NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Signe Krūzkopa
LV portāls
20. augustā, 2018
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: Problēma
TĒMA: Noziedzība
6
6

Vai jāsoda tie, kas rada viltus ziņas un dalās ar tām internetā

FOTO: Freepik

32% interneta lietotāju apgalvo, ka tic sociālajos portālos publicētajai informācijai, un 22% mēdz internetā dalīties ar informāciju, iepriekš to nepārbaudot citos informācijas avotos, savukārt 27% Latvijas iedzīvotāju nespēj novērtēt savu spēju atšķirt ticamu informāciju no maldinošas, norādīts 2018. gadā izstrādātajā sintēzes ziņojumā “Krievijas ietekme Latvijas informatīvajā telpā”, kurā aplūkota arī sabiedrības spēja nošķirt propagandu un dezinformāciju no leģitīmām vārda brīvības izpausmēm. Savukārt viltus ziņu portālu skaits tikai aug. Vai apzinātas darbības, publicējot un izplatot maldinošas ziņas, paliek ārpus uzraudzības un par to nepienākas sods? 

īsumā
  • Latvijas informatīvajā telpā popularitātes pieaugumu arvien vairāk piedzīvo tā dēvētie klikšķu portāli. Tie nav reģistrēti kā masu mediji, taču mēģina iekarot reklāmas tirgu, savā saturā iekļaujot provokatīvu, tendenciozu un sagrozītu informāciju, tādējādi cenšoties piesaistīt sabiedrības uzmanību.
  • Normatīvajos regulējumos starptautiskā un arī nacionālā līmenī nav skaidra dezinformācijas jēdziena definējuma. Tas rada problēmas nošķirt dezinformēšanu no vārda brīvības izpausmes likuma līmenī.
  • Domājot, kā mazināt un regulēt dezinformāciju interneta vidē, jāapzinās, ka jebkāda plašsaziņas līdzekļu regulācija saistīta arī ar ierobežojumiem jomā, kas pastāv ar mērķi nodrošināt izteiksmes brīvību un neierobežotas informācijas pieejamību.
  • Šobrīd sodīt par viltus ziņu tālāku izplatīšanu nevar. Taču tiek vērtēts sistemātiskums. Ja kāds regulāri dalās savā sociālo mediju kontā ar šādām ziņām, nepārliecinoties par to patiesumu, īpaši jomā, kas skar Latvijas valsts drošību, nav jābrīnās, ka kāda drošības iestāde varētu vēlēties pārliecināties par personas motīviem.

Regulējuma, kā sodīt un ierobežot maldinošu ziņu publicētājus un tos, kas ar šādām ziņām dalās sociālajos portālos, pagaidām nav. Tomēr bez uzmanības šādas situācijas nepaliek.

Drošības policijas (DP) 2016. gada pārskatā norādīts, ka Latvijas informatīvajā telpā popularitātes pieaugumu arvien vairāk piedzīvo tā dēvētie klikšķu portāli, kuri nav reģistrēti kā masu mediji, taču mēģina iekarot reklāmas tirgu, savā saturā iekļaujot provokatīvu, tendenciozu un sagrozītu informāciju, tādējādi cenšoties piesaistīt sabiedrības uzmanību. Šādu vietņu saturā galvenokārt tiek pārpublicēta informācija no Latvijas ziņu portāliem, izvēloties atsevišķus notikumus un ziņas, piešķirot tām akcentus, konstruējot negatīvas versijas par politikas un ekonomikas jomas aktualitātēm, kas galvenokārt saistītas ar neveiksmēm vai neizdošanos kādā jomā. Arvien biežāk šādos portālos tiek publicētas ziņas, kuru pamatā nav nekādas patiesas informācijas, sniedzot tās saistībā ar katastrofām, avārijām, likumdošanas maiņu, ekonomiskajām vai sociālajām norisēm Latvijā.

Normatīvajos regulējumos ne starptautiskā, ne nacionālā līmenī nav skaidra dezinformācijas jēdziena definējuma, kas rada problēmas nošķirt dezinformēšanu no vārda brīvības izpausmes likuma līmenī, norādīts iepriekš pieminētajā ziņojumā par Krievijas ietekmi uz Latvijas informatīvo telpu. Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Evika Siliņa atzīst, ka saskaramies ar lielu “pelēko zonu”, kurā vārda brīvība, viltus ziņas un nelikumība ir ļoti grūti nošķiramas. “Mūsu tiesību aktos terminam “viltus ziņas” formulējuma nav. Ir krimināltiesiskais regulējums, kurā konkrēti ir atrunāts, ka kriminālatbildība ir paredzēta, piemēram, par vēršanos pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību, aicinājumu uz terorismu, par valsts simbolu zaimošanu, personas korespondences noslēpuma tīšu pārkāpšanu, nelikumīgām darbībām ar fiziskas personas datiem, neslavas celšanu, apzināti nepatiesu datu vai ziņu izplatīšanu par Latvijas Republikas finanšu sistēmas stāvokli, huligānismu un citiem pantiem, taču ne par dezinformāciju. Minēto noziedzīgo nodarījumu izmeklēšana ir attiecīgi Drošības policijas un Valsts policijas kompetencē.

Krimināltiesiskais regulējums ir diezgan skaidrs, un Valsts policijas vai Drošības policijas kompetencē nonāk tie jautājumi, kur saskatāms kāds no krimināllikumā minētajiem kritērijiem. Problēma ir tā, ka lielākā daļa šo viltus ziņu portālu darbojas “pelēkajā zonā”, veiksmīgi izmantojot to, ka tādas regulējošas likumdošanas īsti nav. Taču Latvija nebūt nav vienīgā, kura saskaras ar šādu problēmu, turklāt bez konkrēta likumiska regulējuma, kā ar to cīnīties.”

Domājot, kā mazināt dezinformāciju interneta vidē, jāapzinās, ka jebkāda plašsaziņas līdzekļu regulācija saistīta arī ar ierobežojumiem jomā, kas pastāv ar mērķi nodrošināt izteiksmes brīvību un neierobežotas informācijas pieejamību, atzīts Saeimas veiktajā pētījumā. “Šajā “pelēkajā zonā” jābūt ļoti uzmanīgiem, jo viens ir vārda brīvība, otrs ir pārkāpums, un jāspēj saprast, kur tas robežojas,” norāda E. Siliņa. “Aizsargājot sabiedrības intereses un citu cilvēku brīvību vai valsts intereses, mēs varam ierobežot vārda brīvību. Taču šim ierobežojumam jābūt samērīgam. Tāpēc ir krimināllikuma panti, kas ierobežo vārda brīvību, bet tie jau ir galēji līdzekļi. Šobrīd ir tā, ka vai nu ir kriminālnoziegums, vai administratīvais pārkāpums, un tad pārējais vidusdaļā paliek “pelēkajā zonā”, kur viss ir brīvs – arī viltus ziņas. Mums nav normatīvā regulējuma tieši vidusdaļā.”

Un tomēr – vai šobrīd var sodīt?

“Skatoties no tā, vai tas ir ziņu izplatītājs vai portāla īpašnieks, var rīkoties dažādi. Ja ir kāds ziņu portāls, medijs vai viltus ziņu portāls, kas darbojas, nemaksājot nodokļus, tad VID pilnīgi legāli var to aizvērt, jo netiek ievēroti uzņēmējdarbību regulējošie noteikumi. Tas būtu pats pirmais un arī vieglākais ceļš.

Savukārt, ja runājam par krimināltiesisko aspektu, kur viltus ziņas varētu salīdzināt ar, piemēram, apzinātu nepatiesas informācijas izplatīšanu, kas aizskar kāda cilvēka cieņu un godu – un tas ir saskatāms krimināllikuma pantos (neslavas celšana), cilvēks var vērsties Valsts policijā, uzskatot, ka viņam ir nodarīts kaitējums. Jāskatās pantā – kā šis kaitējums izpaužas, kādi ir apstākļi. Tālāk Valsts policija, ja tur tiešām ir saskatāmas krimināltiesiska rakstura pazīmes, ierosina procesu, noskaidro, kur šāds portāls atrodas, kas publiskojis šādas ziņas, noskaidro IP adresi un to, caur kādu tīklu tas darbojas. Tad policija vēršas pie interneta pakalpojumu sniedzējiem, norādot, ka šāds avots izplata informāciju ar krimināltiesiska pārkāpuma saturu, un lūdz bloķēt šo izplatītāju. Tāds gadījums jau ir bijis. Valsts policija izgāja arī tiesu procesu trīs instancēs, kad kāds komersants nepakļāvās norādei bloķēt konkrētu izplatītāju, – tiesa piesprieda sodu, jo Valsts policija ir tiesīga prasīt bloķēt šādu signālu avotam, kas ar savu saturu ir pārkāpis likumu.

Mūsu tiesību aktos terminam “viltus ziņas” formulējuma nav.

Ja skatāmies no šī aspekta, vai var sodīt cilvēkus, kas dalās sociālajos medijos ar šādām ziņām (“Facebook”, “Twitter”), tad vērtē sistemātiskumu. Sodīt šobrīd par šādas informācijas tālāku izplatīšanu nevar, taču, ja kāds regulāri un sistemātiski dalās savā sociālo mediju kontā ar šādām ziņām, nepārliecinoties par to patiesumu, īpaši jomā, kas skar Latvijas valsts drošību, nav jābrīnās, ka pie viņa durvīm varētu pieklauvēt kāda drošības iestāde, lai pārliecinātos par personas motīviem. Būtisks ir sistemātiskums – ja vienreiz, divreiz cilvēks ir dalījies ar viltus ziņu portālu saturu, ar informāciju, kas nav patiesa, uzmanība pievērsta, protams, netiek. Taču, ja cilvēks to dara regulāri, sistemātiski – dalās ar šādām ziņām vai izplata tās pats no publiskā avota, tas jau var balansēt uz krimināllikumā noteiktā robežu pārkāpuma robežas. Arī divu pirmo un šobrīd vienīgo notiesāto spiegu Latvijā gadījumā būtiskākais faktors bija viņu rīcības sistemātiskums,” par sodīšanas iespējām skaidro E. Siliņa.

Kā apturēt, ierobežot viltus ziņu izplatīšanos?

“Šobrīd Eiropas līmenī notiek sarunas ar “Google”, “Facebook” un “Twitter”. Tas gan vairāk ir saistībā ar terorismu saistītu informāciju, lai drošības iestādēm būtu vieglāk sadarboties ar lielajām iestādēm, bloķējot šādus draudus. Regulējumu par dezinformācijas ierobežošanu šobrīd pirmā ir izstrādājusi Vācija. Noteikumi vairāk attiecas uz sociālajiem medijiem, kuriem ir vismaz divi miljoni lietotāju, tādiem kā “Facebook”, “Twitter” un “YouTube”, arī lielākiem portāliem. Pirms tam, protams, griežas pie portāla, aicinot šādu informāciju izņemt. Vienā gadījumā Vācijas prokuratūra jau ir uzlikusi 9 tūkstošu eiro sodu, bet soda griesti ir līdz 50 miljoniem. Tiek arī rosināts mediju portāliem veidot iekšējās uzraudzības institūcijas, kas uzrauga, lai tajos neparādītos viltus ziņas un nepatiesa informācija.

Dažādās valstīs ir dažādas metodes viltus ziņu mazināšanai. Arī Amerika pēc pēdējām vēlēšanām, kad radās bažas, ka vēlēšanas ir ietekmētas, izveidoja vairākas vietnes, kurās var noskaidrot, cik patiesa kura ziņa medijos ir, īpaši attiecībā uz valsts amatpersonām, likumiem, pabalstiem un valsts darbu. Tā ir Amerikas pieeja – viņu lielais resurss ir atradis šādu veidu – nevis liegt visu, bet sniegt alternatīvu, iespēju pārbaudīt, kas tad ir patiess, kas ne. Mūsu kaimiņi Lietuvā savā “Delfu” portālā ir izveidojuši sadaļu par viltus ziņām, tajā publicējot lielu daļu šo viltus ziņu. Cilvēki var paskatīties – ja tur ir šāda ziņa, tad tā nav patiesa.

Mums Latvijā risinājumam varētu būt vairāki soļi. Mums ir gan Valsts datu inspekcija, gan CERT, NEPLP, daudz dažādu organizāciju, un kāda no tām varētu veikt monitoringu – noskaidrot, kas vispār notiek ar saturu un ziņām internetā. Ir skaidrs, ka NEPLP ar šābrīža resursu to nevar izdarīt, bet šāda monitoringa institūcija ir nepieciešama. Vajadzētu arī uzlikt par pienākumu vietnēm, kas izplata ziņas, izveidot iekšējās uzraudzības institūciju. Ja tāda nav izveidota – automātiski vietne pakļautos lielākam sodam un iespējai to likumīgā ceļā aizvērt. Man šķiet, tas būtu tikai normāli.

Lai noteiktu, kā atšķirt viltus ziņas, dezinformāciju un ziņas, kas satur krimināla rakstura pārkāpumu, būtu vajadzīga policijas un ekspertu iesaiste.  Nav tā, ka par visām viltus ziņām jāvēršas policijā – jāspēj to izvērtēt. Arī izglītības sistēmā ir jāmāca un jāskaidro, kā izvērtēt informāciju un kā saprast, kas ir patiess, kas ne.

Ar nožēlu jāatzīst, ka viltus ziņu fenomens pagaidām iet pa priekšu visiem valstiskajiem regulējumiem. Taču tas nenozīmē, ka šo problēmu nav iespējams risināt. Tiesa, lai efektīvi panāktu rezultātu, ir nepieciešami sistēmiski risinājumi,” secina Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre E. Siliņa.

Labs saturs
6
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU