Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
“Kurš cits, ja ne mēs paši?” – ar šādu devīzi norisinājās Valsts valodas centra (VVC) sabiedrisko palīgu kārtējās apmācības. Sapulcējušies saulainā sestdienas rītā, sabiedriskie palīgi mācību laikā aplūkoja dažādus kļūdaina valodas lietojuma piemērus, pārrunāja Valsts valodas likuma nianses un dalījās pieredzē ar kolēģiem. Teju visi uzrunātie norādīja – par sabiedrisko palīgu var kļūt ikviens, galvenais, lai būtu izpratne, zināšanas un sirdī – mīlestība pret latviešu valodu.
Šobrīd Valsts valodas centrā darbojas 34 sabiedriskie palīgi, kuri no saviem ikdienas pienākumiem brīvajā laikā sniedz konsultācijas par valsts valodas lietojumu preču marķējumā, lietošanas instrukcijās un citā publiskajā informācijā. Viņi nepiemēro sodus un nepieņem administratīvos lēmumus, bet gan velta savu laiku brīvprātīgi, labojot nelielās valodas kļūdas, kas reizēm iezogas publiski pieejamā informācijā.
Valsts valodas likuma 2. panta otrajā daļā norādīts, ka “valodas lietošana privātās iestādēs, organizācijās, uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās) un attiecībā uz pašnodarbinātajām personām tiek regulēta tad, ja to darbība skar likumīgas sabiedriskās intereses (sabiedrisko drošību, veselību, tikumību, veselības aizsardzību, patērētāju tiesību un darba tiesību aizsardzību, drošību darba vietā, sabiedriski administratīvo uzraudzību) un tādā apjomā, lai nepieciešamais ierobežojums, kas noteikts likumīgās sabiedriskajās interesēs, būtu samērīgs ar privāto iestāžu, organizāciju, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) tiesībām un interesēm”, kas tad lielākoties arī ir plašākais Valsts valodas centra sabiedrisko palīgu darbības lauks – rūpēties, lai informācija, kas skar sabiedriskās intereses, būtu pieejama atbilstošā apjomā un pareizā latviešu valodā.
Maija Vegnere, pašnodarbinātā, VVC sabiedriskā palīdze: “Sabiedriskā palīga uzdevums, pirmkārt, ir nebaidīt cilvēkus, ka palīgs bruks virsū, labos kļūdas, nosodīs, kontrolēs. Eju pie cilvēkiem ar domu, ka kļūdas radušās nezināšanas dēļ, netīšām, nevis tīši. Viens no piemēriem – biju plānojusi iegādāties grīdas mazgājamo birsti interneta veikalā. Atveru noskatītās preces tehnisko aprakstu, bet tur tādi burtu salāti, ka nav iespējams pat domu saprast. Nosūtīju konsultantam lūgumu tekstu izlabot. Pēc laiciņa ieskatījos vietnē vēlreiz – teksts bija izlabots. Sabiedriskajam palīgam ir padomdevēja statuss. Apliecība, kas mums katram tiek piešķirta, ir zināms drošības garants, ka esam ne tikai neapmierināti indivīdi, bet tās ir mūsu tiesības, pienākums – paskaidrot un norādīt, kas būtu labojams.”
Santa Šustere, muzeja speciāliste, VVC sabiedriskā palīdze: “Valsts valodas centra sabiedriskā palīga uzdevums, manuprāt, ir pamanīt situācijas, kad valsts valoda tiek “apcelta”, netiek ievērots Valsts valodas likums. Tas var būt gan preču marķējumā, gan afišās, daudz kur citur, kad valsts valoda netiek izmantota attiecīgā daudzumā vai ir kļūdas tās lietojumā. Es to izjūtu tā, ka mēs, katrs palīgs, esam vēl viens acu pāris Valsts valodas centra darbiniekiem.”
Renāte Krauze-Esserte, projektu vadītāja, VVC sabiedriskā palīdze: “Darbojoties palīga statusā, viss līdz šim noticis vienkārši – ieraugu, konstatēju kļūdas, sazinos ar uzņēmuma vadību – citreiz e-pastā, citreiz telefoniski – kāda kontaktinformācija ir pieejama. Izskaidroju, kur ir kļūda un kā vajadzētu labot. Pārsvarā arī uzņēmumi uzklausa, pieņem un paši izlabo, bet ir tādi, kas ignorē arī pēc vairākiem atgādinājumiem. Sadarbība ir ļoti vienkārša, ātra, un priekšrocība ir tā, ka arī diezgan introverts cilvēks var būt par sabiedrisko palīgu, jo ne vienmēr ir jāiet un jārunā ar cilvēkiem aci pret aci, var zvanīt, sūtīt e-pasta vēstuli. Tā ir iespēja gan nedaudz izkāpt no savas komforta zonas, gan darīt lietderīgu darbu, gan arī daudz pašai iemācīties.”
Tīna Koha-Rasa, personālvadības speciāliste, VVC sabiedriskā palīdze: “Tas nav darbs, par kuru saņem atalgojumu, vērtējumu vai atzīmi. Tas ir sirdsdarbs, kurā tu neskaiti stundas vai patērēto enerģiju. Mērķis, kāpēc to dara, katram sabiedriskajam palīgam ir savs. Es to negribētu darīt profesionālā līmenī. Nāku ar domu, ka padaru pasauli maķenīt labāku, pareizāku tieši valodas lietojumā. Privātā līmenī mēs katrs varam ieturēt savu stilu, un tas mums dod pat specifisku šarmu. Kā runā, piemēram, kurzemnieki, latgalieši. Taču, kad mēs runājam par pakalpojumiem valsts līmenī, uzņēmējdarbībā, medicīnā, izglītībā, ‒ oficiālajā saziņā latviešu valoda lietojama, ievērojot spēkā esošās literārās valodas normas. Tas tomēr ir obligātais, literāri pareizais valodas līmenis, kas būtu jāievēro, lai mēs saprotamies, kad sniedzam pakalpojumu.”
Kā norāda arī sabiedrisko palīgu koordinatore Valsts valodas centra Vidzemes reģiona inspektore Dzintra Skrūzmane, sabiedriskais palīgs ir brīvprātīgais sabiedrības pārstāvis, kurš nepaiet vienaldzīgi garām kļūmēm un neizdarībām valodā. “Tas ir palīgs uz divām pusēm – viņš palīdz Valsts valodas centram, mūsu inspektoriem, izdarot mazos darbiņus, kur pietiek ar aprunāšanos un stāstīšanu, un ir palīgs arī sabiedrībai, lai neveidotos kļūdas. Cilvēkam ir apliecība, kas nozīmē: mēs, Valsts valodas centrs, esam deleģējuši viņu pildīt funkciju – pārraudzīt Valsts valodas likuma ievērošanu. Šis cilvēks zina likuma normas. Līdz ar to viņš nevienu nesodīs, viņš tikai un vienīgi konsultēs, kas darāms. Izstāstīs, ka ir kļūda.”
Dz. Skrūzmane skaidro, ka, lai kļūdas neveidotos, vispareizāk rīkojas tie uzņēmēji, kas jau laikus vēršas pie VVC sabiedriskajiem palīgiem, prasot padomu. “Visu sabiedrisko palīgu saraksts ir pieejams mūsu mājaslapā, un mūsu palīgi ir konsultējuši ļoti nopietnus uzņēmumus pareizā valsts valodas lietojumā.”
Maija Vegnere: “Par sabiedrisko palīdzi kļuvu aptuveni pirms gada, izlasīju sludinājumu reģionālajā laikrakstā “Staburags” un aizsūtīju Valsts valodas centram savu pieteikumu. Man nav valodnieciskās izglītības, taču, rakstot arī pasaules latviešu valodas diktātu, sapratu, ka rakstu diezgan labi. Runājot jau mēs ātrumā daudzi laižam šķībi.”
Dace Frīdenberga-Samete: “Mana draudzene ir Valsts valodas centra Kurzemes reģiona inspektore. Kādreiz par to tikām runājušas – vai arī es negribētu iesaistīties kā brīvprātīgā. Taču vienmēr uzskatīju, ka visas aktivitātes notiek tikai Rīgā un man savā Kurzemes pilsētā nebūs ko darīt. Kļūdījos. Pats sākums bija situācija, kad pirku spēli bērnam “99 spēles vienā”, kurā nebija iekļauta pilnīgi nekāda pamācība latviešu valodā. Pēc šī gadījuma, pārrunājot ar draudzeni, nolēmu, ka arī es varu ko darīt, lai situāciju uzlabotu, tāpēc pieteicos par VVC sabiedrisko palīdzi.”
Santa Šustere: “Domāju, interese kļūt par Valsts valodas centra sabiedrisko palīdzi bija likumsakarīga, jo esmu pabeigusi LU Filoloģijas fakultāti un valodas lietas mani vienmēr ir interesējušas. Sociālajā tīklā “Facebook” pamanīju aicinājumu kļūt par VVC sabiedrisko palīgu, šķita: kāpēc nepamēģināt? Kad atnācu uz pirmajām mācībām, pārliecinājos, ka šī darbošanās neprasa lielas pūles ne laika resursu, ne ieguldītā darba ziņā. Man ir interesanti, patīk aktuālā informācija, ko saņemam kursos, jo, šķiet, tā ir priviliģēta iespēja – ielūkoties vienas valsts iestādes darbā un savā ziņā kļūt arī par mazu daļiņu no paveiktā darba.”
Renāte Krauze-Esserte: “Tviterī pamanīju, ka VVC meklē sabiedriskos palīgus, bet, lasot sludinājumu, nemaz nepamanīju, ka tas ir brīvprātīgais darbs. Nesen biju sākusi strādāt jaunā darbā, kas man ļoti patika, un tad, skatot sludinājumu, nodomāju – nu žēl, man jau ir šis darbs, citādi noteikti pieteiktos. Pēc pusgada ieraudzīju sludinājumu vēlreiz un tikai tad pamanīju, ka sabiedriskais palīgs ir brīvprātīgais darbs, un attiecīgi uzreiz arī pieteicos. “
“Pieteikšanās procedūra ir vienkārša. Mūsu mājaslapā var atrast informāciju, sazināties ar personālvadības speciālistu, iesūtīt CV. Tad ir mācības – ļoti intensīvas vienas dienas mācības, kurās runājam par valodas kultūras jautājumiem, konkrētiem valodas likuma punktiem, kas attiecas uz sabiedriskā palīga darbību, un arī par psiholoģiju – savstarpējo saskarsmi. Noslēgumā ir tests. Ja tas sekmīgi tiek nokārtots, izsniedzam sabiedriskā palīga apliecību un priecājamies, ka mums ir jauns palīgs – gan centram, gan sabiedrībai. Inspektoru ir maz, un tad sabiedriskais palīgs var ļoti palīdzēt, pamanot kļūdu un to labojot,” norāda Dz. Skrūzmane.
Dz. Skrūzmane, sabiedrisko palīgu koordinatore, Valsts valodas centra Vidzemes reģiona inspektore: “Sabiedriskajam palīgam jābūt kompetentam savos jautājumos – gan latviešu valodā, gan Valsts valodas likuma izpratnē. Vai arī jāzina, kur sameklēt nepieciešamo informāciju, bet noteikti jābūt izpratnei. Otrs – jābūt komunikablam, jo cilvēki ne vienmēr ir priecīgi, ja norāda uz kļūdām. Trešais – jābūt vislabākajā nozīmē Latvijas patriotam, kurš mīl un ciena savu valsti un valodu. Kas man šķiet īpaši svarīgs faktors – jāmīl sava valsts, nevis jāiet cīnīties.”
M. Vegnere: “Vajadzīga liela pacietība. Jāiet vienmēr ar domu, ka cilvēks ir kļūdījies, nevis aiz ļaunprātības kaut ko nepareizi uzrakstījis. Jābūt atvērtam, un jāmāk izskaidrot tā, lai otru neizvainotu.”
D. Frīdenberga-Samete: “Ir jābūt pārliecinātam par to, ko dari, gatavam mācīties. Tātad ‒ atvērtam pret visu jauno. Neatlaidīgam, tādam, kas spēj iet uz kompromisiem un sastrādāties ar dažāda vecuma, tautības un temperamenta cilvēkiem.”
Santa Šustere: “Jābūt komunikablam, atsaucīgam, precīzam šajā likuma formulējumā un saprašanā. Lai pamanītu, ir jābūt precīzam. Un noteikti jāmīl latviešu valoda.”
Renāte Krauze-Esserte: “Jābūt gatavam dažādām situācijām. Gatavam, ka var teikt arī “nē” un nepieņemt norādīto. Vienlaikus jābūt atvērtam un jācenšas nenosodīt.”
Tīna Koha-Rasa: “Galvenais ir entuziasms. Ja esi apsvēris domu kļūt par sabiedrisko palīgu, tas jau liecina, ka ir latviešu valodas zināšanas, patriotisms vai citas nepieciešamās īpašības, bet, lai aktivitāte nenoplaktu, interese saglabātos un darbiņi būtu pamanāmi, vajadzīgs entuziasms. Iet, pamanīt, ja ir pamanīts ‒ nenoklusēt un paziņot; ja arī pašam nav laika – paziņot citiem kolēģiem, sabiedriskajiem palīgiem.”
