Likumu apejoša slēptās reklāmas un “melnā PR”1 izplatīšana ar mediju un sociālo tīklu starpniecību nav nekas jauns. Esam jau redzējuši gan Krievijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes (GRU) mēģinājumus ietekmēt ASV prezidenta vēlēšanas 2016. gadā, gan vietējo aktīvistu – t.s. trešo personu iesaisti “nevainīgā” politisko spēku slavināšanā pirmsvēlēšanu posmā Latvijā. Cambridge Analytica un Facebook sadarbība ir radījusi satraukumu par sociālo tīklu lietotāju datu aizsardzības principu neievērošanu.
Manipulēšana ar cilvēku prātiem, šķiet, sasniegusi vēl nebijušus augstumus. Kodolfizikas atklājumi kalpo gan mieram, gan karam. To pašu var teikt par cilvēka domāšanas pētniecību kognitīvajās zinātnēs, kas var tikt (un jau tiek) izmantotas, lai manipulētu ar mūsu domām un rīcību.
Ar maldināšanas palīdzību noskaņot par labu vienas vai otras zobu pastas iegādei veikalā vēl būtu maza bēda. Panākt, ka balsoju par kādu politisko spēku, kura vēlāk pieņemtie lēmumi politikā ietekmēs gan manu, gan visas valsts nākotni, ir daudz nopietnāka lieta. Cik droša ir Latvijas informatīvā telpa, kādi ir galvenie apdraudējumi, vārīguma faktori, un ko ar tiem darīt – tie ir jautājumi, uz kuriem tiek meklētas atbildes šajā rakstā.
Vārīguma faktori
Kas ir informatīvās telpas drošība? No daudzām nacionālās drošības definīcijām varētu paņemt vienu, kura saka, ka “nacionālā drošība var tikt definēta kā spēja izturēt agresiju no ārpuses.”2 Šis salīdzinoši vienkāršais un iekļaujošais traktējums der arī, ja pārnesam to uz informācijas kara sfēru, kur agresija var tikt īstenota ar informācijas kara līdzekļiem.
Vēl cita definīcija, kas atbilst labai informācijas telpas drošības izpratnei, ir Barija Buzana rakstītā: “[..] drošību uzskata par valsts un sabiedrības spēju saglabāt savu neatkarīgo identitāti un funkcionālo integritāti.”3 Vērojot Krievijas informācijas kampaņu saturu par Latviju, B. Buzana minētā identitāte ir svarīgs uzbrukuma objekts. Viņš norāda, ka “parasti politiskie draudi ir vērsti uz valsts ideju, sevišķi pret tās nacionālo identitāti un organizējošo ideoloģiju, kā arī pret institūcijām, kas šo ideju realizē”.4 Vārīgums šajā kontekstā ir “valsts un sabiedrības vājā vieta”, uz kuru tiek tēmēti draudi.
Rakstā apskatīsim daļu no tiem Latvijas vārīguma piemēriem, kuri ir sevišķi aktuāli no ārpuses nākošās dezinformācijas kontekstā.
2018. gadā publicēta starptautiska pētījuma “Disinformation Resilience in Central and Eastern Europe” ietvaros tika analizēts vairāku valstu vārīgums un noturība attiecībā pret Krievijas dezinformāciju.5 Pētījumā tika secināts, ka Latvija šajā ziņā ir vārīgākais posms Baltijas valstīs. Tam ir objektīvi priekšnosacījumi, daļu no tiem esam mantojuši no padomju okupācijas perioda, savukārt cita daļa ir mūsdienu neizdarības sekas.
Viens no šādiem vārīgumiem ir etniski sašķeltā politiskā vide, pēc valodas principa dalītā mediju vide un izglītības sistēma. Lai gan parasti ar sabiedrības saliedēšanu saistītajās programmās tiek uzsvērts, ka saliedēšanai ir jānotiek, stiprinot valsts valodas prestižu un vairojot tās lietojumu, praksē minētais notiek tikai daļēji. Segregētā izglītības sistēma ir padomju laiku mantojums, kura pārvarēšanai 2018. gadā ir sperts svarīgs solis, proti, ir pieņemts valdības lēmums turpināt izglītības reformu.
Papildus minētajam jāizceļ arī nepietekamā medijpratība, kuras pamati būtu jāmāca visās Latvijas skolās. Pagaidām gan tas notiek tikai pēc dažu institūciju (piem. Kultūras ministrijas) un pilsoniskās sabiedrības aktīvistu iniciatīvas. Tāpat kā bērniem jāmāca, kā pareizi pāriet ielu un rīkoties ar naudu, ir jāmāca kā atšķirt informāciju no dezinformācijas un labu žurnālistiku no propagandas. Mediji ir ļoti svarīgs katra indivīda vispārējās socializācijas un politiskās socializācijas aģents. Palaist jaunieti mediju vidē, bez zināšanām, kas viņu pasargās no manipulēšanas, ir tas pats, kas sūtīt viņu okeānā bez navigācijas rīkiem.
Daļa vārīguma faktoru ir savā starpā saistīti. Viens no vārīguma piemēriem, kas ir saistīts ar sašķelto mediju un izglītības sistēmu, ir Latvijā dzīvojošo latviešu un krievu atšķirīgā izpratne par 20. gadsimta vēstures notikumiem, ko aktīvi izmanto Krievijas propagandisti. Arī sociālekonomiskās problēmas atvieglo dezinformācijas izplatīšanu Latvijā.
Asimetrija ir viens no atslēgas vārdiem, runājot par Krievijas informatīvās telpas iespiešanos, ko demonstrē neproporcionāli lielā Krievijas mediju klātbūtne Latvijā. Sevišķi tas ir vērojams kabeļtelevīzijas uzņēmumu programmu pakešu piedāvājumos. Minētais apstāklis deformē Latvijas iekšpolitikas procesu, jo daļa vēlētāju ikdienā dzīvo dezinformācijas un Krievijas propagandas vidē.
Krievijas (dez)informācijas kampaņu saturs
Vēlēšanu kontekstā, ir svarīgi atcerēties, ka būtiski ir ne tikai nodrošināt demokrātisku procedūru neaizskaramību, bet dot vēlētājiem pietiekamas zināšanas, lai viņiem būtu izpratne par vienas vai otras politiskās izvēles sekām viņu pašu un visas valsts dzīvē.
Oficiālā Krievija apgrūtina Maskavas informācijas telpā dzīvojošajiem Latvijas iedzīvotājiem izdarīt zināšanās balstītu izvēli, jo pārpludina krievvalodīgo informācijas telpu ar meliem un dezinformāciju. Kremļa kontrolētajos mediju vēstījumos tiek uzturēts virtuāls konflikts starp Latvijas valdošo eliti un krievvalodīgo iedzīvotāju segmentu. Šādā vēstījumā tiek ignorēts fakts, ka Latvijā dzīvojošie krievi, baltkrievi un ukraiņi ir visnotaļ diferencēta un daudzos jautājumos arī iekšēji polarizēta sabiedrības daļa. Krievijas ārpolitikas īstenotāji cenšas sasniegt divus mērķus: veicināt Latvijas krievvalodīgās auditorijas diasporizācijas apziņu un pašizolāciju, kā arī uzturēt apdraudētības sajūtu. Šie abi mērķi ir klajā pretrunā ar Latvijas saliedētības politikas nostādnēm.
Sociālekonomiskie jautājumi un stāsts par Latviju kā “caurkritušu valsti” ir bieži ekspluatēts Krievijas kampaņās. Zīmīgi, ka, lai ilustrētu slikto sociālekonomisko stāvokli, Latvija Krievijas medijos netiek salīdzināta ar NVS valstīm, bet gan ar Rietumeiropas valstīm un citām ES dalībvalstīm. Savukārt anti-NATO vēstījumu aktīvā izplatīšana Latvijā ir mērķēta uz transatlantisko saišu vājināšanu un sabiedrības neuzticēšanās NATO kultivēšanu.
Kā redzams, visas tēmas vairāk vai mazāk ir saistītas ar Latvijas vārīgumu, ko Krievijas propagandisti cenšas ekspluatēt pilnā mērā. Visu minēto tēmu kultivēšana ir vērtējama kā netieša iejaukšanās Latvijas vēlēšanās, jo ietekmē to iznākumu par labu autoritāras kaimiņvalsts ārpolitikas mērķiem.
Interneta mediji un sociālās platformas – jaunā kara zona
Papildus tradicionālajiem medijiem, aktīvi anti-Rietumu un anti-Latvijas (tai skaitā) vēstījumu izplatītāji Latvijā ir interneta mediji Rubaltic.ru, Baltnews.lv un Sputnik. “Re:Baltica” veiktā izpēte palīdz saprast, kā strādā minētie portāli.6
Rubaltic.ru ir Imanuela Kanta Baltijas Federālās universitātes Kaļiņingradā piesegā strādājoša interneta vietne. Kad 2017. gada martā Rubaltic.ru publicēja rakstu ar ziņu, ka ASV Donalds Tramps ir it kā nolēmis vairs nefinansēt Baltijas valstis, tad šo viltus ziņu nopublicēja 37 dažādas interneta vietnes krievu valodā, ieskaitot Latvijas Vesti.lv un ar Kremļa propagandas holdingu Rossiya Segodnya saistītais Baltnews.lt. Baltnews darbojas visās trijās Baltijas valstīs.
Trešais aktīvais anti-Rietumu vēstījumu izplatītājs krieviski un latviski ir Latvijā slēgtais Sputnik, kas ir apgājis aizliegumu strādāt ar domēnu “.lv” un darbojas adresē sputniknewslv.com. Lai arī šo portālu auditorija nav liela, tomēr tie ir galvenie Krievijas ārpolitikai draudzīgu interneta satura par notikumiem Baltijā ražotāji krievu valodā un multiplicētāji. Minēto saturu tālāk pārpublicē citas interneta vietnes un viltus profili sociālajās platformās.
Sociālie mediji – Draugiem.lv, Facebook, Twitter – vispopulārākie ir tieši jauniešu vidū. Salīdzinot 2014. un 2017. gada rādītājus, ir redzama tendence – Latvijā ir pieaudzis Facebook, bet krities Draugiem.lv lietotāju skaits. Facebook 2018. gada rādītāji, iespējams, piedzīvos izmaiņas politisko skandālu dēļ, bet 2017. gadā Latvijā Facebook sasniedza vēsturiski augstāko vidējo dienas lietotāju skaita rādītāju – 694 tūktoši (salīdzinājumam – 315 tūkstoši 2014. gadā).7 Vidējais dienas lietotāju skaits 2017. gadā vietnē Odnoklassniki bija 187 tūkst., vk.com (Vkontakte) – 87 tūkst. un Twitter – 57 tūkstoši.8
NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra 2017. gada pētījumā tika secināts, ka 84% no visiem negatīvajiem vēstījumiem par NATO krievu valodā Baltijas valstīs un Polijā Twitter vietnē ir saražojuši boti.9 Tāpēc svarīgi ir ņemt vērā ne tikai sociālo tīklu lietotāju skaitu, bet arī to uzticēšanos tajos pieejamajai informācijai. Tirgus un sociālo pētījumu aģentūras “Latvijas Fakti” 2017. gadā veiktais pētījums par medijpratību parādīja, ka sociālajos medijos publicētā informācija tika vērtēta kopumā visai kritiski, tomēr aptuveni trešdaļa – 32% interneta lietotāju apgalvoja, ka kopumā tic tur pieejamai informācijai.10 Saeimas priekšvēlēšanu periodā KNAB un citām atbildīgajām institūcijām ir jāseko, kas notiek sociālajos medijos, lai nepieļautu negodīgu konkurenci politikā.
Pilsoniskā sabiedrība kā vārīguma mazinātāja
Latvijā ir vairāki Krievijas un vietējo Latvijas mediju maldināšanas piemēru atmaskošanas projekti, tomēr, ņemot vērā Krievijas mediju masīvo klātbūtni, nevarētu teikt, ka šādu atmaskošanas projektu būtu pietiekami.
2017. gadā uz Facebook bāzes Latvijā sāka darboties Elfu vienība, kuru vada bijušais Latvijas diplomāts Ingmārs Bisenieks. Vienības mērķis ir izgaismot interneta troļļus, kuri izplata viltus ziņas sociālajos tīklos. Vēl viens propagandas izgaismošanas piemērs ir mediju eksperta Jāņa Poļa projekts “Interneta propaganda Latvijā” interneta vietnē ardomu.lv. Sarakstu var turpināt ar laikraksta “Latvijas Avīze” piemēru, kur ir izveidota atsevišķa rubrika – “LA atmasko”, kurā apskata maldināšanas gadījumus Krievijas medijos. Austrumeiropas politikas pētījumu centra (APPC) pētnieks Arnis Latišenko vienreiz mēnesī veido vairāku maldināšanas piemēru atmaskošanu ziņu portālā Delfi. Ar melu dekonstrukciju nodarbojas arī LV portāls, attīstot satura sadaļu “Tavai medijpratībai”.
Viens no veiksmes stāstiem ir pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:Baltica” izveide. Jau vairākus gadus “Re:Baltica” pēta dažādus sabiedrībai svarīgus jautājumus, gan par izglītības, gan sociālo sfēru un medijiem. Vēl cits pozitīvs notikums bija Baltijas Mediju izcilības centra izveide 2015. gadā, kura mērķis ir būt par platformu gudras žurnālistikas attīstībai Baltijā un citos reģionos. Veiksmīgs projekts dezinformācijas atmaskošanā bija televīzijas kanāla TV3 raidījumu cikls “Melu teorija”, kas vienreiz nedēļā analizēja aktuālos Latvijas apmelošanas piemērus un intervēja komunikācijas un politikas ekspertus par Krievijas dezinformācijas taktiku.
Šis nav pilnīgs uzskaitījums, tomēr, tas parāda dažādos veidus, kā izgaismot dezinformāciju, vairot medijpratību un līdz ar to mazināt Latvijas sabiedrības vārīgumu.
Vārīguma elementi nepazudīs paši no sevis
Sašķeltā mediju, politiskā un izglītības vide, kā arī nepietiekamā medijpratība ir tie vārīguma faktori, kas mazina sabiedrības noturīgumu pret Krievijas viltus ziņām Latvijā. Oficiālās Krievijas specifiskā vēstures interpretācija un citu tautiešu politikas vēstījumu izplatīšana Latvijā apgrūtina sabiedrības saliedētības procesu. Minētie vārīguma elementi ir novēršami, bet tie nepazudīs paši no sevis. Valsts institūcijām, sadarbojoties ar pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem, ir jāraugās uz informācijas telpas problēmu risināšanu, kā principiāli svarīgu jomu demokrātijas un drošības sargāšanā.
Dažkārt ar informācijas telpu saistīta vārīguma novēršana ir panākama rīkojoties citās sfērās, piemēram, izglītībā. Padomju laika segregācijas izglītības jomā novēršana uzlabos latviešu valodas zināšanas, kas savukārt mazinās Krievijas mediju ietekmi Latvijā. Tas neatrisinās visu uzreiz, bet vidējā un ilgtermiņā stiprinās gan demokrātiju, gan drošību, jo būsim mazāk pakļauti ārējai – autoritāras valsts ietekmei. Kremlī to apzinās, tāpēc tik asi kritizē izglītības reformas turpināšanu.
Krievijas propagandas un dezinformācijas izplatītāji uzbrūk Latvijas valsts idejai un fundamentālajiem principiem – demokrātijai, tiesiskumam un nacionālas valsts būvniecībai.
Šajā informācijas un dezinformācijas pārbagātības laikā esam paši atbildīgi par to, kā pasargāt sevi no manipulācijas. Tomēr nevajadzētu visu uzkraut cilvēkiem, daudziem no kuriem trūkst laika katras mediju ziņas pārbaudīšanai. Mediju darba kvalitāte un citi ar informācijas telpu saistītie jautājumi skar nacionālo drošību, tātad tā vispirms ir valdības atbildība. Latvijas informācijas telpas drošības jomu skar arī tādi jautājumi kā ar mediju sfēru saistīto valsts institūciju nepietiekamā kapacitāte un pilnvaras; mediju ombuda nepieciešamība un mediju sfēras regulēšanas problēmas; žurnālistu ētikas jautājumi un populisms medijos.
1 Ar “melno PR” politikā parasti saprot politiskos oponentus nomelnojošas informācijas izplatīšanu.
2 Giacomo I. The Economic Content of Security. Journal of Public Policy, 1989, Vol. 8, No. 2, p. 151.
3 Buzans B. Cilvēki, valstis un bailes. Problēmas, kas saistītas ar starptautiskās drošības izpēti periodā pēc aukstā kara. Rīga: Izdevniecība AGB, 2000, 36. lpp.
4 Turpat, 122. lpp.
5 Damarad V., Yeliseyeu A. (eds). Disinformation Resilience in Central and Eastern Europe, Kyiv: Prisma, 2018, http://prismua.org/wp-content/uploads/2018/06/DRI_CEE_2018.pdf.
6 Inga Spriņģe, Sanita Jemberga, Sputnik nezināmais brālis, Re:Baltica, 06.04.2017., https://rebaltica.lv/2017/04/sputnik-nezinamais-bralis/
7 Vidējā dienas auditorija sociālajās platformās – Kantar TNS Digital pētījums, MA, 10.11.2017., https://marisantons.lv/statistika/, accessed March 11, 2018.
8 Turpat.
9 Robotrolling 2017/1, NATO StartCom COE, http://www.stratcomcoe.org/robotrolling-20171
10 Latvijas iedzīvotāju medijpratība, Kvantitatīvais pētījums, “Latvijas Fakti” 2017. gada jūnijs, https://www.km.gov.lv/uploads/ckeditor/files/mediju_politika/petijumi/Medijpratiba_petijuma%20rezultati_Latvijas%20Fakti_18_07_2017.pdf
