Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
LV portāla infografika
No šā gada 1.janvāra spēkā ir jaunie Ministru kabineta noteikumi Nr.805 par prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas kritērijiem, termiņiem un kārtību.
Invaliditātes ekspertīze joprojām atbilstoši iepriekšējiem noteikumiem Nr.1209 jānosaka tiem, kuri iesniegumu prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju ekspertīzei iesniedza līdz 2014.gada 31.decembrim.
Jaunā kārtība – process bez klātbūtnes
Sociālo un darba lietu komisija 14.janvārī uzklausīja speciālistu informāciju par kārtību, kādā tiek noteikta invaliditāte no 2015.gada 1.janvāra.
Labklājības ministrijas (LM) Sociālās iekļaušanas un sociālā darba politikas departamenta vecākā eksperte Liene Kauliņa-Bandere atgādināja, ka informācija par to, ka tiks pilnveidota invaliditātes noteikšanas sistēma, bija iekļauta jau Invaliditātes un tās izraisīto seku mazināšanas politikas pamatnostādnēs 2005.–2015.gadam.
Jaunā sistēma atšķiras ar to, ka ekspertīze nav kā iepriekš balstīta uz diagnozi, bet tiek ņemti vērā ne tikai veselības traucējumi, bet arī to radītie aktivitāšu un funkcionēšanas ierobežojumi. Invaliditātes noteikšanas kritēriji atbilst starptautiski pieņemtiem principiem (nepieciešams ne tikai veselības izvērtējums), kā arī mazina administratīvo slogu cilvēkam ar invaliditāti vai prognozējamo invaliditāti. Tas nozīmē pāriešanu uz rakstveida, attālināto procesu, proti, pārsvarā gadījumu invaliditātes ekspertīze tiek veikta bez cilvēka klātbūtnes, izņemot, ja ārstu ekspertu rīcībā nav pietiekamas informācijas par viņa veselības stāvokli.
Jaunā kārtība arī paredz paša cilvēka lielāku iesaisti invaliditātes noteikšanas procesā, viņam ir tiesības aizpildīt anketu, tajā norādīt konkrētās problēmas saistībā ar veselības stāvokli. Pašnovērtējuma anketa un paskaidrojumi tās aizpildīšanai ir jauno MK noteikumu 1.pielikums. Tas nav obligāts pienākums, bet anketu ieteicams aizpildīt, un tā ir paredzēta cilvēkam no 18 gadu vecuma.
Noteikumos ir vēl viena anketa (2.pielikums "Personas ikdienā veicamo darbību un vides novērtējuma anketa"). Tā būs jāaizpilda tikai tajos gadījumos, ja to pieprasīs VDEĀVK un cilvēkam būs jānosaka īpašas kopšanas nepieciešamība. Esot paredzēts, ka šo anketu aizpildīs sociālais dienests.
"Pretim invaliditātei ved arī situācija, ja laikus nav uzsākta atbilstoša ārstēšana un rehabilitācijas pasākumi."
Invaliditātes noteikšanas pilnveidošana plānota divos posmos. Pirmais ir vispārējo darbspēju vērtēšanas sistēma, kas ir spēkā no šā gada, un to paredz arī Invaliditātes likuma 6.panta 3.daļa un attiecīgi arī jaunie MK noteikumi. Pēc 2020.gada plānota personas profesionālo darbspēju vērtēšanas sistēma.
Jauno MK noteikumu 18.2 apakšpunkts nosaka, ka personai no 18 gadu vecuma (līdz valsts vecuma pensijas vecumam) invaliditātes grupu un darbspēju zaudējumu procentos nosaka saskaņā ar noteikumu 5.pielikumā uzskaitītajiem kritērijiem, kā arī invaliditātes cēloni un termiņu.
Konkrētu darbspējas zaudējumu procentos VDEĀVK nosaka gadījumos, ja to paredz MK 1999.gada 16.februāra noteikumi Nr.50 "Obligātās sociālās apdrošināšanas pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām apdrošināšanas atlīdzības piešķiršanas un aprēķināšanas kārtība", kā arī Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieku un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas rezultātā cietušo personu sociālās aizsardzības likums.
Pārējos gadījumos pašreizējā apdrošināšanas sistēma paredz, ka personām atlīdzība pensijas veidā, arī pabalstu un atvieglojumu veidā tiek piemērota atbilstoši invaliditātes grupai – pirmajai, otrajai vai trešajai grupai.
Ilgstoši slimo arvien vairāk
Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē 27.janvārī VDEĀVK Rīgas apvienotās nodaļas vadītāja Dagmāra Pandere deputātus informēja par kārtību, kādā tiek veikta invaliditāte un arī par problēmām saistībā ar to.
Pamatojoties uz funkcionēšanas ierobežojumiem, vadošie ārsti eksperti nosaka prognozējamo invaliditāti, invaliditāti, darbspēju zaudējumu procentos, kā arī invaliditātes cēloni un invaliditātes termiņu.
Ārsti eksperti sniedz atzinumus arī par medicīniskajām indikācijām, jo tas ir nepieciešams īpašas kopšanas pabalsta saņemšanai, transporta pabalstiem, asistenta pakalpojuma saņemšanai, atvieglojumiem naturalizācijas procedūrā, profesionālajai rehabilitācijai, darbnespējas lapas turpināšanai pēc 26 nedēļām.
Ārstu ekspertu komisijas atzinums nepieciešams, lai pagarinātu darbnespējas lapu pēc pusgada. 2006.gadā šādu cilvēku, kam nepieciešama darbnespējas lapa uz ilgāku periodu, bijis maz – 130. Pagājušajā gadā - vairāk nekā 3000.
Cilvēki ir konstatējuši, ka darbnespēja lapa ir labs sociālais atspaids ģimenei – jo ilgāk piešķirta slimības lapa, jo ilgāk ir šis slimības pabalsts. D.Pandere vērtē, ka tā varētu izskaidrot aktīvo interesi par slimības lapām uz ilgstošāku termiņu.
Prognozējamo invaliditāti nevēlas
Latvijā tiek noteikta arī prognozējamā invaliditāte, ja ir slimības vai traumas radīti funkcionēšanas ierobežojumi, kas gadījumā, ja netiek sniegta nepieciešamā ārstniecība un rehabilitācija, var būt iemesls invaliditātei.
D.Pandere stāsta: kolēģi ārzemēs prasot, kas tā ir "prognozējamā invaliditāte"? Vai Latvijā pietrūkst invalīdu, ka prognozējat invaliditāti? Latvijas ārsti ārzemju kolēģiem tad skaidro, ka tas ir domāts pavisam citādi, ka mēs nevēlamies, lai mūsu valstī tik daudziem cilvēkiem būtu invaliditāte. Tātad jārada cilvēkiem iespējas ārstēties, lai viņi nekļūst par invalīdiem.
Kopš 2011.gada, kad pirmoreiz noteikta prognozējamā invaliditāte, uz to pieteikušies 186 cilvēki. Izskatot viņu medicīniskos dokumentus, arī individuālos rehabilitācijas plānus, prognozējamā invaliditāte noteikta 137 gadījumos. Pagājušajā gadā uz ārstu ekspertu komisiju ieradās tikai 122 personas, prognozējamā invaliditāte apliecināta 97 gadījumos.
Tātad šim it kā labi domātajam pakalpojumam nav atsaucības. D.Pandere spriež, ka, iespējams, viens no galvenajam iemesliem ir tas, ka cilvēki vēlas saņemt invaliditātes pensiju. Līdz ar to – saņemt lielāku atbalstu. Jo, iegūstot prognozējamo invaliditāti, ir neliels valsts atbalsts un priekšrocības nepieciešamo medicīnisko pakalpojumu saņemšanai. Ģimenes ārsti arī nepietiekami motivē savus pacientus vērsties VDEĀVK prognozējamās invaliditātes noteikšanai.
Problēma esot arī ģimenes ārsta neprasme šādos gadījumos sastādīt pacienta individuālās rehabilitācijas plānu. Gados pieredzējušākie ārsti savulaik studijās nav arī apguvuši zināšanas par to. Tātad tagad ģimenes ārsti ir jāmāca, kā sastādīt rehabilitācijas plānu, vai arī šo pakalpojumu var sniegt rehabilitologs. Tiesa, šo speciālistu Latvijā esot maz.
Vēl jāuzsver, ka viena individuālās rehabilitācijas plāna sastādīšanas izmaksas pārsniedz 40 eiro. Un ne visi cilvēki šādu summu var atļauties maksāt.
VDEĀVK apkopotajos risinājumos ir ieteikums ģimenes ārstiem - motivēt savu pacientu izmantot prognozējamās invaliditātes statusa priekšrocības, tātad arī zināt tās izskaidrot. Ģimenes ārstam ir arī jāapgūst iemaņas aizpildīt individuālo prognozējamās invaliditātes plānu, piemēram, jāiziet kursi.
Personas ar prognozējamo invaliditāti būtu jāatbrīvo no pacienta iemaksas par rehabilitācijas plānu. Tas varētu stimulēt cilvēkus doties uz komisiju šāda statusa iegūšanai. Tas būtu labāk nekā vienkārši ārstēties, jo rezultāti nav iepriecinoši un cilvēks, vienalga, kļūst par invalīdu. Valstij tad savukārt jāmaksā invaliditātes pensija.
Invalīdu skaits pieaug, un invaliditāte kļūst smagāka
Šā gada 5.janvārī Latvijā bija 168 152 cilvēki ar invaliditāti. No tiem 8222 bērni (līdz 18 gadu vecumam). No pieaugušajiem I grupa (ļoti smaga invaliditāte) piešķirta 22 070 personām (13,8%), 2.grupa (smaga invaliditāte) – 78 283 (48,95%) , 3.grupa (mērena invaliditāte) – 59 577 (37,35%) cilvēkiem.
(Salīdzināšanai - 2013.gadā bija 161 483 cilvēki ar invaliditāti, t.sk. 7718 bērni. Tātad gada laikā vairāk nekā seši tūkstoši pieaugušo cilvēku kļuvuši par invalīdiem.)
Latvijā ir daudz nestrādājošo un ļoti liela daļa nāk uz ārstu komisiju uz invaliditātes ekspertīzi, lai saņemtu kādu lielāku pabalstu vai atvieglojumu sociālajā jomā, norāda D.Pandere.
Pagājušajā gadā, nosakot pirmreizējo invaliditāti strādājošajiem, I grupa ir piešķirta 8,2% cilvēku. Apmēram šāda proporcija iepriekšējos gados ir bijusi arī nestrādājošiem. Taču pagājušogad tieši I invaliditātes grupa pirmreizēji ir noteikta ļoti daudziem nestrādājošiem - 40,9 procentiem. Šis skaitlis ir viela pārdomām, kāpēc šie cilvēki tik vēlu atnākuši uz ekspertīzi, un viņiem ir noteikta tik smaga invaliditātes grupa, satraucošai tendencei pievērš uzmanību D.Pandere.
"Pērn I invaliditātes grupa pirmreizēji ir noteikta ļoti daudziem nestrādājošiem."
Tendence ir arī tāda, ka vairāk ir gadījumu, kad līdzšinējās II grupas vietā tiek noteikta I grupa – tātad invaliditāte daudziem kļuvusi smagāka. Nedaudz samazinās III invaliditātes grupas personu skaits.
Iespējams, cilvēki ir vēlu vērsušies pie ģimenes ārsta, kā arī VDEĀVK. Tam cēloņi ir valstī vispārzināmās problēmas. Ārsti tajā saskata arī sabiedrībā mazāk zināmos iemeslus. Viens no cēloņiem ielaistām veselības kaitēm ir veselības aprūpes nepieejamība, jo ir garas rindas pie speciālistiem un uz izmeklējumiem, arī kvotas. Mediķi labi zina, ka kvotas pazūd gada beigās, bet nedaudz parādās gada sākumā, piebilst D.Pandere. Cilvēkiem trūkst naudas līdzmaksājumam, nereti šķērslis ir lielais attālums līdz ārstējošam ārstam vai līdz speciālistiem.
Sāpīgs jautājums mediķiem pašiem ir ārsta nekompetence. Cilvēkam atnākot uz VDEĀVK, bieži ir redzams, ka viņš ir ārstēts pret dažādām slimībām, bet laikus nav uztverta īstā diagnoze. Pretim invaliditātei ved arī situācija, ja laikus nav uzsākta adekvāta ārstēšana un rehabilitācijas pasākumi.
D.Pandere kā ļoti svarīgu min arī paša cilvēka attieksmi pret savu veselību, kā piemēru minot alkoholiķus un narkomānus, kuriem izdevīgāk būt slimiem. Ja viņš dosies uz rehabilitāciju, tad viņam invaliditātes grupa samazināsies, bet, ja viņš būs slims, tad noteiks I vai II grupu.
Personas apzināta neārstēšanās var būt saistīta arī ar ieinteresētību saņemt sociālās sistēmas maksājumus un citus atvieglojumus. Jo invaliditātes grupa smagāka, jo vairāk funkcionēšanas ierobežojumu, jo cilvēks saņem plašāku valsts atbalstu - transporta atvieglojumu veidā, īpašas kopšanas pabalsta veidā. Un cilvēki cer, ka šos pakalpojumus saņems.
VDEĀVK rosinātu, ka personas ārstējošais ārsts par katru pārejošas darbnespējas vai ārstēšanas mēnesi sniedz koncentrētu ziņojumu par slimības norisi, ārstēšanas gaitā sasniegtajiem rezultātiem, plānotiem pasākumiem un iemeslu darba nespējas turpināšanai pēc 26 nedēļām Veselības ministrijas atbildīgajam dienestam – Veselības inspekcijai. Šāda pieredze ir noskatīta pie kolēģiem Nīderlandē, arī Norvēģijā, kur ģimenes ārsts par katru mēnesi vai par diviem mēnešiem ziņo, ko tad galu galā šis slimnieks ir saņēmis – ko ģimenes ārsts viņam ir nozīmējis, kādas fizikālās procedūras vai rehabilitāciju pacients ir izgājis.
Turpmāk vēl.
