Publicēts pirms 9 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Latvijā joprojām nav speciāla likuma, kas noteiktu radošo personu statusu vai sociālās garantijas.
FOTO: Aiga Dambe, LV portāls
1988.gadā Rakstnieku savienības paplašinātajā plēnumā tika nodibināta Radošo savienību Kultūras padome, kas vēlāk – 1995.gadā – reģistrēta kā Latvijas Radošo savienību padome (LRSP). Joprojām LRSP veido deviņas radošās savienības, kas kopā apvieno vairāk nekā 5000 biedru. Latvijas Fotogrāfu savienība joprojām turpina pulcēt savās rindās fotogrāfus, lai kuplinātu biedru skaitu. Tātad – 5000 radošo cilvēku, kuri pamatoti var pretendēt uz radošās personas statusu. Taču realitātē šis skaitlis var būt nesalīdzināmi lielāks, jo ne visi radošo profesiju pārstāvji ir savas attiecīgas nozares savienības biedri.
2015.gada 1.marts bija datums, līdz kuram Kultūras ministrijai bija jāsagatavo jau gadu desmitiem ieilgušais likumprojekts "Par radošās personas statusu". Taču nekas neliecina, ka tiesību akta projekts ir sagatavots un iesniegts saskaņošanai Valsts sekretāru sanāksmē.
2011.gadā tika izveidota darba grupa likumprojekta izstrādei. Darba grupā bija LRSP un Kultūras ministrijas pārstāvji. Taču šī darba grupa likumprojektu nevarēja izstrādāt, jo grupas sastāvā nebija iekļauts neviens jurists. Tādēļ tika izveidota jauna darba grupa, kurā pie likumprojekta izstrādes nu jau piedalījās pārstāvji no Veselības ministrijas, Labklājības ministrijas un Tieslietu ministrijas. Likumprojekta izstrādes termiņš – 2014.gada novembris.
2014.gada novembrī kultūras ministre Dace Melbārde rosināja ieviest uzlabotu Igaunijas likuma variantu, paredzot izveidot noteiktu mērķprogrammu, lai finansiāli atbalstītu radošās personas, kam šāds statuss tiktu piešķirts. Finansējumu ierosināja aprēķināt pēc noteiktas formulas, un tas varētu būt apmēram 354 tūkstoši eiro gadā.
Radošu personu statusa tiesiskais regulējums kaimiņvalstīs - Igaunijā un Lietuvā
Igaunijā kopš 2005.gada 1.janvāra ir spēkā Radošo personu un radošo savienību likums. Šī likuma mērķis atbilstoši 1.pantam ir atbalstīt kultūras radošumu un mākslu profesionālā līmeņa saglabāšanu un attīstību.
Tāpat likums skaidri definē, ka radoša persona ir Autortiesību izpratnē autors vai izpildītājs, kas darbojas tēlotājmākslas, lietišķās mākslas, scenogrāfijas, audiovizuālās mākslas, skatuves mākslas, rakstniecības, mūzikas vai arhitektūras jomā.
Savukārt par radošu savienību šajā likuma noteiktajā kārtībā atzīta bezpeļņas organizācija, kuras mērķis ir attīstīt attiecīgu radošo jomu. Radošajā savienībā ir jābūt vismaz 50 darbspējīgām personām, kuras vismaz trīs pēdējos gadus attiecīgajā radošajā jomā ir veikušas radošu darbu un kuru darbi vai izpildījumi šajā laika posmā ir publiskoti. Radošai savienībai no valsts budžeta tiek piešķirts pabalsts. Tā apjoms ir viena piektā daļa no vidējās mēnešalgas uz vienu radošo personu. Radošās savienības valdei ir jāuztur savu biedru reģistrs, kurā tiek ierakstīti dati par radītiem darbiem. Likuma normu izpildes pārraugs ir Igaunijas Kultūras ministrija.
Šobrīd Igaunijā ir 14 savienības, kas saskaņā ar šo likumu saņem ikgadēju finansiālo atbalstu no valsts. Kopumā Igaunijā brīvmāksliniekiem (kultūras projektiem, stipendijām, radošiem braucieniem) finansējums pieejams no šādiem avotiem:
Lietuvā darbojas Radošo darbinieku un radošo darbinieku organizāciju statusa likums. Tas ir spēkā kopš 1996.gada, un 2010.gadā tajā veikti grozījumi. Likuma mērķis ir noteikt radošā darbinieka un radošo darbinieku organizāciju statusa piešķiršanas un likvidēšanas kārtību. Radošais darbinieks – persona, kas rada oriģinālus mākslas darbus un kurai par to ir piešķirams radošā darbinieka statuss. Savukārt radošo darbinieku organizācija – asociācija, kas apvieno vismaz 25 radošos darbiniekus.
"Uz brīvmāksliniekiem attiecas tie paši noteikumi, kas uz pašnodarbinātajiem, proti – jāveic sociālās iemaksas 30,58% apmērā no savām autoratlīdzībām."
Saskaņā ar likumu radošā darbinieka statuss ir piešķirams personai, kas rada profesionālo mākslu, ja tā atbilst vismaz vienam no septiņiem kritērijiem. Radošo darbinieku asociācijām ir pienākums uzturēt elektronisku datubāzi par saviem biedriem.
Valsts atbalsts radošiem darbiniekiem ir noteikts likuma 10.pantā:
"1. Radošo darbinieku radošās darbības veicināšanai piešķiramas valsts stipendijas un prēmijas.
2. Valsts stipendiju un prēmiju piešķiršanas kārtību radošajiem darbiniekiem nosaka valdība."
Taču sakarā ar to, ka nav precīzi noteikts, cik lielā apmērā un kādā kārtībā valdība piešķir šajā likumā paredzēto atbalstu, pašreiz Lietuvā likums faktiski nedarbojas.
Ar Igaunijas un Lietuvas likumu tulkojumiem var iepazīties šeit.
Latvijā nav speciāla likuma, kas noteiktu radošo personu statusu un sociālās garantijas. Uz brīvmāksliniekiem attiecas tie paši noteikumi, kas uz pašnodarbinātajiem, proti, tiem ir pašiem jāveic sociālās iemaksas 30,58% apmērā no savām autoratlīdzībām. Pašnodarbinātas personas sociālās iemaksas neparedz sociālo apdrošināšanu pret bezdarbu, nenodrošina pabalstu slimības gadījumā, nenodrošina māmiņu pabalstu, pat miršanas pabalstu. Vienīgais, ko mākslinieks iegūst, ir veiktajām iemaksām atbilstošs uzkrājums pensijai.
Likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu" teikts: "Pašnodarbinātā obligāto iemaksu objekts ir brīvi izraudzīti ienākumi (vai ieņēmumi fiksētā iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājiem) no preču ražošanas, darbu izpildes, pakalpojumu sniegšanas, radošās un profesionālās darbības."
Tādējādi rodas problēma – ja rakstnieks gada laikā izdod vienu grāmatu, cik lielas var būt viņa iemaksas sociālajā fondā? Skaidrs, ka tās ir vairāk kā nepietiekamas un radošajai personai nekādu labumu nedod.
Māksla – par kādu cenu?
Būt māksliniekam Latvijā nav viegli. Sabiedrībā bieži vien izskan viedoklis, ka mākslinieki ir cilvēki "ar putniem galvā", ka mākslinieka darbs nemaz nav īsts darbs, bet tikai izklaide, jo – kurš dzejnieks no deviņiem rītā līdz pieciem vakarā sēž un dzejo piecas darba dienas pēc kārtas? Un par ko tad māksliniekam maksāt algu?
Tas ir virspusējs un populistisks skatījums uz lietām. Jebkurš radošais cilvēks – mākslinieks, dzejnieks, rakstnieks, mūziķis u.c. – veido Latvijas kultūras pamatu pamatus. Mākslinieka radīts darbs nepazudīs, bet paliks Latvijas kultūras vēstures mantojumā. Un tikai pateicoties viņu darbam, mēs varam runāt par Latvijas kultūras attīstību un kultūrizglītību ne tikai tagadnē, bet arī ilgtermiņā.
"Patiesība ir tāda, ka no radošā darba darīšanas un savu darbu pārdošanas vien dzīvot nav iespējams."
Dramaturgs un dzejnieks Andris Zeibots min, ka vispirms ir jādefinē, kas īsti ir radoša persona. "Šķiet, ka lielākās grūtības būs noteikt, kas tad ir radoša persona, jo, pārfrazējot no "Meistara un Margaritas" Korovjeva teikto: "Vakar vēl bija neradoša persona, bet šodien - skat - jau radoša!" Ja tās būtu tikai radošo apvienību biedru tiesības, es nespētu pārliecinoši tam piekrist, jo atceros, ka laikos, kad vēl nebiju Rakstnieku savienības biedrs, es nejutos ne par santīmu mazāk radošs, kā tad, kad iestājos. Arī Teātra savienībai nekad neesmu piederējis. Tad ko man darīt - uzskatīt, ka neesmu pietiekami radošs dramaturgs, režisors vai aktieris, vai arī steigšus mesties iestāties šajā organizācijā?"
Nav noslēpums, ka vairums radošās industrijas pārstāvju ir atraduši veidus, kā izdzīvot, veicot dažādus citus darba pienākumus, kas vienmēr tieši nav saistīti ar radošumu. Vienam ir mazs bizness, cits raksta tekstus reklāmas aģentūrām, vēl kāds zīmē zīmējumus kādā no preses izdevniecībām. Jo, kā min A.Zeibots: "Patiesība ir tāda, ka no radošā darba darīšanas un savu darbu pārdošanas vien dzīvot nav iespējams. Tad vispirms jābūt vai nu milzu mākslas darbu tirgum, vai milzu reklāmai. Bez iepriekšējas sevis cenas noteikšanas tātad nesanāk. Taču vai es gribu noteikt sev cenu? Nē, es negribu. Vai es gribu, lai mani "noceno" citi (teiksim, kāda valsts institūcija)? Nepavisam, nu galīgi nemaz negribu!"
Kad gaidīt Latvijas radošo personu statusa likumu?
Domājot par likuma "Par radošas personas statusa piešķiršanu" iestrēgšanu varas gaiteņos, šī jautājuma sakārtošanā ieinteresētās sabiedrības pārstāvju vidū pastāv bažas arī par to, vai likuma izstrādē un pieņemšanā iesaistītās amatpersonas uztver radošo nozaru pārstāvjus pietiekami nopietni.
Intervijā laikrakstam "NRA" 2014.gada 24.novembrī LRSP ģenerālsekretārs Haralds Matulis teic: "Ir jūtama tāda tehnokrātiski labēja brīvā tirgus domāšana. Protams, viņi atklāti nesaka, ka esi muļķis, tomēr reizēm skatās kā uz tādu diedelnieku, kurš grib izsist naudu kādai nepamatotai lietai."
Latvijas Literatūras centra direktors Jānis Oga problēmu saskata tajā, ka daudzi radošās jomas pārstāvji paši nemaz nevēlas stāties radošajās savienībās, tādējādi palīdzot risināt radušos situāciju: "Manuprāt, problēma slēpjas tajā, ka Latvijas radošās personas ļoti kūtri iesaistās radošo organizāciju darbībā. Piemēram, jaunākās paaudzes rakstnieki lielākoties nav Rakstnieku savienības biedri, jo neredzot jēgu un motivāciju tajā darboties. Taču tieši piederība radošajai savienībai ir profesionāls apliecinājums personas piederībai konkrētajai profesijai, jo, lai kļūtu par organizācijas biedru, jāizpilda noteikti profesionāli kritēriji un jāsaņem arī citu profesionāļu rekomendācijas."
Kā LV portālam norāda Kultūras ministrijas pārstāvji, likumprojekts "Par radošās personas statusu" šobrīd joprojām atrodas izstrādes procesā, konkrētus termiņus likumprojekta iesniegšanai Ministru kabinetā neminot. Radošām personām atliek gaidīt un cerēt, ka tuvākajā laikā būs gaidāmi kādi pozitīvi jaunumi.
