Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izveidotā reģionālo koordinatoru reemigrācijas veicināšanas pilotprojekta gaitā dažu mēnešu laikā no ārzemēm atgriezušās jau piecas ģimenes. Tomēr šajā jomā vēl ir daudz neatrisinātu problēmu.
Pilotprojekta “Reģionālās reemigrācijas koordinators” darbības laikā apzināti vairāk nekā 600 ārvalstīs dzīvojošie Latvijas diasporas pārstāvji. Darbs turpinās ar 175 ģimenēm, savukārt 12 ģimenes varētu atgriezties tuvākajā laikā. Ar šādiem projekta darbības rezultātiem Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas deputātus informēja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) parlamentārais sekretārs Jānis Eglītis.
LV portāls publikācijā “Lai emigrantu atgriešanās būtu vieglāka” jau rakstīja, ka koordinatori, kuru pienākums ir uzrunāt un informēt potenciālos reemigrantus par darba un dzīves iespējām Latvijā, darbojas kopā ar novadu plānošanas reģioniem Zemgalē, Latgalē, Vidzemē, Kurzemē un Rīgā. Pilotprojektam nauda atvēlēta pagaidām tikai šim gadam, un tie ir 425 000 eiro no budžeta līdzekļiem. Plānots, ka projekts varētu turpināties līdz 2020. gadam.
Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētājs Ritvars Jansons deputātiem atgādināja, ka deklarācijā par Māra Kučinska vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību jau bija rakstīts: atbalstīsim pasākumus ārvalstīs dzīvojošo tautiešu politiskai un pilsoniskai līdzdalībai un iesaistei Latvijas ekonomiskajā un kultūras dzīvē, izglītībā un zinātnē. Paredzēsim atbalstu ārvalstīs dzīvojošām Latvijas ģimenēm, kuras apsver iespēju atgriezties Latvijā, nodrošināsim ciešākas saites ar Latviju un mērķorientētu valsts atbalsta politiku atgriešanās īstenošanai. Tāpēc VARAM bija uzdots īstenot prioritāro pasākumu pašvaldībās reemigrācijas veicināšanai un realizēt pilotprojektu “Reģionālās reemigrācijas koordinators”.
Arī Pasaules Brīvo latviešu apvienības vadītāja Kristīne Saulīte zināja teikt, ka pasaules prakse liecina, ka pie dažādu valstu valdībām darbojas iestādes, kas sniedz informāciju cilvēkiem, kas vēlas atgriezties, koordinē šo darbu. Taču viņa uzsvēra, ka plūsma aizbraukšanas virzienā būs visu laiku, tāpēc Latvijas valstij ir ļoti grūti jāstrādā un jādomā, kā nodrošināt, lai plūsma uz ārpusi nebūtu tik pievilcīga.
VARAM valsts sekretārs J. Eglītis atgādināja, ka reģionālās reemigrācijas pasākumi attiecas arī uz iekšējo reemigrāciju, nevis tikai uz tiem, kas atgriežas no ārzemēm.
J. Eglītis: “Koordinatori cenšas palīdzēt atrast gan darbu, gan dzīvesvietu un palīdzēt pārcelšanās procesā. Ja cilvēks ir nodzīvojis septiņus vai astoņus gadus ārpus Latvijas, tad pārcelšanās nav tik vienkārša, kā mums varētu šķist.”
Plūsma aizbraukšanas virzienā būs visu laiku, tāpēc Latvijas valstij ir ļoti grūti jāstrādā un jādomā, kā nodrošināt, lai plūsma uz ārpusi nebūtu tik pievilcīga.
Īpašu uzmanību koordinatori pievērš ģimenēm ar bērniem un tiem, kas regulāri uztur kontaktus ar Latviju. Ilgtermiņā projektā ir iecere uzrunāt jauniešus, lai tiem, kas ieguvuši izglītību ārzemēs un sākuši tur karjeru, piedāvātu iespējas atgriezties un strādāt Latvijā.
Pētījumi liecina, ka biežāk minētie iemesli, kāpēc cilvēki ir atgriezušies Latvijā, ir ilgas pēc ģimenes un draugiem, pēc savas dzimtenes un vēlme, lai bērni dzīvo un mācās Latvijā.
17. maijā valsts sekretāru sanāksmē izsludināts Ministru kabineta (MK) noteikumu projekts "Noteikumi par remigrācijas reģionālās attīstības atbalsta pasākumu", kas nosaka atgriešanās atbalstu, kas plānots kā grants līdz 9000 eiro reemigrantiem uzņēmējdarbības uzsākšanai. Finansiālais atbalsts attiecas arī uz iekšējo migrantu uzņēmējdarbības projektiem.
Katrā reģionā granti varētu būt četri. Atbalsta pasākuma finansējums 2018. gadā katrā plānošanas reģionā paredzēts 36 000 eiro. Tiesa, būs vajadzīgs arī 50% līdzfinansējums. Atbalstu viens cilvēks varēs saņemt tikai vienu reizi.
Ne visas pašvaldības aktīvi iesaistījušās reģionālajā reemigrācijas pilotprojektā, atzina J. Eglītis.
“Likumā “Par pašvaldībām” nav definēta funkcija pašvaldībām rūpēties par reemigrantu atgriešanos,“ viņam piekrita R. Jansons. “Realitāte ir tāda: lai atgrieztos, ir nepieciešama dzīvesvieta, darbs, un ļoti svarīgi, lai bērni dzīvo un mācās Latvijā.”
Kādas pašvaldībām ir iespējas sekmēt šīs trīs lietas, vaicāja komisijas vadītājs. J. Eglītis minēja Smiltenes piemēru: pilsētā trūkst darbaspēka un pašvaldība aktīvi uzrunā aizbraucējus.
“Ir jānosaka pašvaldību atbildība valsts kopējā reemigrācijas politikā, jo to loma ir ļoti būtiska. Tāpat jāiesaista arī privātais sektors. Reemigrācijas veicināšana nav tikai reģionālo koordinatoru atbildība, bet komplekss pasākums, kurā nepieciešams sadalīt atbildību,” atzīmēja R. Jansons.
Deputāts Anrijs Matīss pauda aizdomas, ka reģionālais reemigrācijas pilotprojekts ir vairāk deklaratīvs, jo ir grūti nodrošināt atvasei vietu skolā vai bērnudārzā, īpaši Rīgā. J. Eglītis zināja teikt, ka cilvēks ar tieši šādu uzdevumu – nodarboties ar bērnu iekārtošanu izglītības iestādes – jau ilgstoši strādā Cēsu novadā.
Savukārt 2015. gadā, saprotot problēmu ar bērnudārzu pieejamību 15 pašvaldībās (pārējās nav problēmu), pēc VARAM iniciatīvas Izglītības likumā tika veikti grozījumi: ja pašvaldība nenodrošina vietu savā bērnudārzā, tai ir pienākums līdzfinansēt dalību privātā dārziņā. “Vislielākās problēmas ar bērnudārziem ir Rīgā. Galvaspilsētas pašvaldība ne tikai nespēj, bet pat necenšas šo jautājumu risināt,” tā J. Eglītis.
R. Jansons minēja, ka Diasporas likumprojekta 17. pants nosaka: lai sniegtu atbalstu sekmīgai integrācijai Latvijas izglītības sistēmā, tiek nodrošināta iespēja diasporas pārstāvim savlaicīgi reģistrēt bērnus pirmsskolas izglītības un vispārizglītojošajās iestādēs pirms faktiskās atgriešanās Latvijā.
Šo jautājumu – laicīgi pieteikt atvases skolās vai bērnudārzos – palīdzēs risināt dzīvesvietas papildu adreses ieviešana: diasporas pārstāvjiem būs tiesības papildus dzīvesvietas adresei ārvalstīs norādīt vienu papildu adresi arī Latvijā.
Ja cilvēks ir nodzīvojis septiņus vai astoņus gadus ārpus Latvijas, tad pārcelšanās nav tik vienkārša, kā mums varētu šķist.
Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa-Lukaševica deputātiem skaidroja, ka tiks grozīts Dzīvesvietas deklarēšanas likums un diasporas pārstāvji, vēl dzīvojot ārzemēs, pēc vienlīdzīgiem noteikumiem ar vietējiem iedzīvotājiem varēs stāties rindā bērnudārzā vai skolā.
Vairāk par to, ko paredz jaunais Diasporas likumprojekts, var lasīt LV portāla skaidrojumā “Diasporas likumprojektu sāk vērtēt Saeimā”.
Latgales reģionālā reemigrācijas projekta koordinatore Astrīda Leščinska, komisijas sēdē atbildot uz deputātu kritiku: ja dienā no Latvijas aizbrauc ap 30 cilvēkiem, kas tas ir – piecas atgriezušās ģimenes, vaicāja: “ Vai katrs no mums koordinatoru darbības laikā, t.i., trīs mēnešos, būtu spējīgs spert šādu soli? Domāju, ka ne. Var atgriezties, bet tas ir vairāku gadu jautājums. Manuprāt, šīs piecas ģimenes ir spērušas ļoti lielu, drosmīgu soli. Es, piemēram, nebūtu gatava dažu mēnešu laikā atgriezties.”
A. Leščinska diasporas pārstāvjus uzrunā sociālajos tīklos, “Facebook” ir izveidota vietne “Es atgriežos Latgalē”. “Diasporas pārstāvji raksta e-pasta vēstules, ka vēlas atgriezties, bet attur zemais atalgojums, arī tas, ka ir aizmirsta latviešu valoda,” stāstīja koordinatore. “Piemēram, Daugavpils pilsētas pašvaldība nodrošina latviešu valodas papildu apmācību trīs gadus.”
Koordinatore atzinīgi novērtēja atbalstu uzņēmējdarbības veicināšanai, atklājot, ka viens reemigrants vēlas atvērt kafejnīcu Rēzeknē, otrs Preiļos nodarboties ar rūpniecību, bet trešais Daugavpilī atklāt kalēju darbnīcu. Viņa apgalvoja, ka daudzās Latgales pašvaldībās stāv tukši dzīvokļi, kurus piedāvāt reemigrantiem.
A. Leščinska vēlas apzināt visu Latgales novada pašvaldību iespējas – kā tās sava budžeta ietvaros ir gatavas palīdzēt reemigrantiem.
Viņa pati savulaik ar maģistra grādu strādājusi Lielbritānijā uz lauka un Londonā uzkopusi viesnīcas.” Bija ļoti smagi, un tad nodomāju: nē, ar maģistra grādu to nedarīšu. Atgriezos atpakaļ Latgalē, man nebija darba, nebija konsultanta. Nezināju, pie kā vērsties un pajautāt, ar ko sākt,” savā pieredzē dalījās A. Leščinska.
