiedarbes rezultāts. Te arī A. Ašeradena piebilde: šis ir skaidrs pierādījums tam, kas notiek, ja darbinieks nepapildina savas zināšanas un neprogresē.
Vidēji Eiropā augstam riskam pakļauti 14% profesiju, kā arī iespējami riski vēl ir 32% profesiju.
Atalgojumu būtiski ietekmē angļu valodas prasme, it sevišķi ārvalstu kapitāla organizācijās. Vietējā kapitāla uzņēmumos šī prasība nav tik kategoriska, taču arī iespēju līmenis ir zemāks. “Atbildot uz jautājumu, kas viņiem traucē ieņemt augstāku amatu vai ātri atrast darbu, X paaudzes pārstāvji atzīmē tieši angļu valodas zināšanu trūkumu,” uzsvēra A. Praņēviča.
Aplūkojot atsevišķas nodarbinātības jomas, redzams, ka augstākais atalgojums ļoti ilgu laiku, neņemot vērā strādājošo vecumu, saglabājies tieši IT sektorā, administratīvajā biroju vadībā, datu analīzes sektorā un e-komercijā. Tāpat augstu atalgojumu saņem kvalificēti strādnieki un visu veidu transportlīdzekļu vadītāji. Zemākais atalgojums ir mazumtirdzniecībā, žurnālistikā un informatīvā nodrošinājuma sektorā – piemēram, bibliotekāriem, kvalitātes kontrolieriem, dispečeriem, lietvežiem u. c.
Ir profesijas, kuras vairāk piesaista jaunus cilvēkus, un profesijas, kurās strādā gados vecāki ļaudis. Pētījums liecina, ka no darba tirgus tieši vecuma dēļ sāk aiziet elektriķi, mehāniķi, santehniķi, galdnieki un apdares darbu speciālisti. Šo praktisko profesiju meistarus ir grūti atrast: jauniešus šie arodi nepiesaista. Tālab atalgojums pēdējos gados sāk strauji kāpt.
Vidējā termiņā tie saglabāsies kā labi atalgoti darbi, bet ir pamats uzskatīt, ka nākotnē arī šos sektorus skars modernizācija. Vērojams, ka šīs profesijas mainās jau tagad. Piemēram, kur senāk vajadzēja automehāniķi, tagad vajag elektroniķi, savukārt inženierus mehāniķus nomaina mehatroniķi. Tādēļ īpaši svarīgi ir nodrošināt pāreju no iepriekšējās profesijas uz jauno arodu. IT sektorā nav liela atalgojuma krituma saistībā ar strādājošo vecumu, jo tur darbinieki ir (un arvien būs) ļoti pieprasīti, viņiem arī visu laiku jāmācās, bet finanšu sektorā savukārt ir liels kritums, jo tajā pašlaik norisinās ļoti lielas pārmaiņas.
Saistībā ar jaunu, jaudīgu programmu ieviešanu samazinās pieprasījums pēc grāmatvežiem; klientu apkalpošanas procesa modernizācijas dēļ, piemēram, sarūk arī mazumtirdzniecībā strādājošo skaits. Savukārt tie uzņēmumi, kas nespēj ieviest jaunas, efektīvas tehnoloģijas, saskaras ar mazkvalificēta (un arī zemi apmaksāta) darbaspēka trūkumu, un tiem ir grūti pastāvēt konkurences cīņā.
Jānis Salmiņš, Ekonomikas ministrijas Analītikas dienesta vadītājas vietnieks, uzsvēra, ka pieaugušo izglītībai mazkvalificētā darbaspēka īpatsvara samazināšanā ir ļoti liela nozīme. Tiesa, daļa mazkvalificēto profesiju būs nepieciešamas vienmēr. Vienlaikus jārēķinās, ka pieprasījums pēc šī darbaspēka iet mazumā. “Paredzams, ka vidējā termiņā 90 tūkstošiem cilvēku nebūs darba un tālākā nākotnē šī tendence tikai pastiprināsies un pārmaiņas kļūs arvien straujākas,” secina J. Salmiņš. Viņš arī pauda viedokli, ka pieaugušo izglītība ir ātrs risinājums darba tirgus disproporciju mazināšanai, taču iedzīvotāju iesaiste tajā ir zema. Piemēram, Zviedrijā mūžizglītībā 2018. gadā bija iesaistījušies 31,4% iedzīvotāju vecumā no 25 līdz 64 gadiem, Somijā – 28,5%, Dānijā – 23,5%, Igaunijā – 19,7%, Eiropas Savienība – 11,1%, bet Latvijā – vien 6,7%.
Informācijas pirmpublikācija pieejama Eiropas Pieaugušo izglītības e-platformā EPALE.
