Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Cilvēki ar mācīšanās traucējumiem var būt ļoti apdāvināti dažādās jomās, tomēr prasme lasīt ir pamatā daudzu priekšmetu apgūšanai skolā.
FOTO: www.sxc.hu
Sēžot skolas solā, vai ikkatrs no mums savulaik ir sajuties tā, ka netiek līdzi skolotājas norādījumiem. Kādam vajag uzmanīgāk ieklausīties, kādam - paskaidrot vēlreiz, kādam citam – pārlasīt un apdomāt. Bet ko darīt tad, ja tomēr nepadodas lasīšana un rakstīšana vai arī matemātiskas darbības izrādās gluži vai „ķīniešu ābece”? Šādu problēmu īstais apzīmējums, iespējams, ir mācīšanās traucējumi.
Kas ir mācīšanās traucējumi?
Mācīšanās traucējumi ir pazeminātas spējas lasīt, rakstīt vai izdarīt matemātiskus aprēķinus. Šādu traucējumu cēlonis ir cilvēka smadzeņu darbības īpatnības, kas nosaka uztveri un informācijas apstrādi. Mācīšanās traucējumus dēvē par disleksiju, disgrāfiju un diskalkūliju.
Disleksijas gadījumā lasīšanas spējas ir zemākā līmenī, nekā varētu gaidīt pēc cilvēka intelektuālā līmeņa. Disgrāfija nozīmē grūtības skaidri un salasāmi rakstīt, piemēram, tekstā ir daudz kļūdu, vārdi netiek pareizi atdalīti, un arī burtu lielums var būt neregulārs. Savukārt diskalkūlija izpaužas kā grūtības veikt jebkādas matemātiskas darbības.
Visbiežāk sastopami jaukti mācīšanās traucējumi – gan lasīšanas, gan rakstīšanas vai arī lasīšanas un matemātikas. Mazāk izplatīti, bet ne mazāk svarīgi ir neverbālo iemaņu traucējumi, kas saistīti ar motoriku. Latvijas neirologi pēdējo gadu novērojumu rezultātā ir secinājuši: ja apģērbā nav nekas sasienams, šņorējams, pogājams, bērnam neattīstās sīkā pirkstu muskulatūra, bet tas ir ļoti būtiski domāšanas, atmiņas, runas attīstībai.
Nav pareizi domāt, ka cilvēkiem, kuriem ir mācīšanās traucējumi, ir zems intelekta līmenis. Pat tādiem slaveniem zinātniekiem kā Alberts Einšteins un Tomass Edisons ir bijusi disleksija, tomēr tā nav traucējusi izdarīt izcilus atklājumus. Cilvēki ar mācīšanās traucējumiem var būt ļoti apdāvināti dažādās jomās, tomēr prasme lasīt ir pamatā daudzu priekšmetu apgūšanai skolā. Tā rada problēmas ne vien valodas apguves priekšmetos, bet arī vēsturē, ģeogrāfijā un citos, tādēļ bērniem ar mācīšanās traucējumiem vajadzīgs papildu atbalsts.
"Nav pareizi domāt, ka bērniem ar mācīšanās traucējumiem ir zems intelekta līmenis."
Valsts izglītības satura centra (VISC) speciālās izglītības nodaļas vadītāja Iluta Vilnīte uzsver, ka Vispārējās izglītības likumā un citos Latvijas Republikas normatīvajos aktos ir nodefinēts, kas ir speciālās vajadzības, un arī mācīšanās traucējumi ir viens no speciālo vajadzību veidiem.
Pie mācīšanās traucējumiem nereti mēdz pieskaitīt arī hiperaktivitāti. I.Vilnīte skaidro, ka hiperaktivitāte nav mācīšanās traucējums. Viņa atzīst, ka ir gadījumi, kad mācīšanās traucējumi ir saistīti arī ar uzvedības traucējumiem. Valsts pedagoģiski medicīniskajā komisijā, tiekoties ar bērniem no visas Latvijas, šāda iezīme ir pamanīta. Speciālisti secina, ka visbiežāk slikta uzvedība ir kā aizsargreakcija, lai skolotājs neizsauktu atbildēt un bērnam nebūtu jāpiedzīvo kauns klasesbiedru priekšā, jo lasīšana viņam sagādā milzīgas grūtības.
Mācīšanās traucējumi jādiagnosticē laikus
Ne katra mamma un tētis ir tik izglītoti, lai saprastu, ka bērnam ir mācīšanās traucējumi. To diagnosticēšana ir logopēda vai psihologa kompetence. I.Vilnīte atzīst: sākumskolas skolotāji nereti mierina vecākus, ka bērns noteikti sāks lasīt un rakstīt skolas solā. Arī pamatskolas skolotāja bieži vien ir kā mamma, kura katru bērnu apčubina. Kad bērns pāriet uz 5.klasi, diemžēl tad vairs neviens nesaka: "gan jau kaut kad sāks lasīt" un par reālo situāciju ir šokā gan vecāki, gan skolotāji.
"Mācīšanās traucējumu diagnosticēšana ir logopēda vai psihologa kompetence."
I.Vilnīte aicina vecākus atrast kaut vai 10 minūtes laika, lai saprastu, kā bērnam skolā veicas un kāda palīdzība viņam ir nepieciešama. Lai cik arī grūti nāktos atzīt, bērns var būt citāds un fakts, ka vecākiem ir divas vai trīs augstākās izglītības, nedod nekādas garantijas. Bērna mācīšanās traucējumi nav iemels, lai vecāki noslēgtos sevī vai aizsargātos. Jo informētāki un zinošāki būs vecāki, jo labāk viņi varēs atbalstīt savu atvasi. Ja neizdodas nodibināt labu kontaktu ar bērna klases audzinātāju, jāatceras par skolas atbalsta personālu: psihologu, speciālo pedagogu, logopēdu. Sliktākajā gadījumā jāvēršas pēc palīdzības pie skolas vadības vai savas pašvaldības izglītības nodaļas speciālistiem.
I.Vilnīte uzsver, ka VISC speciālās izglītības nodaļas darbinieki labprāt sniedz konsultācijas gan vecākiem, gan pedagogiem. Tātad – jo ātrāk bērns saņems nepieciešamo palīdzību, jo veiksmīgāk iekļausies izglītības procesā un varēs turpināt mācības kopā ar saviem klasesbiedriem.
Kā palīdzēt bērnam ar mācīšanās traucējumiem?
Vispārējās izglītības likuma 11.pants nosaka, ka vispārējās izglītības iestādes vadītājs ir atbildīgs par izglītības programmas īstenošanu, izglītības iestādes nodrošināšanu ar pedagogiem un izglītojamo speciālo vajadzību apmierināšanu un viņu izglītošanu atbilstoši speciālās izglītības programmām. Bet Vispārējās izglītības likuma 53.pants nosaka, kā izglītojamie ar speciālām vajadzībām tiek integrēti vispārējās izglītības iestādēs.
Lai bērnus ar mācīšanās traucējumiem iekļautu vispārējās izglītības programmā, skolas vadītājs var piesaistīt atbalsta personālu: speciālo pedagogu, logopēdu, psihologu. VISC speciālās izglītības nodaļas vadītāja I.Vilnīte skaidro: integrējot bērnu vispārizglītojošā skolā kādā no speciālās izglītības programmām, skola no valsts par šī bērna izglītošanu saņem papildu finansējumu, kas ir par 60% lielāks nekā par bērnu, kuram nav šo speciālo vajadzību. I.Vilnīte uzsver, ka programmu skola var licencēt pat tad, ja ir tikai viens bērns ar speciālām vajadzībām. Ir gadījumi, kad pašvaldība izrādās atsaucīga un algo kādu no nepieciešamajiem speciālistiem arī, ja skola nav licencējusi speciālās izglītības programmu.
"Ir secināts: ja skolēns nesaņem savlaicīgu un adekvātu palīdzību, tad mācīšanās traucējumi kļūst noturīgi."
Tātad – pirmais solis ir psihologa, logopēda vai pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinums, ka bērnam ir mācīšanās traucējumi. Ja vecāki ar bērnu dodas uz pedagoģiski medicīnisko komisiju, tad jāatceras, ka gadījumus līdz 4.klasei izskata pašvaldību komisija, bet no 5.klases – valsts komisija.
Nākamais solis – pamatojoties uz atzinumu, skolas vadībai jāiesniedz pieprasījums nodrošināt konkrētajam bērnam speciālās izglītības programmu vai atbalsta pasākumus. Skolas atbalsta personālam un skolēna izglītošanā iesaistītajiem pedagogiem ir jāizveido skolēna individuālais izglītības plāns, kurā atrunāts, kā tiks sniegts atbalsts, lai bērns varētu apgūt mācību vielu. Visi iesaistītie speciālisti un skolotāji tiek informēti, saskaņota rīcība, pārrunātas mācību metodes un sagatavoti palīgmateriāli, kas katrā gadījumā var būt pilnīgi atšķirīgi.
Latvijas Disleksijas biedrības un biedrības "Pro Futuro" valdes priekšsēdētāja Eva Birzniece uzskata, ka speciālās programmas, kas tiek licencētas, ir pārāk vispārīgas, lai būtu efektīvas katram individuāli, un tās ir pilnīgi nevajadzīgas, jo visi skolēni ar normālu intelektu tāpat mācās pēc vispārizglītojošajām programmām un kārto tos pašus valsts pārbaudes darbus. Viņa norāda, ka praksē speciālā programma nozīmē tikai pāris papildu stundas nedēļā, kuras citās valstīs skolēniem nodrošina bez šī, viņasprāt, nevajadzīgi sarežģītā programmu licencēšanas mehānisma.
E.Birzniece pauž pārliecību, ka skolas iznieko ļoti daudzus spējīgus skolēnus, kuri tiek padarīti par viduvējībām tikai tāpēc, ka viņi nesaņem papildu atbalstu ar valodas prasmēm saistītajos mācību priekšmetos, kas skolēniem ar lasīšanas traucējumiem ir visgrūtākie. Šādi atbalsta pasākumi ir nepieciešami visā mācību laikā, īpaši vidējā posma un vidusskolas klasēs.
Speciālais pedagogs – formalitāte vai reāls palīgs
VISC speciālās izglītības nodaļas vadītāja I.Vilnīte atzīst, ka mācību procesā ļoti vajadzīgs ir speciālais pedagogs un bez tā bērni nevar saņemt tik labu palīdzību un tik daudz, cik tas ir nepieciešams. Bet Disleksijas biedrības valdes priekšsēdētāja E.Birzniece uzskata, ka speciālā pedagoga loma Latvijā tiek būtiski pārspīlēta, jo katru priekšmetu skolēnam vislabāk var iemācīt viņa priekšmeta skolotājs. Viņa speciālo pedagogu saskata kā papildu treniņa nodrošinātāju sākumskolā, kur mācību priekšmetu saturs ir vienkāršs un skolēna galvenais uzdevums ir apgūt akadēmiskās pamatprasmes – lasīt, rakstīt un rēķināt.
E.Birzniece saka: "Jo tālāk izglītībā, jo mazāka ir speciālā pedagoga loma konkrētā priekšmeta apguvē. Šis speciālists varētu konsultēt citus skolotājus, kā labāk mācīt skolēnu ar lasīšanas un rakstīšanas traucējumiem, bet pats viņš nebūs tas, kas mācīs priekšmeta saturu. Un šim speciālistam nebūtu katru dienu jābūt uz vietas skolā; viņš šo konsultatīvo darbību var veikt, apkalpojot vairākas skolas, kāda arī ir daudzu citu valstu prakse."
"Izteikts ieteikums iestrādāt normatīvajos aktos nosacījumu, ka skolas vadībai ir obligāti jānodrošina speciālās izglītības programma."
Rīgas 84.vidusskolas speciālā pedagoģe Ginta Eglīte stāsta, ka skolā ir izveidots veiksmīgs atbalsta personāla speciālistu, pedagogu un vecāku sadarbības modelis. Lai arī skolā speciālā izglītības programma nav licencēta, speciālais pedagogs strādā ar 17 bērniem, kuriem nepieciešama palīdzība ikdienas mācību procesā. Tieši speciālais pedagogs ir tas, kurš, sadarbojoties ar vecākiem un skolotājiem, veic individuālo darbu ar bērniem, lai izskaidrotu nesaprotamo mācību vielu un bērni ar mācīšanās traucējumiem spētu ikdienā un ikvienā pārbaudes darbā apliecināt savas zināšanas un būt līdzvērtīgi ar saviem klasesbiedriem.
Savukārt Balvu novada Iekļaujošās izglītības centra vadītāja Terēza Čudarkina uzskata, ka vismaz posmā, kamēr priekšmetu skolotāji paši apgūst prasmes plānot un vadīt mācību stundas klasēs, kurās ir skolēns ar mācīšanās traucējumiem, speciālais pedagogs skolās ir ļoti nepieciešams.
Vai ir gaidāmas pozitīvas pārmaiņas?
Bērnu ar mācīšanās traucējumiem iekļaušanā vispārizglītojošās skolas izglītības procesā pēdējos gados ir sperts solis uz priekšu. Normatīvajos aktos ir nodefinēts, kas ir speciālās vajadzības un kāds atbalsts ir jānodrošina. Licencējot speciālās izglītības programmas, skolām ir iespēja piesaistīt papildu finansējumu. Ir stājušies spēkā grozījumi Vispārējās izglītības likumā, kas nosaka, ka katram iekļautajam bērnam obligāti ir jāsastāda individuālais izglītības plāns. MK noteikumi Nr.1510 paredz, ka skolēniem ar mācīšanās traucējumiem pienākas laika pagarinājums valsts pārbaudījumu kārtošanā.
E.Birzniece domā, ka Latvijā ģimenes, kurās ir bērni ar disleksiju, joprojām sastopas ar lielām grūtībām, un viņa neatminas nevienu gadījumu, kad kāda skola savam skolēnam ar disleksiju būtu nodrošinājusi datoru un tā sistemātisku lietojumu ikdienas mācību darbā, kā arī aizstāvējusi šī skolēna intereses, lai viņš varētu izmantot datoru valsts pārbaudes darbos vai centralizētajos eksāmenos. Viņa ir pārliecināta, ka šādam nodrošinājumam jāpiešķir valsts finansējums un tam, lai skola nodrošinātu datoru pieejamību bērnam ar mācīšanās traucējumiem, ir vajadzīgs tiesisks regulējums.
E.Birzniece izsaka pārmetumus IZM un VISC ierēdņiem, ka viņi kavē labās prakses ienākšanu Latvijā, un norāda arī uz to, ka nav noteikti kritēriji un normas, pēc kuriem komisiju logopēdi pieņem lēmumu par kāda skolēna lasīšanas traucējumiem.
VISC speciālās izglītības nodaļas vadītāja I.Vilnīte skaidro, ka šobrīd Eiropas Sociālā fonda projekta " Atbalsta programmu izstrāde un īstenošana sociālās atstumtības riskam pakļauto jauniešu atbalsta sistēmas izveidei" ietvaros tiek veikts apjomīgs pētījums, lai izprastu situāciju Latvijas skolās un, balstoties uz pētījuma rezultātiem, izstrādātu ieteikumus iekļaujošas izglītības programmai. Ir secināts: ja skolēns nesaņem savlaicīgu un adekvātu palīdzību, tad mācīšanās traucējumi kļūst noturīgi. Latvijas skolās skolotājs ir viens, un viņa spēkos nav palīdzēt visiem skolēniem, īpaši tad, ja nav arī pietiekamu zināšanu par mācīšanās traucējumu atpazīšanu un atbalsta pasākumiem, kādi veicami mācību procesā un pārbaudes darbos. Tādēļ viens no projekta mērķiem ir sniegt skolotājam atbalstu, izstrādājot konkrētu, zinātniski pamatotu aptauju, kuras rezultāti ļautu konstatēt iespējamos mācīšanās traucējumus un meklēt speciālistu palīdzību.
"Vecāki baidās izdzirdēt un nereti nespēj pieņemt to, ka viņu bērnam ir mācīšanās traucējumi un vajadzīga speciāla palīdzība."
I.Vilnīte stāsta, ka Eiropas fonda projekta "Izglītojamo ar funkcionāliem traucējumiem atbalsta sistēmas izveide" ietvaros sadarbībā ar VISC šobrīd Latvijā ir izveidoti iekļaujošās izglītības atbalsta centri Rīgā, Jūrmalā, Jelgavā, Balvos, Liepājā, Jēkabpilī, Daugavpilī, Valmierā, kuros strādā speciālais pedagogs, logopēds un psihologs. Projekta ietvaros tiek aprobēti divi aptaujas testi – Vekslera un Džonsona, ar kuriem varēs veikt nepieciešamo diagnostiku. Darbam ar šiem testiem tiks apmācīti arī psihologi. Vēl šī projekta gaitā speciālisti apgūs vēl vienu labu darba instrumentu - matemātisko sasniegumu testu.
Balvu novada Iekļaujošās izglītības atbalsta centra vadītāja T.Čudarkina atzīst, ka bērnu ar mācīšanās traucējumiem iekļaušanā darba ir ļoti daudz - jāizglīto gan vecāki, gan pedagogi. Viņa norāda: vecāki baidās izdzirdēt un nereti nespēj pieņemt to, ka viņu bērnam ir mācīšanās traucējumi un vajadzīga speciāla palīdzība. Tieši tādēļ centra darbinieki attīsta sadarbību ar pirmsskolas izglītības iestādēm un skolām un skaidro vecākiem, kā pamanīt un saprast, ka būtu noderīga speciālista konsultācija, lai palīdzētu bērnam iekļauties izglītības procesā.
Vecākus, kuri šaubās, vai saņems vajadzīgo atsaucību no skolas vadības, VISC speciālās izglītības nodaļas vadītāja I.Vilnīte iedrošina, norādot, ka izglītības iestādes vadītājam ir pienākums reaģēt uz pieprasījumu un licencēt speciālās izglītības programmu vai nodrošināt bērnam atbalsta pasākumus. Speciālās izglītības nodaļas vadītāja atzīst, ka nelielās pašvaldībās apbalsta personāls uz vietas varētu nebūt. Tomēr arī tas nav iemesls, lai neieviestu speciālās izglītības programmu un bērns ar mācīšanās traucējumiem tiktu atstāts novārtā. Gan psihologs, gan logopēds var būt piesaistīts vairākām pašvaldības skolām un šādos gadījumos var meklēt risinājumus, jo bērnam nav jācieš tāpēc vien, ka skolā nav vajadzīgo speciālistu.
Disleksijas biedrības vadītāja E.Birzniece iesaka iestrādāt normatīvajos aktos nosacījumu, ka skolas vadībai ir obligāti jānodrošina speciālās izglītības programma. Pašlaik Vispārējās izglītības likuma 53.punktā ir teikts, ka vispārējās pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības iestādēs, kurās ir atbilstošs nodrošinājums, var integrēt izglītojamos ar speciālām vajadzībām. Tātad – skolas vadība bērnu ar mācīšanās traucējumiem iekļaušanu var arī atteikt, pamatojot ar nepietiekamu nodrošinājumu. No tā izriet, ka palīdzība netiks sniegta vai arī bērnam būs jāmeklē cita, labvēlīgāka skola.
Lai arī ledus ir sakustējies un pārmaiņas notiek, nevar noliegt, ka problēma joprojām pastāv un izglītības sistēma nav sakārtota tā, lai ikvienā Latvijas vispārizglītojošā skolā bērns ar mācīšanās traucējumiem saņemtu nepieciešamo atbalstu.
E.Birzniece atzīst: "Kad mūsu valstī būs zināmi cilvēki, kas nebaidīsies teikt - jā, man ir disleksija, bet tas man nav traucējis izdarīt to, ko esmu gribējis izdarīt savā izglītībā un dzīvē, tikai tad mēs varēsim apgalvot, ka Latvijas izglītības sistēma nediskriminē cilvēkus ar lasīšanas traucējumiem."
VISC speciālās izglītības nodaļas vadītāja I.Vilnīte uzsver, ka normatīvie akti tiek sakārtoti, pamats pozitīvām pārmaiņām ir un šobrīd vissvarīgākais ir mainīt skolotāju attieksmi. Liela daļa pedagogu jau ir gatavi strādāt citādi. Skolotāji interesējas un daudz mācās, kā sniegt atbalstu, jo ikviens saprot, ka bērnam ir jānodrošina iespēja mācīties pilnvērtīgi pēc iespējas tuvāk savai mājai un ģimenei.
