Publicēts pirms 9 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Ieva Lūka/ LETA
"Jautājums konferences nosaukumā ir iekļauts apzināti," pasākumu atklājot, uzsvēra tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs. Šķiet, daļa sabiedrības joprojām tā līdz galam nav uzdrošinājušies atzīt, vai okupācijas laiks ir nesis zaudējumus, cik lieli tie ir un vai ir juridisks pamats pieprasīt zaudējumu atlīdzību? Bez šaubām, pastāv bažas, kādas varētu būt politiskās un juridiskās sekas totalitārā komunistiskā okupācijas režīma zaudējumu atlīdzības pieprasīšanas gadījumā. Lai gan ne mazāk svarīgs ir arī jautājums – kādas varētu būt sekas "rēķina" nepiestādīšanas gadījumā?
Okupācijas sekas ir ikdiena joprojām
Lai gan pagājuši 24 gadi, kopš Baltijas valstis ir atguvušas neatkarību de jure, jautājums par totalitārā okupācijas režīma nodarīto materiālo un humanitāro postu, jo īpaši politiķu vidū, arvien bijis neērts. Viedokļi, ko darīt ar pagātnes nastu, krasi atšķiras. No vienas puses, Saeima ir pieņēmusi virkni deklarāciju, kas nosoda Latvijas okupācijas režīmus, taču, no otras "gan politiskās, gan profesionālās aprindās vienmēr pastāvējis viedoklis, ka okupācija bija, tā neapšaubāmi ir nelikumīga, bet jāraugās nākotnē, jādzīvo ar skatu uz priekšu un, ņemot vērā Latvijas ekonomiskās intereses, nevajag izaicināt kaimiņu," valdošo noskaņojumu ieskicē Latvijas Satversmes tiesas tiesnese un starptautisko tiesību eksperte Ineta Ziemele.
Tieslietu ministram šāda pieeja nav pieņemama: "20.gadsimts joprojām ir šeit un par sevi atgādina un sasaucas ar katra mūsu valsts iedzīvotāja dzīvi." Līdzīgu viedokli pauž arī I.Ziemele: "Zaudējums un kaitējums, kas nodarīts Latvijas sabiedrībai, ir ievērojams, un šodien aktuālās problēmas - izglītības kvalitāte, pilsoniskās sabiedrības vājums, problēmas informācijas telpā u.c. – ir cēloniskā sakarā ar piedzīvoto okupāciju un totalitārā režīma radīto traumu."
Neskatoties uz to, sabiedrībai ir maz informācijas par PSRS okupācijas totalitārā režīma negatīvo ietekmi uz tautsaimniecību, ekoloģiju, demogrāfiju, sociālo sfēru. Tāpēc tā ir auglīga augsne acīmredzamiem centieniem izplatīt dezinformāciju par labumiem, kādus Baltijas valstis saņēmušas, neko nedodot pretī. Lai izplatītu šādas puspatiesības un arī klajus melus, PSRS tiesiskā un politiskā mantiniece Krievija iegulda lielus līdzekļus, veido institūcijas, strādā ar masu saziņas līdzekļiem, konstruē mītus un maldus. Vai tiešām mēs varam atļauties neko nelikt pretī?
Zaudējumu apmēri mērāmi miljardos
Darbības laikā no 2005. līdz 2009.gadam komisija "PSRS komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai" paguva paveikt lielu darbu. Kopumā izstrādāti 35 pētījumi ekonomikas, vides aizsardzības, demogrāfijas un vēstures jomā.
Komisijas informatīvajā ziņojumā par darbību laikā no 2005.gada 5.augusta līdz 2009.gada 1.augustam secināts, ka Latvijas valsts totalitārā komunistiskā okupācijas režīma rezultātā ir zaudējusi vismaz 213-300 miljardus eiro, neskaitot līdzekļus, kas tika un joprojām tiek ieguldīti okupācijas seku novēršanā pēc neatkarības atgūšanas. Lai novērstu videi nodarīto kaitējumu, atbalstītu no okupācijas režīma cietušos cilvēkus – politiski represētos, černobiliešus, kuri tika nosūtīti uz Černobiļu palīgā likvidēt 1986.gadā notikušās atomelektrostacijas avārijas sekas, ieguldītu cittautiešu integrācijas programmās un atjaunotu tautsaimniecību, Latvija ik gadu tērē vismaz 213 miljonus eiro.
"Jo konsekventāk sabiedrība ir rīkojusies, konfrontējot pagātnes mantojumu, jo skaidrāks tās skatiens nākotnē."
Tieslietu ministrs atsaucas uz vēsturnieka Gata Krūmiņa pētījumu par Latvijas un PSRS budžeta attiecībām, kas liecina – no Latvijas teritorijas PSRS okupācijas režīms finanšu norēķinu rezultātā ir ieguvis 15,9 miljardus rubļu, kurus ir tērējis ārpus Latvijas teritorijas. Tie ir 18,8% no Latvijas teritorijā gūtajiem kopējiem ieņēmumiem. Vēl 13,3 miljardus rubļu no Latvijas PSR budžeta okupācijas vara tērēja savas armijas uzturēšanai Latvijas teritorijā, neskaitot sociālos pabalstus militārpersonām, propagandai u.tml.
"Aptuveni aprēķini liecina, ka PSRS savām vajadzībām tērēja 1/3 daļu Latvijas iedzīvotāju nopelnītā. Taču bez materiāliem zaudējumiem jāmin arī izpostītās dzīves, vides piesārņojums, atņemtās iespējas attīstīties brīvā tirgus ekonomikas apstākļos atbilstoši pasaules valstu līmenim, nemaz nerunājot par sociālajām problēmām, ko totalitārais režīms aiz sevis atstājis. Nenoliedzami, okupācijas sekas joprojām ietekmē mūsu sabiedrību, un paredzams, ka vēl kādu laiku tas turpināsies," secina Dzintars Rasnačs.
Nepieciešamība attīrīties
Masveida cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumiem raksturīgs ne tikai liels cietušo skaits, tiem ir neaptverama ietekme uz sabiedrību kopumā. Tāpēc, kā norāda starptautisko tiesību eksperte I.Ziemele, tiesiskai valstij, kāda, viņasprāt, Latvija ir, pienākums ir ievērot savas valsts iedzīvotāju tiesības, zināt patiesos notikumus un saņemt atlīdzību par ciešanām. "Kā liecina pasaules pieredze, šo tiesību īstenošana ir ieguldījums valsts drošībai un stabilitātei nākotnē," viņa uzsver.
Tas, pēc I.Ziemeles vārdiem, ir viens no iemesliem, kāpēc arī Apvienoto Nāciju Organizācija ir ilgstoši strādājusi pie t.s. pārejas posma tiesiskajiem mehānismiem (transitional justice), kādos valstis var tikt galā ar pagātnes mantojumu, un tie pausti divos Latvijai svarīgos dokumentos:
"Pārejas perioda tiesiskie mehānismi ir tādi, kas saistīti ar sabiedrības mēģinājumiem rast izlīgumu ar liela apmēra tiesību pārkāpumu mantojumu un lai nodrošinātu atbildību, taisnīgumu un sasniegtu izlīgumu. Šie procesi un mehānismi ietver tiesu, ārpustiesu mehānismus, kriminālprocesus pret indivīdiem, kas ir atbildīgi par dalību šajos masveida tiesību pārkāpumos, zaudējumu atlīdzību cietušajiem un viņu mantiniekiem, taisnības noskaidrošanu, lustrācijas procesu un valsts institūciju reformas. Visi uzskaitītie veidi, katrs atsevišķi vai daļēji izpildīti, nedarbojas – tas ir mehānisma komplekss, kas ļauj sabiedrībai attīrīties un iet uz priekšu," ANO konceptu skaidro starptautisko tiesību eksperte. Jo konsekventāk sabiedrība rīkojas, konfrontējot pagātnes mantojumu, jo skaidrāks ir tās skatiens nākotnē - no savas vēstures neviens nevar aiziet, tā ir viens no būtiskiem valsts un tautas identitātes elementiem, un tieši tāpēc tā ir jāzina.
Turklāt tiesiskiem risinājumiem, lai tiktu galā ar šāda veida traumu, ir jābūt tādiem, kas sniedz taisnību cietušajiem, bet kas arī palīdz atjaunot pilsoņu ticību valsts varai. "Ticība valsts varai ir pamatā valsts tiesiskai funkcionēšanai – viss ir savstarpēji saistīts. Kāpēc mēs šodien arvien vēl runājam par reālu neticību Latvijas valsts varai? Kāpēc bija nepieciešams papildināt Satversmes ievadu ar Latvijas valsts identitātei svarīgiem elementiem?" retoriski jautā I.Ziemele. Sabiedrības nespēja tikt galā ar savu pagātnes mantojumu padara to vāju.
Pret nesodāmības apziņas veidošanos
Starptautisko tiesību eksperte I.Ziemele aicina raudzīties plašāk: "Baltijas valstu okupācijas sekas ir īstenība, ar kuru mēs dzīvojam, tā nav tikai teorija, pagātnē fiksēts fakts." To apliecina arī starptautiskos forumos izskanējušas lietas, piemēram, nule pieņemtais mūsu kaimiņvalstij nelabvēlīgais spriedums lietā "Vasiļauskis pret Lietuvu". Tajā Eiropas Cilvēktiesību tiesa secināja, ka bijušais PSRS valsts drošības struktūru apakšpulkvedis notiesāts par lietuviešu pretošanās kustības dalībnieka deportāciju, pamatojoties uz tiesību normām, kas nozieguma izdarīšanas brīdī netika atzītas par kriminālām vietējās vai starptautiskajās tiesībās. ECT nesaskatīja pamatojumu apgalvojumā, ka Lietuvas partizānu nogalināšana ir pielīdzināma genocīdam pret Lietuvas pilsoņiem vai etniskajiem lietuviešiem.
"Pasaules prakse rāda, ka šādu traģēdiju un noziegumu aizmiršana, nolikšana malā nepalīdz, bet ilgtermiņā rada nopietnas problēmas."
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ir svarīgi pētīt metodes, formas, veidus, kā totalitārais režīms darbojās. Šāda informācija ir nepieciešama ne vien, lai sakārtotu savas attiecības ar vēsturi un neturpinātu dzīvot pagātnes kompleksos, bet lai paustu savu nostāju arī starptautiski. Jāsaprot, ka tas nenotiek pats no sevis. "Pasaules prakse rāda, ka šādu traģēdiju un noziegumu aizmiršana, nolikšana plaukta tālākajā stūrī nepalīdz, bet ilgtermiņā rada nopietnas problēmas," norāda I.Ziemele. "Ja totalitāro režīmu noziegumi netiek izprasti un nožēloti, tad attiecīgajā sabiedrībā paliek nesodāmības apziņa un līdz ar to nav garantiju, ka tas nevar atkārtoties," uzskata arī vēsturnieks un Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs Ainars Lerhis.
Konferences dalībnieki bija vienisprātis, ka skatīšanās uz pagātni ir cieši saistīta ar nākotni. "Mums ir tiesības zināt, lai tas neatkārtotos," vajadzību pēc morālas attīrīšanās, lustrācijas procesa pauž arī Andis Kudors, Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis. Joprojām pasaulē nav pausts viennozīmīgs nosodījums totalitārajam komunistiskajam režīmam, pretēji tam, kā tas noticis ar nacistisko režīmu. "Piemēram, holokausta atceres mērķis un devīze ir – nekad vairs! Arī šādi mēs varam skatīties uz vēstures procesu un vērtēšanu. Turklāt nav runas tikai par ārējiem spēlētājiem, bet arī mums pašiem. Ir lietas, kas mums jāpiedod mums pašiem ar domu – nekad vairs!" uzskata A.Kudors.
Vai nekad vairs?
Kā veidojas nesodāmības apziņa ar aicinājumu slēpt esošos un izdarīt jaunus noziegumus, pēc uzskatāma piemēra nav tālu jāmeklē. "Mūsu kaimiņvalsts nevēlas atzīt nodarīto un veikt jebkādas reparācijas. Faktiski tas uzskatāms par nodarītā attaisnojumu," uzsver tieslietu ministrs. "Notiekošais liek domāt, ka cīņa par Latvijas neatkarību nav noslēgusies ar Krievijas okupācijas armijas izvešanu no Latvijas zemes. Šī cīņa turpinās," secina Dz.Rasnačs. Baltijas valstīm tajā jāturas kopā.
"Nešaubīgi, veicot kopīgas darbības, būs pavisam cits svars, un tā būtu jau cita stratēģiskā dimensija," tā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tieslietu ministru parakstīto deklarāciju vērtē Satversmes tiesas tiesnese un starptautisko tiesību eksperte I.Ziemele.
Parakstot kopīgu deklarāciju, Baltijas valstu tieslietu ministri apliecina:
