Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ārzemēs dzīvnieka īpašnieks jau savlaicīgi nodrošinās ar informatīvu vēstījumu, kas tiek glabāts naudas makā, bieži vien kopā ar atslēgām: “Ja ar mani kas notiek, lūdzu, sazinieties ar personu, kuras dati ir kartītes otrā pusē, lai parūpējas par manu dzīvnieku.”
"Tādus zvanus – saimniekam ir slikti un nav, kam atstāt mājdzīvnieku, katru nedēļu saņemam vismaz divus," atklāj Latvijā lielākās patversmes "Ulubele" vadītāja Ilze Džonsone. "Skumji ir tas, ka planētas pārapdzīvotības laikā cilvēki kļūst aizvien vientuļāki. Tieši vientuļajiem cilvēkiem ir dzīvnieki un bieži ne viens vien. Dienā, kad šādu cilvēku pārved uz sociālās aprūpes iestādi, dzīves pamats sabrūk gan cilvēkam, gan dzīvniekiem. Kad šāds cilvēks vientulībā mirst, patversmei jābūt gatavai uzņemt uzreiz līdz pat 20 dzīvnieku, bet pašvaldība sedz tikai divu nedēļu uzturēšanos – tik ātri nav iespējams atrast jaunas mājas visiem pēkšņi bez saimnieka palikušajiem dzīvniekiem."
Viņa stāsta gadījumu, kāds pirms trim gadiem noticis ar Jāzeponkuli un viņa Reksu. Kad Jāzepam uz ielas palika slikti, kucīte bija līdzās. Nogādājot Jāzepu slimnīcā, neatliekamās palīdzības personāls parūpējās, lai suns tiek aizvests uz patversmi, – zvanīja policijai, kas izsauca ķērājus, kuri savukārt Reksu atveda uz "Ulubeli".
"Kad suns nonāca pie mums, sākās dienestu nesadarbošanās un citi brīnumi, neskatoties uz to, ka esam oficiāli reģistrēta patversme. Interesējāmies policijas dežūrdaļā, kas ir noticis ar saimnieku, uz kuru slimnīcu viņš ir aizvests. Jutām absolūtu neieinteresētību un vienaldzību. Policija ir naska līdz brīdim, kad jātiek no dzīvnieka vaļā. Kad atbrauc ķērāji, uz kuru patversmi aizved dzīvnieku, policijai nav svarīgi. Kā tālāk uzzināt datus par cietušo, arī nav īpaši svarīgi – rakstiet oficiālu iesniegumu. Kad to izdarām, dati nav saglabājušies, nav informācijas utt. Šis gadījums laimīgi beidzās tikai tāpēc, ka pēc izveseļošanās Jāzeps pats aktīvi meklēja savu sunīti."
"Standarta situācija: cilvēkus liek ārā no dzīvokļa," turpina I. Džonsone. "Ir saprotami, kas notiek ar mantu – ledusskapi, veļas mašīnu u. c., bet, tikko ir kāda dzīva radība, tā dienestiem iestājas koma un sākas "futbols" starp Pārtikas un veterināro dienestu (PVD), pašvaldību, apsaimniekotāju un policiju. Visi kratās vaļā, un kā ķīlnieks paliek patversme, kur dzīvnieks ir nogādāts. Aizbildinoties ar Fizisko personu datu aizsardzības likumu, patversmei informācija netiek dota."
Viens pats dzīvoklī
Ja saimnieks kaut kāda iemesla dēļ nespēj parūpēties par savu mājdzīvnieku un suns vai kaķis palicis ilgstoši viens pats mājās, labākajā gadījumā situāciju pamana kaimiņi un izsauc glābšanas dienestu. Ja dzīvnieku iespējams paņemt bez iekļūšanas svešā īpašumā, piemēram, tas atrodas uz balkona vai pie atvērta loga uz palodzes, glābšanas dienesti to noceļ un aizgādā uz patversmi.
"Ir jābūt skaidri noteiktiem gadījumiem, kad dzīvnieku ved uz patversmi, kas par to maksā un kura iestāde par to zina visu informāciju."
"Ja dzīvnieks ir palicis viens pats dzīvoklī, policija nesteidzas ar iekļūšanu telpās. Operatīvā rīcība ir ļoti gausa, jo policijai ir bail no blakusefektiem, piemēram, ja nu gadījumā saimnieks par viņiem sūdzēsies. Diemžēl policijai suns, kaķis nav vērtība. Ja runājam par humānu sabiedrību, tas nav pareizi. Reizēm dzīvnieks ir tādā stāvoklī, ka neviens nevar palīdzēt, ka vienīgā humānā rīcība ir eitanāzija," stāsta I. Džonsone.
Savukārt Rīgas Pašvaldības policijas sabiedrisko attiecību pārstāvis Toms Sadovskis argumentēja, ka "būtu jāparedz precīzāks regulējums attiecībā uz slēgtās telpās esošu dzīvnieku glābšanu, jo pašlaik nav precīza regulējuma, vai drīkst, piemēram, uzlauzt durvis. Dzīvības apdraudējuma gadījumā policija durvis uzlauzt drīkst, taču likumos ir runa tikai par cilvēka dzīvības apdraudējumu, savukārt suns saskaņā ar normatīvajiem aktiem tiek uzskatīts par kustamu mantu. Līdz ar to šādās situācijās pašlaik policijai nākas meklēt sarežģītus risinājumus, piemēram, iesaistīt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu, lai ar pacēlāja palīdzību ielūkotos dzīvokļa logos un tad pēc redzētā domātu, kā rīkoties tālāk".
Starpresoru sadarbība
"Starpresoru sadarbība ir ārkārtīgi smaga un slikti regulēta. PVD, kuram jāuzrauga dzīvnieku labturības prasību ievērošana, norobežojas no šīm problēmām, bet Zemkopības ministrijai nav intereses situāciju atrisināt," stāsta dzīvnieku patversmes "Mežavairogi", kurai ir līgumi par dzīvnieku izmitināšanu ar daudzām pašvaldībām Latvijā, vadītāja Danuta Priede.
"Zemkopības ministrijai šīs lietas ir ļoti tāla prioritāte," piebilst I. Džonsone. "Atbildīgie dienesti nezina, kā rīkoties ārkārtas gadījumos, kad tiek konstatēts, ka mājdzīvnieki palikuši bez aprūpes. Dienesti nesadarbojas – tiklīdz dzīvnieks tiek "nogrūsts" patversmē, iesaistītie dienesti atsakās dot jebkādu informāciju par dzīvnieka īpašnieku. Patlaban ir situācija, ka par ķīlnieku kļūst gan īpašnieks, kuram netiek pateikts, kur nogādāts dzīvnieks, gan patversme, kas netiek pie īpašnieka kontaktinformācijas un nevar paziņot, ka dzīvnieks konkrētajā patversmē atrodas. Tas ir absolūti nepareizi."
Informācijas nodošanas kārtība
Kādai būtu jābūt informācijas ķēdītei? "Policija ir teikusi, ka būtu labi izstrādāt instrukcijas, kā dienesti sadarbojas un kā rīkojas. Dežūrdaļas darbinieks, pat ja gribētu palīdzēt, nezina secību un kārtību. Ja ir informācija par saimnieku, piemēram, ka viņš gājis bojā, zinām, ka nav jāgaida saimnieks, un varam nodot dzīvnieku adopcijai. Bet, ja to nezinām, esam situācijas ķīlnieki. Būtu ļoti cietsirdīgi, ja laikā, kad cilvēks ir slimnīcā uz mēnesi, patversme rīkojas, kā paredz likums: pēc 14 dienām var atdot dzīvnieku adopcijai, eitanāzijai vai turpināt uzturēt par ziedojumiem," skaidro I. Džonsone.
"Kādai vajadzētu būt sistēmai? Dienu skaitam un finansējuma avotam – cik ilgi un kas uztur dzīvnieku – nav nozīmes. Ja ir bezpalīdzīga situācija, piemēram, saimniekam paliek slikti uz ielas un paliek mājdzīvnieks, rūpes uzņemas valsts vai pašvaldība. Patversme uzņem dzīvnieku, un PVD vai policija dod pilnu informāciju, ko var darīt tālāk ar šo dzīvnieku. Neviens nevar uzturēt miruša cilvēka dzīvnieku bezgalīgi, un ir tikai normāli, ka pēc 2 nedēļām vai mēneša ir konkrēts risinājums. Ja ir mantinieki, tad tie ir atbildīgi arī par dzīvnieku. Ja nav mantinieku, tad vai nu seko adopcija, eitanāzija, vai arī uzturēšana patversmē. Ir jābūt skaidriem gadījumiem, kad dzīvnieku ved uz patversmi, kas par to maksā un kura iestāde par to zina visu informāciju."
Policija katru gadījumu vērtē individuāli
Ar vaicājumu, kādai vajadzētu būt instrukcijai starp iestādēm ārkārtas situācijas gadījumos un vai neklibo informācijas nodošana starp dienestiem, LV portāls vērsās Valsts policijā, kura tālāk šo jautājumu adresēja Rīgas Pašvaldības policijai. Tās pārstāvis T. Sadovskis atbildēja, ka, "iespējams, speciāla instrukcija varētu uzlabot informācijas apmaiņu starp iestādēm, tomēr vienlaikus jāņem vērā, ka visu nevar regulēt ar instrukcijām. Proti, operatīvo dienestu darbiniekiem ir jābūt radošiem un katrai situācijai jāpiemēro atbilstošākais risinājums. Piemēram, ja normatīvais akts paredzētu, ka visus dzīvniekus jāved uz klīniku, bet aizturētais suņa īpašnieks lūgtu policiju sazināties ar viņa tuviniekiem, lai tie parūpējas par dzīvnieku, policistam būtu jāievēro normatīvajā aktā noteiktais. Taču pašlaik policisti katru gadījumu vērtē individuāli – lielākajā daļā gadījumu suns tiek nogādāts klīnikā, taču dažos gadījumos dzīvnieku nogādā pie īpašnieka paziņām vai policijas iecirknī, līdz ieradīsies kāds, kurš var uzņemties rūpes par dzīvnieku".
Atbildīgi rīkojas ārvalstīs
"Ulubeles" pārstāve Inese Bāra zina stāstīt, ka atbildīga dzīvnieku īpašnieku rīcība vērojama ārvalstīs, kur tiek izmantotas speciālas kartītes, – dzīvnieka īpašnieks jau savlaicīgi nodrošinās ar informatīvu vēstījumu, kas tiek glabāts naudas makā (papildus var būt arī atslēgas piekariņš ar ziņu, ka makā ir kartīte ar informāciju): "Ja ar mani kas notiek (negadījums, slimība, esmu ievainots u. tml.), lūdzu, sazinieties ar personu, kuras dati ir kartītes otrā pusē, lai parūpējas par manu dzīvnieku."
"Dzīvības apdraudējuma gadījumā policija durvis uzlauzt drīkst, taču likumos ir runa tikai par cilvēka dzīvības apdraudējumu, savukārt suns saskaņā ar normatīvajiem aktiem tiek uzskatīts par kustamu mantu."
"Salīdzinājumam – pie mums vērojama liela bezatbildība, īpašnieks par savu dzīvnieku neparūpējas pat tad, kad pārceļas dzīvot uz citu valsti. Tās atšķirībā no ārkārtas situācijām ir plānotas, iepriekš paredzamas situācijas, bet diemžēl pat tad par dzīvnieku sāk domāt dienu pirms izlidošanas vai nedomā vispār."
Risinājums – suņu čipošana
"Darām visu, lai dzīvnieku anonīmā pamešana ietu mazumā," saka I. Džonsone un atzinīgi novērtē šī gada sākumā ieviesto obligāto suņu čipošanu: "Tā ir laba lieta – tiek iegūta pilna informācija par suni, var redzēt, no kā prasīt atbildību, un tas ļoti atvieglo darbu."
Arī T. Sadovksis atzīst, ka suņu čipošana ir "viens no risinājumiem, kā varētu atrisināt problēmu, kad nav zināms suņa saimnieks. Turklāt tas atrisinātu arī jautājumu par tiem suņiem, kuri patversmēs nonāk nevis pēc saimnieka nonākšanas nelaimē, bet arī tad, kad vienkārši aizbēguši no saimnieka".
Tiesa, lai gan normatīvie akti paredz, ka visiem suņiem vajadzētu būt čipotiem, tomēr reālajā dzīvē pagaidām tā nav – Lauksaimniecības datu centrā 27. jūlijā bija reģistrēti 102 307 suņi, lai gan kopā to varētu būt ap 260 000.
Saukšana pie atbildības
Kāda ir atbildība par mājdzīvnieka atstāšanu bezpalīdzīgā stāvoklī, reizēm pat bez ēdiena un ūdens? I. Bāra stāsta, ka reģionos ir daudz suņu, kas "ir atstāti ķēžu galos un kurus baro kaimiņi". "Tiem, kas ir pametuši dzīvniekus, par to ir jāatbild. Ja par to nav reālu soda sankciju, tas ir nebeidzamais riņķa dancis. Likums to paredz, un mēs to darītu, tikai mums nav informācijas – par dzīvnieka atstāšanu vienu dzīvoklī, privātmājā u. c."
Ministru kabineta noteikumi Nr. 266 "Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai" paredz dzīvnieka īpašnieka vai turētāja pienākumus attiecībā uz dzīvnieka ēdināšanu, svaiga ūdens pieejamību, pastaigu biežumu un ilgumu, kontaktēšanos ar cilvēku, uzturēšanās platību. PVD inspektoriem un pašvaldībām (Rīgā tā ir Rīgas Pašvaldības policija) ir tiesības kontrolēt šajos noteikumos noteikto mājas (istabas) dzīvnieku labturības prasību ievērošanu, ja ir aizdomas vai sūdzības par šo prasību pārkāpumiem.
Sods par dzīvnieku labturības prasību neievērošanu ir noteikts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 106. pantā, kas nosaka, ka par dzīvnieku turēšanas, labturības, izmantošanas un pārvadāšanas prasību pārkāpšanu izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu fiziskajām personām no septiņiem līdz trīssimt piecdesmit eiro, konfiscējot dzīvniekus vai bez to konfiskācijas.
