Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freeimages
Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē, kur skatīja jautājumu par speciālajām skolām, tika secināts, ka šai iepriekš "aizmirstai" izglītības daļai, kurā grūti ir gan bērnam, gan pedagogam, gan vecākiem, ir nepieciešami uzlabojumi un pārmaiņas.
Speciālā izglītība ir īpašs vispārējās izglītības veids
Šobrīd Latvijas skolās mācās nepilni 12 tūkstoši skolēnu ar speciālām vajadzībām. Daļa no tiem – kādā no 60 speciālajām skolām, kuras finansē no valsts budžeta līdzekļiem. Savukārt citi ir integrēti vispārizglītojošās klasēs un mācību vielu apgūst kopā ar saviem vienaudžiem, kuriem nav speciālu vajadzību, vai arī speciālā klasē, ko atvērusi pašvaldība.
Vispārējās izglītības likuma 50. pants paredz, ka speciālās izglītības programmas īsteno, ņemot vērā valsts izglītības standartā noteiktos izglītības programmu galvenos mērķus, uzdevumus un obligāto saturu, atbilstoši izglītojamo attīstības traucējumu veidam, spējām un veselības stāvoklim.
Savukārt bērnu ar speciālām vajadzībām izglītības iestādē uzņem, pamatojoties uz pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinumu, kurā norādīta izglītojamam ieteicamā izglītības programma vai atbalsta pasākumi. To nosaka Ministru kabineta (MK) noteikumi Nr. 591 "Kārtība, kādā izglītojamie tiek uzņemti vispārējās izglītības iestādēs un speciālajās pirmsskolas izglītības grupās un atskaitīti no tām, kā arī pārcelti uz nākamo klasi".
Ir deviņas izglītības programmas šādiem traucējumiem:
Katrai no šīm programmām Vispārējās izglītības likums paredz savu īstenošanas ilgumu, un katrai programmai ir savs kods, pēc kura tiek īstenots mācību standarts. Speciālās skolās būtu jāmācās bērniem ar garīgās attīstības un smagiem garīgās attīstības traucējumiem. Savukārt bērniem ar smagiem un vairākiem garīgās attīstības traucējumiem tiek izstrādāts individuālais mācību plāns.
Pārējie bērni var mācīties arī parastajā skolā, taču īstenojot iekļaujošo izglītību. Statistika rāda, ka šobrīd visvairāk bērnu mācās programmā, kas paredzēta bērniem ar mācīšanās traucējumiem (4585).
Pareiza diagnoze jānosaka jau pirmsskolā
Papildus speciālajām skolām Latvijā ir arī 40 bērnudārzi, kas nodrošina speciālo pirmsskolas izglītību. Vispārējā izglītības likuma 25. pants noteic, ka pašvaldība speciālo pirmsskolas izglītības iestādi var dibināt ne mazāk kā astoņiem bērniem ar speciālām vajadzībām, ja to pieprasa vecāki. Šobrīd speciālos bērnudārzus apmeklē 3361 bērns, un tos valsts finansē pilnā apjomā. Visvairāk tiek īstenotas programmas bērniem ar valodas traucējumiem, ar somatiskām saslimšanām un ar jauktiem attīstības traucējumiem.
Tieši pirmsskolas izglītības iestāžu spēja pieņemt un saprast bērnus ir pats sākums bērna attīstībai, ir pārliecināta Latvijas Autisma apvienības priekšsēdētāja Līga Bērziņa. "Pasaulē tas ir sen zināms, bet Latvijā to joprojām nesaprot – nepareiza pedagoģiska pieeja un audzināšana bērnu var strauji padarīt par invalīdu. Pedagogi un psihologi neatpazīst slimības, bet dara briesmu lietas ar šiem bērniem. Piemēram, šī gada piemērs – speciālā izglītības iestāde pasaka: "Mīļie asistenti, tagad mūsu bērniem ir garšu nodarbība, jūs turēsiet bērnu rokas un mēs viņiem mutē bāzīsim dažādas garšas." Tas ir traumatiski pat pieaugušajam, ne tikai bērniem," viņa norādīja.
Taču pareizi diagnosticēts bērns, pat tāds, kurš mācījies speciālā programmā pirmsskolā, var būt sagatavojams tam, lai viņš uzsāktu mācības vispārējā skolā kopā ar bērniem, kuriem nav īpašu vajadzību.
"Autisms skar dažādus bērnus – gan tādus, kuriem ir smaga garīga atpalicība un epilepsija, gan tādus, kam ir autiskā spektra traucējumi, bet paaugstināts intelekts. Par šiem bērniem mēs cīnāmies visvairāk, jo viņus parasti diagnosticē ar uzvedības traucējumiem vai pat uzskata par izlaistiem bērniem. Pedagoģiski medicīniskā komisija redz tikai bērna uzvedību, tā nevar diagnosticēt intelektu. Piemēram, nesen psihologs atklāja, ka meitene, kurai māca skaitīt ar kociņiem, var reizināt septiņciparu skaitļus galvā. Tas arī izpaudās viņas uzvedībā un ir iemesls, kāpēc mūsējiem skolā klājas grūti – viņi izaicina klasesbiedrus un pedagogus," skaidroja L. Bērziņa.
Latvijas Autisma biedrības vadītāja bija skeptiski noskaņota pret pedagoģiski medicīniskās komisijas darbu, norādot, ka bērnam ne vienmēr precīzu diagnozi var uzstādīt uzreiz. "Bieži vien ir nepieciešams laiks, lai bērns speciālistam atvērtos. Starptautiskā pieredze ir tāda, ka mācību un uzvedības vajadzības tiek diagnosticētas jau izglītības iestādē. Vecāki bieži apgalvo, ka mājās bērnam nav problēmas, un ticiet viņiem, jo mājas vide tam ir pielāgota. Taču problēmas rodas noteiktā vidē un situācijās," uzsvēra L. Bērziņa.
Vecākiem ir grūtības piemeklēt bērniem skolu
Problēmas rada ne tikai neprecīzas diagnozes noteikšana – daudziem vecākiem ir grūtības bērniem piemeklēt skolu, jo ne katra vispārizglītojošā skola ir kompetenta sniegt šādu izglītību. "Tā ir vecāku izvēle, kur bērnam mācīties, kā to paredz Izglītības likums. Pretrunas veidojas tad, ja vecāki grib, lai bērns izglītību iegūst noteiktā skolā, bet tā šobrīd nevar tādu pakalpojumu piedāvāt," stāstīja Valsts izglītības satura centra (VISC) Speciālās izglītības nodaļas vadītāja Mudīte Reigase.
Tomēr nereti māju tuvumā nemaz nav speciālās skolas vai skolas, kas piedāvā apgūt šādu programmu. "Visiem bērniem ir tiesības iegūt kvalitatīvu izglītību, būt kopā ar vecākiem un mācīties dzīvesvietai tuvākajā skolā. Tomēr Tiesībsarga birojs regulāri saņem iesniegumus no vecākiem ar bērniem, kuriem nav iespējas bērnu ar speciālām vajadzībām izglītot tuvākajā skolā," norāda Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere.
"Pareizi diagnosticēts bērns, pat tāds, kurš mācījies speciālā programmā pirmsskolā, var būt sagatavojams tam, lai viņš uzsāktu mācības vispārējā skolā kopā ar bērniem, kuriem nav īpašu vajadzību."
Latvijā ir 119 pašvaldības, bet speciālās skolas tikai 60, kas nozīmē, ka vecāki ir spiesti izvēlēties speciālo internātpamatskolu tālā pašvaldībā. L. Grāvere akcentē: problēma ir finansējumā, jo speciālās skolas finansē no valsts budžeta, taču, ja pašvaldība vēlas īstenot speciālās izglītības programmu, šīs izmaksas jāsedz pašvaldībai un tās nesedz arī mērķdotācijas, ko valsts novirza šim skolēnam. Pagaidām speciālās klases atvērušas vien 37 skolas.
"Mūsu rekomendācijas ir bērnus vienmēr izvērtēt un attīstīt viņu stiprās puses. Tā ir vecāku izvēle, ja viņi bērnus sūta internātskolā. Latvijā nav internātskolas, kur bērni var dzīvot pa pusgadam. Tagad bērni internātskolā dzīvo tikai no pirmdienas līdz piektdienai, vēlāk tie atgriežas mājās pie vecākiem vai bērnunamā. Taču, ja mājās kaut kas noticis, bērnam atļauj palikt skolā. Problemātiski ir tas, ka bērni ar dzirdes problēmām mācās tikai trīs skolās – tad bērnam ir daudz jābraukā, no Valmieras uz Rēzekni. Taču daudzas skolas atrodas tuvu dzīvesvietai," skaidroja M. Reigase.
Diemžēl ir arī gadījumi, kad pašvaldības tieši otrādi – licencē speciālās programmas tikai tāpēc, lai kopumā palielinātu skolēnu skaitu skolā. No tā, kā zināms, ir atkarīgs gan skolas finansējums, gan arī, piemēram, tiesības būt par ģimnāziju vai valsts ģimnāziju. Tāpēc var būt bērni, kuriem labāk klātos speciālajā skolā, taču viņus ar varu mēģina noturēt vispārējā skolā. "Mums ir bijušas arī ziņas, ka, ja vecāki grib bērnu sūtīt speciālajā skolā, kas ir blakus novadā, pašvaldība draud, ka nemaksās pabalstus," tā M. Reigase.
Katrs gads ir zaudējums
Vispārējās skolas tiem bērniem, ko tās nespēj iekļaut, nereti iesaka mājmācību. Taču L. Bērziņa uzsver, ka tas šiem bērniem laupa iespēju iekļauties sabiedrībā. "Mums ir ģimene, kas ir nomainījusi pat sešas pirmsskolas izglītības iestādes. Neviena skola šo bērnu neņem pretim, un viņš nonāk mājmācībā. Tajā brīdī, kad šis bērns nokļūst vispārējā skolā, sākas lielas problēmas, viņu pārceļ no vienas skolas uz otru. Katrs gads, ko zaudējam, ir pazaudēts pavisam – tas ir zaudēts intelektuālais potenciāls. Šiem bērniem ir jāmāca sadarboties, jo, ja šobrīd viņi ir ar mums, tad pēc desmit gadiem viņi var būt pret mums un mēs nezināsim, kā rīkoties, viņus satiekot uz ielas un sabiedriskajā transportā," norādīja Latvijas Autisma apvienības vadītāja.
Katram bērnam nepieciešams individuāls plāns
Lai uzlabotu izglītības kvalitāti, L. Bērziņa ierosināja atteikties no kodu sistēmas, kas piešķirta katrai programmai, jo bieži vien bērnam nav tikai viena diagnoze: "Ja bērnam ir redzes problēmas, smagas uzvedības problēmas un autisms, bet izcils intelekts, viņam mācību procesā var pat astoņas reizes piešķirt atšķirīgu programmas kodu, un neviens nevar pateikt, ko ar viņu darīt, jo katram kodam ir savi atbalsta pasākumi, kurus tad nevar īstenot. Tāpēc visas skolas, kas labi īsteno praksi, savā ziņā pārkāpj likumu jeb MK noteikumus. "
Savukārt Latvijas Disleksijas biedrības un biedrības "Pro Futuro" pārstāve Eva Birzniece aicināja veidot individuālos mācību plānus visiem bērniem ar speciālām vajadzībām, jo programmas ar vienu kodu nereti apvieno pat 19 dažādas diagnozes – nav iespējams visiem strādāt vienādi. "Latvijai jāiet uz precīzas diagnozes un multiplas diagnozes noteikšanu. Piemēram, bērnam ir kustību traucējumi, un skola redz, ka viņam ir lasīšanas traucējumi, viņam neko nevar palīdzēt, jo tā ir cita programma. Jāatsakās no sociālo programmu kodiem, jo mēs bērnus sagrupējam nosacītās deviņās sistēmās. Vienam bērnam varbūt četras dažādas speciālās vajadzības, un viena nevar būt dominējošāka par citu – tās ir vienlīdzīgas."
Ir arī bērni, kuri atbalstu nesaņem. "Mēs izpētījām, kādu palīdzību saņem bērni ar specifiskiem mācīšanās traucējumiem – disleksijas (lasīšanas) traucējumiem. Nevarējām atrast šādu mērķgrupu izglītības programmā, taču mūsu pētījums apliecināja, ka Latvijā 11% skolēnu ir lasīšanas traucējumi – skolotāji vairākus gadus ignorē to, ka bērns lasa 20 vārdus minūtē, kamēr viņa vienaudži – 200 vārdus. Šiem bērniem vecāki velta pat līdz četrām stundām dienā, lasot viņiem priekšā grāmatas, palīdzot mājasdarbos, pērkot jaunas tehnoloģijas un pierunājot tos lietot pedagogiem. Savukārt bērniem rodas pārslodze," situāciju skaidroja E. Birzniece.
Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) valsts sekretāres vietniece Evija Papule atzina, ka sistēma, kas paredz deviņas programmas, ir novecojusi un IZM plāno to mainīt.
Nākotnē vispārējās skolās plāno iekļaut arvien vairāk skolēnu
Taču jāsaka, ka integrēto skolēnu skaits pēdējo sešu gadu laikā pieaudzis vairākkārt. Ja 2009./2010. mācību gadā Latvijas vispārējās skolās bija integrēti jeb mācības kopā ar pārējiem apguva 575 skolēni, tad šajā mācību gadā tie bija jau 4587 skolēni. Turklāt E. Papule norāda, ka ministrijas mērķis ir katru gadu palielināt to skolēnu skaitu, kas tiek integrēti parastajās skolās, tomēr tas prasa reformēt speciālās izglītības sistēmu.
Latvijas Autisma apvienības vadītāja L. Bērziņa norādīja: "Ļoti labi izskatāmies uz papīra, bet nepienāks brīdis, kad vispār nebūs speciālo izglītības iestāžu un arī bērnunamu. Daudziem bērniem speciālās izglītības iestādes ir vienīga vieta, kur tie var mācīties. Tomēr ir jātiecas uz speciālo skolu samazināšanu. Daudzi bērni, kas tur atrodas pašlaik, nemaz nedrīkst tur atrasties. Tas ir noziegums pret skolu, kas viņus ņem pretī, gan pret vecākiem."
Mazās skolas atrodas "prom no acīm"
Izglītības tīkla sakārtošanas kontekstā IZM domā arī par sociālo skolu tīkla pilnveidi. Vairumā skolu mācās līdz 100 skolēniem. Ir arī 14 skolas, kurās skolēnu skaits nepārsniedz 50. Piemēram, Vaidavas internātpamatskolā mācās vien 15 skolēni, Mazirbes internātpamatskolā – 16 skolēni. Taču jāpiebilst, ka šādu skolu ēkas nemaz neparedz lielu ietilpību. "Mazās skolas neatrodas lielajās pilsētās, bet gan novados. Tās ir izolētās vietās, tā, kā tas ir bijis plānots padomju laikā – "nolikt prom no acīm". Tāpēc arī ceļi uz tām nav labā stāvoklī," atzīst E. Papule.
Speciālās skolās, tāpat kā vispārējās skolās, ir lielāks vecāku pedagogu īpatsvars. Kopumā speciālo pedagogu skaits veido 2,88% no visiem vispārējo skolu pedagogiem.
"Visiem bērniem ir tiesības iegūt kvalitatīvu izglītību, būt kopā ar vecākiem un mācīties dzīvesvietai tuvākajā skolā."
"Agri vai vēlu arī speciālās skolas runās par jaunu cilvēku piesaisti. Aptaujājot gados jaunas skolotājas, kas pamatā ir sievietes, izvēles pamatā visbiežāk ir šāda pieredze ģimenē vai aicinājums. Tomēr šo darbu emocionāli vieglāk ir darīt gados vecākiem pedagogiem, jo viņiem ir lielāka darba pieredze, bet jaunie ne vienmēr slodzi var izturēt," skaidroja E. Papule.
Par to, ka speciālo izglītības iestāžu pedagogiem nepieciešama īpaša motivācija, ir pārliecināts arī deputāts Raivis Dzintars. Viņš norādīja: "Man ir bijusi iespēja redzēt tuvumā pirmsskolas īpašo grupiņu, un secinājums ir, ka tas ir ārkārtīgi smags darbs, bet atalgojums nav motivācija."
Jānorāda, ka IZM izstrādātais jaunais pedagogu algu modelis pedagogiem, kas pasniedz speciālajās izglītības klasēs (grupās), paredz palielināt koeficentu algas izmaksai no 1,84 uz 2.
Vecāki aicina atteikties no programmu kodiem
Izglītības un zinātnes ministrijai ir vairāki plāni attiecībā uz speciālo izglītību, taču pašlaik dominē trīs mērķi. Pirmkārt, plānots sakārtot speciālo skolu tīklu, lai nodrošinātu efektīvu finanšu resursu pārvaldību.
E. Papule norādīja, ka runa nav par skolu skaita samazināšanu, bet par to, lai bērnam būtu nodrošinātas trīs lietas: mācību process saskaņā ar programmu, veselības atbalsts un labklājības jeb rehabilitācijas nodrošināšana.
Ministrija arī plāno pārskatīt pedagoģiski medicīniskās komisijas darbību, funkcijas un efektivitāti. "Ir jānoskaidro, kāpēc bērni nonāk tieši konkrētajā skolā – kāpēc Jelgavas bērni nonāk Daugavpils skolā. Jārunā par preventīvu jeb ātru diagnozi – jo mazāks bērns, jo agrāk sniegt atbalstu, kas ir arī vecāku interesēs. Integrēt tos bērnus, ko var integrēt," skaidroja E. Papule.
No struktūrfondiem paredzēts finansēt atbalstu skolotājiem, satura pilnveidei un mācību līdzekļu izstrādei. Tāpat atbalsts speciālajai izglītībai plānots jaunā kompetenču pieejā balstītā satura izstrādē, kur vairāk nekā puse no mācību līdzekļiem tiks izstrādāti speciālajām izglītības iestādēm. IZM iecerējusi arī palielināt moderno tehnoloģiju izmantojumu, bet tas saistāms arī ar pedagogu gatavību šīs tehnoloģijas izmantot.
Ministrija plāno veidot speciālās izglītības attīstības centrus jeb 12 skolām iedot papildu funkcijas metodiskā atbalsta sniegšanai citām izglītības iestādēm, kas īsteno speciālās izglītības programmas gan vispārēji, gan kā iekļaujošo izglītību. Šim mērķim 2. aprīlī spēkā stājās jaunie MK noteikumi Nr. 187 "Noteikumi par kritērijiem un kārtību, kādā speciālās izglītības iestādei piešķir speciālās izglītības attīstības centra statusu".
Ministrija savu sasniegto vērtē ar 10%
Jau šobrīd ir arī vairāki pozitīvi piemēri – vairākās skolās ir ļoti augsta kvalitāte. Piemēram, Saeimas komisijā kā labs piemērs tika minēta Pelču speciālā internātpamatskola. Daudzas skolas bērniem piedāvā iespēju mācīties arodizglītības programmās, apgūstot profesiju. Piemēram, pagājušajā mācību gadā pavāra palīga profesiju apguva 329 audzēkņi. Lai gan darbadevēji pagaidām ir kūtri, tomēr to nevar teikt par visu Latviju, jo visatsaucīgākie darba devēji esot Kurzemē. Tas nozīmē, ka bērnus ar speciālām vajadzībām var iekļaut ne tikai sabiedrībā, bet arī darba tirgū.
Šobrīd arī paši bērni sāk izrādīt iniciatīvu. "Priecājamies par to, ka šogad pirmo reizi divi neredzīgi bērni liks eksāmenus Braila rakstā, un VISC sagatavos eksāmenus ar tādu pašu saturu kā pārējiem bērniem," norādīja M. Reigase.
Kopumā gan IZM ir paškritiska pret ieguldīto darbu. Atbildot uz deputātu jautājumiem, E. Papule secināja, ka no cerētā šajā jomā paveikts vien 10%. Nav tā, ka visas skolas būtu ar ļoti zemu kvalitāti – tomēr ministrija ir gatava galvot tikai par 20 speciālajām skolām. Vienā trešdaļā no visām skolām ir skumjš rezultāts, un tas liek pamatoti šaubīties par to, cik labi bērni var justies šādās skolās.
Tāpēc šī diskusija pierādīja, ka speciālās izglītības jomā vēl ir daudz darāmā. "Tās skolas, kas ir reģionos – kad saņemsimies drosmi pateikt, ka tā ir hibrīds starp sociālās atstumtības ģimeņu pakalpojumu, starp sociālo palīdzību un acu aizvēršanu un tikai tad speciālo izglītību. Jautājums, vai tā tam būtu jāpaliek arī turpmāk?" komisijas sēdē retoriski norādīja komisijas priekšsēdētāja, deputāte Ilze Viņķele.
