Jau ilgāku laiku Latvijā norisinājušās diskusijas par nepieciešamību veicināt mediju atbildību, izstrādāt nozarei kopīgu ētikas kodeksu un ieviest mediju ombuda institūciju, kura, reaģējot uz saņemtajām sūdzībām vai pēc pašas iniciatīvas izvērtē iespējamus ētikas pārkāpumus mediju darbībā un sniedz par tiem atzinumus.
Mediju jomas pašorganizēšanos un Latvijas mediju nozarei kopīga ētikas kodeksa izstrādi, kā arī mediju ombuda izveidi, kas nodrošinātu arī ētikas kodeksa ievērošanu, paredz Mediju politikas pamatnostādnes.
Analizējot citu valstu pieredzi, starptautiskos cilvēktiesību dokumentus, tiesisko un mediju vidi Latvijā, aplūkoti trīs dažādi risinājumi mediju ētikas uzraudzības sistēmas izveidei Latvijā. Kā viens no risinājumiem tika vērtēts mediju tiesībsargs – konstitucionāls institūts, Saeimas apstiprināta viena amatpersona. Aplūkoti arī divi mediju nozares pašregulācijas mehānismi: mediju ombuds jeb viena nozares iecelta persona un mediju ētikas padome – vairāki nozares iecelti mediju padomes locekļi, veidojot koleģiālu padomi.
Svarīgākais – neatkarība
Brīvprātīga un pašregulējoša koleģiāla institūcija kā mediju ētikas uzraudzības institūcija ir prakse, kas raksturīga valstīm ar visaugstākajiem vārda brīvības rādītājiem, arī Latvijā turpmāk īstenojamā modeļa izvēli pamato par nozari atbildīgās Kultūras ministrijas (KM) Mediju politikas nodaļas vadītāja Aiga Grišāne. Mediju padome kā pašregulatīvs koleģiāls mehānisms ir izplatītākais risinājums un tiek īstenots Igaunijā, Austrijā, Dānijā, Īrijā, Norvēģijā un Zviedrijā, norādīts 21. novembrī valdībā konceptuāli apstiprinātajā KM ziņojumā “Mediju ombuda izveide, tā sastāvs, darbības vadlīnijas un lauks”.
Pašas mediju nozares veidotu un pārstāvētu ētikas padomi kā piemērotāko no minētajiem trim variantiem novērtē gan tās izveides iniciatīvas grupā iesaistītie nozares pārstāvji, gan mediju eksperti. Galvenais iemesls – šis modelis vislabāk nodrošina mediju neatkarību no nevēlamas valsts institūciju un politiskās ietekmes, kas līdz šim bijusi raksturīga Latvijas politiskās kultūras iezīme, norāda gan Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Anda Rožukalne, gan Vidzemes Augstskolas asociētais profesors Jānis Buholcs.
Tiesa, padomes, kas darbotos kā nevalstiska organizācija, darbības nodrošināšanai paredzēts atvēlēt valsts finansējumu 53 000 eiro gadā biroja tehnisko un administratīvo vajadzību nodrošināšanai. Mediju ētikas padomei būtu jāiesniedz Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai savi gada pārskati, kā arī tie jāpublicē internetā. Paredzēts, ka Kultūras ministrija konkursa kārtībā Mediju ētikas padomei deleģēs atsevišķu valsts pārvaldes uzdevumu veikšanu līdzdarbības līguma ietvaros, kas, kā skaidro A. Grišāne, lielākoties varētu būt saistīti ar mediju vides attīstību valstī.
“Prakse, kad valsts finansē kādu daļu, bet pārējo – pašas mediju organizācijas, veido līdzsvaru starp valsts un pašu mediju ietekmi padomē,” skaidro A. Rožukalne. Citu valstu pieredze liecina: ja mediju ētikas jomas uzraudzība ir tikai pašu mediju pārziņā, pastāv lielāks risks, ka atbildīgajā institūcijā var dominēt ietekmīgākie nozares pārstāvji, kam var būt negatīva ietekme uz ētikas pārkāpumu novērtējumu.
Savukārt J. Buholcs norāda: valsts līdzdalība mediju padomes darbībā vairos tās leģitimitāti sabiedrības acīs. Salīdzinoši nelielajai valsts finansējuma daļai padomes darba nodrošināšanā ir stimulējoša loma, kas sevišķi svarīgi attiecībā uz nelielajiem reģionālajiem medijiem, kuru vidū ir tādi, kas bez publiska finansējuma avotiem nespēj izdzīvot un kam šķērslis līdzdalībai ētikas padomē varētu būt arī biedru iemaksas biroja uzturēšanai, skaidro A. Grišāne.
Ieguvumi un trūkumi
Līdztekus lielākai neatkarībai no valsts Mediju ētikas padome kā pašorganizējoša institūcija nodrošinātu maksimālu mediju organizāciju iesaisti un sadarbību, kā arī veicinātu plašu nozares pārstāvniecību un uzticību no mediju puses, teikts KM ziņojumā. Otrkārt, izvēlētā modeļa īstenošana sekmētu elastīgāku pārvaldi un kompetenču savstarpēju sadalīšanu starp padomes locekļiem. Padomes izveidošana, pieņemot visiem tās biedriem saistošu ētikas kodeksu, sekmētu mediju kvalitāti Latvijā.
Mediju ētikas padomes izveides nolūkā jau darbojas iniciatīvas grupa, kurā apvienojušies: Latvijas Žurnālistu apvienība, Latvijas Preses izdevēju asociācija, Latvijas Raidorganizāciju asociācija, Latvijas Reklāmas asociācija, nacionālā informācijas aģentūra LETA, AS “Delfi” un AS “Latvijas Mediji”.
Lai gan padomes pamatuzdevums būs izskatīt un novērtēt sūdzības par pašu mediju ētikas pārkāpumiem, šī institūcija būs gatava arī aizstāvēt savu biedru, žurnālistu, intereses gadījumos, kad tās aizskartu publiskās pārvaldes institūciju vai pašu izdevēju neētiska vai nelikumīga rīcība.
“Padomē darbosies autoritatīvi profesionāļi, kuru atzinumus nāksies respektēt,” skaidro Latvijas Preses izdevēju asociācijas izpilddirektors Guntars Līcis. Paredzēts, ka Mediju ētikas padomē darbosies deviņi vispāratzīti profesionāļi, kurus izvirzīs nozares pārstāvji. Nevalstiskās organizācijas biedri būs juridiskas personas, kā arī fiziskas personas kā asociētie biedri bez balsstiesībām noteiktos jautājumos, piebilst G. Līcis.
Vēl viens ieguvums, ko varētu sagaidīt no topošās padomes izveides, ir reklāmdevēju iesaistīšanās tajā, kas vieš cerības, ka tādējādi organizācijā izdosies vienoties par kopīgiem sadarbības principiem, kas mazinātu reklāmdevēju slēpto ietekmi uz medijiem, norāda A. Rožukalne.
Prakse, kad valsts finansē kādu daļu, bet pārējo – pašas mediju organizācijas, veido līdzsvaru starp valsts un pašu mediju ietekmi padomē.
Redzams pašregulējošas Mediju ētikas padomes formāta trūkums ir saistīts ar brīvprātīgās iesaistes principu – padomes lēmumi nebūs saistoši visai nozarei, bet gan tikai tās biedriem – medijiem un žurnālistiem, kuri iesaistījušies. Naudas sodus vai citas sankcijas šāda pašregulējoša nevalstiska organizācija nevarētu uzlikt, tikai izteikt aizrādījumus par negodprātīgu rīcību, sniegt rekomendācijas.
Jāņem arī vērā Latvijas sašķeltā mediju vide, kurā pastāv sena dalījuma līnija, piemēram, starp “latviskajiem” un “krieviskajiem” plašsaziņas līdzekļiem, un darbojas uzskatos atšķirīgas žurnālistu profesionālās apvienības. “Ir jautājums, vai dažādās Latvijas mediju telpā darbojošās organizācijas būs gatavas iesaistīties vienā organizācijā, pieņemt vienus noteikumus. Nav arī datu, ko par to domā žurnālisti,” spriež J. Buholcs.
Viņš arī norāda: lai gan viens no Mediju ētikas padomes cerētajiem mērķiem ir saliedēt ap sevi mediju vidi, varētu tomēr sagaidīt, ka daļa plašsaziņas līdzekļu, kuri neiesaistīsies jaundibināmajā organizācijā, šo faktu izmantos, lai iepretim padomē pārstāvētajiem pozicionētos kā neatkarīgi mediji. Tiesa, viens no padomes mērķiem ir konsolidēt medijus ap sevi.
Kad tieši sāks darboties Mediju ētikas padome, pagaidām nav zināms. Vispirms tiks izstrādāti organizācijas statūti un ētikas kodekss, informē G. Līcis. Mediju ētikas padomes izveides risinājuma īstenošana jāuzsāk ne vēlāk kā līdz šā gada 31. decembrim. Izvērtējumu par to, vai un kādi mediju ombuda institūta elementi nostiprināmi normatīvajā regulējumā, veiks KM izveidota darba grupa, un darba grupas priekšlikumus Ministru kabinetā līdz 2020. gada 1. janvārim iesniegs kultūras ministrs.
