Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Izbraukušo iedzīvotāju patiesībā ir daudz vairāk, nekā par to liecina Iedzīvotāju reģistra dati, atzīst iesaistītās iestādes. Iedzīvotāju reģistrā, kurā cilvēki paši deklarē savu dzīvesvietu, iedzīvotāju skaits Latvijā uz 2018. gada 1. janvāri bija par 175 363 lielāks, nekā saskaitījusi Centrālā statistikas pārvalde (CSP). Lai dati Iedzīvotāju reģistrā būtu pilnīgi un sakristu gan ar CSP datiem par iedzīvotāju skaitu Latvijā, gan arī atspoguļotu reālo situāciju, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde rosina izmaiņas Dzīvesvietas deklarēšanas likumā, paredzot, ka persona varēs deklarēt dzīvesvietu Latvijā un norādīt papildu adresi ārvalstī vai norādīt dzīvesvietas adresi ārvalstī un papildu adresi Latvijā.
Kā iepriekš rakstīja LV portāls, vēstot par finansiālu atbalstu reemigrantiem saimnieciskās darbības uzsākšanai vai attīstībai visos piecos Latvijas novadu plānošanas reģionos, tā sadalē nācās saskarties ar problēmu, ka granti netika piešķirti tāpēc, ka daļa no projektu iesniegumiem neatbilda kritērijam par ārvalsts adreses norādīšanu Iedzīvotāju reģistrā. “Lielākajai daļai pretendentu, lai arī viņi ilgstoši jau dzīvo ārvalstīs, joprojām deklarētā dzīvesvieta bija Latvijā. Tas apliecina tikai to, ka izbraukušo patiesībā ir daudz vairāk, nekā parādās valsts statistikā,” secinājusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija.
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) sabiedrisko attiecību speciāliste Samanta Krieva uzsver, ka Iedzīvotāju reģistra likuma 3. pantā ir noteikts personu loks, par kurām ziņas tiek iekļautas Iedzīvotāju reģistrā, bet šā likuma 10. panta pirmajā daļā noteikts, ka Iedzīvotāju reģistrā par personu iekļauj ziņas par deklarētās, reģistrētās vai norādītās dzīvesvietas adresi. Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 6. panta piektajā daļā noteikts: ja personas dzīvesvieta ir ārvalstī, dzīvesvietas deklarēšanas pienākums ir izpildīts, ja dzīvesvietas deklarētājs sniedzis ziņas par dzīvesvietu Iedzīvotāju reģistra likumā noteiktajā kārtībā. Ministru kabineta noteikumos Nr. 131 “Iedzīvotāju reģistrā iekļauto ziņu aktualizēšanas kārtība” noteikts, ka Latvijas pilsonis, Latvijas nepilsonis, persona, kura Latvijā saņēmusi uzturēšanās atļauju, reģistrācijas apliecību vai pastāvīgās uzturēšanās apliecību, sniedz ziņas par dzīvesvietas adresi ārvalstī.
Minētās ziņas PMLP vai Latvijas diplomātiskajai vai konsulārajai pārstāvniecībai sniedz:
PMLP uzsver: lai gan minētie normatīvie akti nosaka personas pienākumu būt sasniedzamai tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību, kā arī nosaka termiņu, kādā jāpaziņo par adresi ārvalstī, ne visas personas šo pienākumu izpilda. PMLP rīcībā nav datu, cik cilvēku varētu būt izbraukuši no valsts, bet joprojām ir deklarējuši dzīvesvietu Latvijā.
PMLP norāda, ka saskaņā ar Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 11. panta pirmo daļu iestādei, proti, attiecīgajai pašvaldībai, ir tiesības pēc savas iniciatīvas, bet pienākums pēc citu personu iesnieguma pārbaudīt deklarēto ziņu patiesumu, tai skaitā atbilstību valsts reģistros iekļautajām ziņām, kā arī to, vai personai ir tiesisks pamats būt deklarētai attiecīgajā adresē.
Savukārt Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) padomniece Vineta Reitere skaidro, ka “privātā īpašumā esošās dzīvojamās telpas aizsargā Civillikums ( īpašnieka pilnīgas varas tiesības pār savu lietu). Līdz ar to pašvaldībai kā atbildīgajai iestādei par deklarāciju pārbaudi nav tiesiska pamata bez īpašnieka gribas anulēt ziņas par personu deklarēto dzīvesvietu. Arī apstāklis, ka persona faktiski nelieto dzīvojamo telpu atbilstoši Dzīvesvietas deklarēšanas likuma nosacījumiem, nav pamats, lai anulētu ziņas. Ir arī variants par dzīvesvietas anulēšanu, ko var lūgt dzīvojamās telpas īpašnieks, prasot anulēt ziņas, piemēram, ģimenei ar bērniem, un kā iemeslu norādot – ģimene ilgstoši uzturas ārvalstīs. Šādus iesniegumus pašvaldības saņem.”
Uz jautājumu, vai pašvaldības ik pa laikam pārbauda deklarētos cilvēkus, vai viņi dzīvo tur, kur ir norādījuši adresi, V. Reitere norāda: “Dzīvesvietas deklarēšanas likuma mērķis ir personas sasniedzamība tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību, un tā ir pašas personas izvēle un atbildība.”
Atbilstoši Iedzīvotāju reģistrā iekļautajām ziņām par personu aktuālo vai pēdējo deklarēto vai reģistrēto dzīvesvietas adresi Latvijā iedzīvotāju skaits uz 2018. gada 1. janvāri bija 2 109 742, bet uz 1. jūliju – 2 101 061. Savukārt Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) informācija liecina, ka 2018. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 934 379 iedzīvotāji. Starpība starp divām datubāzēm ir 175 363 cilvēki, un, visticamāk, lai gan deklarējuši savu dzīvesvietas adresi Iedzīvotāju reģistrā, viņi neatrodas Latvijā.
CSP sabiedrisko attiecību speciāliste Sanda Rieksta uzsver: “Centrālā statistikas pārvalde katras personas līmenī reizi gadā novērtē to, vai konkrētā persona ir Latvijā vai ārpus valsts. Savukārt Iedzīvotāju reģistrā ir tikai tās ziņas, ko iedzīvotāji par sevi sniedz paši, un daudzi patiešām neinformē par izbraukšanu no valsts. Šī iedzīvotāju skaita novērtēšanas metode CSP tiek lietota jau kopš 2012. gada. CSP publicē oficiālo statistiku, un pastāvam uz to, ka CSP novērtētais iedzīvotāju skaits katru gadu ir daudz tuvāks patiesībai salīdzinājumā ar Iedzīvotāju reģistra ziņām.”
Uz jautājumu, vai PMLP sakārtos jautājumu par deklarētiem, bet reāli konkrētā adresē nedzīvojošiem, iespējams, uz ārzemēm izbraukušiem Latvijas iedzīvotājiem, S. Krieva uzsver: “Dzīvesvietas deklarēšanas likums jau uzliek par pienākumu personai deklarēt vai norādīt dzīvesvietas adresi, kurā tā ir sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. Līdz ar to tas, vai persona ir godprātīgi izpildījusi savu pienākumu, ir atkarīgs no attiecīgās personas tiesiskās apziņas. Tāpat personai, nedeklarējot vai nenorādot dzīvesvietu, kurā tā ir sasniedzama, ir jārēķinās ar tiesiskajām sekām, kas var iestāties (piemēram, nokavēti termiņi administratīvā akta apstrīdēšanai vai pārsūdzībai, neinformētība par uzsāktu tiesvedību utt.), jo saskaņā ar Paziņošanas likuma 4. panta pirmo daļu fiziskai personai dokumentu paziņo uz personas deklarēto dzīvesvietas adresi vai deklarācijā norādīto papildu adresi.”
PMLP norāda, ka ir izstrādājusi likumprojektu “Grozījumi Dzīvesvietas deklarēšanas likumā”, kas paredz, ka persona varēs deklarēt dzīvesvietu Latvijā un norādīt papildu adresi ārvalstī, kā arī norādīt dzīvesvietas adresi ārvalstī un papildu adresi Latvijā. LV portāls jau rakstīja, ka šāda iespēja reemigrantu atbalstam noteikta Diasporas likumā, kas stājies spēkā 2019. gada 1. janvārī.
Tā kā pieaugušie nezina vai aizmirst par pienākumu sniegt ziņas Iedzīvotāju reģistram par dzīvesvietas adresi ārvalstī, šāda situācija skar arī bērnus. Gan Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Inga Vanaga, gan SIA “Karšu izdevniecība Jāņa sēta” galvenais redaktors Jānis Turlajs (pēta skolu tīklu Latvijā) atzīst, ka šāda problēma pastāv – bērni it kā ir skolā, bet ir izbraukuši no valsts un to neapmeklē vai ir deklarējušies, bet skolu neapmeklē vispār. Pašvaldībām ir jāievada dati valsts izglītības informācijas sistēmā par bērnu skaitu uz 1. septembri, un tad tiek rēķinātas mērķdotācijas. Iespējams, bērns skolas solā ir septembrī, bet oktobrī jau nav – vecāki viņu ir aizveduši uz ārvalstīm.
CSP publicē oficiālo statistiku, un pastāvam uz to, ka CSP novērtētais iedzīvotāju skaits katru gadu ir daudz tuvāks patiesībai salīdzinājumā ar Iedzīvotāju reģistra ziņām.
“Ar šo problēmu saskāros, kad pētīju, kāpēc daudzās skolās ir tik daudz skolēnu, kas nav nokārtojuši eksāmenus. Kad meklēju iemeslus, Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) skaidroja, ka lielākā daļa ir atbrīvoti, bet bija pa kādam, kas gada sākumā ir deklarējies, bet reāli ir aizbraucis prom kopā ar ģimeni. Taču šādu gadījumu kļūst arvien mazāk,” saka J. Turlajs.
I. Vanaga brīnās: ”Latvija nav ne Ķīna, ne ASV, bet nevaram tikt galā ar skolēnu datiem.”
Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Komunikācijas nodaļas vecākā konsultante Inta Bērziņa skaidro, ka Ministru kabineta noteikumi Nr. 591 “Kārtība, kādā izglītojamie tiek uzņemti vispārējās izglītības programmās, speciālajās izglītības iestādēs un speciālajās pirmsskolas izglītības grupās un atskaitīti no tām, kā arī pārcelti uz nākamo klasi” nosaka, kādos gadījumos ar direktora rīkojumu atskaita skolēnu, kurš obligātajā izglītības vecumā apgūst vispārējās izglītības pamatizglītības programmu.
Ja vecāki nav iesnieguši skolai iesniegumu ar lūgumu atskaitīt bērnu no skolas un bez izdeklarēšanās kopā ar bērnu aizbrauc uz ārzemēm, bērns paliks reģistrēts izglītības iestādē vienu mācību gadu, norāda I. Bērziņa. Ja līdz mācību gada beigām nav informācijas par to, ka skolēns atgriezīsies un turpinās mācīties Latvijā, viņš no izglītības iestādes ir jāatskaita. Izņēmums ir vecāku iesniegums par to, ka viņi atrodas diplomātiskajā dienestā. Tādā gadījumā bērns paliek reģistrēts arī Latvijas izglītības iestādē līdz četriem gadiem.
“Tas nozīmē, ka nav iespējama situācija, ka liels skaits bērnu ir ilgstoši reģistrēti izglītības iestādē, bet faktiski ir izbraukuši no valsts,” uzsver IZM pārstāve. “Situācija ir cita. Vecāki un līdz ar to bērns nav izdeklarēts no dzīvesvietas Latvijā, bet bērns nav reģistrēts nevienā Latvijas izglītības iestādē, jo fiziski Latvijā neatrodas un mācās ārzemēs. Tādu bērnu ir daudz.”
Informācija IKVD mājaslapā liecina, ka 2017./2018. mācību gadā par 1213 obligātā izglītības vecuma bērniem pašvaldībām nav nekādas informācijas – kur šie bērni atrodas un kādēļ viņi neiegūst obligāto pamatizglītību vai neturpina mācības vidējās izglītības iestādē. Lai gan, salīdzinot ar 2016./2017. mācību gadu, šo bērnu skaits ir samazinājies (2016. gadā tādu bija 1345), tas tomēr vēl joprojām ir ievērojams, un šāda situācija nebūtu pieļaujama.
Ņemot vērā likumā “Par pašvaldībām” noteikto pašvaldības autonomo funkciju – gādāt par iedzīvotāju izglītību un veikt attiecīgajā administratīvajā teritorijā dzīvojošo bērnu uzskaiti, pašvaldību darbam ir jābūt rezultatīvākam, norādīts IKVD mājaslapā. Pašvaldībām ir jāīsteno savlaicīgs un pietiekams darbs, jāveido starpinstitucionālā sadarbība, lai pilnībā un par katru bērnu noskaidrotu apstākļus, kuru dēļ viņš nav reģistrēts izglītības iestādē, nodrošinot, ka visi Latvijā deklarētie obligātā izglītības vecuma bērni iegūst izglītību.
