Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Kā jārīkojas situācijā, ja ilgu laiku dzīvoklī viens pats ir kaķis vai suns un ar saimnieku ir noticis kas ārkārtējs – cietis avārijā, aizvests uz slimnīcu? Dienestiem nav izstrādāta vienota, saprotama rīcības shēma, kā sadarboties ārkārtas situācijās, apgalvo patversmju vadītāji.
FOTO: Freepik
Dzīvnieku patversmju "Ulubele" un "Mežavairogi" pārstāvji vienprātīgi apgalvo, ka šobrīd normatīvajos aktos noteikts vienīgi pienākums dzīvnieka īpašniekam parūpēties, kam atdot dzīvnieku, ja pašam vairs nav iespēju to uzturēt, bet par ārkārtas situācijām, kad ar dzīvnieka īpašnieku kas pēkšņi notiek, normatīvajos aktos nav speciālas normas. "Normatīvos nav aprakstīts un dienestiem nav izstrādāta vienota, saprotama rīcības shēma, kā sadarboties ārkārtas situācijās, kad dzīvnieki īslaicīgi vai pilnībā paliek bez sava saimnieka – cilvēka, kura identitāte ir zināma. Par šiem gadījumiem būtu jāizstrādā rīcības plāns dienestu (policija, Pārtikas un veterinārais dienests (PVD), sociālie darbinieki, tiesu izpildītāji, patversmes, ķērājdienesti) sadarbībai un lietu secībai," saka lielākās dzīvnieku patversmes Latvijā "Ulubele" vadītāja Ilze Džonsone.
ZM, kuras pārziņā ir šis jautājums, uzskata, ka jau tagad tiesību aktos ir noteikta skaidra rīcība ar dzīvniekiem, kuri palikuši bez aprūpes. Uz patversmju ierosinājumu veidot darba grupu, lai izstrādātu detalizētu instrukciju, kā rīkoties ārkārtas gadījumos, kad mājdzīvnieks kaut kāda iemesla dēļ tiek ilgstoši šķirts no saimnieka, ZM neatsaucas, vien norāda uz atsevišķiem Dzīvnieku aizsardzības likuma pantiem.
Pienākumi jau deleģēti
ZM Veterinārā un pārtikas departamenta Dzīvnieku tirdzniecības, labturības un barības nodaļas vadītāja vietniece Inga Kronenberga piesauc Dzīvnieku aizsardzības likuma 5. panta otro daļu, kas paredz konkrētus pienākumus dzīvnieka īpašniekam, un šī likuma 8. pantu, kurā noteikts, ka jebkura persona par klaiņojošu vai bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušu dzīvnieku nekavējoties paziņo vietējās pašvaldības institūcijai. Saskaņā ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem un normatīvajiem aktiem, kas reglamentē dzīvnieku labturības jomu, vietējās pašvaldības organizē klaiņojošu vai bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušu dzīvnieku izķeršanu un, ja nepieciešams, likvidēšanu.
Viņa atsaucas arī uz Dzīvnieku aizsardzības likuma 39. pantu, kurā noteikts, ka vietējās pašvaldības izveido un uztur dzīvnieku patversmes, izķer, izmitina un aprūpē izķertos un atsavinātos mājas (istabas) dzīvniekus, kā arī izmitina un aprūpē bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušus savvaļas dzīvniekus vai slēdz līgumu ar fizisko vai juridisko personu par šādu dzīvnieku izķeršanu, izmitināšanu, uzturēšanu un aprūpi.
Palikuši bez aprūpes
Rīgas domes Vides pārvaldes priekšnieka vietniece Lana Puntusa skaidro, ka pašvaldības pienākums ir rūpēties tikai par klaiņojošiem un bezsaimnieka dzīvniekiem.
"Ārkārtas situācijā, kad ar dzīvnieka īpašnieku kas pēkšņi notiek un dzīvnieks ir kopā ar personu, tas uzskatāms kā "bez aprūpes palicis" – saskaņā ar Dzīvnieku aizsardzības likuma 8. panta otro daļu dzīvnieks tajā brīdī ir bezpalīdzīgā stāvoklī. Pašvaldības atbildība ir nodrošināt šāda dzīvnieka izmitināšanu, līdz atrod personu, kas par dzīvnieku parūpējas," atzīmē biedrības "Dzīvnieku pansija Ulubele" juriste Inese Bāra. "Shēma ir salīdzinoši vienkārša: zvans uz dzīvnieku patversmi, kas apkalpo konkrēto pašvaldību. Rīgā situācija ir citāda, jo dzīvnieku ķērāja pakalpojumu sniedz cita juridiska persona, – attiecīgi jāziņo SIA "Dr. Beinerts", kas tālāk dzīvnieku nogādā patversmē. Praksē biežākā shēma ir: policija – ķērāji – patversme."
Ārkārtas gadījumi, kad dzīvnieks nonāk patversmē
Pēc I. Bāras teiktā, pārsvarā ārkārtas gadījumi, kad īpašnieka dzīvnieks nonāk patversmē, ir šādi:
Pērn patversmēs no Rīgas pilsētas nonāca vidēji 57 suņi mēnesī, bet adopcijai tika nodoti vidēji 66% no patversmē nonākušajiem suņiem. "Ulubeles" vadītāja I. Džonsone min, ka katru mēnesi patversmē no jauna nonāk ap 100 dzīvnieku, no tiem 70 suņi un 30 kaķi, bet kopumā te uzturas ap 400 dzīvnieku.
Arests un četri suņi
Ministru kabineta noteikumi Nr. 266 "Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai" 50. pants nosaka, ka, iegādājoties mājas (istabas) dzīvnieku, dzīvnieka īpašnieks vai turētājs uzņemas atbildību par mājas (istabas) dzīvnieka labturības un īpašo turēšanas prasību ievērošanu un veterinārmedicīniskās palīdzības nodrošināšanu, nepieļauj tā klaiņošanu, kā arī nodrošina dzīvnieka meklēšanu un apbedīšanu. Savukārt 52. panta 4. punkts nosaka, ka mājas (istabas) dzīvnieka īpašniekam vai turētājam ir pienākums sameklēt mājas (istabas) dzīvniekam citu īpašnieku, ja dzīvnieka turpmākā turēšana nav iespējama. Formulējums "uzņemas atbildību" it kā nosaka, ka dzīvnieka īpašniekam jāparedz arī rīcība ar dzīvnieku ārkārtas situācijās, saka I. Bāra.
"Dīvaini, bet situācijās, kurās iesaistīti dzīvnieki, pēkšņi vairs netiek ievēroti īpašuma un lietu tiesību pamatprincipi."
Dzīvnieku patversmes "Mežavairogi", kurai ir līgumi par dzīvnieku izmitināšanu ar daudzām pašvaldībām Latvijā, vadītāja Danuta Priede min vairākus tipiskus ārkārtas gadījumus. Piemēram, dzīvnieku īpašnieku arestē, kā rezultātā bez aprūpes paliek četri suņi, kurus policija nogādā patversmē. Izdevumus par patversmē nonākušajiem dzīvniekiem pirmās 14 dienas sedz pašvaldība, bet ko ar šiem suņiem darīt tālāk? "Patversmei nav informācijas, uz cik ilgu laiku saimnieku arestē. Nav regulējuma, kas noteiktu, kā vajadzētu notikt datu apritei starp policiju un patversmi. Policija arī nezina, kā rīkoties šādās situācijās," saka D. Priede. "Piemēram, cilvēks nonāk cietumā. Kam jāmaksā par mājdzīvnieka turēšanu patversmē? Nezinām, vai varam dzīvniekus nodot adopcijai vai ne. Un tā suņi tiek turēti daudz ilgāk par 14 dienām. Kam jāapmaksā šie tēriņi?"
Nevajadzīgais mantojums
Cita ļoti tipiska situācija: kaķa īpašnieks ir miris, mājdzīvnieks tiek nogādāts patversmē un nav datu, vai ir kāds mantinieks vai nav, jo pēc likuma mājdzīvnieks ir saimnieka īpašums, tātad mantojams, saka D. Priede, kura piebilst, ka bieži vien dzīvnieku īpašniekus cenšas atrast sociālajos tīklos.
Savukārt biedrības "Dzīvnieku pansija Ulubele" vadītāja I. Džonsone saka, ka izdevumi un tālākā rūpe par mirušu personu dzīvniekiem jāuzņemas šo personu mantiniekiem, jo dzīvnieks iekļauts mantojamā masā. Taču diemžēl nereti realitāte ir tāda, ka dzīvokli ir gatavi mantot, bet dzīvnieku esot pienākums paņemt patversmei, jo saimnieks taču ir miris.
Ne reti arī paši īpašnieki nav savlaicīgi parūpējušies par savu dzīvnieku turpmāko likteni gadījumā, ja ar pašiem kas notiek. "Dīvaini, bet situācijās, kur iesaistīti dzīvnieki, pēkšņi vairs netiek ievēroti īpašuma un lietu tiesību pamatprincipi: pirmkārt, ka dzīvnieks ir lieta (tāpat kā transportlīdzeklis, skapis utt.), otrkārt, dzīvnieka izņemšanā/glabāšanā jānoformē tie paši dokumenti, kas jebkuras citas mantas izņemšanā/glabāšanā, treškārt, dzīvnieka turēšana rada izmaksas, kas ir jāsedz īpašniekam, – atšķirībā no citām lietām/mantām dzīvnieks ir dzīva būtne, kas jābaro, jāaprūpē, to nevar atstāt kā mēbeli (izceļošanas, tiesu izpildītāju gadījumos)," klāsta "Ulubeles" vadītāja.
Turpmāk vēl – par to, kādai vajadzētu būt starpresoru koordinācijai.
