Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Edijs Pālens, LETA
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) sadarbībā ar citu nozaru ministrijām un pašvaldībām izstrādājusi “Gaisa piesārņojuma samazināšanas rīcības plāna 2019.–2030. gadam” projektu dažādu gaisu piesārņojošo vielu emisiju samazināšanai. Plāna projekts nodots sabiedriskajai apspriešanai līdz 6. maijam. Savukārt vides eksperts Latvijas Universitātes profesors Māris Kļaviņš uzskata, ka šādus nepārdomātus, neizstrādātus plānus apstiprināt ir bezjēdzīgi.
“Gaisa piesārņojuma samazināšanas rīcības plāns 2019.–2030. gadam” ir vidēja termiņa politikas plānošanas dokuments. Tas izstrādāts atbilstoši likumam “Par piesārņojumu”, kā arī Ministru kabineta noteikumu Nr. 614 “Kopējo gaisu piesārņojošo vielu emisiju samazināšanas un uzskaites noteikumi” prasībām.
VARAM mājaslapā pieejamais rīcības plāns izstrādāts, lai samazinātu gaisa piesārņojuma radīto negatīvo ietekmi uz vidi un cilvēku veselību, kā arī samazinātu izmaksas un zaudēto darba laiku, ko veselības problēmu un ārstu apmeklējumu dēļ rada gaisa piesārņojums, norādīts dokumentā.
Rīcības plāna mērķis ir samazināt Latvijas kopējās emisijas 2020.–2030. gadam, kuras tiek radītas vairākos sektoros – enerģētikas, transporta, rūpniecības, lauksaimniecības un mājsaimniecības nozarēs, un uzlabot gaisa kvalitāti iedzīvotājiem, kas dzīvo Latvijas lielākajās pilsētās, skaidro VARAM.
Rīcības plānā tiek analizētas emisiju tendences un prognozes, galvenās problēmas, kā arī vērtēta Latvijas virzība uz Eiropas Komisijas noteiktajiem valsts emisiju samazināšanas mērķiem 2020., 2025. un 2030. gadā. Plānā tiek arī sniegta informācija par galvenajiem piesārņojuma avotiem.
Aprēķinātās emisiju prognozes rāda, ka Latvijā nepieciešams īstenot papildu pasākumus, lai nākotnē samazinātu slāpekļa oksīdu, daļiņu PM2,5 un amonjaka emisijas. Savukārt gaisa kvalitātes mērījumu stacijās veiktie mērījumi liecina, ka lielākas gaisa kvalitātes problēmas un Pasaules Veselības organizācijas standartiem neatbilstoša gaisa kvalitāte konstatēta Rīgā, Liepājā un Rēzeknē. Turklāt Rīgā tiek pārsniegti arī robežlielumi, kas noteikti ES tiesību aktos. Gaisa piesārņojuma galvenie avoti Latvijā ir transports, kurināmā izmantošana siltumenerģijas ražošanai, mājsaimniecības un rūpniecība.
Amonjaka emisiju galvenais avots Latvijā, līdzīgi kā citās ES valstīs, ir lauksaimniecība. Savukārt Rīgā lielu daļu problēmu rada autotransports un mājsaimniecībās izmantotās apkures iekārtas.
Rīcības plāns piedāvā turpmākās darbības, kas jāveic, lai samazinātu gaisa piesārņojumu. Piemēram, ierosināts pastiprināt vides prasību izpildes kontroli, finansiāli atbalstīt neefektīvu un vecu apkures iekārtu nomaiņu, veicināt centralizētās siltumapgādes attīstību un izmantošanu, veikt nodokļu izvērtējumu ar mērķi samazināt transporta radītās emisijas, kā arī veicināt gaisa kvalitātes rīcības plānu izstrādi pašvaldībās un sabiedriskā transporta un velotransporta izmantošanu.
Plānā ir izvirzīti deviņi rīcības virzieni gaisa piesārņojuma samazināšanas mērķu sasniegšanai:
Rīcības plāns izstrādāts sadarbībā ar Ekonomikas ministriju, Satiksmes ministriju, Finanšu ministriju, Zemkopības ministriju, Vides konsultatīvo padomi un pašvaldībām.
Latvijas Universitātes profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Māris Kļaviņš vērtē, ka “šādus plānus apstiprināt ir pilnīgi bezjēdzīgi. Kopumā piedāvātie risinājumi ir nepārdomātu, nepamatotu priekšlikumu piedāvājums absolūti bez argumentācijas, kā programmas ieviešana nodrošinās gaisa kvalitātes uzlabojumu. Izstrādāto priekšlikumu nenopietnību pierāda arī tas, ka gaisa kvalitātes uzlabošanas izmaksas vai nu nav zināmas, vai nav nepieciešamas”.
“Īpaši kritiski vērtējami pasākumi gaisa kvalitātes uzlabošanai Rīgā,” turpina M. Kļaviņš. “Nepieciešams uzsvērt, ka Rīgā, no vienas puses, ir lokalizēta dominējošā daļa Latvijas iedzīvotāju, bet, no otras, – ražošanas, transporta plūsmas, citiem vārdiem: piesārņojuma avoti un subjekti (iedzīvotāji), kas var ciest no piesārņojuma.”
Viņš norāda, ka gaisa kvalitātes uzlabošanas programma ir pamatota ar nepietiekama skaita novērojumiem, kuri tiek veikti niecīga skaita novērojumu stacijās:
“Piesārņojuma avoti pilsētvidē ir atšķirīgi, to ietekme var izpausties avotu tuvumā,” uzskata LU profesors. “Ņemot to vērā, rekomendāciju izstrāde, izmantojot piecu staciju datus, ir kļūdaina. Arī parametru, kuru samazināšana ir programmas mērķis, skaits ir uzskatāms par nepietiekamu, jo pilsētvidē gaisā var nokļūt liels skaits dažādu piesārņojošo vielu. Piemēram, fotoķīmiskā smoga apstākļos (ir pamats uzskatīt, ka tas var veidoties Rīgas gaisā) gaisā var veidoties ozons, aldehīdi, karbonskābes, daudzas citas vielas. Ražošanas, transporta objekti var emitēt specifiskas vielas, kuru mazināšanas nepieciešamību programma neaptver. Tas ir būtisks programmas trūkums.”
M. Kļaviņš uzskata, ka “programma veidota, nenosakot gaisa kvalitātes nodrošināšanas prioritātes un problēmas, piemēram, kas prioritāri ietekmē gaisa kvalitāti (transports, ražošana utt.). Ja nacionālā līmenī definēti piesārņojuma emitēšanas apjomi, tad Rīgas gadījumā tas nav darīts. Līdz ar to programmas akcenti ir definēti kļūdaini, nepamatoti lielu lomu piešķirot individuālai apkurei, bet ignorējot transporta radītās problēmas”.
“Kā galvenais risinājums transporta radītā piesārņojuma jomā Rīgā minēta transportmijas sistēmas izveide un veloceliņu pieejamības nodrošinājums,” skaidro eksperts. “Vienlaikus nav pieminētas tādas problēmas kā transporta plūsmu organizēšana, ceļu tehniskā stāvokļa uzturēšana u. c. Nav pat pieminēts jautājums par ziemas sezonā izmantoto pretslīdes līdzekļu ietekmi uz gaisa kvalitāti un nepieciešamību nodrošināt ceļu apkopi.”
