Donbasa un Krimas iedzīvotāju biedēšana
Krievijas dezinformācijas kampaņas pret Ukrainu izpēte parādīja, ka Krievijas agresijas gatavošanā 2013. gadā un uzsākšanā 2014. gadā nozīmīga loma tika ierādīta baiļu kultivēšanai.1
Jau 2013. gada vasarā Kremlis uzsāka bezprecedenta dezinformācijas kampaņu ar mērķi atturēt Ukrainu no asociācijas līguma parakstīšanas ar Eiropas Savienību Austrumu partnerības samitā Viļņā. Kampaņas sākotnējā fāzē tika vairota nedrošības sajūta par Ukrainas ekonomisko nākotni. Šī vēstījuma mērķauditorija bija visa Ukrainas sabiedrība.
Eskalējoties Maidana protestiem, ziņu sižetu priekšplānā tika izvirzīti ukraiņu nacionālie radikāļi un fiziskā apdraudējuma tēma, kas vispirms tika adresēta Austrumukrainas krievvalodīgo iedzīvotāju daļai.2 Medijos un sociālajos tīklos tika izplatītas viltus ziņas par kaujinieku pilniem vilcieniem, kuri dodas uz Krimu ar mērķi uzbrukt krieviem, atņemt viņu īpašumus un aizliegt runāt krieviski. Krimas iedzīvotāju daļai, kura jau tāpat vērsa savus skatus vairāk uz Maskavu nekā uz Kijevu, minētie vēstījumi kalpoja kā papildu stimuls meklēt “aizsardzību” pie Krievijas.
Zīmīga ir Krievijas amatpersonu divkosība, skaidrojot savu informatīvo politiku Ukrainā jau pēc Krimas aneksijas. Tā laika aģentūras “Rossotrudņičestvo” vadītājs Konstantīns Kosačevs teica, ka “ir ļoti viegli un vilinoši ne tikai piesaistīt Ukrainu ar Eiropas Savienības priekšrocībām, bet arī nobiedēt to ar Krieviju. Starp citu, mēs tā nedarījām: mēs nebiedējām Ukrainu ar Eiropas Savienību, lai vairāk liktu tai iemīlēt mūsu valsti. Tās nav mūsu metodes, saku atklāti. Mēs saucam lietas īstajos vārdos, bet nepārkāpjam sarkano robežu, aiz kuras sākas apzināta diskreditācija”.3
Pieredzējušais Krievija politiķis, protams, meloja, jo nevarēja nezināt, ka tajā laikā televīzijas kanāla RTR propagandists Dmitrijs Kiseļovs (un citi) bieži savos raidījumos centās kultivēt bailes par Ukrainas ekonomisko nākotni, salīdzinot ES un Ukrainas asociācijas līguma parakstīšanu ar pašnāvību un lēkšanu bezdibenī.4
Krievija kā “ielenktais cietoksnis”
Krievijas propagandisti biedē ne tikai ārvalstu, bet arī savus pilsoņus. Vladimira Putina kā Krievijas elites arbitra pozīciju stabilitātei ir nepieciešams augsts popularitātes reitings, lai dažādie strāvojumi Krievijas spēka struktūru un ekonomiskajos grupējumos baidītos riskēt viņu izaicināt.
Kā panākt iespējami plašāku iedzīvotāju atbalstu autoritārā valstī? Salīdzinoši vienkārši – ar ārējo draudu kultivēšanu. Ja Krievija ir “ielenktais cietoksnis”, ap kuru sapulcējušies nacisti, banderovieši un citi ļauni kaimiņi, kurus it kā kūda ASV, tad vienīgais, kurš var tiem stāties pretī, ir bijušais VDK virsnieks Putins.
“Ielenktā cietokšņa” tēmu Krievijā sāka kultivēt pēc krāsainajām revolūcijām tās kaimiņvalstīs 2003. un 2004. gadā. Ap 2005.–2008. gadu tika publicēta grāmatu sērija “Projekts – Krievija”, daļa no tām bija publicēta, nenorādot autorus, tādējādi uzturot intrigu. Grāmatas “Cietoksnis “Krievija”” līdzredaktori un autori bija Mihails Ļeontjevs un Aleksandrs Ņevzorovs.
M. Ļeontjevs grāmatas ievadā rakstīja: “Kāpēc PSRS pēc kara bija spējīga nostāties pret ASV, būdama tādā pašā stāvoklī kā sakautā Vācija, bet ar nepārprotami mazāk efektīvu ekonomisko sistēmu? Tāpēc, ka tā nepieņēma Māršala shēmu. Tā neatvērās.”5 Tajā pašā grāmatā bijušais Krievijas Valsts domes vicespīkers Mihails Jurjevs rakstīja, ka Krievijai esot jāīsteno izolacionisms, lai attīstītos neatkarīgi no pārējās pasaules. Zīmīgi, ka M. Jurjevs norādīja, ka jāizolējas kopā ar bijušajām padomju republikām. M. Jurjevs rakstīja, ka “nav tik daudz svarīgi likt šķēršļus ārējai ietekmei, cik izmainīt pašu sabiedrību, lai padarītu to nejūtīgu pret šādu ietekmi”.6
Pārfrāzējot var teikt, ka mērķis ir nevis fiziska izolācija, bet virtuāla cietokšņa izveide, kura sienas ir būvētas mediju telpā. Turklāt, ja kāda valsts nevēlas iekļauties šajā cietoksnī, tad ar to ir jākaro (Gruzija, Ukraina). Kas ir tie draudi, kuru dēļ jābūvē cietokšņa sienas?
Lai arī varas kontrolētie mediji pārsvarā biedē ar NATO it kā agresīvajiem nolūkiem attiecībā uz Krieviju, īstās Kremļa iemītnieku bailes ir saistītas nevis ar militārajiem draudiem, bet gan ar politiskajām pārmaiņām Krievijas iekšienē, kas pārtrauktu pašreizējās kleptokrātiskās elites kontroli pār visu un visiem.
Biedēšana ar likuma varas izveidošanu Krievijā skanētu kaut kā neveikli, tāpēc labāk ir runāt par “NATO ekspansiju”. “Arābu pavasaris” un plašie protesti Bolotnajas laukumā Maskavā 2011. gadā vēl vairāk stiprināja Krievijas propagandistu vēlmi biedēt savus līdzpilsoņus. “Rossotrudņičestvo” vadītāja vietnieks Georgijs Muradovs 2014. gadā paziņoja, ka Rietumvalstis īsteno “totālo karu”, lai iznīcinātu NVS: “No organizācijas sit ārā galvenos tās dalībniekus un tādējādi izbrīvē telpu ap Krieviju, lai tad ķertos klāt pašai Krievijai.”7 G. Muradova uzmanībai ir pagājis garām fakts, ka drīzāk jau valstis pašas bēg no Kremļa integrācijas projektiem, nevis kāds tās vilktu projām.
Mihaels Rohlitcs (Michael Rochlitz) 2018. gada septembrī publicētā rakstā norāda, ka pie varas esošo Krievijas siloviku pasaules uzskats esot “ienaidnieki ir visur”.8 M. Rohlitcs raksta, ka Krievijas spēka struktūru cilvēki atbalsta centralizētu valsts pārvaldi ar labi finansētām spēka institūcijām. Šāda kārtība esot nepieciešama, jo Krievija esot ārējo spēku apskausta un apdraudēta.
Siloviki skaidro, ka tikai viņi pilnībā izprotot situācijas nopietnību un esot vienīgie, kuri ir unikāli kvalificēti vadīt Krieviju šajos nedrošajos laikos.9 Tieši šādu ideju kultivēšana ļauj, piemēram, bijušajam specdienesta darbiniekam Igoram Sečinam vadīt kompāniju “Rosņeftj” un saņemt tādu atalgojumu, kāds līdzīgu Rietumu kompāniju vadītājiem var tikai sapņos rādīties.
Latvija kā “izdegusī zeme”
Pirms dažiem gadiem Krievijas TV kanāla RTR propagandists Dmitrijs Kiseļovs biedēja ASV, ka Krievija varot to pārvērst radioaktīvajos pelnos. Kādus vēstījumus Krievijas mediji izplata par Latviju?
Esam jau daudzkārt brīdināti, ka tūlīt, tūlīt Latvijas ekonomika sabruks. Kā nebrūk, tā nebrūk. Militārās drošības ziņā mums skaidro, ka NATO mūs neglābs, jo ir par tālu, nepaspēs. Un, pat ja citas NATO valstis nāks palīgā, tad kara darbības rezultātā Latvijas teritorija būs izdegusi zeme.
Lai gan NATO ir drošību vairojošs faktors Baltijas valstīs, tomēr liela daļa biedēšanas vēstījumu ir saistīti tieši ar Ziemeļatlantijas aliansi un Latvijas aizsardzības spēju vairošanu. Tā, pēc Krievijas pārstāvju domām, var izraisīt Krievijas reakciju un padarīt situāciju vēl nedrošāku.10 Kremļa kontrolētajos un Kremlim simpatizējošajos medijos jau vairākus gadus tiek kultivēti vēstījumi par to, ka NATO gatavojas uzbrukt Krievijai, NATO ir starptautiskais policists, kas apspiedīs Baltijas valstīs dzīvojošos krievus, NATO karavīri ir agresīvi dzērāji un izvarotāji.
Šādu un līdzīgu vēstījumu izplatīšanas mērķis ir vairot Latvijas iedzīvotāju neuzticēšanos sabiedrotajiem, kam sekotu attiecību atsalšana ar ASV un tātad transatlantiskās sadarbības vājināšana. Tieši NATO vienotība ir visefektīvākais Krievijas atturēšanas līdzeklis, kur Eiropas valstu sadarbībai ar ASV un Kanādu ir principiāla nozīme. Notikumi Ukrainā un Gruzijā ir parādījuši, ka Latvijas izvēle iestāties NATO ir bijusi racionāla. Varam tikai spekulēt, kas notiktu, ja šāds solis netiktu sperts. Vai Pleskavas desantnieki kādu dienu neierastos “glābt” Krievijas tautiešus Rēzeknē, Narvā un Klaipēdā?
Īsi pirms un pēc NATO samita Varšavā 2016. gadā Krievijas mediji sāka aktīvi izplatīt vēstījumu, ka ne jau Krievija radot draudus, bet NATO, tāpēc Krievija esot spiesta reaģēt. Līdzīgu vēstījumu šogad pauda arī Krievijas vēstnieks Latvijā Jevgēņijs Lukjanovs, kurš intervijā Latvijas Radio 4 teica, ka no viņa dzimtās Pēterburgas līdz NATO spēkiem esot 140 kilometri un tas viņu satraucot.11 Vai tiešām vēstnieks tic, ka NATO tuvākajā laikā grasās uzbrukt Krievijai? Spriežot par Krievijas vēstnieka personību, drīzāk jādomā, ka viņš (līdzīgi daudziem citiem Krievijas diplomātiem) izvēlējies mērķtiecīgi kultivēt bailes.
Krievijas propagandas vēstījumos izskan viedoklis, ka mums te pašiem Baltijā esot paranoja, tāpēc mēs bruņojamies. Tam nevar piekrist. Ja Latviju salīdzinātu ar namu un valsts aizsardzību ar durvīm, tad būtu pašsaprotami, ka durvis nedrīkst būt no kartona, pat ja mums nav skaidru ziņu par to, vai zaglis nāks vai nenāks tuvākajā naktī. Mājai jebkurā gadījumā ir jāieliek stipras koka vai metāla durvis ar labu atslēgu. “Kartona durvis” bija mūsu aizsardzība pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, kad trūka finansējuma visam, tai skaitā drošībai. Savukārt kaimiņš, kura māju nesen izlaupīja, ir Ukraina – tās durvis bija atstātas pusvirus.
Putina motivācija uzsākt karu Baltijas valstīs varētu būt saistīta ar mērķi vājināt, sašķelt Rietumus un sagraut NATO. Tas būtu iespējams tikai tad, ja pēc Krievijas iebrukuma Baltijas valstīs nesekotu citu spēcīgāko NATO dalībvalstu atbildes soļi. Šādu scenāriju bija iespējams teorētiski iedomāties pirms 2014. gada, bet ne tagad, kad uzbrukums Baltijas valstīm tiktu sagaidīts ar tūlītēju baltiešu militāru atbildi un gandrīz vai automātiski iedarbinātu arī citu NATO dalībvalstu iesaisti. Tāpēc baidīties nevajag, tomēr – drošs paliek nedrošs – durvīm jābūt kārtībā.
1 A. Kudors, M. Kaprāns, M. Cepurītis. Krievijas informācijas kampaņa pret Ukrainu – no „Viļņas samita” līdz „Krimas referendumam”: vēstījumu analīze. Rīga: NATO StratCom, APPC, 2014.
2 Turpat.
3 «В кризис в разы повысилась посещаемость курсов балета», - Константин Косачев, руководитель Россотрудничества, Ведомости.
4 A. Kudors. Krievijas izpratne par publisko diplomātiju: starp maigo varu un manipulāciju. Grām.: A. Kudors (red.). Krievijas publiskā diplomātija Latvijā: mediji un nevalstiskais sektors. Rīga: LU Apgāds, APPC, 2014.
5 Mihail Leontiev. Proshchanie s liberalizmom. Kniga: M. Leontiev, A. Nevzorov, Krepostj “Rossiia”. Moskva: Iauza-Press, 2008, 8.
6 Mihail Juriev. Krepostj “Rossiia”. Kniga: M. Leontiev, A. Nevzorov. Krepostj “Rossiia”. Moskva: Iauza-Press, 2008, 42.
7 A. Novikova, “”Miagkaia sila” Rossotrudnichestva: Russkii razmah i amerikanskaia delovitost”, 02.06.2014.
8 M. Rochlitz. The Power of the Siloviki: Do Russia’s Security Services Control Putin, or Does He Control Them? Russian Analytical Digest No. 223, Sept. 2018.
9 Turpat.
10 Sprūds A., (red.). Latvijas plašsaziņas līdzekļu noturība pret citu valstu vēstījumiem: Krievijas faktors NATO 2016. gada Varšavas samita kontekstā, Rīga: LR AM, LAI, 2016, 27. lpp.
11Александр Андреев, Константин Казаков, Евгений Лукьянов о санкциях, НАТО и русских в Латвии. Большое интервью с послом РФ. 19.01.2018., LSM.
