Lai tikai nebūtu kara!
Ir parādības un procesi, kas turpinās ilgi. Viens no populārākajiem padomju laika kredo bija: “Lai tikai nebūtu kara!” Tas netraucēja Centrālajai televīzijai aktīvi daudzināt karu. Padomju laika bērni auga pie televizora, un Otrā pasaules kara filmas nenozuda no ekrāniem visa gada garumā. Un tad vēl “Ļeņins oktobrī”.
Lai gan PSRS bija viena no uzvarētājām Otrajā pasaules karā, tā nespēja nodrošināt saviem veterāniem pieklājīgus dzīves apstākļus. 9. maija – Uzvaras dienas – kults kalpoja par ikgadēju atgādinājumu par slavas dienām pagātnē, ļaujot aizmirst (kaut vai uz mirkli) par sūro ikdienu, sociālajām problēmām, plaša patēriņa preču hronisku deficītu, zemo kvalitāti un perspektīvas trūkumu.
Kopš 2005. gada Krievijā pagātnes kara slava tiek kultivēta ar sevišķu jaudu. Pagātne kalpo par mūsdienu kara kulta un militarizācijas elementu. Ilgas pēc Aukstā kara laika militārās varenības liek daļai mūsdienu Krievijas iedzīvotāju teikt: “Toties no mums baidījās!” Baidījās, tātad cienīja… Tā ir visai barbariska nostāja, kas rodas, ja izmisīgi gribas, bet neizdodas iegūt cieņu eiropiešu un amerikāņu acīs, – tad vismaz jāpiesola pa seju. Kāda anekdote vēstī par zaķēna, lapsēna un lācēna tikšanos un lielīšanos par mantām. Zaķēns lielīgi rāda velosipēdu, lapsēns savukārt skaidro, ka viņa mopēds ir labāks, uz ko lācēns saka: “Bet man, bet es… Es tā sadošu abiem pa purnu, ka maz neliksies!”
Vladimirs Putins 2018. gada nogalē TV ekrānos paziņoja, ka veiksmīgu raķetes palaišanu uzskata par labāko dāvanu Krievijas iedzīvotājiem, Jauno gadu sagaidot. Putina runas par kodolieročiem nav nejaušas, tas ir mēģinājums “iegrožot” Rietumus, biedējot ar kodolkara iespējamību. Raķešu demonstrēšana gan “multenēs”, gan dabā jau ir kļuvusi par regulāru Krievijas mediju tēmu. ASV politiķi gan saka, ka tic stāstam par Krievijas jaunajiem sasniegumiem raķešu būvniecībā. V. Putins brīdina – lai Vašingtona pat nedomā izvietot jaunus kodolieročus Eiropā! Tad viņš tēmēšot uz Eiropas galvaspilsētām. Un Jekaterinburgas, Tindas vai Omskas iedzīvotājs pie TV ekrāna ar lepnumu konstatē: “Skazal – atrezal!” [pateica – nogrieza, no krievu val.]
Skats caur cietokšņa lūku: ārpasaule – sveša un ļauna
Krievijas politologs Andrejs Koļesņikovs, analizējot ideoloģijas attīstību Krievijā pēc Krimas aneksijas, norādīja, ka tiek mēģināts sakralizēt nebrīvību, apelējot pie sena krievu sentimenta, kas saistīts ar garīgu uzupurēšanos citu labā.1 Tieksme izolēties rodas tad, ja netiek galā ar jaunu komunikāciju, jauniem izaicinājumiem, jaunu dzīvesveidu. Ja brīvība ir par apgrūtinājumu, tad tiek sperti soļi atpakaļ uz nebrīvi aiz cietokšņa mūriem, kur vismaz viss ir skaidrs un pazīstams. Kā norāda A. Koļesņikovs, nebrīves sakralizācija rada pamatus militarizācijai: “Krievija ir tikusi militarizēta vairākas desmitgades, ja ne pat simtgades. Gatavība zibens ātruma militārajai mobilizācijai, bez šaubām, bija galvenā vērtība Padomju Savienībā, gan Josifa Staļina valdīšanas laikā, gan pēc tā.”2
Paradoksāli, bet “cīņa ir miers”, jo mazina izvēles variantu skaitu. Cīņa dod misiju, skaidrību par dzīves jēgu, nozīmīguma sajūtu. Mierīgā Rietumeiropas un Ziemeļeiropas dzīves kārtība liekas sveša un nesasniedzama. Padomju laikā bija ierasts, ka Komunistiskā partija aicina uz cīņu pret alkoholismu, cīņu pret ražošanas brāķi, cīņu pret ārpusdarba ienākumu gūšanu utt. Turklāt cīņas turpināšanās bija garantēta, jo padomju sistēma nespēja tikt galā ne ar vienu no minētajām problēmām – tā pati tās radīja un veicināja.
Joprojām aktuālais Džordžs Kenans
Oficiālā Krievija ne tikai stāsta par karu, bet arī īsteno to. Kamēr Rietumu eksperti un politiķi skatīsies uz Krieviju caur savām cerību brillēm, Kremlis soli pa solim iekaros virtuālas un reālas teritorijas. Ja arī daudziem Rietumos rozā brilles beidzot nokrita no acīm pēc Krimas aneksijas un Malaizijas lidmašīnas notriekšanas virs karadarbības reģiona Ukrainā, tomēr joprojām atšķiras domas par labāko politiku attiecībās ar Krieviju nākotnē. Ja vieni Eiropas politiķi ir naski uz ātru sankciju atcelšanu un attiecību uzlabošanu ar Maskavu, tad citi iestājas par sankciju turpināšanu un jaunu Krievijas iegrožošanas vai vismaz atturēšanas politiku.
Pārliecināto Latvijas liberāļu cerības par to, ka nekas nav jādara, pietiks ar liberālo demokrātiju, lai Krievijas informatīvie uzbrukumi neietekmētu sabiedriskos un politiskos procesus Latvijā un Eiropā kopumā, nav piepildījušās.
Lasot ASV diplomāta Džordža Kenana pirms vairāk nekā 70 gadiem rakstīto “Garo telegrammu”, nākas secināt, ka 1946. gada PSRS un 2019. gada Krievijas ārpolitikā ir daudz līdzīga. Dž. Kenans rakstīja, ka PSRS “[..] rīcībā ir sarežģīts un plašs instrumentu kopums citu valstu ietekmēšanai; tas ir pārsteidzoši elastīgs un universāls instrumentu klāsts, ko vada cilvēki, kuru pieredzei un prasmēm nav precedenta vēsturē”.3 Šāds vērtējums par Krievijas institūciju un specdienestu vēlmi un spējām slepeni ietekmēt procesus citās valstīs jau bija 1946. gadā!
Tas vairs nav komunisms, pret kuru mūsdienu Rietumiem ir jāiestājas. Krievija jau vairākus gadus karo pret brīvo pasauli, izplatot savu neformālo, bet dzīvē pastāvošo vērtību kopumu, kurā iekļauti: meli, tiesiskais nihilisms, ikviena pilsoņa politiskās līdzdalības noniecināšana, indivīdu bezatbildības vairošana, baiļu izmantošana kā ārpolitikā, tā iekšpolitikā, baznīcas un varas saaugšana, biznesa un politiskās varas saaugšana, korupcija kā de facto valsts sistēmas elements, vārda, sirdsapziņas un preses brīvības apkarošana, kaimiņvalstu šantāža un pakļaušana, starptautisko tiesību normu ignorēšana.
Fatālisms Eiropai nepalīdzēs
Interesanta ir Dž. Kenana nostāja, runājot par Rietumu sabiedrības attieksmi pret savas sistēmas vārīgumu un nepilnībām. Viņš norāda, ka komunisms kā sistēma darbojas kā parazīts, kurš barojas no citu vājībām.4 Pēdējos gados ekspertu vidē ir daudz tikuši iztirzāti mūsdienu Krievijas centieni izmantot Rietumu vājības savu politisko mērķu sasniegšanai. Dž. Kenans rakstīja, ka Rietumu sabiedrībai ir jāpiestrādā “pie mūsu pašu cilvēku pārliecības par sevi, disciplīnas, morāles un kopienas gara[..]. Ja mēs nevaram atteikties no fatālisma [nolemtības sajūtas – aut. piezīme] un vienaldzības mūsu sabiedrības trūkumu priekšā, Maskava būs ieguvēja [..]”.5
Dž. Kenans norādīja, ka Maskava nepalīdzēs risināt Rietumu problēmas, jo pati balsta savu ārpolitiku uz tām. Problēma ir Rietumeiropas nevēlēšanās pietiekami iestāties par tiesiskumu starptautiskajā politikā. Postmodernās Eiropas vēlme pēc miera par katru cenu, upurējot taisnīgumu un tiesiskumu, ļauj Krievijai uzbrukt Gruzijai un Ukrainai, zinot, ka Eiropa nebūs solidāra ar tautām tās austrumos. Tāda Eiropas “miera” politika ir tikpat tuvredzīga kā Rietumu klusēšana par Čehoslovākijas daļas atdošanu hitleriskajai Vācijai.
ES un NATO spēj iegrožot Krieviju, vajag tikai vairāk pašapziņas un izlēmības. Dž. Kenans, analizējot spēka uztveri Padomju Savienībā, norādīja, ka, sastopoties ar pārspēku, Maskava viegli atkāpjas. Vai mūsdienu Krievijas vara stipri atšķiras šai ziņā no PSRS 1946. gadā? Zīmīgi, ka Dž. Kenana iegrožošanas politika balstījās pārliecībā, ka PSRS var savaldīt, neiesaistoties ar to militārā konfrontācijā, tomēr viņš norādīja, ka “tai jāpievēršas ar tādu pašu uzmanību un rūpību kā lielas stratēģiskas problēmas risināšanai karā un, ja nepieciešams, ar ne mazākiem plānošanas resursiem”.6 Dž. Kenana idejas izturēja laika pārbaudījumu, PSRS sabruka, Aukstais karš nepārauga karstajā.
Liberāļi, konservatīvie, Brisele un Maskava
Rietumeiropas politiķiem un Briseles ierēdņiem nevajadzētu aizmirst, ka Baltijas valstis pirmās saņem propagandas un dezinformācijas “uguni”. Pārliecināto Latvijas liberāļu cerības (laikposmā no 2007. līdz 2013. g.) par to, ka nekas nav jādara, pietiks ar liberālo demokrātiju, lai Krievijas informatīvie uzbrukumi neietekmētu sabiedriskos un politiskos procesus Latvijā un Eiropā kopumā, nav piepildījušās. Liberāļu bieži piesauktais “veselais saprāts” ir laba lieta, bet nevajadzētu ignorēt kognitīvo zinātņu pētījumu secinājumus par cilvēka racionalitātes robežām un atkarību no konkrētās situācijas un konteksta.
Diemžēl realitāte ir tāda, ka mūs var maldināt. Un tos, kuri augstprātīgi domā, ka viņi ir izņēmums, var maldināt vēl vieglāk. Maldināšana ir gan demokrātijas, gan drošības jomu apdraudoša, tātad valsts institūciju pienākums Latvijā (un citās ES dalībvalstīs) ir rūpēties par pilsoņu aizsardzību informācijas telpā. Konservatīvā ideoloģija te palīdz labāk, jo tā neslimo ar utopiju par katra indivīda superracionālo spēju dezinformācijas gūzmā vienmēr viegli atšķirt, kas patiess, kas ne. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka Latvijas liberālās politikas pamata straume lēnām ir atskārtusi problēmas nopietnību.
Analizējot Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta 2018. gadā publicētā pētījuma par dezinformācijas izplatīšanu “Twitter” platformā laikā no 2006. līdz 2016. gadam rezultātus, vairāki eksperti7 norādīja, ka dezinformācijas uzvara pār informāciju sociālajos tīklos ir saistīta ar cilvēka dabu (par kuru konservatīvajiem nav ilūziju) un psiholoģiskajām īpatnībām. Atliek dezinformējošu tvītu iekrāsot emocionāli ar “riebumu”, “nepatiku” un “bailēm”, lai tas izplatītos ātrāk, plašāk un dziļāk nekā korekts vēstījums.8
2018. gadā asāka kļuva jauna/veca tendence šajā jomā, proti, Krievijas institūcijas arvien vairāk izmanto organizācijas, kas tiešā veidā nav saistītas ar Maskavu. Krievijas informācijas kara kaujinieki dažkārt slēpti izmanto ekoloģiskās grupas, aktīvistus pret bērnu vakcinēšanu un dažādas interešu grupas spriedzes radīšanai.
Līdzīgi kā Aukstā kara laikā, kad PSRS centās radīt grūtības brīvās pasaules valstu valdībām, arī mūsdienās tiek darīts līdzīgi, lai “REN TV” būtu, ko izgaršot, skaidrojot, ka Rietumi tūlīt, tūlīt aizies pa burbuli. Vai Rietumeiropā izpratne par to ir pietiekama? Atbilde ir noliedzoša. Tas nozīmē, ka Latvijas pārstāvjiem Eiropas Parlamentā būs daudz darāmā arī šajā jomā.
1 Andrei Kolesnikov. Russian Ideology after Crimea. September 22, 2015.
2 Andrei Kolesnikov. Russian Ideology after Crimea. September 22, 2015.
3 Kennan telegram.
4 George Kennan’s Long Telegram. GWU, 2015.
5 Turpat.
6 Turpat.
7 Robinson Meyer. The Grim Conclusions of the Largest-Ever Study of Fake News Falsehoods almost always beat out the truth on Twitter, penetrating further, faster, and deeper into the social network than accurate information.
8 Turpat.
