Vienota izpratne ir svarīga, piemēram, ja uzsākam normatīvu diskusiju, meklējot atbildi uz jautājumu – vai populisms ir demokrātiju veicinošs vai graujošs? Šajā rakstā tiek apskatīta politikas pētnieku izpratne par populismu, kā arī mediju mijiedarbība ar populistiem un žurnālistu attieksme pret populismu.
Kas ir populisms?
Populisms tiek uzskatīts par “plānu” jeb nepilnīgu ideoloģiju, jo tai trūkst satura. Bieži vien populistiskas partijas izvēlas sekot vienlaikus kādai nopietnākai ideoloģijai, kombinācijas var būt dažādas.
Kā norāda salīdzinošās politikas eksperts Daunis Auers, politikas zinātnē populisma pētniecība parasti ir saistīta ar politisko partiju pētniecību, tomēr mūsdienās bieži populisma jēdzienu paplašina un runā par to kā specifisku komunikācijas stilu.1
Pētniece Ilze Balcere, analizējot populisma izpētes klasiķu darbus, secina, ka papildus ideoloģijai un komunikācijas stilam populisms ir arī kustības vai partijas organizatoriskais veids, kurā valda harismātisks līderis un partijai nav stingras hierarhiskas struktūras.2
Populisma komunikācijas stilam piestāv emocionāla un vienkāršota pieeja personām, procesiem un problēmām, ko Kess Madī (Cas Mudde) nodēvēja par “kroga politiku” (politics of the pub – angļu val.). Stils var izpausties arī apģērba politiskās etiķetes ignorēšanā, piemēram, neuzlikt kaklasaiti vai neuzvilkt atbilstošas krāsas žaketi, kur tāda prasīta. Vēl cits populārs populisma komunikācijas stila piemērs ir neizpildāmu solījumu došana ar mērķi vairot vēlētāju atbalstu.
Ideoloģijas kontekstā populisms ir politisks konflikts starp mums (tautu, cilvēkiem) un viņiem (varas un dažkārt biznesa eliti). Populisti eliti vienmēr raksturo kā korumpētu, savtīgu un vienaldzīgu pret mums – tautu. Populisti parasti idealizē vienkāršo tautu un apsūdz eliti. Šāda – vienkāršo cilvēku kā īstās gudrības nesēju – idealizēšana bija vērojama narodņiku kustībā 19. gadsimta Krievijā.
Cits vēsturisks populisma avots ir ASV Tautas partija, kas 19. gs. beigās kritizēja Vašingtonas lielo atkarību no bankām un finanšu korporācijām. Pētnieki norāda, ka vārds “populisti” radās kā ērtāks apzīmējums ASV Tautas partijai, par paraugu ņemot Demokrātisko partiju un “demokrātus”, Republikāņu partiju un “republikāņus”.3
Visnotaļ tipisks populisma paraugs ir ASV prezidenta Donalda Trampa runa inaugurācijas ceremonijā, kur cita starpā viņš teica, ka “šodienas ceremonijai ir ļoti sevišķa nozīme. Tāpēc, ka šodien mēs ne tikai pārnesam varu no vienas administrācijas citai, vai no vienas partijas – otrai. Mēs pārņemam varu no Vašingtonas un nododam to jums, tautai”.4 Populisti, atsaucoties uz “visu tautu” kā uz viņu mandāta devēju, izdara kļūdainu pieņēmumu, ka valsts pilsoņi ir homogēna masa, ko viņi var pilnībā pārstāvēt cīņā pret slikto eliti.
Ir svarīgi neizmantot vārdu “populisti” pret tiem, kuri vienkārši citādi redz izaicinājumus, ar kuriem sastopamies. Lai gan ir politologi, kuri uzskata citādi, palieku pie viedokļa, ka stingrākas nostājas pieprasīšana migrācijas jautājumos nav automātiski pieskaitāma populismam. Cita lieta, ka ir populisti, kuri aktīvi iestājas par stingrāku robežu kontroli, bet tas nepadara migrācijas tēmu par populistiem ekskluzīvi piederošu. Demokrāts Bils Klintons arī iestājās par stingrāku attieksmi pret nelegālo migrāciju ASV. Vai tāpēc sauksim viņu par populistu? Lasīsim, ko par populismu raksta politikas zinātnes klasiķi, un savstarpējā komunikācijā apjozīsimies ar cieņpilnu attieksmi pret tiem, kuri domā atšķirīgi.
Mediji par un pret populismu
“Vai mediji un žurnālisti izmanto politiķus-populistus tikai kā informācijas avotus, pasīvi atainojot viņu viedokļus un darbības, tādējādi vairojot viņu popularitāti? Vai arī paši mediji aktīvi atbalsta populistiskas idejas un izmanto populismu kā ietvaru realitātes atainošanai?”5 Šos jautājumus uzdod mediju un komunikācijas eksperte Anda Rožukalne un norāda, ka atbildes uz šiem jautājumiem nav nemaz tik viegli atrast.
Mediji, kuri koncentrējas uz izklaidi vai izmisīgi meklē auditorijas uzmanību, var vieglāk pievērst uzmanību ar spilgtām frāzēm un emocionālu vēstījumu. Arī problēmu personalizēšana medijos atbilst populismam kā komunikācijas stilam. Problēmas personalizēšana notiek, cieši sasaistot kādu problēmu ar personu bez dziļākas izpētes un diskusijas par problēmas būtību.
A. Rožukalne norāda, ka mediētais populisms ir mediju aktivitāte, kas ir izdevīga populisma ideju izplatīšanai. Tā palīdz popularizēt populistiskus politiķus un veicina populistisku kustību panākumus vēlēšanās.6
Otra pieeja norāda, ka ne tikai politiķi, bet arī paši žurnālisti un redaktori ierāmē notikumus atbilstoši populisma izpratnei par pasauli, proti, nodalot “labo tautu” no “sliktās elites”. Tādējādi ir iespējams runāt arī par populistiskiem medijiem, kuri var pastāvēt gan paši par sevi, gan saiknē ar politiskām populistu kustībām.7 Šādi mediji var portretēt populisma pārstāvjus gan kā varoņus, gan kā sistēmas upurus.
Populistiskajiem medijiem ir jāņem vērā, ka tie būs līdzatbildīgi par sekām, ja pie valsts stūres ķersies nevis izglītotākie un vairāk pieredzējušie, bet skaļākie.
Dažkārt nav vienkārši nodalīt mediēto populismu no populistiskiem medijiem. Kā norāda A. Rožukalne, abus veidus raksturo emocionāls piesātinājums, orientācija uz konfliktu, kā arī priekšplānā tiek izcelti dažādu grupu atšķirīgie skatījumi.8 Parasti gan mediētā populisma gadījumā žurnālistu darbs ir vairāk uz plurālismu orientēts un atkarīgs vairāk no paša žurnālista nostājas nekā no redakcijas.
Ir vērojams, ka populistisks komunikācijas stils ir kļuvis par daudzu mūsdienu mediju ikdienas praksi. Sevišķi tas vērojams interneta vidē. Parasti arī dzeltenās preses darba stils ir līdzīgs populisma komunikācijai. Jo izaicinošāki virsraksti, jo vairāk auditorijas uzmanības.
Demokrātiju graujošs vai veicinošs
Viens no diskusiju par populismu griezumiem ir tas, vai populisms ir demokrātiju graujošs vai veicinošs. Galu galā populisti pieprasa vairāk, nevis mazāk demokrātijas. Veicinošs tas varētu būt tiktāl, cik satricina tos, kuri iesnaudušies, kā arī izceļ gaismā to, kas paslēpts zem paklāja. Vienlaikus tas var būt destruktīvs, jo rada vēl lielāku neuzticēšanos politiķiem jau vēlāk, kad iznāk gaismā tas, ka viņu piedāvājums nav bijis ilgtspējīgs.
Populisti ir daudz (un pamatoti) kritizēti, tomēr ir svarīgi padomāt arī par populisma cēloņiem un profilaksi. Ilgi nerisinātas problēmas, piemēram, migrācijas kontroles jautājumos ES, var izraisīt sprādzienveidīgu risinājumu pieprasīšanu – ar lielu populisma piedevu. Atcerēsimies, ka populisms visbiežāk rodas tur, kur ir kāda krīze. Latvijas meinstrīma partijām ir jāuzņemas līdzatbildība par populistu aktivizēšanos, kas rodas tad, ja krīze netiek labi pārvaldīta, ja salīdzinoši lielas sabiedrības grupas ilgstoši negūst labumu – pat situācijā, kad valsts makroekonomiskie rādītāji aug.
Arī augstprātība – gan politiķu, gan žurnālistu – veido augsni populismam un protesta balsojumiem. Kā redzams no teorētiķu darbiem, arī paši žurnālisti var strādāt populistiski. Ko labu ir panācis žurnālists Kārlis Streips, apsaukājot ASV prezidentu par “oranžo radījumu” “Rīga TV24” ēterā un viņa vēlētājus par “lauku pāķiem” vienā no Latvijas Radio 1 raidījumiem? Ko labu panāca Saeimas deputāte Ilze Viņķele, kristietībā balstītu pārliecību dēvējot par tumsonību (epopejā par “Kārļa un Karlīnes” tēmu)? Piemēru klāstu varētu turpināt.
Arī citās ES valstīs pēdējos desmit gados izteikti liberāli noskaņoti politiķi ir nievājoši izteikušies par konservatīvām un tradicionālām vērtībām. Šāda – augstprātīga – attieksme vairo gan augsni populismam, gan dzen Eiropas konservatīvos Vladimira Putina virzienā. Konservatīvajiem savukārt ir jāatceras, ka nav iespējams visiem uzspiest savu redzējumu, var tikai sacensties godīgā, demokrātiskā konkurencē par cilvēku prātiem un sirdīm. Minētais, protams, ir attiecināms uz visu ideoloģiju pārstāvjiem.
Tiem, kuri grasās balsot par populistiem, ir jāatceras, ka viņu varoņi, visdrīzāk, nespēs piedāvāt ilgtspējīgus risinājumus. Jo pie “tīrāka populisma” šie politiķi turēsies, jo lielāka būs avārija.
Savukārt nepopulistu politiskajām partijām būtu labi, pieņemot lēmumus, turēties pie sevis izvēlētās ideoloģijas principiem, pacietīgi izglītojot par tiem visus Latvijas vēlētājus. Tas mazinās augsni populismam un uz īstermiņa risinājumiem orientētiem tematiskajiem balsojumiem parlamenta vēlēšanās.
Visbeidzot, populistiskajiem medijiem ir jāņem vērā, ka tie būs līdzatbildīgi par sekām, ja pie valsts stūres ķersies nevis izglītotākie un vairāk pieredzējušie, bet skaļākie.
1 Daunis Auers izdevumā: Andis Kudors & Artis Pabriks (eds.). The Rise of Populism: Lessons for the European Union and United States of America. Rīga, CEEPS, LU Apgāds, 2017, 151–168.
2 Turpat, 17–36.
3 Tim Houwen. The non-European roots of the concept of populism. Working Paper No 120, (Sussex European Institute, University of Sussex and Radboud Universiteit Nijmegen, 2011): 8–9.
4 President Trump’s Inaugural Address. Accessed October 11, 2017, Annotated.
5 Anda Rožukalne izdevumā: Andis Kudors & Artis Pabriks (eds.). The Rise of Populism: Lessons for the European Union and United States of America. Rīga, CEEPS, LU Apgāds, 2017, 37–56.
6 Turpat.
7 Benjamin Krämer. Media populism: A conceptual clarification and some theses on its effects. Communication Theory, 24 no. 1, (2014): 42.
8 Anda Rožukalne izdevumā: Andis Kudors & Artis Pabriks (eds.). The Rise of Populism: Lessons for the European Union and United States of America. Rīga, CEEPS, LU Apgāds, 2017, 37–56.
