Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
De facto partnerattiecību tiesiskā aizsardzība ir noteikta 15 no 28 ES dalībvalstīm.
FOTO: Freeimages
Ģimenes jēdziens ir plašāks nekā laulība
Pētījumā par nereģistrēto laulību problemātiku tika arī identificēti ar laulības nereģistrēšanu saistītie riski ikdienas dzīvē un no tiem izrietošie tiesiskā regulējuma problēmjautājumi.
Satversmes 110.pantā teikts: "Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības." Civillikuma 214.pants noteic, ka pie ģimenes šaurākā nozīmē pieder laulātie un viņu bērni, kamēr tie vēl atrodas nedalītā saimniecībā.
Juriste un viena no pētījuma autorēm Kristīne Dupate uzsver, ka starp laulību un ģimeni nav liekama vienādības zīme, ģimenes jēdziens ir plašāks, un Satversme paredz aizsardzību ne tikai laulībai, bet arī ģimenei. Nereģistrētā kopdzīvē dzīvojošu pāru un laulāto attiecību cikls un ikdienas dzīve būtiski neatšķiras. Abās ģimenes dzīves formās partneri uzņemas vienādus pienākumus un atbildību, piemēram, finansiāli rūpējas arī par partnera bērnu no iepriekšējām attiecībām.
"Nereģistrētās kopdzīves jautājums ir viens no visvairāk politizētajiem jautājumiem."
Latvijai saskaņā ar vairākiem starptautiskajiem līgumiem ir pienākums nodrošināt faktiskā kopdzīvē dzīvojošu partneru tiesības dažādos aspektos. Latvijai saistošā Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija paredz, ka valsts pienākums ir aizsargāt personu privāto dzīvi. Kā norādīts pētījumā, kopš pagājušā gada 21.oktobra Latvijas tiesību akti nenodrošina visu starptautiskajās tiesībās noteikto prasību izpildi, un līdz ar to Latvijas tiesiskais regulējums attiecībā uz partnerattiecību tiesisko aizsardzību pilnībā neatbilst starptautisko tiesību prasībām.
Juriste K.Dupate atzīmē, ka Latvijā pastāv atsevišķas tiesību normas, kas atpazīst nereģistrētos partnerus. Tās Latvijas tiesību aktos parādījušās tikai tādēļ, ka to pieprasa starptautiskās saistības. Piemēram, MK noteikumi Nr.675 "Kārtība, kādā Savienības pilsoņi un viņu ģimenes locekļi ieceļo un uzturas Latvijas Republikā" atpazīst un definē nereģistrēto kopdzīvi un tajā dzīvojošām personām piešķir atsevišķas tiesības. Saskaņā ar minētajiem MK noteikumiem par Eiropas Savienības (ES) ģimenes locekli atzīstams nereģistrēts partneris, ar kuru ES pilsonim ir vismaz divus gadus ilgušas attiecības vai arī nereģistrētās attiecībās ir dzimis kopīgs bērns.
Jau 2012.gadā Latvijas Augstākās tiesas Senāts ir norādījis uz nepieciešamību tiesiski noregulēt de facto partnerattiecības. Tomēr likumdevējs šo tiesas atzinumu nav centies ņemt vērā un īstenot. De facto partnerattiecību tiesiskā aizsardzība ir noteikta 18 no 47 Eiropas Padomes dalībvalstīm un 15 no 28 ES dalībvalstīm.
Indivīda tiesības efektīvi var aizsargāt tikai tad, ja likums atpazīst faktisko, nevis formālo situāciju. Izveidojusies situācija, ka faktiskās partnerattiecības eksistē, bet likums tās neatzīst, tādējādi šādās attiecībās esošajiem radot virkni problēmu.
Nereģistrēta kopdzīve rada riskus
Sabiedrībā ir diezgan izplatīts viedoklis, ka pretējā dzimuma personām ir nodrošināta iespēja slēgt laulību, tādējādi iegūstot tiesisko aizsardzību. Pētījuma īstenotāji atzīmē, ka šāds arguments no juridiskā viedokļa nav uzskatāms par derīgu, jo valsts pienākums ir nodrošināt tādu tiesisko regulējumu, kurš atbilstu sociālajai realitātei. Latvijā pastāvošais tiesiskais regulējums, t.i., tāds, kas regulē attiecības tikai attiecībā uz laulībā esošām personām, neatbilst sabiedrībā pastāvošajai realitātei.
Bieži tiek lietots arī arguments, ka nereģistrētās kopdzīves partneriem ir iespēja savas attiecības noregulēt ar civiltiesiskiem līgumiem. Tomēr ne visus jautājums šādā veidā var sakārtot.
Nereģistrētā kopdzīvē dzīvojošajiem jāņem vērā, ka šādas kopdzīves laikā uzkrātai kopmantai nav statusa. Piemēram, pāris dzīvo kopā vairākus gadus un iegādājas dzīvokli, viens maksā par to, bet otrs savus līdzekļus iegulda citās mājsaimniecības lietās vai audzina bērnus. Šķiršanās gadījumā puse, kura rūpējās par bērniem un mājsaimniecību, paliek bešā, jo dzīvoklis pieder otram. Laulības gadījumā dzīvoklis būtu kļuvis par kopmantu un daļa pienāktos arī tam laulātajam, kurš par dzīvokli nemaksāja, bet ieguldīja savus līdzekļus ģimenes uzturēšanai. Tiesa gan, arī laulība nesniedz lielu aizsardzību šķiršanās gadījumā. Partneriem tāpat ir jāsniedz pierādījumi par savu ieguldījumu kopmantā.
Problēmas arī rastos situācijā, ja pāris iegādātos dzīvokli, tas būtu noformēts uz viena no nereģistrētās kopdzīves partneriem, un šis partneris nomirtu.
"Starp laulību un ģimeni nav liekama vienādības zīme."
Jūtu vadīti, cilvēki arī nenovērtē iespējamos riskus, piemēram, kļūstot par galvotāju, otram partnerim uzņemoties kredītsaistības. Kā norāda viena no pētījuma autorēm Aivita Putniņa, sievietes, kļūstot par galvotājām, biežāk ir pakļautas šim riskam. Pastāvot stereotipiem, bieži vien vīrietis ir ģimenes apgādnieks un lielāku ienākumu iegūšanai strādā nelegāli. Attiecīgi nevar iegūt galvojumu, tāpēc par galvotāju kļūst kopdzīves partnere.
Kā vēl viena no nereģistrētas kopdzīves problēmām minama aizsardzība pret trešo pušu interesēm. Tie, piemēram, ir gadījumi, kad nereģistrētā kopdzīvē partneris ir gājis bojā, taču partneriem ir kopīgi bērni, kuri pārņem bojā gājušā vecāka mantiskās tiesības. Šādā gadījumā mantiskās attiecības tiek kārtotas caur bērnu, un formalitātes aizņem ilgu laiku, apdraudot ģimenes un bērnu ekonomisko drošību.
Nereģistrētā kopdzīvē dzimušam bērnam paternitātes noteikšana nav automātiska, kā tas ir laulības gadījumā. Bērnam piedzimstot nereģistrētās attiecībās, abiem vecākiem kopā jāiesniedz iesniegums paternitātes atzīšanai. Problēmas rodas gadījumos, kad tēvs atzīt paternitāti nevēlas.
Savukārt Pacientu tiesību likums paredz, ja pacients pats nav spējīgs pieņemt lēmumu par ārstniecību, tad to viņa vietā drīkst izdarīt tikai laulātais vai cits tuvs radinieks, bet ne kopdzīves partneris. A.Putniņa norāda, ka slimnīcas ir pielāgojušās reālajai situācijai un parasti neprasa laulību apliecību. Speciālistu pieredze liecina, ka konflikti rodas situācijās, kad ārstniecības iestādes strikti ievēro likumu vai nereģistrētam partnerim un citiem radiniekiem ir atšķirīgas vēlmes un intereses. Ņemot vērā, ka šie ir būtiski jautājumi, kuriem var būt arī juridiskas sekas, valstij būtu jādomā risinājums, norāda speciālisti. Piemēram, likumā paredzot, ka lēmumu par turpmāko ārstēšanu var pieņemt ne tikai laulātais, bet arī de facto partneris.
Likumdevējam iespējami divi risinājumi
Latvijas ģimenes politikas veidotāji nereģistrētas kopdzīves jautājumiem pievērsušies tikai no 2015.gada. Piemēram, ģimenes politikas dokumentos divtūkstošo gadu sākumā nereģistrēta kopdzīve definēta kā sociāla problēma līdzās alkoholismam un narkomānijai, nevis kā sabiedrībā notiekoša ģimenes modeļa maiņa, norādīts pētījumā. 2011.–2013.gada ģimenes politikā notikusi koncentrēšanās uz laulātības pieaugumu un nereģistrētas kopdzīves problemātika pazudusi no politiskās dienas kārtības.
Likumdevējam, pieņemot lēmumu paplašināt nereģistrētas kopdzīves partneru tiesības, iespējami divi risinājumi – izstrādāt speciālu tiesību aktu vai veikt grozījumus esošajos normatīvajos aktos. Daudzās valstīs likumdevējs ir izvēlējies pieņemt speciālu kopdzīvi reglamentējošu aktu. Juriste Olga Beinaroviča savā promocijas darbā "Ārpus laulības kopdzīves ekskluzīvais statuss tiesībās un tās tiesiskais regulējums Eiropā" (2014) secinājusi, ka Latvijas situācijai atbilstoši būtu veikt grozījumus jau spēkā esošajos normatīvajos aktos, nevis izstrādāt speciālu tiesību aktu kopdzīves regulējumam.
Veiktā pētījuma par laulību nereģistrēšanas problemātiku autori norāda, ka nereģistrētās kopdzīves jautājums arī ir viens no visvairāk politizētajiem jautājumiem. No kā secināms – izmaiņu veikšana jau spēkā esošajos normatīvajos aktos vai jauna likuma pieņemšana būs sarežģīts process.
Tiesiskais regulējums nereģistrētā kopdzīvē dzīvojošām personām ir būtisks ne tikai šo personu pašu attiecību nokārtošanai, bet arī šādu ģimeņu attiecību ar sabiedrību un valsti noregulēšanai.
